Diriģents Edgars Vītols: “Katrs dziedātājs ir kā pavediens”

- Dažkārt ir lasīts, ka jaunieši nelabprāt nāk uz kora mēģinājumiem…
- Man jau drusku ir bail teikt, bet pašreiz liekas, ka šajā ziņā viss ir kārtībā, vismaz manis vadītajos koros. Iespējams, tādēļ, ka 2.ģimnāzijā, koris ir bijis vēsturiski, savukārt es šeit korus vadu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus. Man šķiet, ka dziedātāji izjūt kā tādu vilkmi, esmu sapratis, ka viss ir atkarīgs no diriģenta, skolotāja un beigu beigās – no personības. Ir diriģenti, kas saka – nav dziedātāju, viņi nenāk un negrib nākt… Man tam negribas ticēt, jo, kad septembrī seminārā satiku diriģenti no Jelgavas, viņa teica: “Edgar, man ir problēmas, jo korī vēl pienāca klāt dziedātāji, un nu ir vairāk nekā simt bērnu un jauniešu.” Ieteicu uztaisīt divus korus. Savukārt mums 2. ģimnāzijā vienmēr vēsturiski ir bijis jauktais koris, un šogad Skolu jaunatnes dziesmu svētkos piedalīsies jauktais koris, kurā ir teju 120 dziedātāju.

- Droši vien daudz kas atkarīgs arī no repertuāra.
- Protams, jo ne visu repertuāru jaunieši pieņem uzreiz. To zinu arī kā atbildīgais par Dziesmu svētku noslēguma koncerta “Te-aust” programmu. Apgūstot repertuāru, ir nācies sastapties arī ar grūtībām, jo jaunieši, apgūstot kādu dziesmu, dažreiz grib padoties ātrāk un dziedāt labi zināmas dziesmas. Varbūt tā ir diriģenta meistarība – mēģināt dziesmu pamazām, varbūt uz laiciņu to nolikt malā, un tad februārī pēkšņi ne no šā, ne no tā, kad piedāvāju to dziesmu nodziedāt, bērni to zināja, turklāt – gandrīz no galvas! Un tad pēkšņi nāk pārsteigums: kad mums skolā bija pēdējais zvans, jaunieši paši čatiņā ierakstīja: varbūt nodziedam “Gaismas pili”? 

- Jauniešiem labāk patīk mūsdienu komponistu skaņdarbi jeb tomēr vecās, labās kordziesmas?
- Manuprāt, jauniešiem patīk tās dziesmas, kuras viņi zina, ir tehniski labi apguvuši un jūt, kā dziesma skan; saprot teksta jēgu un saturu. Viņi nav muļķi un ļoti labi saprot, kas sanāk. Savukārt dziesma, kuru viņi nav iemācījušies, jauniešiem nevar patikt. Salīdzinājumam: tas būtu tāpat kā pajautāt, vai tu labāk ēdīsi banānu vai kādu pavisam eksotisku augli. Kā es to varu zināt, pirms esmu to augli pagaršojis? Kad sapratīsi, ka, piemēram, greipfrūts piestāvēs vienai situācijai, bet banāns – citai, tāpat arī jutīsi, ka, piemēram, “Gaismas pils” piestāv akadēmiskākai videi, bet cita dziesma – brīvākai gaisotnei. Beigās jau viņiem patīk visas dziesmas, jo ir vajadzīgas gan senāku laiku, gan mūsdienu komponistu akadēmiskās vērtības, bet kaut kur jaunietim vajag būt arī iespējai patrakot – piemēram, kopā ar Jāni Aišpuru uzdziedot “Tavs karogs” vai ar Jāni Stībeli “Upi”, vai ar Uldi Marhileviču “Seko saviem sapņiem”.

- Domājams, šo visu jums nācās ņemt vērā, veidojot Noslēguma koncerta “Te-aust” repertuāru…
- Protams. Kad 2015.gada Dziesmu svētkos pie repertuāra strādājām kopā ar toreizējo svētku māksliniecisko vadītāju Gintu Ceplenieku, viņš teica: es varu atbildēt par katru vārdu, kas ir publicēts koru nošu grāmatiņā. Tagad tam varu pielikt klāt savu domu – ka varu atbildēt ne tikai par katru vārdu, kas tur ir publicēts un izskaidrot tos, bet skaidri zinu šo ļoti vērtīgo, dvēselisko audzināšanu. Lai katrā teikumā un vārdā, kuru mēs atšķirtu, būtu jēga, ģimenes mīlestība. Tāpēc, izvēloties dziesmas, uzsvaru likām arī uz tekstu un saturu.

- Izklausās diezgan komplicēti.
Jā, tāpēc balstījāmies uz vairākiem tā saucamajiem “lielajiem trijniekiem”. Pirmie “trīs vaļi”: repertuārā jābūt dziesmām, kuras patīk dziedātājiem; varbūt ne vienmēr tas izdodas simtprocentīgi – dziesmām, kuras patīk diriģentam, jo vismaz lielākajai daļai jābūt tādai, ar kurām viņš gribētu strādāt. Un, protams, mums jādomā arī par tiem, kas mūs klausīsies klātienē, TV, radio vai koncerta translācijā Doma laukumā lai visas dziesmas gan izpildīt, gan klausīties būtu interesanti. Nākamais: repertuāra vērtībām jābūt atbilstošām visām dalībnieku vecuma grupām. Un tad nāk beidzamais: mūzika, saturs, piemērotība Mežaparka Lielajai estrādei – vai tas skanēs. Kad jau viss repertuārs ir publicēts nošu grāmatiņā, liekas – tas taču ir tik vienkārši… Bet kad no piecsimt dziesmām, kuru notis esi licis čupiņā ar domu – šīm jābūt noteikti, tās ir rezervē, šīs jāpāraranžē, tās ar pavadījumu, šīs – “a capella”, mūsdienīgas, klasiskās… - mums ir jāietilpinās 23 dziesmās, kuras skanēs koncertā… Protams, skanēs arī jaundarbi, kuri speciāli tika pasūtināti, taču ne visi tika paņemti, jo – ja jūtam, ka nav pārliecības, ka šī dziesma skanēs. Un beigās visu apstiprināja virsdiriģenti un svētku mākslinieciskā padome. Šim darbam bija nepieciešami divi mācību gadi – caur vairākiem modelēšanas koncertiem un ieguldot milzīgu darbu. Ceram, ka visas atlasītās dziesmas izskanēs veiksmīgi. Cik vien iespējams, to bildi būvēsim krāsainu. 

- Kāds būtu jūsu TOP3 no šīm divdesmit trim dziesmām?
- Kāds mans kolēģis savulaik teica, ka mākslinieciskais vadītājs svētku repertuārā ieliek tās dziesmas, kuras visas viņš pats gribētu diriģēt. Protams, dziesmas starp diriģentiem tika sadalītas koleģiāli, lai gan, protams, man patiktu diriģēt visas. Labprāt ņemtu Raimonda Paula dziesmas, kurās visās ir melodija un saturs, dinamika un krāšņums, vai Jāņa Aišpura dziesmu “Tavs karogs”, kura skanēja jau iepriekšējos svētkos un, kas interesanti – kuras autors ir Renārs Kaupers. Turklāt šajā dziesmā ir dziļa saturiskā jēga – ne tikai par karogu, bet par līdzcilvēku, pie kura var vērsties.

- Koncerta nosaukums ir “Te-aust”, tālab jautājums – kāds būs galvenais vēstījums?
- Man bija jāpadomā par 2025. gada svētku ideju. Pāri visam man likās, ka tā varētu būt gaismas tapšana, kurai varētu būt četras sadaļas: spīdekļi – Saule un Mēness, arī zibens; rituāla gaisma– uguns, skali, varbūt svētku ugunskurs; sirds gaisma jeb siltums, cilvēka gaišums, un ceturtā: Gaismas pils – intelektuālā bagātība. Vēlāk, to visu mazliet apdeitojot un saprotot, ka nevarēs visu izstāstīt ar gaismas palīdzību vien, aprunājos ar koncerta režisoru Juri Joneli, un no viņa puses nāca doma, ka  vārds “aust” taču ir attiecināms arī uz stellēm. Respektīvi, katrs dziedātājs ir pavediens, dziesma – kā musturs, dekors, zīme; un beigās, kad saaud to lielo, kopējo audeklu, tad ir izveidojies tāds skaists, latvisks latvju raksts. Un tad ieraugi, ka saule arī aust – tajā pašā audeklā. Un tā nu beigās sanāca, ka aust var gan stellēs, gan ka gaisma arī aust. 

- Katram, kurš dziedājis korī vai stājies tā priekšā kā diriģents, varētu būt piedzīvojis kādu spilgtu un īpašu mirkli. Jums arī droši vien tādi ir.
- Ir viens aizkustinošs stāsts par, šķiet, 1989. gada Skolu jaunatnes dziesmu un svētkiem, kuros pats gan neesmu piedalījies, bet kuru repertuārā daudzas dziesmas bija iekļautas pirmo reizi. Un burtiski nupat, nupat “Youtube” parādījās video, kur var dzirdēt, kā šajos svētkos pirmoreiz tika dziedāta “Dievs, svētī Latviju”, Jāņa Lūsēna “Labvakar, Latvija”, Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”, Zigmara Liepiņa “Latvju zeme vaļā stāv”… Tādu spēku, kādu ir varējuši parādīt tieši Skolu jaunatnes dziesmu svētki cauri gadiem, ir patiešām apbrīnojami! 2000.gada svētkos pirmoreiz skanēja Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes cikls “Teika par Daugavu”, un visi bija šokā par tādu kārtīgu roka ciklu. Skolotāji teica: ārprāts, ārprāts, bet jauniešiem jau patika! Toreiz centās būt tuvāk jauniešiem, tagad esam sapratuši, ka nevar iet tikai jauniešu pavadā, jo – repertuārā ir jābūt līdzsvaram: viņus interesējošām lietām un arī audzinošām lietām. 

- Vai esat domājis par to, kāda būs nākamā diena pēc svētkiem?
- Viena lieta, kuru noteikti centīšos izdarīt – iziet savā dārzā ar kafijas krūzi, un nebūs svarīgi, vai spīdēs saule, vai līs lietus -, un paklausīties, kā putni dzied! Un izbaudīt to, cik daba ir dzīva un skaista, jo mums tur ir viss: purvs, mežs, pļava, un ļoti daudz putnu. Domāju, ka tāds būs mans rīts – ieklausoties dabā un tās skaņās.