Jānis un Sniedze Ivuškāni jau 14 gadus ir liepājnieki: "Toreiz tipogrāfijā notika tikai daži underground koncerti"

Tipogrāfijas radošais kvartāls Liepājā, Pumpura ielā 10, durvis vēra 2024. gada 1. augustā. Kvartālu veido 4,5 tūkstošus kvadrātmetru lielā kādreizējā Liepājas tipogrāfijas ēka ar piebūvēm un pagalms, kurā, pēc projekta autora Jāņa Ivuškāna aprēķiniem, satilpst tikpat daudz publikas, cik koncertzāles Lielais dzintars galvenajā zālē. Un gan jau Jānis zina, ko runā, jo ir Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķis un trompešu grupas koncertmeistara vietnieks, bet Lielais dzintars ir orķestra mājas. Tipogrāfijas izremontētajās telpās jau notiek koncerti un citi pasākumi, bet citās ēkas daļās rit būvdarbi.

14 gadu lolota ideja

Tipogrāfijas ēka Jānim iekritusi acīs jau pirms 14 gadiem, kad viņš tikko bija kļuvis par Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi un ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi vēju pilsētā. “Tad tipogrāfijā notika daži underground koncerti, kuros arī es piedalījos,” viņš atminas. Taču bija jāpaiet gadiem, lai neapturamais trompetists atgrieztos tipogrāfijā, kas, šķiet, pacietīgi to vien bija gaidījusi. “Rudenī sāku meklēt kontaktus ar īpašnieku Realto Vento, decembrī tikāmies, un tagad esam apsaimniekotāji, kuriem ir doti desmit gadi, lai šo īpašumu izpirktu,” stāsta Jānis. Šādi noteikumi Ivuškānus apmierina, jo tie ir daudz cerīgāki nekā iepriekšējā vietā – Pegaza pagalmā, ko Jānis radīja kopā ar Iritu Kalēju. Tur nomniekiem bijušas ierobežotas iespējas attīstīties.

Kad bijis drošs, ka Tipogrāfijas radošā kvartāla ideja ir realizējama, Jānis zvanījis brālim Pēterim, izstāstījis par to, aizsūtījis mājas plānu. Pēc pusstundas Pēteris zvanījis un prasījis – cikos rīt autobuss uz Liepāju? Jānis brāli uzrunājis brīdī, kad iepriekšējais darbs Pēterim jau bija mazliet apnicis. Viņš kā radošs cilvēks ilgstoši darīt vienu darbu nevar, kad ir sasniedzis griestus vienā vietā, vajag kaut ko jaunu, iedvesmu, un šis piedāvājums bijis pārāk aizraujošs, lai atteiktos. Tā nu visi trīs aktīvi ir iesaistījušies Tipogrāfijas radošā kvartāla attīstībā un kaļ plānus nākotnei.

Grandiozie nākotnes plāni

Tipogrāfijas radošā kvartāla attīstībā tiek ieguldīti ģimenes budžeta līdzekļi, atsaucas arī sponsori. Nelielu atbalstu sniegusi Liepājas pašvaldība – 2000 eiro piešķirti vēsturisko vārtu restaurācijai. Jau janvārī sāksies darbs pie Sniedzes projekta – dokumentālas filmas par tipogrāfijas vēsturi. Pirmā īpašnieka Gotlība Meijera 19. gadsimtā izveidotās tipogrāfijas vēsture ir ievērības cienīga, piemēram, galvenajā ēkā, ko viņš uzcēla 1890. gadā un kurai padomju laikā piebūvēti vēl divi korpusi, iespiesta Latvijas valsts pirmā nauda. Padomju laikā tipogrāfijā darbojās viens no pilsētas lielākajiem latviešu koriem Dzintarjūra, bet vasarās vai puse Liepājas skolnieču te nāca piepelnīties – līmēja celofāna maisiņus.

Radošā kvartāla veidotāju lielais mērķis ir atdzīvināt visu ēku, lai paralēli funkcionētu piecas sešas dažādas aktivitātes. Kvartāla saimniekiem jau ir skaidrs, ka vasarā pirmajā stāvā sāks darboties kafejnīca, kā arī vēl viens bārs, kas papildinās jau esošo. Tāpat kā aizvadītās vasaras nogalē, pagalmā darbosies āra skatuve un āra bārs. Otrā stāva 260 m2 lielajā zālē būs kopstrādes birojs, kurā varēs īrēt individuālu darba galdu, bet 800 m2 plašajā pagrabstāvā nomai tiks piedāvātas noliktavu telpas. Trešajā stāvā iecerēti īstermiņa īres dzīvokļi, un te Ivuškāni plāno izguldīt arī māksliniekus, kas uzstāsies Tipogrāfijas radošajā kvartālā. Vēl ēkā paredzētas telpas mākslinieku rezidencēm un “daudz citu mazu lietiņu”. Nākamajā apkures sezonā, kad tipogrāfija būs pievienota pilsētas centrālapkures sistēmai, uz apartamentiem šajā ēkā plāno pārcelties arī paši Ivuškāni; jau tagad bieži šeit iznākot nakšņot uz matračiem. Tad nevajadzēs tērēt laiku, lai dotos mājās, un bērni būs līdzās, pāris padalās ar nākotnes plāniem. “Ne velti taču saka – trakajiem pieder pasaule!” smaidot nosaka Sniedze. 

Bez papīriem nevar iztikt

Ar Sniedzi Jānis iepazinies Ventspils mūzikas vidusskolā, kur abi četrus gadus mācījušies. Līdz pat 2024. gada beigām viņš šajā skolā arī strādāja. “Par to, ka jāmet miers pedagoģijai, domāju jau sen; kopš 19 gadu vecuma strādāju par skolotāju. Ir jau forši, gribas arī ieguldīties jauniešos, taču šī profesija paņem daudz laika. Bet tas ir jāatvēl gan ģimenei, gan arī biznesam. Visu apvienot nevar,” spriež Jānis. No pašu un bērnu pieredzes Ivuškāni guvuši pārliecību, ka mūzikas skolu sistēma ir novecojusi. Jānis uzskata, ka bērni tiek pārāk noslogoti; nedrīkst būt tā, ka mācoties zūd vēlme muzicēt. “Pamatlieta, kas bērnu mūzikas skolā jāiemāca, ir mīlestība pret mūziku, nevis nenormālas formulas, tehnikas, teorijas, turklāt tā, ka bērns ir pārmocījies un apgūst to ar asarām acīs. Piemēram, es mūzikas harmonijā biju ļoti slikts, bet tagad rakstu aranžijas un komponēju! Tajā laikā, kad man to mācīja, tas mani neinteresēja. Kad ieinteresēja, es sāku mācīties pats.”

Tiesa, Jānim nav diriģenta diploma, tomēr viņš diriģē gan paša izveidoto Baltic Groove Orchestra, gan dažādu festivālu orķestrus. Līdz šim viņš visus gadus diriģējis arī Lielajā Koncertā Mežaparkā, un šogad 31. maijā Jānis atkal būs pie diriģenta pults. Latvijā nav daudz tādu diriģentu, kuri var apvienot daudzus mūziķus vienā lielā orķestrī, kā tas ir, piemēram, šajā koncertā. “Jānis ir viens no tiem, kuri to spēj,” Sniedze uzteic vīru. “Ja piedāvā kaut ko interesantu, labprāt piekrītu. Tikai Latvijā ir grūti, ja tev nav papīra,” smejas Jānis.

“Tu vari būt slikts orķestra diriģents un procesa vadītājs, bet, ja tev ir papīrs, viss būs burvīgi. Galvenais, lai visi ķeksīši ir vietās…” Latvijā nevar iegūt, piemēram, bigbenda diriģenta diplomu, tuvākā vieta, kur tas iespējams, ir Igaunija. “Pieejamas tikai klātienes studijas, un tām vajag laiku un naudu. Es arī neizjūtu vajadzību pēc tā papīra. Mācīties es mācos – skatos video, klausos ierakstus, pētu partitūras, aranžēju. Pirms astoņiem gadiem uzrakstīju pirmo aranžiju Melngaiļskolas bigbendam, tagad rakstu profesionāļiem,” savu izaugsmi raksturo uzņēmīgais mūziķis.