Piparkūka. Kādreiz dārga delikatese, ko vēlāk tirgoja pat aptiekās
Viena no neatņemamām Ziemassvētku galda sastāvdaļām ir piparkūkas, kuras uzskatām par eiropiešu un arī latviešu nacionālo gardumu. Tomēr izrādās, ka piparotie cepumi ir Tuvo Austrumu izgudrojums, kur tos pazina jau pirms 5000 gadiem. Eiropā ar piparkūkām sāka mieloties vien pirms 1000 gadiem.
Senos laikos piparkūkas bija dārga delikatese, kuru pat ziedoja dievībām un tām piedēvēja maģisku spēku, kas atvaira dēmonus. Savukārt viduslaiku Eiropā piparkūkas pārdeva aptiekās, jo tām piedēvēja dziedinošas spējas. Par piparkūku izcelsmi un to cepšanas vēsturi Kasjauns.lv pastāstīja Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma.
Tuvajos Austrumos piparotos medus cepumus pazīst jau 5000 gadus. Ilgu laiku piparkūkas bija pa kabatai tikai ļoti bagātiem cilvēkiem. Tās pazina faraonu galmos Ēģiptē un sauca par medus raušiem. Tie nebija parasti rauši. Uzskatīja, ka tiem piemīt īpašs spēks – tie spēja atvairīt dēmonus, tos upurēja dievībām, deva līdzi kapā kā ceļa maizi. Arī Romas impērijā piparkūkas ziedoja dievībām. Viena no šī cepuma īpatnībām bija tai pievienotais ingvers, tāpēc tās sauc arī par ingvera maizītēm. Ingveru pazina arī Senajā Grieķijā, paralēli citām īpašībām tam piemita spēja paildzināt ēdiena mūžu. Piparkūku pagatavošanai izmantoja kanēli, muskatriekstu, krustnagliņas, ingveru, kardamonu, koriandru, melnos un smaržīgos piparus un pūdercukuru. Tās ir sastāvdaļas no visiem zemes nostūriem, un tas arī noteica piparkūku lielo dārdzību sendienās.
Savukārt viduslaiku Eiropā piparkūkas ir pazīstamas vairāk nekā 1000 gadus. To aizsākumi meklējami Francijā, kur Kārļa Lielā valdīšanas laikā īpaši apmācīti mūki čakli cepa medus kūkas un tās pārdeva klosteru aptiekās, jo medum tika piedēvētas dziedinošas īpašības. Tādas kā šodien tās Eiropā izplatījās tikai 15. gadsimtā. Medus, miltu un aromātisko garšvielu plācenīši pamazām nonāca arī turīgo patriciešu mājās.
Vēlāk tā kļuva par katra tirdziņa delikatesi. Mīksta, ar garšvielām piesātināta kūka vai kraukšķīgs cepums. Piparkūkām bija dažādas formas, krāsas, glazūras rotājums. Vietās, kur notika tirgošanās un dažādas izdarības, tirgoja arī piparkūkas, ko nesa mājās kā piemiņas lietas. Ar piparkūkām ir zināmas arī daudzas dažādas tradīcijas, piemēram, Ziemassvētkos tajās iecepa monētu, un, kas to uzkoda, nākamajā gadā kļuva bagāts. Savukārt neprecētajām sievietēm bija jāapēd piparkūku vīriņš, tad tika pie īstā puiša. Piparkūku cilvēciņus esot izgudrojusi Anglijas karaliene Elizabete I, kura katram savam svētku viesim tādu pasniegusi kā dāvanu.
Vairākās Eiropas valstīs piparkūku cepšana izveidojās par noteiktu amatu. Vissenākās šodien pazīstamo piparkūku cepšanas tradīcijas saglabājušās Vācijā. Nirnberga ir pazīstama kā piparkūku galvaspilsēta, jo tieši tur sāka cept mīkstās piparkūkas „Lebkuchen”. To radīšanai 17. gadsimtā tika pieaicināti tikai labākie cepēji un pat amatnieki, kas no koka izgrieza sarežģītas formas, un mākslinieki, kas piparkūkas rotāja. Savukārt piparkūku mājiņas pazīstamas no 19. gadsimta, iedvesmojoties no brāļu Grimmu pasakas „Ansītis un Grietiņa”. Arī Francijā piparkūku cepšana bija atsevišķa nozare, to cepēji apvienojās no kūku un cepumu cepējiem atsevišķā ģildē.
No Vācijas piparkūku cepšanas tradīcijas atceļojušas arī uz Latviju. Piparkūkas var iegadāties visos gadalaikos, tomēr īpašo sajūtu tās sniedz tieši Ziemassvētkos.
Kasjauns.lv/Foto: Edijs Pālens/LETA
