Noklusētā pagātne: frizieri atlaida no darba, jo dzēris klientu iesmaržināšanai paredzēto odekolonu
Padomju pilsonim astoņdesmitajos gados odekolons mazāk asociējās ar smaržūdeni, bet vairāk ar alkoholiķu vidē izplatītu apreibināšanās līdzekli, īpaši jau viens no lētākajiem smaržūdeņiem – "Trīskārtīgais odekolons". Līdz tādai imidža degradācijai odekolonu noveda nepārdomātā žūpības apkarošanas kampaņa, jo patiesībā "Trīskārtīgajam" ir sena un cienījama vēsture.
Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.
Kaut gan pierasts domāt, ka "Trīskārtīgais odekolons" ir tīrs padomju izgudrojums, patiesībā tā vēsture ir daudz senāka. Ja rokamies pavisam dziļi, tad nonākam līdz 18. gadsimta sākumam, kad Ķelnē Johans Farins radīja smaržūdeni, kas vēsturē iegāja ar Ķelnes ūdens nosaukumu. "Eau de Cologne" – šis apzīmējums kļuva par teju vai sinonīmu odekolonam vispār. Arī pats odekolona nosaukums ir vienkāršs pārcēlums no franču "o-de-kolon". Sākumā tas popularitāti iemantoja ne tikai kā smaržūdens, bet vairāk kā ārstniecības līdzeklis pret bakām, kuru epidēmija tolaik plosījās Eiropā.
Laika gaitā līdzīgas odekolona šķirnes sāka ražot arī citur, ne tikai Ķelnē vien. Krievijas impērijā viens no vadošajiem parfimēriem bija no Francijas atbraukušais Anrī Brokārs, kurš izveidoja veiksmīgu uzņēmumu un ražoja visdažādākos smaržūdeņus. Vēlāk, protams, viņa uzņēmumu nacionalizēja komunisti un iecienītās Brokāra smaržas "Imperatrises buķete" pārdēvēja par "Sarkano Maskavu". Starp Brokāra produktiem bija arī odekolons, ko iesauca par "Trīskārtīgo", jo tā sastāvā bija trīs dominējošas sastāvdaļas – citrons, bergamots un apelsīna ziedi. Būtībā tas bija vecā labā Ķelnes ūdens atvasinājums. Šo odekolonu tad savā sortimentā paturēja arī padomju parfimērijas rūpniecība, tikai vienkāršojot receptūru, lai samazinātu izmaksas.
Trīskārtīgais starpkaru Latvijā
Arī starpkaru Latvijā "Trīskārtīgais" bija labi zināms. Latvijā pēc Pirmā pasaules kara parfimērijas ražošana attīstījās straujos tempos un veikalos varēja atrast visdažādākās smaržas un odekolonus. Nosaukumi bija cits par citu krāšņāki: "Tutanhamons", "Spīdola", "Laimdota", "Pompeja", "Valša sapnis", "Maijpuķītes" un tā tālāk. Smaržūdeņus arī ieveda no ārzemēm, piemēram, vēl divdesmito gadu sākumā bija pieejams Brokāra "Trīskārtīgais". Neizpalika arī viltojumi, un, lai cik tas mūsdienās izklausītos dīvaini, viltoja arī "Trīskārtīgo". Tā 1926. gadā tiesa piesprieda 100 latu sodu kādam laborantam, kurš bija tirgojis Brokāra odekolonu, kurā ēterisko eļļu bija ievērojami mazāk, nekā vajadzētu būt saskaņā ar recepti.
"Trīskārtīgo" ražoja arī Ulmaņlaikos trīsdesmito gadu vidū, turklāt šīs odekolona šķirnes ražošana bija valsts monopols, un attiecīgi valsts regulēja šā produkta cenas.
Doma, ar kādu valsts iejaucās parfimērijas tirgū un iesaistījās odekolona ražošanā, bija laba un cēla – lielākā daļa veikalā nopērkamo odekolonu ir pārāk dārgi, lai tos varētu atļauties vienkāršais iedzīvotājs, tādēļ tagad viņam būs lēts un labs smaržūdens no valsts krājumiem. 1936. gadā 0,25 litru pudele trīskārtīgā odekolona maksāja 2,70 latus, bet divus gadus vēlāk par puslitru prasīja 3,80 latus.
"Trīskārtīgā" ražošana bija uzticēta Valsts spirta monopolam, un pirmajā piegājienā tas pagatavoja 8000 litru odekolona. Receptūras izstrādātāji solīja, ka tikšot ņemtas vērā patērētāju visizsmalcinātākās prasības. Kaut gan valsts odekolons bija domāts kā dezinfekcijas līdzeklis, jau tolaik atradās gudrinieki, kas to izmantoja arī iekšķīgi, – tā kādu frizieri atlaida no darba par to, ka viņš bija ne tikai apzadzis darba devēju, bet arī dzēris klientu iesmaržināšanai paredzēto odekolonu. Te gan jāpiebilst, tradīcija dzert visādus surogātus, ieskaitot odekolonu, koka spirtu un politūru, tika ievazāta vēl cara laikā, jo 1914. gadā Krievijas impērijā tika ieviests "sausais likums", un tikai likumsakarīgi, ka normālu dzērienu deficīta apstākļos daļa cilvēku izlāpījās ar šķidrumiem, kas nebija domāti iekšķīgai lietošanai. Kopumā starpkaru Latvijā odekolona dzeršana nebija pārāk izplatīta parādība.
Padomjlaiku dzērienu karte
Padomju vara, nacionalizējot visus neatkarīgās Latvijas parfimērijas uzņēmumus, turpināja tajos ražošanu un par vienu no galvenajām nišām uzskatīja tieši lēta un darbaļaudīm pieejama odekolona ražošanu. Tepat Latvijā turpināja ražot jau visiem labi zināmo "Trīskārtīgo", vēlāk tam piebiedrojās cenas ziņā diezgan tuvie odekoloni "Neļķe", "Gurķītis", "Bērzūdens" un "Ceriņi". Protams, bija arī dārgāki zīmoli – "Rīdzinieks", "Korts", "Stratēģis", "Mīts", taču ar tautas klasi asociējās tieši "Trīskārtīgais" un tā biedri. Taču ne jau cēlais aromāts bija galvenais lētā gala odekolona popularitātes iemesls.
Iesmaržošanās bija tikai viens no odekolona izmantošanas veidiem.
Droši vien Padomju Savienība bija vienīgā valsts pasaulē, kur odekolonu masveidā lietoja arī iekšķīgi ar domu apreibināties.
Te vietā būtu jautājums: kāda velna pēc jādzer odekolons, vai tad nevar dzert šņabi vai lēto stiprināto vīnu, kas arī padomju valstī bija ļoti populāri? Mīklas atminējums bija ļoti vienkāršs – cena. Pat lētākais vīns maksāja vismaz rubli, bet ko iesākt, ja tev kabatā ir tikai 50 kapeikas? Tad viens variants bija atrast pudeles brāli, kuram arī būtu 50 kapeikas, samesties un nopirkt uz abiem vienu pudeli vīna. Bet, ja pudeles brāļa nebija, tad neatlika nekas cits, kā no veikala dzērienu nodaļas iet uz parfimērijas sadaļu un par 35 kapeikām nopirkt odekolonu. Pavisam izslāpušie to laiku pa laikam zaga – padomjlaiku presē var uzdurties ziņām par strādniekiem, kas veikalā nospēruši pāris odekolona flakonus, un par to biedru tiesa viņus sodījusi ar sabiedrisko nopēlumu vai rājienu.
Astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad jaunais PSRS vadonis Mihails Gorbačovs uzsāka vērienīgu žūpības apkarošanas kampaņu un jūtami ierobežoja alkohola tirdzniecību, odekolons kļuva par vienu no pirktākajām precēm. Kā uz burvja mājienu no veikalu plauktiem pazuda visas lētās odekolona šķirnes, un nav trīsreiz jāmin, kas tās pirka. Jautājumu par odekolona dzeršanas sērgu pat skatīja "augšās" un lika samazināt lētā gala odekolona ražošanu, palielinot dārgāko marku apjomu, kas žūpām nebija pa kabatai. Tika pat ieviesti tirdzniecības ierobežojumi, un daudzviet vienam cilvēkam nepārdeva vairāk par divām pudelītēm odekolona.
Kā tad dzērāji to patērēja? Daļa vienkārši izdzēra – vai pa taisno no kakliņa, vai arī vispirms ielejot glāzē. Tie, kuriem bija mazliet vairāk līdzekļu un gribējās sasniegt lielāku efektu, nopirka arī pudeli stiprinātā vīna – tad papriekšu ierāva odekolonu, bet pa virsu uzdzēra vīnu. Inteliģentie žūpas mēdza vispirms sērkociņa liesmā uzkarsēt stieples gabaliņu, ko iemērca odekolonā, – uzskatīja, ka tad karstumā tiek iztvaicētas visas kaitīgās vielas un pudelītē paliek tīrs spirts. Pieredzējušākie vīri rekomendēja odekolonam uzkost ķiploku, jo tas nomācot ķīmisko garšu mutē.
Odekolona uzvaras gājienam punktu pielika tirgus ekonomikas atnākšana. Proti, deviņdesmito gadu sākumā veikalos un kioskos parādījās dzēriens, kas, vērtējot pēc cenas un sasniedzamā efekta, mazās odekolona pudelītes sakāva vienos vārtos – litra pudeles ar spirtu "Royal". "Rojālītis", kā to mīļi dēvēja mērķauditorijas pārstāvji, nemaksāja dārgi, toties ar vienu pudeli gar zemi varēja nolikt trīs večus. Konkurences cīņu zaudējušais odekolons atgriezās tajā preču kategorijā, no kuras bija nācis, – parfimērijas nodaļā.
"Dzintara" priekšteči
Latvijas savulaik slavenākais parfimērijas uzņēmums ir ražošanas apvienība "Dzintars", kas savā vēsturē piedzīvojusi gan spožus laikus, gan arī lejupslīdi un atdzimšanu. Taču pirmsākumi meklējami vēl 19. gadsimta vidū, kad Rīgā nodibināja Ādolfa Brīgera ziepju un parfimērijas fabriku, kuras produkcija tika eksportēta arī uz Eiropu. Tas nebija vienīgais parfimērijas uzņēmums, jo vēlāk, 20. gadsimta divdesmitajos gados, sāka darboties arī Aleksandra Tromberga parfimērijas fabrika un Antona Rimeika laboratorija, kas ražoja Latvijā pirmo zobu pastu "Mētra".
Protams, 1940. gadā padomju vara visus šos uzņēmumus nacionalizēja un vietā izveidoja vairākus jaunus ar jauniem nosaukumiem – "Sarkanā ausma", "Rota", "Flora" un "Mētra". Pēdējo piecdesmitajos gados pārdēvēja par "Dzintaru" un pievienoja tam arī "Sarkano ausmu". Tieši "Dzintaram" bija lemts kļūt par vienu no vadošajiem PSRS parfimērijas uzņēmumiem, kas ražoja odekolonus, smaržas, krēmus, lūpukrāsas, ziepes un citus produktus.
