Pianists Aleksandrs Malofejevs sagādā maģisku vakaru Latvijas publikai
Koncertu organizators Jevgēņijs Vinturs, kurš Latvijas kultūras scēnā ienācis pavisam nesen, jau pieradinājis Rīgas publiku pie nevainojami noorganizētiem pasākumiem, kuros uz skatuves kāpj pasaulē atzīti mākslinieki – tie paši, kuri nesen vēl uzstājušies "Kārnegija hallē" vai "Koventgārdenā". 14. martā Latvijas Nacionālajā teātrī uzstājās Aleksandrs Malofejevs – pianists-virtuozs, kura vārds redzams prestižāko koncertzāļu afišās visā pasaulē.
Skatuves abās pusēs – svaigi ziedi un sveces, centrā – melns flīģelis, ko izgaismo spoži prožektoru stari. Kad parteris, ložas un balkoni piepildās līdz pēdējai vietai, uz skatuves iznāk viņš – gaišmatains jauneklis, tērpts melnā. Bez vārdiem viņš apsēžas, paceļ rokas virs taustiņiem... un sākas burvestība.
Aleksandrs it kā aizmirst, ka uz viņu raugās simtiem skatienu. Viņš ir savā pasaulē, un atmostas tikai tad, kad izskan pēdējā nots – uz mirkli pieceļas, ātri pieņem aplausus, lai pēc iespējas ātrāk atkal iegrimt nākamajā skaņdarbā.
Viņa spēli jādzird dzīvajā, jo nekādi ieraksti vai "YouTube" video nespēj aizstāt klātbūtnes maģiju. 23 gadus vecais pianists, kam debesu zilas acis un kurš lielāko daļu koncerta spēlē ar aizvērtām acīm, savu programmu veidojis divus gadus, lai viena vakara laikā izpildītu Listu, Šūbertu, Janačeku, Skrjabinu un noslēgumā – Rahmaņinova Otro sonāti. Šajā brīdī šķita, ka gan pianists, gan skatītāji kļuvuši par vienu veselumu ar mūziku un pat aizmirsuši elpot.
Pirms Rīgas viņš spēlēja Parīzē, kur viņu sagaidīja ar tādiem pašiem ovācijām, taču arī Rīgas publika, saucot "Bravo!" un aplaudējot stāvus, tika apbalvota ar vairākām papildu improvizācijām.
Kad pēdējā skaņa izskanējusi, un skatuves aizkars aizvērts, Nacionālā teātra foajē sajūsminātās skatītājas slepus pārlūko telefona ekrānos iemūžinātus koncerta mirkļus, lai vēlreiz sajustu tikko piedzīvotās emocijas.
