"Nebaidos zaudēt amatu, baidos zaudēt cilvēcību!" Ciemojamies pie Latvijas jaunākā mēra - Līvānu novada domes priekšsēdētāja Dāvida Rubena
Par Līvānu novada domes priekšsēdētāju ievēlētais 24 gadus vecais Dāvids Rubens ir jaunākais mērs Latvijā. Savā apkaimē Dāvids kļuvis pazīstams kā darbīgs un mērķtiecīgs jaunietis, kas Latvijā populāros uzņēmumos veidojis veiksmīgu karjeru, bet latviešu literatūras aprindās zināms ar dzejas krājumu, prozu un tās lasījumiem.
Ieejot mēra kabinetā, vēl redzams iepriekšējā priekšsēdētāja Andra Vaivoda laika iekārtojums, bet jau tuvākajā laikā Dāvids ieplānojis būtiskas izmaiņas. Viņš milzīgo darba galdu vēlas nomainīt pret vienkāršu un ergonomisku, lai varētu strādāt, stāvot kājās.
Zemnieku sētā gūts rūdījums
Dāvids Rubens dzimis un audzis Rudzātos, Līvānu novada tālākajā pagastā, kas atrodas 24 kilometrus no pilsētas: “Pagasts nav liels, aptuveni 650 iedzīvotāju, bet te joprojām ir vidusskola, kuru es absolvēju. Visu savu apzinīgo mūžu tur esmu izglītojies – no piecgadniekiem līdz pat 12. klasei.”
Dāvida tēvs Vilmārs saimnieko zemnieku saimniecībā, viņam ir neliels gaļas liellopu ganāmpulks, mamma pirms pieciem gadiem devās mūžībā. “Mana ome, manas mammas mamma, ir stabila ilgtermiņa rudzātiete, tētis ir no Līvānu novada Turku pagasta. Tāpēc var droši teikt, ka esmu īsts Līvānu novada produkts. Jau kopš mazām dienām no Rudzātiem braucu uz Līvānu pilsētu – uz pasākumiem, konkursiem vai arī vienkārši iepirkties.”
Jau kopš bērnības Dāvids iepazinis zemnieku saimniecībā darāmos darbus. Viņš joprojām dzīvo vecāku mājās, no kurienes ik dienu pie auto stūres mēro ceļu uz Līvāniem un atpakaļ. Esot ceļā, ieslēdz savu “Spotify” dziesmu sarakstu, kurā pēdējā laikā topā ir Nika Keiva mūzika, reizēm enerģiju piedod arī ABBA.
“Lauku saimniecībā, īpaši tādā relatīvi nelielā, visu darījām paši saviem spēkiem – gan vecāki, gan es un par mani četrus gadus vecākais brālis Ainis. Jau bērnībā iemācījos ar aparātu izslaukt govis, vecākiem tādu bija piecpadsmit, izdzīt lopus ganībās, sakārtot ganības jaunajai sezonai. Lepojos, ka esmu saņēmis kārtīgu lauku rūdījumu. Man joprojām patīk lauku darbi. Tie nepieciešami balansam, lai būtu līdzsvarā ar mentālo, garīgo slodzi,” saka Dāvids.
Uz Rīgu ar vilcienu
Pabeidzis Rudzātu vidusskolu, Dāvids devās studēt uz Rīgas Tehnisko universitāti – starptautisko ekonomisko sakaru organizēšanu un vadību. Šoruden viņš uzsāks otro studiju gadu Latvijas Universitātē ekonomikā pilna laika maģistrantūrā, atzīstot, ka patīk mācīšanās process, teorētisko zināšanu apguve. Klātienes studijas pāris mēnešu norisināsies sestdienās, sekos maģistra darba rakstīšana.
“Esmu daudzkārt pārliecinājies, ka Līvāni ir Rīgai daudzreiz tuvāk nekā Rīga Līvāniem. Man ir autovadītāja apliecība, bet jāteic, ka esmu ļoti liels “ViVi” fans un labprāt pārvietojos ar vilcienu. Mums ir laba savienojamība kā dzelzceļa pilsētai. Nav nekā ērtāka kā iekāpt vilcienā un divu stundu brauciena laikā neparko nedomāt, mierīgi lasīt grāmatu vai gatavoties studijām. Pieļauju, ka arī uz oficiālajām tikšanām Rīgā braukšu ar vilcienu, nenoslogojot administratīvo resursu, izmantodams šofera pakalpojumus. Tādu arī redzu savu pārvaldes procesu pašvaldībā – ērts, nevis sevi izceļošs,” spriež mērs.
Kad raksta dzeju, traucēt nedrīkst
Viņam pašam bijis liels pārsteigums, ka vēlēšanās guvis tādu atbalstu: “Nekad pašmērķīgi neesmu veidojis savu atpazīstamību. Un nekad neesmu mērījis savas popularitātes barometru. Esmu zināms kā radošs cilvēks, rakstu gan dzeju, gan arī prozu, daru to arī latgaliski. Dzejas krājumu “Tā pil laiks” izdevu 2023. gadā, tāpat manas publikācijas ir bijušas laikrakstos, kas saistīti ar literatūru.”
Pievērsties literatūrai Dāvidu pamudināja vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Kārkle. “Labs skolotājs ir zelta vērtē. Ar dažādiem projektiem un konkursiem skolotāja mani mudināja un mudināja. Sestajā klasē sāku rakstīt. Esmu arī pabeidzis kursu pie rakstnieces Janas Egles. Dzeju un prozu rakstu, izmantojot datoru vai telefonu. Skaidrs, ka rakstīšana prasa arī garīgo piepūli, tai nepieciešams laiks, un pašlaik, esot jaunajā amatā, nav vēl bijis vaļas rakstīšanai. Lielākoties tās ir vēlas vakara stundas un brīvdienas, kad rakstu. Rakstīšanai nepieciešams tikai viens nosacījums – netraucēšana. Var pat fonā skanēt radio, taču galvenais, lai nezvana telefons un kāds neienāk istabā.”
Nejūtas pats svarīgākais
Jau pirmajā studiju kursā Dāvids sācis arī strādāt un strauji kāpis pa karjeras kāpnēm. Viņa pirmā darba vieta bijusi “Vītolu fondā”, kur darbojās sabiedriskajās attiecībās, tad “SEB bankā” mārketinga un komunikācijas nodaļā par projektu asistentu, un, pirms kļuva par mēru, bija Valsts nekustamo īpašumu korporatīvās komunikācijas projektu vadītājs.
“Īpaši vēlos uzsvērt darbu “Vītola fondā”, jo mani iedvesmoja Vītola kungs, kurš ir viens no izcilajiem piemēriem, kā daudz sasniegt un palikt par cilvēku,” piebilst Dāvids.
Taujāts, kā izrīko un dod uzdevumus novada domes darbiniekiem, kas par viņu ir gados krietni vecāki, Dāvids norāda, ka nav ne ar ko svarīgāks par sētnieku, apkopēju vai sekretāri: “Šis amats mani nemaina kā cilvēku, līdz ar to negribētos, lai kāds mani uztver caur šā amata prizmu, izņemot tos gadījumus, kad mēs runājam par darba pienākumiem. Es nebaidos pazaudēt amatu, baidos pazaudēt cilvēcību. Esmu arī godīgi definējis darbiniekiem – ja kaut kas būs slikti, mēs arī godīgi to atzīsim sabiedrībai.”
Dāvids atklāj, ka nav īpaši svinējis vai priecājies par jauniegūto amatu: “Tikko jau viss tikai ir sācies, tāpēc arī jebkuras emocijas ir jānodala. Mēs arī atrodamies sarežģītā politiskajā konjunktūrā, saimnieciskajā, kā arī globālā situācijā. Izaicinājumi ir katru dienu. Grūtākais laikam ir noturēt stratēģiju, jo katru dienu straume tevi nes kur citur.”
Garderobē trīs jaunas žaketes
Dāvids pagaidām no attiecībām ir brīvs, taču tām atvērts, nākotnē gribētu izveidot lielu ģimeni ar daudziem bērniem. Vaicāts, vai tad līdz ar jauno amatu nav izjutis pastiprinātu uzmanību no daiļā dzimuma, viņš piekrīt, ka kopš ievēlēšanas sajutis pret sevi vērstu daudz lielāku uzmanību: “Par mani pēkšņi ir atcerējušies cilvēki, kas bija pazuduši vairāku gadu garumā. Bet varbūt es netveru mājienus, kuri no tiem ir apsveikumi, kuri uzaicinājumi uz tikšanos.”
Tā kā Dāvidam nav vēl otras pusītes, viņš par savu apģērbu rūpējas pats: “Esmu pašpietiekams. Kļuvis par domes priekšsēdētāju, savu vizuālo tēlu neesmu mainījis. Vienīgi dažādībai bija jāiegādājas trīs jaunas žaketes. Ir daudz publisko pasākumu, tāpēc cilvēki sāks ievērot, ja visu laiku būšu vienā un tajā pašā.”
