Koma, daudzas operācijas un dzīve bez kājām. Aleksandrs atklāti pastāsta par savu traģēdiju

“Īsi sakot, es bērnībā vienkārši aizķēros aiz vilciena. Gribēju pavizināties. Cik es pabraukāju? Varbūt 10 metrus. Vienkārši paklupu un kājas ievilka iekšā.

Tā sanāca, ka man blakus bija čomi, bet tajā mirklī, kad es jau biju atmodies no šoka stāvokļa, man neviena nebija blakus. Visi draugi bija aizskrējuši uz mājām palūgt palīgā mammu. Kad viņi kopā ar mammu bija atskrējuši, es jau biju ātrajā palīdzībā.”

Stundām uz operāciju galda

Pēc tam Aleksandrs trīs dienas pavadīja komā, un mediķi pamatīgi cīnījās par viņa dzīvību. Kopumā kājām veica padsmit operācijas. Arī pirmā operācija, kurā ķermeni atdalīja no kājām, ilga daudzas stundas. “Daudz laika pavadīts uz operāciju galda.”

Traģēdijas brīdī puisēnam bija nepilni 6 gadi, bet tagad viņam ir vairāk nekā 20 gadi. Negadījums notika Rīgā, Bolderājā, bet šobrīd Aleksandrs kopā ar ģimeni dzīvo Jelgavā.

Neskatoties uz visu piedzīvoto, Aleksandrs ir saglabājis optimismu un joprojām pārvietojas ar vilcienu. Turklāt viņš lepojas, ka pats var iekļūt augstajā pasažieru vilciena vagonā un izkāpt no tā.

Ar riteni tā arī neiemācījos braukt

Tiesa, nevar noliegt, ka nelaimes gadījums būtiski izmainīja zēna un viņa ģimenes dzīvi. “Es ar riteni tā arī neiemācījos braukāt,” viņš skumji noteica. Bērnībā daudz laika vajadzēja pavadīt slimnīcā. Uzreiz pēc avārijas slimnīcā bija jāguļ vismaz pusgads. “Daudz laika pavadīju slimnīcā. Tur arī iemācījos gan lasīt, gan rakstīt.”

Viņš atcerējās, ka slimnīcā vienmēr bija kāds no ģimenes locekļiem, kas viņu pieskatīja un rūpējās, bet puika varēja arī pagaidīt kādu laiku viens pats, kamēr vecāki strādāja. Tolaik Aleksandrs bija vienīgais bērns ģimenē, un vecāki ļoti pārdzīvoja notikušo. “Protams, visus slēdžus dzīvoklī vajadzēja zemāk taisīt,” viņš atminējās praktisko pielāgošanos pēc avārijas.   

Svarīgākais - vai tu pats gribi vai negribi?

Viņš piekrita, ka pēc šādiem lieliem negadījumiem līdzcilvēkiem ir ļoti liela nozīme, lai bērns varētu pēc iespējas atgriezties normālā dzīvē. “Jebkurā gadījumā būs līdzjūtība no radiniekiem. Visi gribēs palīdzēt. Kā viņi varēs, tā palīdzēs.

Bet viss ir atkarīgs no tā, kas tev pašam ir galvā. Vai tu pats gribēsi vai negribēsi [dzīvot]? Ja tu pats negribēsi, kā tev kāds var palīdzēt?” Aleksandrs neslēpa, ka bija laiks, kad vairs negribējās īsti dzīvot. Labi, ka tie bija atsevišķi brīži, nevis kopējais noskaņojums daudzu gadu garumā.

Kas palīdzēja tikt pāri un turpināt gribēt dzīvot? “Es nezinu. Es parasti pamostos, lai dzīvotu, nevis lai domātu, ko man dzīvē darīt.. Problēmas ir visiem, bet atšķiras veids, kā mēs tās risinām.”

Iemācīja brālim spēlēt volejbolu

Mūsu sarunas brīdī Aleksandra tuvinieki bija saslimuši ar kovidu, tāpēc arī viņam vairāk laika nācās pavadīt mājās. Arī pirms pandēmijas viņš diezgan daudz laika bija mājās. “Es mazo brāli (6 gadi) pieskatu.” Viņš māca mazajam brālim arī rakstīt un lasīt, kā reiz viņam slimnīcā iemācīja.

Savukārt vidējo brāli Aleksandrs iemācīja spēlēt volejbolu. Viņš pats piecus gadus pavadīja Latvijas sēdvolejbola izlasē. Brālis, kura augums ir 1,82 metri, ļoti labi spēlē volejbolu. Agrāk Aleksandrs spēlēja arī basketbolu un daudz sportoja. Tāpat nodarbojās ar para ledus hokeju.

Apkārtējie cilvēki blenž virsū

Viņam šodien vairs nav saglabājušās attiecības ar tiem draugiem, ar ko bērnībā neveiksmīgi vizinājās ar vilcienu. “Kāpēc tas būtu jādara?! Jūs domājat, ka kāds ir ieinteresēts uzturēt kontaktu pēc šī negadījuma?” viņš skarbi sacīja.

Tiem bērniem un viņu vecākiem, kas domā, ka vilciens ir tāda kā spēlmantiņa un, braucot garām, var tajā pavizināties, Aleksandrs sacīja: “Lai atskatās biežāk! Citādāk pēc tam visi atskatīsies uz viņiem!”

Pats Aleksandrs ir pieradis, ka cilvēki uz viņu bieži atskatās un pat blenž virsū. “Protams, esmu jau pieradis. Uz mani vienmēr skatās. Esmu vienmēr pamanāms. Lai kur es būtu, vienmēr mani pamana un skatās. Tā ir ierasta lieta. Cilvēki skatīsies vienmēr.”

Bez problēmām aiziet uz kafejnīcu ar čomiem

Vai cilvēki vispār zina, kā pieklājīgi skatīties un izturēties pret cilvēku ratiņkrēslā? Ielās un sabiedriskās vietās joprojām ir salīdzinoši maz cilvēku ar īpašām vajadzībām, tāpēc ļaudis mēdz uzkrītoši blenzt uz tiem, kas parādās. “Vienkārši mums ir tāda mentalitāte. Tā kā tādu cilvēku, kuri lien ārā, ir samērā maz, tad… Man gan nav problēmu – es mierīgi varu ar čomiem aiziet uz kafejnīcu un padzert aliņu. Bet cits ratiņkrēslā to nedarīs, saprotiet?”

Viņš piekrita, ka daudz cilvēku ar kustību traucējumiem nelabprāt apmeklē sabiedriskas vietas, jo citi uz viņiem skatās un pēta. Bet Aleksandrs ir pieradis, ka pat kafejnīcā, iedzerot ar čomiem, uz viņu skatās. Turklāt viņš ir iemācījies to izmantot savā labā un tādā veidā iepazīties. “Tā kā es esmu komunikabls, man jautri iet vakaros.”

Aleksandram nav problēmu, ja kāds ne tikai uzkrītoši skatās uz viņu, bet arī nāk klāt un sāk runāties. Viņš labprāt aprunājas arī ar nepazīstamiem ļaudīm.

Salīdzinot ar citiem, man vēl paveicās

Daudz grūtāk bija bērnībā, kad cilvēki uzkrītoši pētīja viņu kā mazu puiku ratiņkrēslā, bet bez kājām. Aleksandrs mācījās parastā skolā, kas bija pielāgota cilvēkiem ar invaliditāti. To apmeklēja arī citi skolēni ar kustību traucējumiem, un Aleksandrs iepazina citus bērnus ar dažādiem veselības sarežģījumiem. “Paskatoties uz tiem, kas man bija apkārt, es domāju, ka man vēl paveicās.”

Aleksandrs traģēdijā zaudēja abas kājas, un tas bija liels trieciens, taču viņa pārējais ķermenis palika neskarts. Pirms aptuveni gada viņš sadzīves nelaimes gadījumā nozāģēja divus pirkstus.

Pa māju manas zeķes tiešām nemētājas

Aleksandrs piedzīvojis arī tā saucamās fantoma sāpes, kad sāp ķermeņa daļa, kuras vairs nav. “Man dažreiz ir sajūta, ka pēda kut. Bet man nav pat abi divi ceļgali, par kādām pēdām var būt runa?!”

Stāstot par sevi, Aleksandrs saglabā optimismu un humoru: “Es esmu tik īpašs čalis, ka pa māju manas zeķes tiešām nemētājas.”

Bet, runājot nopietni, Aleksandrs atklāja, ka viņam nepieciešams ratiņkrēsls, pat lai pārvietotos pa savu mītni. Viņš dzīvo vienstāvu mājā, bet “jebkurā gadījumā es varu uz ēkas otro stāvu pats uznest ratus. Pats uzkāpju un stumju tos augšā”.

Pats var iekāpt un izkāpt no vilciena

Viņš arī pats var iekāpt pa augstajām un stāvajām “Pasažieru vilciena” kāpnēm. Kā tas iespējams, ja kāpnes ir tik neērtas, ka pa tām grūti vilcienā iekļūt pat jaunajiem vecākiem ar bērnu ratiņiem? “Tas ir labs jautājums. Es jau neesmu māmiņa. Es pats iekāpju, turos aiz vilciena roktura, aizķeru ratus un ar vienu roku iestumju tos iekšā.”

Vīrietis piekrīt, ka normāli vilciena kāpnēm nevajadzētu būt tik stāvām un augstām, ka ir grūti pa tām iekāpt vagonā. “Tā ir antisociāla reklāma! Gribi tikt iekšā, tiksi pats! Nevajag visiem domāt, ka jāmeklē palīdzība,” viņš ironizēja.

Pirms kovida Aleksandrs regulāri braukāja ar vilcienu, jo gandrīz katru dienu vajadzēja nokļūt Rīgā uz treniņiem, bet pandēmijas laikā saistībā ar ierobežojumiem viņš retāk izmantoja vilcienu.

Kāds paņem ratus un noliek divus metrus no trepēm

Ir pozitīvi, ka daļa līdzcilvēku cenšas palīdzēt cilvēkam ar īpašām vajadzībām, taču bieži vien palīdzība ir nepareiza un nejauka. “Piemēram, es atbraucu uz Rīgas centrālo staciju un stumju savus ratus lejā pa kāpnēm no vilciena. Bet kāds “mudaks” paņem manus ratus un noliek divus metrus no trepēm. Ko man darīt? Lekt sniegā un iet līdz ratiem?”

Bieži vien cilvēki, labu gribēdami, tomēr nemāk piemēroti palīdzēt. “Pat, ja mēs gribētu, diez vai tas labi sanāktu.” Līdz ar to viņš izsaka aicinājumu cilvēkiem, kuri grib palīdzēt ļaudīm ar īpašām vajadzībām, vispirms pajautāt, vai un kā tieši var palīdzēt, bet tikai pēc tam ņemt ratus un stiept projām.

Kopumā Aleksandrs ir noskaņots, ka katram pašam ir sev jāpalīdz. “Es parasti saku, lai viņi paši sev palīdz!” Viņaprāt, katram jātiek galā ar sevi.

Nevar izdzīvot ar 250 eiro

Runājot par valsts atbalstu cilvēkiem ratiņkrēslā, Aleksandrs norādīja, ka tas ir nepietiekams. Pandēmijas laikā valstij būtu jāpiemaksā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vismaz 200 eiro jeb 90% no invaliditātes atbalsta, jo cilvēkiem ar invaliditāti un ratiņkrēslā Covid-19 laikā bija vēl mazāk iespēju kaut ko darīt.

“Pastāstiet, ko cilvēks ratiņkrēslā var kovida laikā darīt? Strādāt nevar. Esmu vakcinēts, bet principā teorētiski neviens darba devējs nav ieinteresēts kovida laikā mani paņemt darbā, jo, kad būs ierobežojumi, atkal sēdēšu bez darba. Par 250 eiro es varu divas nedēļas padzīvot, samaksāt visus rēķinus, bet tad atkal naudas nav!”

Valsts atbalsts viņam ir 250 eiro, “bet man vēl paveicās – man skaitās labā grupa un it kā labs cipars”. Cik būtu nepieciešams, lai Aleksandrs varētu normāli dzīvot? Sākumā viņš atbildēja: “3000 eiro,” un nosmējās, piekrītot, ka tad jākļūst par deputātu. “Nē, deputātiem jākļūst par invalīdiem, lai būtu invalīdu pabalsts liels. Tad Latvijā cits līmenis parādītos.”

Vismaz minimālo algu

Bet, nopietni runājot, lai cilvēks ar īpašām vajadzībām varētu kaut cik normāli izdzīvot, valsts atbalstam vajadzētu būt vismaz 360 eiro vai minimālās algas apjomā. Nav pareizi, ka cilvēku ar īpašām vajadzībām ienākumi ir daudz mazāki par minimālo algu. “Vai viņiem nevajag vairāk?!”

Patlaban cilvēks ratiņkrēslā nevar sevi uzturēt par valsts atbalstu. “Protams, ne!” Ar šo summu nevar pat izdzīvot, īpaši tad, ja nav papildus atbalsts no ģimenes. Tikai ironizējot var teikt, ka par šo summu var ne tikai izdzīvot, bet arī labi dzīvot.

Kāda var būt dzīve, ja pats nevar pat paēst?

“Es atbalstu eitanāziju. Kāpēc? Savā gadījumā es noteikti neatbalstītu. Es ļoti daudz gadus atdevu sportam, spēlēju Latvijas izlasē, braukāju uz sacensībām (arī ārzemēs), filmējos filmās. Es esmu redzējis cilvēkus ar invaliditāti visādās grupās.

Esmu redzējis cilvēkus ar invaliditāti, kuri jau kopš pašas dzimšanas nevar par sevi parūpēties, nerunājot par to, ka nevar izrunāt kādu tekstu. Viņi nodzīvo līdz 40, 50, 60 gadiem pansionātos, un saprotiet, tā nav dzīve! Pats galvu nevari pakustināt, paēst, pakošļāt! Kāda tā ir dzīve! Viņiem nav normālas dzīves, bet likums neļauj pat ar paša cilvēka piekrišanu atslēgt viņu no pasaules. Cilvēks visu savu dzīvi kopš dzimšanas mokās. Tas ir traki! Manā gadījumā ir ļoti labi paveicies.”

Ja negribi būt tāds, kāds esmu es, tad atskaties!

Aleksandrs piekrita, ka viņam paveicies arī tādā ziņā, ka avārija neskāra galvu, taču norādīja, ka daudzās un ilgās operācijas un narkozēs pavadītais laiks ietekmējis viņa smadzenes. Viņam ir koncentrēšanās bremzēšanās, kā arī jūtama psiholoģiskā ietekme.

Kad sarunas noslēgumā jautāju Aleksandram, ko vēl viņš gribētu akcentēt, viņš uzrunāja lasītājus: “Ja negribi būt tāds, kāds esmu es, tad atskaties!” Viņš aicināja ne tikai atskatīties uz vilcienu aizmugurē, bet arī pacelt acis un noņemt austiņas, tuvojoties vilcieniem un automašīnām no priekšpuses.

Uzbrauktuve ir, bet lietot to nav iespējams

Viņš arī pauda skarbu viedokli par vides pieejamību Latvijā. Aleksandrs nesen filmējās kādā vācu projektā, kur filmēšanas grupa stundas laikā lielā daļā Vecrīgas uzlika pandusus, bet valsts to nevar izdarīt gadiem ilgi. Tāpat ir ļoti slikti, ka daudzviet pandusi ir uzlikti, bet tie nav piemēroti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un vecākiem ar bērnu ratiņiem. “Lai uzliktu pandusu, tam jābūt labā leņķī, nevis vienkārši 60% leņķī, pa kuru nevar uzbraukt.”

Ir ļoti daudz vietu, kur it kā risināts vides pieejamības jautājums, bet izvēlētā metode ir pilnībā neatbilstoša. “Tur pat māmiņa normāli nevarēs uzstumt savu bērnu, nerunājot par to, ka cilvēkiem ar ratiņkrēsliem ir jāuzbrauc augšā. Ja cilvēks ir masīvs, vai viņam jāsauc palīgā trīs draugi, lai viņu iestumtu?!”

Trīs pakāpieni var būt izšķiroši

Lai gan pašam Aleksandram nav problēmu kaut kur nokļūt un viņš ir pieradis pats ar sevi un saviem ierobežojumiem tikt galā, viņš uztraucas, ka citiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem vides pieejamības jautājums varētu būt tas šķērslis, kāpēc viņi retāk parādās uz ielām un citās sabiedriskās vietās.

“Man trīs pakāpieni ir kā pupu mizas, bet citiem cilvēkiem?” Diemžēl, netiekot normāli ārā no mājām un nespējot iekļūt dažādās ēkās, daļa cilvēku ar īpašām vajadzībām vada savas dienas mājoklī un nenokļūst sabiedrībā. Bet, kad kāds iznāk ārā un parādās sabiedriskā vietā, mēs uz viņu blenžam kā uz dīvainu…