Noslepkavotā Ķīpsalas klostermāsa Ļoļiņa aicināja nebaidīties no nāves
Ķīpsalā vardarbīgi nogalināto klostermāsu Leonīdu viņas ticības māsas raksturo kā labsirdīgu cilvēku, kura nevienu netiesāja, bet aicināja dzīvot mīlestībā. 6. decembrī viņas dzīvi aprāva nežēlīgs varmāka. Slepkava neaprobežojās ar vienu upuri – viņš turpat Ķīpsalā nogalinājis vēl kādu sievieti gados.
Pirmās Adventa nedēļas pēdējā dienā, sestdien – 6. decembrī, Ķīpsalā 18 gadus vecs jaunietis nogalināja Māsu kalpoņu katoļu klostera 79 gadus veco klostermāsu Leonīdu Tatarčuku. Policija viņas līķi paslēptu zem zaru kaudzes atrada trešajā Adventa svētdienā, 14. decembrī. Pagājušās nedēļas beigās māsu Leonīdu no Svētā Alberta baznīcas Āgenskalnā pavadīja pēdējā gaitā.
Noslepkavoto klostermāsu, kuru viņas ticības biedrenes mīļi sauca par Ļoļiņu, raksturoja mīlestība un pacietība. Viņa nesūdzējās par savām veselības ligām, bet gan mīlēja labdabīgi pajokot un visus aicināt mīlēt. Klostermāsas mīlestību raksturoja, piemēram, arī tas, ka viņa uz ielas savus labākos cimdus vārēja atdāvināt kādam nabagam. Viņa arī teica, ka no nāves nav jābaidās, bet gan esot jābaidās no grēka.
Jaunietis nežēlīgi nogalina sievietes gados
Policija aizdomās par slepkavību aizturējusi kādu 18 gadus vecu jaunieti, kurš atzinās vēl vienā slepkavībā. Viņš turpat Ķīpsalā bija nogalinājis vēl 1958. gadā dzimušu sievieti. Atrodot šīs sievietes līķi, uzreiz bija manāms, ka noticis noziegums – sievietei bija sista brūce galvā, saplēstas drēbes, turklāt varmāka arī šīs sievietes līķi bija mēģinājis noslēpt. Nekavējoties tika uzsākts kriminālprocess par slepkavību atbildību pastiprinošos apstākļos un policija uzsāka iespējamā slepkavas meklēšanu, un policijas darbiniekiem drīz vien izdevās noskaidrot un atrast iespējamo vainīgo - 18 gadus vecu jaunieti, kurš līdz šim policijas redzeslokā nebija nonācis.
Jau pirms varmākas aizturēšanas izmeklētājiem radās aizdomas, ka jaunais vīrietis varētu būt saistīts arī ar mūķenes Leonīdas slepkavību, jo abu noziegumu rokraksts pilnībā sakrita. Nopratināšanas laikā aizdomām tika gūts apstiprinājums – jaunietis atzinās abās slepkavībās.
Kolostermāsu nogalināja ceļā no dievkalpojuma uz klosteri
Latvijas Romas Katoļu baznīcas (LRKB) Informācijas centra vadītāja Ingrīda Puce par norādījusi, ka Ķīpsalā nav slēgts klosteris un tāpēc tajā dzīvo klostermāsas. Viņām nav speciāla apģērba, tāpēc uz ielas viņas neatšķiras no citiem.
„Viņām nav speciāli tērpi, viņas ģērbušās kā jebkuras citas sievietes. Lai pateiktu, ka uzbrukums bija klostermāsai, kādam vajadzēja zināt, ka sieviete ir no klostera,” sacīja Puce. Domājams, ka tikai sakritības par varmākas upuri kļuva arī klostera iemītniece.
LRKB Informācijas centrs informē: „Māsa Leonīda 6. decembrī piedalījās rīta Svētajā misē Rīgas Svēta Jāzepa draudzē (Dzegužkalnā). Izgājusi no baznīcas, viņa devās virzienā uz mājām, kā katru rītu. Līdz mājām viņa tomēr nenonāca. Māsa tika meklēta visu nedēļu. Pagaidām nav zināms, kādu notikumu rezultātā iestājās viņas nāve un vai tas noticis vietā, kur tika atrastas mirstīgās atliekas. Skaidrs ir tas, ka māsa tika noslepkavota, par ko liecina arī valsts policijas medijiem izplatītais paziņojums: „Sievietes nāves cēloni noskaidros ekspertīzē, tomēr ārēji ir konstatētas vardarbīgas nāves pazīmes – sista brūce galvā”.
„Māsa Leonīda mūs pameta mēneša pirmajā sestdienā, dienā, kad pieminam Marijas Bezvainīgo sirdi, bet viņas mirstīgās atliekas tika atrasts trešajā Adventa svētdienā, ko baznīca svin kā Priecīgo. Uzticamies, ka Bezvainīgā bija viņai līdzās šajos traģiskajos brīžos un tagad jau piedzīvo pestīšanas prieku,” Polijas katoļu mājaslapā sluzki.pl raksta Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijas māsa Danuta Vrubela. „Kopīgi lūgsimies, lai viņas svētītā un skaistā dzīve, kas noslēdzās ar tik traģisku nāvi, nes bagātīgus labā augļus, kā arī slepkavu atgriešanos pie Dieva,” raksta Vrubela.
Ķīpsalas klostera priekšniece māsa Inese pastāstīja, ka atpakaļ no policijas ir saņemtas vairākas māsas Leonīdas personīgās mantas, tostarp striķītis ar skapulāra medaljonu.
Ticīgie pārliecināti, ka viena no žēlastībām, ko Dievmāte apsola skapulāra nēsātājiem, kas saglabā šķīstību un dedzīgi lūdzas, ir tā saucamā sestdienas privilēģija. Tā pauž dievbijīgas tautas ticību, ka Jēzus Māte nekavējoties, jau pirmajā sestdienā pēc nāves atbrīvo šādu cilvēku no šķīstītavas. Klostera - Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijaa mājaslapā kalpones.lv rakstīts: „Viņas svētīgā dzīve un pēkšņā, traģiskā aiziešana mūžībā mūs turpina uzrunāt…”
„Viņa nesasniedza klosteri…”
Ķīpsalas klostera māsu mājaslapā kalpones.lv atklāta traģiskā notikuma gaita:
„6. decembrī, pirmajā mēneša sestdienā, kad kopienā lūdzamies gandarīšanas nodomā par grēkiem, kas ievaino Marijas Bezvainīgo Sirdi, māsa Leonīda piedalījās rīta misē Svētā. Jāzepa draudzes baznīcā. Pēc tās lēnā solī, lūdzoties rožukroni, viņa bija redzēta, dodoties mājup - kā ik rītu. Tomēr liktenīgajā sestdienā viņa nesasniedza klosteri…
Pārējās māsas lūdzās un meklēja gan saviem spēkiem, gan ar policijas un biedrības bezvests.lv suņu palīdzību, gan apzvanot slimnīcas, bet nedēļu bez rezultātiem. Viņas mirstīgās atliekas atrada kaimiņu sieviete ar suni brikšņos netālu no klostera mājas nedēļu pēc neveiksmīgiem meklējumiem. Smagā brūce galvā un citas pazīmes liecināja par slepkavību…
Nozieguma izdarīšanas vietu un apstākļus pašlaik turpina izmeklēt kriminālpolicija. Savukārt mēs, māsas, turpinām lūgties – īpaši par dvēseles glābšanu cilvēkam, kurš to izdarīja”.
Piemiņa no Ļoļas jeb Ļoļinas – asinīm slacītais krustiņš
Kā piemiņa un relikvija no mūsu māsas Leonīdas (Ļoļas vai Ļoļiņas - kā mēdzām viņu dēvēt) mums paliks viņas asinīm slacītais krustiņš un skapulāra medaljons, kā arī koka rožukronis, kas bija viņas moceklīgās nāves klusējošie „liecinieki”… Skapulāra medaljons, uzvērts uz vienkāršas aukliņas – kā pati māsas Leonīdas dzīve – mūs iedrošina ticēt, ka Dievmāte izpilda savu apsolījumu, tā saucamo „sestdienas privilēģiju”: skapulāra nēsātāju – ja tas saglabā šķīstību saskaņā ar savu kārtu un dedzīgi lūdzas - nekavējoties, jau pirmajā sestdienā pēc nāves uzņemt debesīs.
Māsu Ļoļu raksturoja labestība
„Bieži viņu varēja manīt kapelā lūdzamies. Viņa turējās pie Kristus un lūdzās par grēcinieku atgriešanos, par tiem, kuri netic un nepazīst Dievu. Vesperu lūgšanā bieži izskanēja tieši šāds lūgums. Jā, viņa lūdzās par savu ģimeni, bet arī par pasauli.
Viņas sirds neapstājās tikai pie ģimenes – tā ietvēra arī lūgšanu par visiem cilvēkiem. Varētu šķist – lūgties par visu pasauli ir tāda vispārīga lūgšana, bet var nojaust, ka viņas dedzība par dvēseļu glābšanu izpaudās arī šautru lūgšanā: Jēzu, Marija es jūs mīlu – glābiet dvēseles. Atmiņā iespiedušies šie viņas sacītie vārdi.
Netiesāt, mīlēt, lūgties, kalpot, ciest, klusēt un dalīties – šie ir daži no vārdiem, kurus dzīvē iemiesoja māsa Ļoļa. Katru nedēļu kopienā, daloties ar Evaņģēliju – lasot un daloties ar Dieva Vārdu, varēja just, ka māsa dalās kā ar svaigu ūdens malku, ko saņēmusi no Kunga un kā pati stingri apņēmusies dzīvot.
Māsa nekad nevēlējās būt uzmanības centrā. Tomēr viņa labprāt arī pajokoja: viņas seju bieži rotāja smaids, pat tad kad grūti vai slimības ciešanu pēdas lika par sevi manīt.
Viņa dzīvoja lūgšanas dzīvi, pārdabisku dzīvi, kuras dvēseles noslēpumos var ielūkoties tikai Dievs. Viņas dzīve bija veltīta Dievam, konsekrēta Viņam. Viņa atdeva sevi Dievam, bet arī cilvēkiem – līdzīgi kā reiz viņa atdeva savus vislabākos, tikko dāvanā saņemtos siltos cimdus kādam nabagam uz ielas.
Nav jābaidās vis no nāves, bet gan grēka
„Viss ir Dieva žēlastība. Paši mēs neko nevaram, bet visu varam lūgt no Dieva”. „Vissvarīgākā ir mīlestība”. Šos vārdus māsa Leonīda atkārtoja visbiežāk.
„Tie bija kļuvuši par viņas dzīves devīzi. Parasti ceturtdienās, kad studējām Svētos Rakstus, lai iedziļinātos Dieva Vārdā un ar to dalītos kopienā, pienākot māsas Leonīdas kārtai, mēs nereti jau smaidījām, jo zinājām, kā viņa iesāks savu dalīšanos - ar vārdiem” „viss ir Dieva žēlastība…”. Viņa vienmēr spēja stiprināt mūs pārējās ticībā, sakot, ka no nāves nav jābaidās, bet jābaidās tikai no grēka, jo viss Dieva rokās. „Ne mats no galvas nenokrīt bez Viņa ziņas”. Māsa Leonīda bija Jaunās Derības lieciniece, apustule ar rožukroni rokās, bet vārds „liecinieks” un „moceklis” grieķu valodā ir ar vienādu nozīmi…
Māsas Leonīdas dedzīgums regulas pildīšanā bija paraugs mums visām – uz lūgšanām kapelā viņa gandrīz vienmēr atnāca kā pirmā, nekad nekavēja ne garīgo lasīšanu, ne citus garīgos vingrinājumus. Pēc komūnijas no baznīcas gribēja nākt viena, lai klusumā un lūgšanās apcerētu Dieva klātbūtni. Rekreācijas laikā vienmēr bija jautra, priecīga un pateicīga Dievam par visu. Par savām daudzajām slimībām nekad nežēlojās un nestāstīja, ja vien kāda no māsām īpaši nepajautāja. Viņas eļļas trauki bija pilni, Līgavainis (Jēzus Kristus – red.) varēja saukt, kad Viņam šķita piemērotais brīdis, māsa Leonīda bija gatava stāties Dieva priekšā, pat to gaidīja,” rakstīts kalpones.lv.
Mūķenes slepkava neaprobežojas ar vienu upuri (LNT „Degpunktā”)
Rīgā mīklainos apstākļos pazudusi mūķene (LNT „Degpunktā”)
