Patvertņu būvēšana ārzemēs; ko varam mācīties no citām valstīm
Latvijai patvertņu un patvēruma vietu iekārtošana ir kaut kas jauns, jo padomju laiku pieeja mums īsti neder – toreiz ietilpīgas patvertnes būvēja pie lielajiem rūpniecības uzņēmumiem un domātas tās bija kodolkara gadījumam. Nav mums vairs tādu rūpniecības gigantu, un arī kodolkara briesmas nav tās pašas aktuālākās, tādēļ nākas piemēroties jauniem apstākļiem. Vienkāršākais ceļš ir mācīties no valstīm, kam šajā jomā ir pieredze, un piemērot to Latvijas apstākļiem.
Aukstā kara gados patvertnes būvēja daudzviet pasaulē, taču vairums valstu tām atmeta ar roku pēc PSRS un sociālisma bloka sabrukuma deviņdesmito gadu sākumā. Tad šķita, ka nopietni militārie konflikti Eiropā vairs nav iespējami, tādēļ arī nav jēgas tērēt milzīgas summas civilās aizsardzības sektora uzturēšanai un atjaunošanai. Tomēr bija dažas valstis, kas no šī Aukstā kara mantojuma neatteicās: dažas to saglabāja katram gadījumam, bet ir arī tādas, kam patvertnes ir izdzīvošanas jautājums.
Izraēla: drošā istaba katrā dzīvoklī
Izraēla dzīvo pastāvīgu kara draudu apstākļos, tādēļ tikai likumsakarīgi, ka tur civilās aizsardzības būvēm tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Tieši tādēļ nesenajos Irānas un Hezbollah rīkotajos raķešu uzbrukumos Izraēlai civiliedzīvotāju upuru skaits bija niecīgs.
Izraēlā patvertņu jautājums ir sakārtots visos līmeņos. Tā kā raķešu uzbrukuma draudi ir pastāvīgi un valsts teritorija ir neliela, starp trauksmes izsludināšanu un brīdi, kad raķetes sasniegs mērķi, ir tikai dažas minūtes, kuru laikā jāpaspēj nokļūt drošā vietā. Tas nozīmē, ka patvertnei ir jāatrodas vārda tiešā nozīmē tepat aiz stūra, tātad katrā dzīvojamā namā.
Izraēlieši ir atraduši vienkāršu, bet efektīvu risinājumu: katrā dzīvoklī viena istaba jāizbūvē pēc īpaša drošības standarta, kas ļauj tajā izdzīvot raķešu uzbrukuma laikā. Šai istabai sienas ir būvētas no armēta dzelzsbetona, logus var aizsegt ar tērauda slēģiem, bet durvis izgatavotas no īpaši izturīga materiāla un iestiprinātas tā, lai sprādziena vilnis tās neizgāztu.
Tiešu raķetes trāpījumu šāds dzīvoklis droši vien neizturēs, taču parasti tomēr lielākos postījumus nodara sprādziena vilnis un šķembas, bet no tām gan konstrukcija pasargā. Daudzdzīvokļu namos šādus drošos dzīvokļus būvē vienu uz otra, kā rezultātā veidojas vienota bruņu kapsula. Kopš 1991. gada Līča kara, kad Izraēla piedzīvoja Irākas raķešu apšaudes, bruņu dzīvokļu būve ir obligāta prasība ikvienā jaunajā būvprojektā.
Turklāt katrā daudzdzīvokļu namā ir jābūt publiskai patvertnei, kurā var iekļūt ne tikai nama iedzīvotāji, bet arī garāmgājēji. Par tiem, kuri apšaudes laikā atrodas uz ielas, arī ir padomāts: visur izvietotas betona mobilās patvertnes, kas paredzētas 10 līdz 20 cilvēkiem. Būtībā tā ir autobusa pieturas izmēra betona konstrukcija ar zigzaga veida ieeju – tāds risinājums tādēļ, lai gadījumā, ja netālu nokrīt raķete, šķembas pa ieeju nevarētu ielidot patvertnē.
Lielajās pilsētās tādas patvertnes šaha lauciņu kārtībā izvietotas visās ielās ar aprēķinu, lai pusminūtes laikā no jebkuras vietas kāda būtu sasniedzama. Līdzīgu risinājumu domā izmantot arī Latvija, un ir pat apzināti uzņēmumi, kuri var tādas ražot, iestrādājot betonā stikla šķiedru, jo tā neļauj sprādziena vilnim izraut gabalus. Modulārās patvertnes varētu uzstādīt lielākas ļaužu plūsmas vietās, piemēram, pie stacijām.
Padomāts Izraēlā ir arī par valsts iestādēm, biroju un ražošanas ēkām. Likums nosaka, cik sekunžu (ne minūšu, bet tiešām sekunžu!) laikā ikvienam darbiniekam jāspēj sasniegt patvertni. Studentu kopmītnēs patvertnei jeb drošajai istabai ir obligāti jābūt katrā stāvā.
Somija: pilsēta zem zemes
Somijas piemērs ir tas, uz ko droši vien Latvijai visvairāk vajadzētu tiekties. Pēc Otrā pasaules kara, kura laikā (un arī pirms tam Ziemas karā) Somija piedzīvoja padomju aviācijas uzlidojumus, somi nopietni pievērsās patvertņu būvei un civilās aizsardzības sistēmas izveidei. Vienu no tās pamatprincipiem Latvija jau mēģina iedzīvināt – par pirmajām 72 stundām, kurās katram iedzīvotājam ir jāspēj būt pašpietiekamam. Tātad sagādāt pirmās nepieciešamības lietas, lai sevi trīs dienas nodrošinātu ar ūdeni, pārtiku un pārējo.
Patvertnes Somijā ir dažādu veidu. Lielākajās pilsētās pazemē ir izveidoti veseli kompleksi, kas ikdienas dzīvē tiek izmantoti visdažādākajiem mērķiem: ir gan pazemes fitnesa zāles, gan noliktavas, gan autostāvvietas. Taču krīzes situācijā visas šīs telpas nekavējoties jāatbrīvo, lai tur iekārtotu patvēruma vietas.
Tas pats attiecas uz dzīvojamo namu pagrabiem: arī tajos miera laikā iedzīvotāji var glabāt slēpes, velosipēdus un visu pārējo, taču ārkārtas situācijā visa šī mantība ir jāaizvāc un pagrabs kļūst par patvēruma vietu. Visā valstī ir vairāk nekā 50 000 šādu patvēruma vietu, kurās var patverties 5,6 miljoni cilvēku. Ar likumu ir noteikts, ka jebkurā ēkā, kuras platība pārsniedz 1200 kvadrātmetrus, ir jābūt telpām, ko var izmantot kā patvertni.
Ukraina: improvizācijas māksla
Ukrainā tāpat kā visās pārējās bijušajās padomju republikās PSRS pastāvēšanas laikā tika izbūvētas patvertnes pie lielajiem rūpniecības uzņēmumiem, taču, tieši tāpat kā pie mums, neatkarības gados tās izmantotas citiem mērķiem vai nolaistas līdz graustu līmenim. Un, pat ja lielo uzņēmumu patvertnes vēl arvien darbotos, kara pieredze rāda, ka cilvēkiem vienkārši nepietiek laika, lai skrietu kaut kur uz pilsētas otrā malā esošo patvertni.
Tādēļ ukraiņiem nācās improvizēt. Nosacīti privileģētā stāvoklī ir lielās pilsētas, kurās ir metro – tas jau no kara pirmajām stundām kļuva par galveno patvertni. Taču skaidrs, ka trauksmes gadījumā ne visi var paspēt aizskriet līdz metro, nemaz nerunājot par to, ka ne visur tas ir. Tādēļ, līdzīgi kā Somijā, valsts izdeva rīkojumu, kas lika dzīvojamo namu pagrabus pārveidot par patvēruma vietām.
Šā lēmuma praktiskajā realizācijā gan korekcijas ieviesa Ukrainas realitāte. Piemēram, daudzviet pagrabos gan iekārtoja kaut ko līdzīgu patvertnei, taču lielākoties tie bija aizslēgti, lai nepieļautu, ka tur iemitinās bomži. Bet tas nozīmē, ka trauksmes gadījumā jāmeklē cilvēks, pie kura ir atslēga. Varas iestādes gan dara visu, lai šādu praksi izbeigtu, taču tas nav nemaz tik viegli: no vienas puses, namu iedzīvotāji tā kā būtu ieinteresēti, lai viņiem ir patvēruma vieta, bet no otras – negribas arī, lai pa pagrabu ikdienā dzīvotos šaubīgi subjekti.
Vēl vienu risinājumu Ukraina ir pārņēmusi no Izraēlas – uz ielām izvietotās pārvietojamās betona patvertnes, kurās var ātri iemukt apšaudes gadījumā. Līdzīgu risinājumu, starp citu, izmanto arī piefrontes pilsētas Krievijā, piemēram, Belgoroda.
Šveice: kalnu redute
Šveice ir īpašs gadījums – otru tik nocietinātu un ar patvertnēm apgādātu valsti būs grūti atrast. Tiesa, maz arī būs tik bagātu valstu, kuras kaut ko tādu var atļauties. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē, ne bez pamata baidoties no iespējamās Hitlera agresijas, šveicieši kalnu rajonos izbūvēja pamatīgus nocietinājumus, kas ietvēra tūkstošiem nocietinātu punktu: sākot no ložmetēju un lielgabalu pozīcijām, beidzot ar milzīgiem pazemes cietokšņiem.
To visu nodēvēja pat Šveices reduti. Klintīs izcirsto nocietinājumu sistēma bija tik pamatīga, ka Hitlers atmeta ar roku plāniem par Šveices iekarošanu un pievērsās citām valstīm, saprotot, ka nāksies maksāt nepieņemami augstu cenu par Šveices redutes ieņemšanu. Šveicieši ne tikai izbūvēja nocietinājumus, kas sedza pieejas visām svarīgākajām kalnu pārejām, bet arī visus tiltus būvēja tā, lai vajadzības gadījumā to balstos ātri varētu ievietot sprāgstvielas un visu uzspert gaisā, tā nogriežot ienaidniekam ceļu.
Aukstā kara laikā aizsardzības sistēmas paplašināšana turpinājās, iekļaujot tajā arī bumbu patvertnes, ko izbūvēja visās pilsētās ar aprēķinu, lai atomkara gadījumā tajās pietiktu vietas astoņiem miljoniem cilvēku. Arī daļu klintīs izcirsto cietokšņu bija paredzēts izmantot kā patvertnes, nodrošinot ar visu nepieciešamo autonomai dzīvei četru mēnešu garumā.
Atomkara draudiem mazinoties, šveicieši jau sāka apsvērt iespēju atteikties no lielākās daļas patvertņu un bunkuru uzturēšanas (daļa jau tiešām tika pamesti novārtā), taču šo politiku pārskatīt lika avārija Fukušimas AES Japānā 2011. gadā. Arī Šveicē ir atomspēkstacijas, tādēļ tika nolemts saglabāt patvertnes, lai iedzīvotājiem būtu patvērums to katastrofas gadījumā. Ukrainas kara sākums tikai lieku reizi pierādīja šā lēmuma pareizību.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Patvertņu būvēšana ārzemēs; ko varam mācīties no citām valstīm" saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".
