Liepājā manīti divi pārgalvji! Ar bērniem ir jāpārrunā iespējamās sekas, kas var būt arī traģiskas
Pēdējās dienās sociālajos tīklos ne viens vien pamanījis kādu video no Liepājas, kur redzami divi jaunieši, pieķērušies pie braucoša autobusa aizmugures. Valsts policija nekavējoties ieradās norādītajā vietā, bet minētās personas netika konstatētas.
Kā Jauns.lv informē Valsts policijā, 2025. gada 24. janvārī īsi pirms pulksten 18.00 tika saņemta informācija par notiekošo Liepājā, Ģenerāļa Baloža ielā, kur divas personas pārvietojās, pieķērušies pie autobusa aizmugurējās daļas.
Valsts policija nekavējoties ieradās norādītajā vietā, bet minētās personas notikuma vietā netika konstatētas. Ņemot vērā publiski pieejamo videomateriālu, Valsts policijā tika uzsākts administratīvā pārkāpuma process un tiek skaidroti notikušā apstākļi, kā arī minētās personas.
Vēlme pavizināties var beigties ar dzīvi invalīdu ratiņos
Nenoliedzami, jaunība ir piedzīvojumu un eksperimentu laiks, kad viss šķiet iespējams. Tomēr, dzenoties pēc adrenalīna un vēlmes izmēģināt ko jaunu, jaunieši bieži piemirst par sekām, kas var mainīt visu dzīvi. Piemēram, pieķeršanās braucošam autobusam vai vilcienam jaunībā var šķist kā aizraujošs piedzīvojums, bet tā ir spēlēšanās ar veselību un dzīvību. Sekas var būt traģiskas – smagi savainojumi, ilga rehabilitācija vai pat dzīve invalīdu ratiņos.
Jauns.lv sniedz atskatu uz iepriekš publicētu interviju ar Aleksandru Roni, kurš bērnībā cieta nelaimes gadījumā ar vilcienu un zaudēja abas kājas.
“Īsi sakot, es bērnībā vienkārši aizķēros aiz vilciena. Gribēju pavizināties. Cik es pabraukāju? Varbūt 10 metrus. Vienkārši paklupu un kājas ievilka iekšā. Tā sanāca, ka man blakus bija čomi, bet tajā mirklī, kad es jau biju atmodies no šoka stāvokļa, man neviena nebija blakus. Visi draugi bija aizskrējuši uz mājām palūgt palīgā mammu. Kad viņi kopā ar mammu bija atskrējuši, es jau biju ātrajā palīdzībā.”
Stundām uz operāciju galda
Pēc tam Aleksandrs trīs dienas pavadīja komā, un mediķi pamatīgi cīnījās par viņa dzīvību. Kopumā kājām veica padsmit operācijas. Arī pirmā operācija, kurā ķermeni atdalīja no kājām, ilga daudzas stundas. “Daudz laika pavadīts uz operāciju galda.”
Traģēdijas brīdī puisēnam bija nepilni 6 gadi, bet tagad viņam ir vairāk nekā 20 gadi. Negadījums notika Rīgā, Bolderājā, bet šobrīd Aleksandrs kopā ar ģimeni dzīvo Jelgavā.
Neskatoties uz visu piedzīvoto, Aleksandrs ir saglabājis optimismu un joprojām pārvietojas ar vilcienu. Turklāt viņš lepojas, ka pats var iekļūt augstajā pasažieru vilciena vagonā un izkāpt no tā.
Ar riteni tā arī neiemācījos braukt
Tiesa, nevar noliegt, ka nelaimes gadījums būtiski izmainīja zēna un viņa ģimenes dzīvi. “Es ar riteni tā arī neiemācījos braukāt,” viņš skumji noteica. Bērnībā daudz laika vajadzēja pavadīt slimnīcā. Uzreiz pēc avārijas slimnīcā bija jāguļ vismaz pusgads. “Daudz laika pavadīju slimnīcā. Tur arī iemācījos gan lasīt, gan rakstīt.”
Viņš atcerējās, ka slimnīcā vienmēr bija kāds no ģimenes locekļiem, kas viņu pieskatīja un rūpējās, bet puika varēja arī pagaidīt kādu laiku viens pats, kamēr vecāki strādāja. Tolaik Aleksandrs bija vienīgais bērns ģimenē, un vecāki ļoti pārdzīvoja notikušo. “Protams, visus slēdžus dzīvoklī vajadzēja zemāk taisīt,” viņš atminējās praktisko pielāgošanos pēc avārijas.
Apkārtējie cilvēki blenž virsū
Viņam šodien vairs nav saglabājušās attiecības ar tiem draugiem, ar ko bērnībā neveiksmīgi vizinājās ar vilcienu. “Kāpēc tas būtu jādara?! Jūs domājat, ka kāds ir ieinteresēts uzturēt kontaktu pēc šī negadījuma?” viņš skarbi sacīja.
Tiem bērniem un viņu vecākiem, kas domā, ka vilciens ir tāda kā spēlmantiņa un, braucot garām, var tajā pavizināties, Aleksandrs sacīja: “Lai atskatās biežāk! Citādāk pēc tam visi atskatīsies uz viņiem!”
Pats Aleksandrs ir pieradis, ka cilvēki uz viņu bieži atskatās un pat blenž virsū. “Protams, esmu jau pieradis. Uz mani vienmēr skatās. Esmu vienmēr pamanāms. Lai kur es būtu, vienmēr mani pamana un skatās. Tā ir ierasta lieta. Cilvēki skatīsies vienmēr.”
Ja negribi būt tāds, kāds esmu es, tad atskaties!
Aleksandrs piekrita, ka viņam paveicies arī tādā ziņā, ka avārija neskāra galvu, taču norādīja, ka daudzās un ilgās operācijas un narkozēs pavadītais laiks ietekmējis viņa smadzenes. Viņam ir koncentrēšanās bremzēšanās, kā arī jūtama psiholoģiskā ietekme.
“Ja negribi būt tāds, kāds esmu es, tad atskaties!” Viņš aicināja ne tikai atskatīties uz vilcienu aizmugurē, bet arī pacelt acis un noņemt austiņas, tuvojoties vilcieniem un automašīnām no priekšpuses.
