Pagātnes rēgi: kas bija Zatlera reformu partija

Pirms jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām Jauns.lv iepazīstina ar politiskajiem spēkiem Latvijā. Šoreiz par Zatlera Reformu partiju.

Valdim Zatleram vajadzība pēc savas partijas radās viņa prezidentūras (2007-2011) izskaņā. Rīgas pils komanda – viņa kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs., padomnieces Inese Lībiņa-Egnere un Zanda Kalniņa-Lukaševica, citi tās darbinieki – centās organizēt sava aprūpējamā atkārtotu ievēlēšanu. Taču bija maz izredzes to panākt.

"Zoodārza atradenis" – par kuru tajā vienojās un vēlāk amatā iebalsoja tā dēvētās "oligarhu" partijas (Andra Šķēles neformāli vadītā Tautas partija, Aivara Lemberga neformāli vadītā Zaļo un Zemnieku savienība jeb ZZS, Aināra Šlesera vadītā Latvijas Pirmā Partija /"Latvijas Ceļš", kurām pieslējās TB/LNNK jeb tagadējās Nacionālās apvienības priekštece.) –, bija vājš valsts galva. Tas bija Andra Šķēles ciniskākais nodarījums Latvijai: apzināti spekulējot ar apolitiskā un, kā pats izteicās, "labā nozīmē naivā" Zatlera godkāri, padarīt viņu par savu ielikteni. Tikai sabiedrības respekts pret augsto amatu sargāja šo Valsts prezidentu no izgāšanās, līdz viņam radās izdevība "apmest kažoku".

Izcils traumatologs un sabiedriskais darbinieks, godāts citu "černobiliešu" vidū, ātri kļuva par prezidentālu karikatūru. Tā bija arī viņa, paša neapjausta vai neizrādīta, personiska traģēdija, taču slaveniem ārstiem ir indeve "justies Dievam". Zatlers – kurš noticēja sasolījumiem, ka arī šajā amatā varēs vismaz reizi nedēļā operēt pacientus – tam ir uzskatāms piemērs.

Politiskā vide bija būtiski samainījusies. Savas pozīcijas valsts vadībā kopš 2009. gada sākuma nostiprināja "Vienotība", un tai nevajadzēja savu pretinieku "atradeni". Tāpēc Rīgas pils sāka šantažēt Saeimu ar draudiem to atlaist kā tautas uzticību zaudējušu. Ieganstu deva paši likumdevēji: parlaments liedza veikt kriminālprocesā paredzētu kratīšanu tā deputāta Šlesera dzīvesvietā.

Draudi tika piepildīti: īsi pirms valsts galvas vēlēšanām Zatlers izdeva prezidenta rīkojumu nr.1, ierosinot sākt Saeimas atlaišanas procedūru. Sākās tā dēvētā "maijpuķīšu revolūcija" – populistiskas sajūsmas karnevāls, tā aktīvistiem naivi cerot uz kardinālām izmaiņām valsts politikā. Zatlers zaudēja Rīgas pili cīņā ar pēkšņi savu kandidatūru pieteikušo Andri Bērziņu no ZZS (kādreizējo "Unibankas" vadītāju) un īsi pirms amata pilnvaru beigām pieteica plānu dibināt savu partiju.

Tautas balsojums par 10. Saeimas atlaišanu notika 2011. gada 23. jūlijā. (To vēlējās 94,5 procenti referenduma dalībnieku, taču pilsoņu aktivitāte bija 44,73 procenti.) Tajā pašā dienā notika Zatlera Reformu partijas (ZRP) dibināšanas kongress. Pēc nepilna gada – jau pēc vēlēšanām – eksprezidenta uzvārds no tās nosaukuma pazuda: zatlerieši "attapās", ka Eiropas Savienības dalībvalstij vadonības izrādīšana nav smalkais stils.

Eksprezidenta komandas – īpaši viņa padomnieces Sandras Sondores-Kukules, "pelēkās kardināles" un arī (tikai pieklājības pēc – pēdiņās) "galma favorītes" – sakari nodrošināja ātru politiskā projekta realizāciju. Entuziasti steidzās tajā iesaistīties kā "liftā uz Saeimu". Taču "maijpuķīšu revolūcijas" skurbulis sabiedrībā sāka gaist.

Vēl neizveidotajai Zatlera partijai droši prognozēja Saeimas mandātu vairākumu, taču – tai topot arvien necili reālākai – reitings sāka dilt. Zatlerieši 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās ieguva 20,8 procentus balsu un 22 mandātus. (Otrs labākais rezultāts pēc toreizējā "Saskaņas Centra" 29 mandātiem. "Vienotība" tika pie 20 deputātu vietām.)

Kaut zatlerieši solīja cīņu ar oligarhiem, patiesībā viņi deva smagu triecienu "Vienotībai". Tā zaudēja 10. Saeimas uzvaras augļus – 33 mandātus un stabilu Valda Dombrovska valdību ar zaļzemniekiem. Partija, ko vadīja kolorītā Solvita Āboltiņa (kā izteicās kāds viņas pretinieks, "vienīgais īstais vecis Saeimā"), neslēpti vēlējās atriebties.

Pirmais trieciens tika dots pirms Saeimas pirmās sēdes – sešu deputātu grupa negaidīti paziņoja par izstāšanos no ZRP frakcijas. Tā dēvētais "[Klāva] Olšteina sešinieks" kļuva par nākamās Dombrovska valdības stuti. Atkritēju vidū bija arī tagadējais ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS). Parlamentam sākot darbu, Zatleru – "Vienotībai" pārkāpjot topošās koalīcijas vienošanos – neievēlēja par Saeimas priekšsēdētāju. Amats tika Āboltiņai.

ZRP saprata, ka faktiski tai ir tikai divi ceļi – kļūt par premjerpartijas otršķirīgu partneri un ļaut tai sevi "noēst" vai "iznest spēli aiz sarkanajām līnijām". Tāpēc sākās runas, ka partija varētu valdību veidot ar "Saskaņas Centru". Taču šādu ieceri – kas, šķiet, reizē bija gan patiesa, gan blefs – aprāva iekšējais protests deputātu frakcijā. Cilvēki, kuri Saeimā bija iekļuvuši, tikai pateicoties Zatlera komandas manevriem, nu tai lepni pārmeta nepatriotismu.

Trīs 11. Saeimas pilnvaru gados "Vienotība" pilnībā zatleriešus "nožņaudza apkampienos", un Reformu partijas reitings jau 2012. gada vasarā bija pakritis zem piecu procentu barjeras. Pats Zatlers – arī nopietnu veselības problēmu dēļ – tās vadību pameta 2013. gadā. Tā beigās viņa līdzgaitnieki vienojās ar premjerpartiju par kopēju startu 12.Saeimas vēlēšanās. (Reformu partijas oficiālā likvidācija ilga piecus gadus un tika noslēgta 2020.gadā.)

No sairumam nolemtā politprojekta tika izkārpītas īstas un šķietamas "rozīnes": Rinkēvičs (toreiz ārlietu ministrs, tagad valsts galva), Rihards Kozlovskis (toreiz un tagad – iekšlietu ministrs), Lībiņa-Egnere (toreiz Saeimas priekšsēdētājas biedre, tagad – tieslietu ministre), Kalniņa-Lukaševica (toreiz Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītāja, tagad – Saeimas priekšsēdētājas biedre), Vilnis Ķirsis (toreiz Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs, tagad Rīgas domes priekšsēdētājs), Evika Siliņa (toreiz – Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre, tagad premjere). Viņi iestājās "Vienotībā" un tika iekļauti 12.Saeimas deputātu kandidātos.