Psihoterapeits Rudzītis: "Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?"

„Ja sit, tātad mīl,” – šis senais teiciens varētu būt patiess. Viestura Rudzīša ieraksts izpelnījies interneta lietotāju uzmanību un izraisījis diskusijas. Viņš savā blogā pārspriež situācijas, kad sieviete novēršas no vīra pēc bērna piedzimšanas un bērns tad viņai aizstāj vīru. Nereti gadās situācijas, kad vīram nekas cits neatliekot kā iekaustīt sievu, lai viņu „vestu pie prāta”. Tomēr feminisma kustība nedod alternatīvu vardarbībai, iespējams, sieviešu tiesību aizstāvji sievietes ieved aizvien dziļāk purvā un izjauc tradicionālo ģimenes institūciju. Lūk, daži citāti no psihoterapeita atziņām:

* „Vīram pavērstā sievas mugura var nozīmēt arī tās poliandriskos refleksus, kuri nosaka, ka bioloģiski interesantāk un ģenētisko mainību veicinošāk ir, ja katrs bērns ir no sava vīra. Tātad – tiklīdz bērns izbarots ar krūti (vai jau daudz ātrāk), tā uzmirdz citu vīriešu pievilcīgums. Daudzu, tikai ne sava vīra. Bez tam sieviete var būt ieinteresēta izmantot savu talantu uz Mātes lomu, lai stimulētu Dēla lomu vīrā un līdz ar to – tā vīra atkarību un savu līdzatkarību. Rezultātā izveidojas monocentrisks ģimenes modelis ar Lielo Māti centrā un tēvu kā vienu no subordinētajiem, ieskaitot šī tēva bērnus.”

* „Tomēr. Ja sieva neskatās uz vīru, tad nostājas pret savām ilgtermiņa interesēm – viņa neiegūst robežas, kurās vīt savas personiskās garīgās mājas ligzdiņu. Un līdz ar neiegūtajām robežām – iespēju pasargāti doties dziļumā.”

* „Kā uz faktu, ka sieva ne uz viņu lūkojas, reaģētu vidējais latviešu (krievu, vācu, ebreju…) vīrietis simts, divsimt vai trīssimt gadus atpakaļ? Vispirms, dažās no minētajām kultūrām tāda sievas uzvedība nemaz nebūtu iespējama. Bet, ja tomēr, tad sadotu sievai pa ausīm, vai pa muti, noslānītu, izvarotu, vismaz izlamātu, verbāli pazemotu. Ar vārdu sakot, vestu pie prāta, pats no tā ļoti ciezdams. Sūri grūti iemācītu, ka sievas īstā laime ir tikt vīra ierāmētai, par ko nevar būt šaubu arī mums, stiprinātiem ar Bībeles vārdiem par vīru kā sievas galvu. Un punkts. Sieva, beidzot nākusi pie prāta, vīru sagaidītu mājās ar siltām vakariņām, pasniegtu čības un palīdzētu novilkt mēteli no nogurušajiem pleciem.”

* „Visām cīnītājām par sieviešu tiesībām, feministēm un tā tālāk derētu padomāt – kas tiek nodarīts pāri sievietēm, aizliedzot vardarbību pret sievietēm. Vai – kādēļ ir labi, ka sievietes iekausta un tamlīdzīgi, kamēr viņas iemācās sagaidīt vīru mājās ar siltām vakariņām, pasniedz tam čības un palīdz novilkt mēteli. Varētu to formulēt vēl citādāk – ar ko jāpiepilda tukšums, kas paralizē sievietes dzīvi pēc tam, kad tikusi aizliegta un kriminalizēta vardarbība pret sievietēm?

Jā – tas labs jautājums feministēm – ko liekat vietā? Kā panāksit, ka sieviete bez sišanas kļūst par priekšzīmīgu māti, sievu un Sievieti galu galā. Kā neitralizēsiet viņas Dzemdi un Dievieti, panākot, ka tās netraucē sievietes ceļā uz Sievieti? Ja feministes saka A, tad jāsaka arī B. Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?”

* „Man ir kaut kas jāatbild kādam savam klientam. Viņa pirmā sieva viņu bija krāpusi, tagad saprotams, ka tas viņu traumējis. Ļoti, bet pašam to nezinot. Viņš sāpes kaut kā neitralizējis, izstumjot, izbloķējot. Otrā sieva arī viņu krāpa – ar pieciem bērniem, kas abiem sadzimuši un kas sievai (matriarhāli) svarīgāki par laulāto attiecībām. Viņš par savām sāpēm neko nezināja, līdz parādījās mīļākā. Tā vietā, lai sistu sievu un vestu viņu pie prāta, viņš (neapzināti) izvēlējās maigāku, bet riskantāku ceļu. Jo mīļākā (viņas Dieviete) tak varētu būt gribējusi viņu pievākt sev.

Bija citādāk – sieva par mīļāko uzzināja un strauji sāka laboties. Vīrs saprata, ka mīļākā viņam bijusi vien kā instruments vardarbības pret sievu vietā, lai vestu sievu pie prāta.”

* „Vardarbību pret sievieti var nepielietot, var viņu krāpt, var pamanīties atļaut viņai par to uzzināt, nostādot kā trešo lieko nevis ģimenes, bet mīlas trīsstūrī. Iedvesmojoši – šajā stāstā viss beidzās labi – mīļākā izrādījās prasmīga un gudra hetēra, kurai prātā nenāca iedomāties, ka kaut teorētiski iespējams „atsist sev” piecu bērnu tēvu un justies par to laimīgai, cerot, ka tas vīrietis būs vairāk viņai, nevis saviem pie sievas palikušajiem bērniem. Sievai pietika prāta savas dvēseles sāpes konteinerēt, nākt pie prāta un beidzot atdoties vīram, visās atdošanās nozīmēs.”

* „Jautājums ir ļoti aktuāls. Jo, kā jau rakstīju, ne jau visas sievietes pat pēc vizītes pie manis „nāk pie prāta” un „atgriežas” pie vīra. Ja tas nenotiek, tad esam atpakaļ matriarhātā, kas mums, savukārt, liecina par feminisma slēpto ideoloģiju. Kā lai vēl tās sievietes ierāmē, ja viņām pašām liekas, ka nevajag? Kādas vēl bez sievas sišanas izejas?”