Ukraiņu karavīri rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri”: “Mums nav cita ceļa, kā tikai uzvarēt!”

Šā gada februārī apritēja trīs gadi, kopš Ukrainā sācies pilna mēroga karš, un vairāk nekā pusgadu rehabilitācijas centrs “Jaunķemeri” sadarbībā ar Veselības ministriju nodrošina rehabilitācijas pakalpojumus karā ievainotajiem ukraiņu karavīriem. Šī pieredze ir bijis liels izaicinājums rehabilitācijas komandai, tomēr gandarījums par sasniegtajiem rezultātiem ir tikpat liels. Aizvadītajā gadā rehabilitāciju “Jaunķemeros” saņēma 51 karavīrs, bet šogad, janvārī un februārī, – vēl 12.

Andrejs: “Nekur nav tik labi kā mājās”

Andrejs Hmeļevskis ir dzimis Donbasā – Kramatorskā (pilsētā, par kuru Krievija apgalvo, ka tur it kā nepieciešams aizstāvēt krievvalodīgos) un tur arī nodzīvojis visu mūžu. Viņš apguvis kalēja profesiju, pēc tam strādājis par menedžeri-ekspeditoru kādā privātā uzņēmumā, bet vēlāk pievērsies savai uzņēmējdarbībai – kļuvis par galdnieku un nodibinājis mēbeļu ražotni, kas izgatavoja virtuves iekārtas un skapjus.

“Jau 2014. gadā, kad Krievija pirmo reizi iebruka Ukrainā un okupēja Krimu, vēlējos doties aizstāvēt savu valsti. Taču apstākļi sakrita tā, ka nesanāca, arī sieva bija pret manu aiziešanu. Mēs vienojāmies – ja atkal kaut kas notiks, es bez ierunām došos aizstāvēt dzimteni. 2022. gada 24. februārī tas notika – mūsu pilsētai pārlidoja pāri trīs krievu raķetes. No rīta pamodāmies un sapratām, ka sākusies jauna kara fāze. Es savācos, pabeidzu iesāktos galdnieka darbus un jau 25. februārī biju kara komisariātā. Mani nozīmēja dienēt Kramatorskas teritoriālās aizsardzības bataljonā. Biju strēlnieku rotas komandieris. Karojām gan Doņeckas, gan Luhanskas apgabalos,” stāsta Andrejs.

Viņš guva smagus ievainojumus – zaudēja kreiso roku un tika ievainots kājā – 2023. gada 22. jūnijā Doņeckas apgabalā, netālu no Aleksandropoles, Avdijivkas rajonā: “Mums uzbruka ar granātām, bija apšaude. Notika tuvcīņa. Sešas stundas bijām ielenkumā – puiši nevarēja pie mums tikt, lai evakuētu.”

Pirms tam viņš atlabis Gaļicinas rehabilitācijas centrā Ukrainā, 20 kilometrus no Ļvivas. Andrejs ļoti augstu novērtē latviešu mediķus, kuriem ir laba reputācija, un kuru aprūpē viņš nonāca šā gada janvāra beigās.

Viņam, par laimi, izdevās izvairīties no krievu gūsta, kur ir necilvēcīgi apstākļi un gūstekņi tiek spīdzināti. Tagad, kad visā pasaulē tiek diskutēts par jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa iespējamo attieksmi pret Kremļa diktatoru Vladimiru Putinu, Andrejs atzīst, ka ir grūti prognozēt, kā situācija attīstīsies tālāk:

“Karš ir lieta, kuru var uzsākt tikai bezprātis. Neesmu politiķis, ne arī politologs, un, šķiet, arī viņi paši īsti nesaprot, kas notiks tālāk. Bet ja viss beigsies “pa vidu”, tad tas būs tikai uz neilgu laiku, un pēc tam karš var atsākties, kā tas notika pēc 2014. gada. Ja tas notiks, tad mums jāgatavojas jaunam karam, kas var būt vēl nežēlīgāks. Mums nav citas izvēles kā tikai uzvara. Ja mēs piekāpsimies, mūs vienkārši iznīcinās, apēdīs dzīvus.”

Gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji ir noguruši no kara: “Mana ģimene – sieva, meita, znots un mazmeita – dzīvo Kramatorskā. Katru reizi, kad pilsēta tiek apšaudīta, mēs uztraucamies. Stress ir nepārtraukts, katru dienu.”
Andreja ģimene nav devusies bēgļu gaitās, un viņš skaidro, kāpēc daudzi ukraiņi, kuri kādu laiku pavadījuši drošībā ārzemēs, tomēr atgriežas dzimtenē:

“Lai cik labi cilvēks justos svešumā, nekas nevar aizstāt dzimteni. Tur ir draugi, mājas, viss pazīstamais. Varbūt bērniem labāk ir doties citur, bet es uzskatu, ka tas nav pareizi. Ja bērni pamet dzimteni, valsts nākotne tiek apdraudēta, tai nav perspektīvas. Bez bērniem nav nākotnes. Jau no mazotnes bērniem jāmāca par savām nacionālajām saknēm.”

“Varbūt tas ir ģenētiski?”

Latvijā Andrejs jūtas labi un izsaka pateicību visiem, kuri palīdz ukraiņu karavīriem – gan mediķiem, gan brīvprātīgajiem, gan visiem Latvijas cilvēkiem. Viņš ir bijis ekskursijā uz Rīgu, apmeklējis koncertus un sporta pasākumus, ko sarūpējuši brīvprātīgie. Viņu apciemojis arī kāds dienesta biedrs no Alūksnes, ar kuru kopā dienēja padomju armijā, kur viņš dienēja kopā ar trim latviešu puišiem. Ar krieviem gan tik labi neesot varēts sadzīvot. Jautāts, kāpēc vairums krievu ir tik neganti, Andrejs īsi atsaka: “Varbūt tas ir ģenētiski.” 

“Kad jaunībā dienēju padomju armijā, lielākā daļa cilvēku bija kā cilvēki, bet krievi vienmēr bija ar kaut ko neapmierināti. Viņi vienmēr par kaut ko dusmojās. Nezinu, kāpēc tā. Padomju laikā bija propagandas stāsts, ka mēs visi viens otram esam brāļi, un tā tālāk. Bet tas neatbilda realitātei, vienmēr bija kaut kādas domstarpības. Nezinu, kāpēc viņi ir tādi cilvēki. Tomēr ne visi krievi ir tādi, ir arī normāli. Visās tautās ir normāli un neadekvāti cilvēki. Krievijā droši vien viņus ietekmē propaganda. Esmu kontaktējies ar pazīstamajiem, kuri vēl pirms kara – 2013. gadā no Ukrainas ekonomisku apsvērumu vadīti aizbrauca uz Krieviju, Maskavas apgabalu. Viņi bija dzimuši Ukrainā, vairāk nekā 30 gadus nodzīvojuši Ukrainā, tur dzimuši un auguši. Un kas pēc kāda laika!?

Kad krievi sabombardēja Kramatorskas dzelzceļa staciju, es viņiem piezvanīju un par to stāstīju. Atbildē saņēmu to, ka es neko nesaprotot – Ukrainas varas iestādes pašas staciju apšaudīja, lai cilvēkus noskaņotu pret krieviem. Pēc tam, es vairāk ar viņiem neesmu sazinājies.”

Vitālijs: “Viss tik nepierasti kluss”

Vitālijs Matjušenko krievu drona uzbrukumā guva smagus ievainojumus vairāk nekā pirms gada – 2024. gada 20. februārī. Viņam norauta labā kāja un smagi cietusi roka. “Drons trāpīja mūsu vadītajai kaujas mašīnai. Esmu no Luhanskas, biju seržants – kaujas mašīnas komandieris. Bet pirms kara biju akmeņkalis, veidoju granīta pieminekļus,” stāsta Vitālijs.

Latvijā viņš atlabst kopš gadu mijas. Jautāts, kā jūtas šeit, viņš saka: “Mierīgi. Viss nepierasti kluss, nekas nelido. Attieksme ir labvēlīga, cilvēki palīdz ar visu, ko vien var!” Par situāciju Ukrainā un ASV prezidenta Donalda Trampa lēmumu apturēt palīdzību Ukrainai, viņš izsakās piesardzīgi: “Ja godīgi, tad nepateikšu, ar ko viss varētu beigties. Laiks rādīs.”

Tomēr viņa kvēlākā vēlēšanās ir, lai karš ātrāk beigtos ar Ukrainas uzvaru un viņš varētu atgriezties mājās: “Nekur nav tik labi kā mājās. Gribu atgriezties pie ģimenes. Kā saka – mājās pat sienas ārstē. Un mums joprojām ir mājas.”

Palīdzība ukraiņu karavīriem

Līdz šim rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” speciālistu komanda plašu pieredzi guvusi, sniedzot veselības aprūpes un medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus Latvijas iedzīvotājiem, tai skaitā nodrošinot arī valsts apmaksātās stacionārās medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus, arī pēc pārslimota Covid-19. Taču pērn speciālisti pieņēma profesionālo izaicinājumu sniegt rehabilitāciju karā cietušajiem Ukrainas karavīriem.

Ar Latvijas valdības un Veselības ministrijas atbalstu, aizvadītajā gadā “Jaunķemeros” rehabilitāciju saņēma 51, bet šogad – 12 karā ievainotie karavīri no Ukrainas pārsvarā pēc sprādzienos gūtām un šķembu radītām traumām, ar multipliem un kombinētiem funkcionēšanas traucējumiem, arī pēc politraumām ar centrālās un perifērās nervu sistēmas bojājumiem, komplicētiem kaulu lūzumiem un amputācijām. Rehabilitācijas komandas darbā aktīvi iesaistījās arī psihologs, jo nereti karā ievainotie cieš arī no posttraumatiskā stresa sindroma.

“Līdzšinējās palīdzības sniegšana karā ievainotajiem Ukrainas karavīriem parāda arī veiksmīgāko sadarbības modeli, kādu vien veselības aprūpe varētu vēlēties – sadarbību starp privātu rehabilitācijas centru un valsti, nodrošinot valsts apmaksātu stacionāro rehabilitāciju, kā arī sadarbību ar klīnisko universitāšu slimnīcu speciālistiem un brīvprātīgajiem no nevalstiskām organizācijām,” uzsver rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” medicīniskās rehabilitācijas un ambulatoro pakalpojumu nodaļas vadītāja Elīna Malkiela. “Ir liels gandarījums redzēt, ka spēj sadarboties tik daudzi cilvēki, ja viņus vada vienots mērķis. Lepnums ne tikai par rehabilitācijā sasniegtajiem rezultātiem, bet arī par kolēģu atdevi darbā ar karā ievainotajiem. Prieks arī par nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kuri vēl ciešāk uztur kontaktu ar šiem pacientiem pēc tam, kad viņi atgriezušies mājās un spēj mums pastāstīt, ka karavīri ir apmierināti ar sasniegtajiem rezultātiem. Savukārt gan rehabilitācijas centra līdzšinējā pieredze, gan rezultāti, ko esam spējuši sasniegt, sniedzot rehabilitāciju pacientiem ar karā gūtām traumām, ir apliecinājums, ka Jaunķemeri spēj pilnvērtīgi iesaistīties arī valsts apmaksātās stacionārās medicīniskās rehabilitācijas sniegšanā Latvijas iedzīvotājiem.

Rehabilitācijas veiksmes stāstu netrūkst. Šī ir nozare, kurā daudz varam objektivizēt un izmērīt: redzam rezultātus gan satiekot pacientus, gan vēlāk – izrakstos no rehabilitācijas centra, lasot viņu veselības stāvokļa novērtējumu. Ir gandarījums, kad pacients pirms izrakstīšanās no rehabilitācijas centra, atnes ārstam ziedus, turot tos rokā, kura rehabilitācijas kursa sākumā bija vāja, nespēcīga, viņš nav spējis ar to satvert priekšmetus. Taču nu ir izdevies palīdzēt un roka atkal funkcionē! Esam snieguši rehabilitāciju arī pacientam, kuram sprādzienā bija sadragāts apakšžoklis un traumas dēļ tika būtiski ierobežotas spējas ēst un runāt. Šis karavīrs “Jaunķemeros” ieradās ar izteiktu svara deficītu, jo Ukrainā nebija pilnvērtīgi apmācīts uzņemt uzturu caur stomu, savukārt ar nepietiekamu svaru nebija iespēja viņu uzņemt operatīvai terapijai. Ar pacientu strādāja uztura speciālists, funkcionālie speciālisti, drīz viņš uzņēma dažus kilogramus svara un varēja gatavoties operācijai. Šobrīd ar nepacietību gaidām šo pacientu atpakaļ tālākai rehabilitācijai, jo zinām, ka viņš jau ēd patstāvīgi, stoma ir izņemta un šis ir uzskatāms piemērs, ka komandas darbs un sadarbība starp klīnikām spēj būtiski uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti.”

Ukraiņu vīru sīkstums

Rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” Funkcionālo speciālistu dienesta vadītāja Zane Liepiņa teic: “Ikvienā karavīrā, neskatoties uz karā gūtajām traumām un to sekām, redzam vīru sīkstumu, drosmi, bezbailību un dzimtenes mīlestību – īpašības, kas lieti noder arī individuālo rehabilitācijas mērķu sasniegšanā, lai šie cilvēki spētu pēc iespējas ātrāk atgriezties dzimtenē un dienestā. Lai gan redzams, cik atviegloti jūtas karavīri par klusumu un mierīgām debesīm virs rehabilitācijas centra, tomēr ikviens no viņiem joprojām vēlas atgriezties un cīnīties par mieru savā dzimtenē.”

Par “Jaunķemeriem” pastāstījuši arī citi Ukrainas karavīri. Serhijs Zinčuks: “Es pats esmu kara mediķis un Ukrainā frontē ievainotajiem biedriem sniedzu neatliekamo medicīnisko palīdzību līdz pats nokļuvu bezpilota lidaparātu uzbrukumā, gūstot rokas traumu un nopietnus apdegumus. “Jaunķemeros” rehabilitāciju saņēmu divos etapos – bija nepieciešams veikt operāciju, pēc kuras rehabilitāciju vajadzēja turpināt. Esmu ļoti apmierināts ar ergoterapeitu un fizioterapeitu paveikto darbu. Protams, papildus šīm nodarbībām saņēmu arī procedūras, kas palīdz emocionāli atjaunoties – tam, kurš pieredzējis karu, tas nav mazsvarīgi.”

Olehs Botnars: “Tikai laimīgas sakritības dēļ Donbasā izglābāmies no okupantu ielenkuma, bet 2023. gada vasarā man trāpīja mīnmetēja raidīta lādiņa atlūza, pārrāva bicepsu, pilnībā sabojājot rokas kaulus, nervus. Ukrainā ārsti līdz pēdējam cīnās par katra karavīra veselību, lai nebūtu nepieciešama amputācija un protezēšana. Uzskatu, ka man zināmā mērā paveicās, jo roku izdevās saglābt un atjaunot. Gadu ārstējos Harkivā, roka pastāvīgi bija apsējā un sāpju dēļ gandrīz nevarēju piecelties. Pēc tam nonācu rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri” - uzskatu, ka šeit man sākās otra dzīve. Ja vēl Ukrainā nekas neliecināja, ka traumētajā rokā nervi būtu spējīgi atjaunoties un nebija lielu cerību, ka roka kādreiz varētu atkal pilnvērtīgi funkcionēt, pēc rehabilitācijas centrā saņemtajām procedūrām un nodarbībām uzlabojums ir acīmredzams. Sazinos arī ar citiem puišiem, kuri rehabilitāciju saņem citās ārstniecības iestādēs Latvijā, salīdzinām, kā kuram klājas un esmu ļoti priecīgs par iespēju būt tieši rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri”.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Ukraiņu karavīri rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri”: “Mums nav cita ceļa kā tikai uzvarēt!”” saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.