“Latvijas formula”: Latvijas drošībai mums svarīgi izdarīt savus mājasdarbus

Diskusijā par Latvijas drošību, kuru, kā ierasts, vada Latvijas Universitātes (LU) profesors Mārcis Auziņš, piedalās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) vieslektors pētnieks Mārtiņš Štāls, LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, Latvijas vēstures institūta eksperts Andis Kudors un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sociālo zinātņu fakultātes dekāne, asociētā profesore Karina Palkova.

Latvijas drošību vistiešāk ietekmē ģeogrāfiskā situācija – esam ciešākie kaimiņi pasaules agresīvākajai valstij, kuras militārais budžets ir vairāk nekā 100 reižu lielāks nekā Latvijai. Vienlaikus mēs esam NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts, kas nozīmē piederību lielākam un spēcīgākam “baram”. Šī drošības konstrukcija, kas līdz šim mūs pasargājusi, sākusi ļodzīties, un iemesls – jaudīgākās NATO dalībvalsts ASV virzība globālās izolācijas virzienā, mazāk uztraucoties par citām pasaules valstīm, vairāk fokusējoties un savām iekšējām problēmām. Iespējams, ka Trampa plānos neietilpst NATO iznīcināšana, tomēr pat teorētiska šādas situācijas iespējamība liek domāt par alternatīviem drošības risinājumiem.

Vai Latvijas drošība nākotnē ir atkarīga no Trampa untumiem?

Diskusijas sākumā LU profesors Mārcis Auziņš uzsver, ka globālās drošības situācija mainās ik dienas un vislielākajā mērā to nosaka ASV prezidenta un viņa administrācijas šķietami haotiskās darbības un paziņojumi. Viņš mudina diskusijas dalībniekus izvērtēt, cik liela ir Trampa personības loma mūsdienu vēsturē. RSU profesore Karina Palkova uzsver, ka ASV gadījumā runa drīzāk ir par “kolektīvo Trampu”. “Nenoliedzami, personībai ir liela nozīme, bet tas, ko mēs redzam ASV rīcībā, no vienas puses, ir skaļi un draudīgi vēstījumi, bet ir cita prezidenta komandas daļa, kas to visu cenšas mīkstināt un vairot optimismu. Šīs “labo un slikto policistu” saspēles rezultātā mēs redzam to, ka Eiropa ir spiesta aktīvi pievērsties savas drošības jautājumiem – tātad mērķis ir sasniegts.”

LBTU pētnieks Mārtiņš Štāls uzskata, ka jaunā ASV prezidenta administrācija primāri domā par iekšējām problēmām un vēlas iespējami ātrā laikā veikt iecerētās pārmaiņas valsts tēriņu samazināšanai, tostarp samazinot ASV klātbūtni starptautisku konfliktu risināšanā. “ASV ir milzīgs ārējais parāds, negatīva tirdzniecības bilance un vēlētāju pieprasījums šo situāciju mainīt, tāpēc Tramps steidzas, kamēr viņam vēl ir Kongresa atbalsts, jo jau drīz tāda var nebūt. Pieņemu, ka viņi ir gatavi “iedzert rūgtas zāles” un starptautiski sarauties, lai sakārtotu iekšējās lietas un tad startētu no jaunām pozīcijām.”

Savukārt LU pasniedzējs Andis Kudors uzsver, ka Trampa atnākšana ir sabiedrības reakcija uz klasisko demokrātu un republikāņu mazspēju. pieņemot svarīgus lēmumus. “Diemžēl jāatzīst, ka to Ameriku, kurā svarīgākais vārds bija taisnīgums, Tramps ir nolicis malā – arī ārpolitikā. Nevajag sevi mānīt – ASV vienmēr ir bijuši reālpolitiķi, tas nav sācies tagad, bet viņi arī vienmēr ir bijuši par taisnīgumu un starptautiskām tiesībām. Tas, ka tās vairs nav svarīgas, ir būtiskas izmaiņas, ko ieviesis tieši Tramps. Mums kā mazai valstij starptautiskās tiesības ir svarīgas, grūti būs dzīvot pasaulē, kurā visu nosaka tas, kurš lielāks un stiprāks.”

Drošība nav tikai NATO

Eiropai un Latvijai pienācis brīdis risināt “vardes dilemmu” – pacelt ķepiņas un nogrimt piena spainī vai sakult pienu sviestā un izdzīvot. Mārtiņš Štāls atgādina, ka neviens dokuments valsti nesargā, ja tā pati sevi nesargā. “Ukrainu sargāja Budapeštas memorands, kurā bija aprakstītas un parakstītas stingras drošības garantijas. Ar ko tas beidzās? Tāpat Latvijai nav jāpaļaujas uz 5. pantu, bet gan jāveido ciešāka sadarbība ar Baltijas un ziemeļvalstīm – gan tām, kas ir NATO, gan tām, kas nav dalībvalstis. Jārīko kopīgas mācības, militārā ražošana un jāattīsta citas sadarbības formas. Tieši mēs viens otru vislabāk saprotam un visvairāk esam ieinteresēti sadarboties.”

Karina Palkova uzsver, ka ikvienam ir tiesības dzīvot, arī valstīm un tautām, bet nav jācer, ka kāds cits parūpēsies, lai mums šīs tiesības būtu nodrošinātas. “Ja mēs kā pilsoņi, kā valsts vai kā Eiropas Savienība nepildām savus pienākumus, ja mēs nerūpējamies paši par savu drošību, kāpēc gan kādam citam būtu par to jārūpējas? Ja katra dalībvalsts izpildīs savu mājasdarbu, mums visiem kopā būs vieglāk nonākt pie vienota rezultāta.”

Andis Kudors uzskata, ka NATO nevajadzētu uzskatīt par noslēgtu posmu. “Esmu skeptisks pret ideju par Eiropas armiju. Domāju, ka NATO mums nevajadzētu atmest. Visa militārā sadarbība, komandas centri, loģistika – viss ir balstīts uz NATO sadarbības modeļiem. Tas, par ko mums noteikti būtu jādomā, – par ciešāku sadarbību starp Baltijas jūras valstīm, kurām nav jāstāsta, kas ir Krievija, jo tās to zina no savas vēstures.”

Mēs būsim stipri tik, cik investēsim drošībā

Diskusijas dalībnieki ir vienisprātis, ka tēriņi drošībai ir jāpalielina. Mārtiņš Štāls uzskata, ka ir jāpārstāj mētāties starp visdažādākajām prioritātēm, bet jāfokusējas svarīgākajam. “Valdībai ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka mēs palielināsim tēriņus aizsardzībai un citām jomām nāksies paciesties. Mēs nevaram to budžeta deķīti bezgalīgi stiept uz visām pusēm.”

Viņam piekrīt Andis Kudors: “Mums ir jāpieņem, ka dzīvojam blakus barbariskai revanšisma pārņemtai valstij ar impēriskām nosliecēm. Mēs nevaram atslābināties – mums jābūt militāri stipriem, un tam nāksies tērēt daudz naudas.”

Karina Palkova akcentē arī iekšējās drošības aspektus: “Mums ir jādomā par informatīvās telpas drošību, par kiberdrošību, par nepieciešamību augstskolām sagatavot speciālistus, kas var cīnīties ar dezinformāciju, par policijas un citu iekšlietu struktūru gatavību visdažādākajām situācijām.”