Valmieras novada mērs Jānis Baiks par problēmām, veiksmēm un izaicinājumiem

Par 2025. gada pašvaldības budžetu - kādas būs iespējas pašvaldībai, kurās jomās gaidāmas grūtības, kas būs prioritātes?

Budžeta pieņemšanas grafiks ir līdzīgs kā katru gadu. Līdz ko ir pieņemts valsts budžets, sākas pašvaldības budžeta izskatīšana, un tā pieņemšana ir plānota janvāra pēdējā domes sēdē.

Pēdējie trīs gadi ir bijuši izaicinājumiem bagāti. Ja mēs skatāmies uz nodokļu ieņēmumu palielinājumu, tad trīs gadu laikā tas ir bijis par 2,7%. Inflācija vien šajā laikā ir bijusi pie 30%. Ja vērtējam, kas viss ir bijis jāatrod papildus, tad visu laiku ir bijis izaicinošs darbs.

2025. gadā izskatās, ka naudas izteiksmē mums būs mazāk nekā 2024. gadā. Lai gan nodokļu ieņēmumi it kā paliek lielāki, ja mēs saliekam visas pašvaldībai obligātās funkcijas, kas jānodrošina, tad faktiski mums finansējums ir mazāks. Līdz ar to ir ceturtais izdzīvošanas gads. Prioritāte būs viennozīmīgi cilvēki. Ir minimālās algas pieaugums, līdz ar to speciālistiem mēs liksim klāt atalgojumu apmērā, kas ir līdzvērtīgs minimālās algas kāpumam. Pašlaik ir ierobežojums - 2,6% pieaugums algu fondam. Augstākajam vadības līmenim atalgojums ir iesaldēts, bet augstāko vadītāju ir ļoti maz, un viņi ļoti lielu iespaidu uz budžetu neatstāj.

Nākamais ir investīciju projekti, kas mums pašlaik ir Eiropas Savienības (ES) fondu finansēti. Iepriekš mums bija uzkrāts labs atlikums, tagad tas vairs nav tāds. Līdz 2021. gadam aptuveni trešo daļu budžeta mēs novirzījām investīcijām, tātad attīstībai. 2024. gadā tie ir tikai 10%. Par 2025. gadu vēl skatīsimies. Līdz ar to patlaban budžeta sabalansēšana vairāk vai mazāk notiek uz attīstības rēķina. Vienīgais pozitīvais ir tas, ka pašlaik ir daudz dažādu ES fondu programmu, kuras mēs aktīvi izmantojam. Mums ir 26 aktīvi projekti. Tā ir tā iespēja, kā mēs varam vismaz virzīties uz priekšu.

Vai notiks arī kādas reorganizācijas, ņemot vērā, ka budžetā visam naudas nepietiks?

Mēs to visu izdarījām jau tad, kad administratīvi teritoriālās reformas (ATR) laikā notika apvienošanās. 2021. gadā mēs apvienojamies astoņas pašvaldības un mēs paņēmām Vidzemes Augstskolas pētnieku un pašvaldību darbinieku izstrādāto modeli, kas bija daļēji centralizēts. Mēs vairāk nekā trīs gadus esam nostrādājuši un no šī modeļa mēs varētu būt, ka 3-4% esam pamainījuši. Tādēļ var teikt, ka tas funkcionē. Tas bija noderīgi, ka modeli veidoja paši cilvēki, kas attiecīgajā jomā strādāja. Piemēram, sanāca kopā visu sociālo dienestu vadītāji un paši izdomāja, kā viņi gribētu pēc apvienošanās strādāt. Līdz ar to lēma paši speciālisti, nevis politiķi. Tāpat, ja iepriekš visu pašvaldību administrācijās bija 1060 strādājošie, patlaban apvienotajā novadā ir 950 strādājošie. Turklāt, piemēram, esam izveidojuši Dabas resursu pārvaldes nodaļu. Iepriekš pa visiem novadiem kopā bija divi speciālisti, neraugoties uz to, ka mums puse no teritorijas ir meži, ezeri, purvi. Tagad, neraugoties uz kopējo darbinieku skaita samazinājumu, mums ir Dabas resursu pārvaldes nodaļa, kurā ir pieci cilvēki, kuri ikdienā kontrolē mežu ciršanu, ezeru apsaimniekošanu, raksta dažādus projektus. Tas pats attiecas uz pašvaldības policiju, kas tagad pašvaldībām ir obligāti noteikta ar likumu. Iepriekš visos novados tādas nebija, bet tagad esam aptvēruši visu teritoriju. Tostarp mēs pieskatām Burtnieka ezeru, kur kādreiz bija problēmas ar maluzvejniekiem. Esam investējuši diezgan daudz arī videonovērošanā, un ar 380 videokamerām visā novada teritorijā šādi tiek uzraudzīta kārtība.

Ļoti labi, ka bija šāda politiskā vienošanās, un mēs to vienā reizē izdarījām.

Pašlaik gan mēs redzam Balvu un Talsu novadu pašvaldības, kur reorganizācija netika veikta laikus, tādēļ tām ir smaga finanšu situācija.

Es domāju, ka no pārvaldes viedokļa mēs tagad esam ļoti optimāli. Protams, ir brīži, kad ir sarežģīti. Piemēram, mūsu pašvaldībai ir izgājuši cauri vairāk nekā 1300 Ukrainas bēgļu. To visu darīja tas pats Sociālais dienests, tie paši cilvēki, kas strādā ikdienā, un viņiem tas bija ļoti smags brīdis, jo bija jāveic gan tiešie pienākumi, gan arī papildus nāca viss ar bēgļiem saistītais.

Kas tālāk ir noticis ar jūsu novadā esošajiem Ukrainas bēgļiem?

Pašlaik pašvaldībā ir ap 300 bēgļu, kuri šeit ir palikuši, dzīvo, strādā. Protams, bija daudzi, kuri meklēja kaut ko labāku, bija daudzi, kas aizbrauca atpakaļ uz Ukrainu. Pašā sākumā mēs bijām vieni no tiem, kas paši braucām viņiem pakaļ, jo bija jāpalīdz evakuēt viena sporta skola, un tad pie mums nonāca ap 250 bērniem un līdzi arī pa kādam vecākam, pedagogam. No šiem bērniem vēl aizvien daudzi ir palikuši un trenējas kopā ar mūsu basketbola komandu.

Tomēr tie, kuri ir palikuši, ir iekļāvušies novada dzīvē?

Jā. Es domāju, pirmais ir tas, ka viņi bija ļoti mērķorientēti cilvēki. Piemēram, šie bērni atbrauca, lai izmantotu iespēju, ka viņi varēja pie mums mācīties un trenēties. Proti, darīt to, ko viņi darīja Ukrainā. Burtiski pāris dienas pēc tam, kad bērni atbrauca, tā pilsēta, kurā bija sporta skola, tika iekarota un tagad tur vairs nav ne sporta zāles, ne skolas.

Pie mums pašvaldības administrācijā strādā arī divas ukrainietes, kuru uzdevums ir tieši darbs ar ukraiņu kopienu. Viena turklāt ir Ukrainas mazo pilsētu asociācijas Eiropas pārstāvniecības vadītāja, kura pašlaik koordinē sadarbību starp Latvijas un Ukrainas pašvaldībām. Mēs arī esam viņus aicinājuši pie mums, lai dalītos ar pieredzi. Piemēram, ja no jauna ir jābūvē katlumājas, tad viņi grib redzēt, kā tas ir darīts šeit, lai viss notiktu pareizi un kvalitatīvi.

Jūs arī jau labu laiku pirms tam nolēmāt atteikties no gāzes apkures. Tas bija Krimas aneksijas ietekmē?

Mēs 2014. gadā pieņēmām lēmumu, ka ir jāaiziet no gāzes. Tobrīd varbūt daudzi to nesaprata, bet mēs sapratām, ka tā būs problēma.

Līdz tam mēs kurinājām tikai ar gāzi, un tās cena bija ļoti laba, tādēļ tas nebija viennozīmīgs lēmums, bet mēs izlēmām pāriet uz šķeldu. Patlaban mums pilnībā pilsēta tiek apkurināta ar trīs jaunām katlumājām, jo vecākajai ir tikai vairāk par astoņiem gadiem. Vienlaikus ir arī alternatīva, jo ir iespēja no šķeldas pārslēgties uz gāzi. Šogad pabeidzām jaunākās katlumājas būvniecību.

Vēsturiski Valmieru apkurināja arī no "Valmieras piena" katlumājas, kurā viņi ražošanas procesā izmantoja gāzi, siltums palika pāri un mums to pārdeva. Caur to gāzes cenas stipri ietekmēja mūsu budžetu. Tagad mēs dodam siltumu "Valmieras pienam". No šīs katlumājas tiek apkurināta arī Vidzemes slimnīca.

Slimnīca nesen nodeva ekspluatācijā Vidzemes Rehabilitācijas centru. Kā tas ietekmēs novada iedzīvotājus?

Tas ir liels ieguvums, jo pašlaik tiek apkalpoti daudz klientu no visa Vidzemes reģiona. Gan pēc traumām, gan pēc infarktiem un insultiem būtiska atveseļošanās daļa ir tieši rehabilitācija. Tagad centrā ir arī modernas tehnoloģijas, tādēļ tas ir ļoti liels ieguvums reģiona cilvēkiem.

Ja atgriežamies pie jautājuma par administratīvi teritoriālo reformu, tad 2025. gadā pēc tās būs aizvadīti jau četri gadi. Vai tagad jau var vērtēt, kas bija pozitīvi, kas negatīvi?

Es biju reformas atbalstītājs pirms tās un, neskatoties uz to, cik smagi ir gājis, vēl aizvien esmu pozitīvi noskaņots, ka tas bija jādara. Mēs bijām par daudz sadrumstaloti - daudz un mazi. Viena lieta, par ko neviens pašlaik nerunā ATR izvērtējumā, ir tas, ka mums visi šie trīs gadi ir pagājuši ar dažādām krīzēm. Bija gan pandēmija, gan karš Ukrainā un tā izraisītā energokrīze, bēgļu jautājums, ir bijusi liela inflācija. Tas nozīmē, ka mums vajadzēja ne tikai sakārtot situāciju pašvaldībās, bet visu laiku bija jārisina ārkārtas gadījumi. Piemēram, 2022. gadā bija brīdis, kad vispār nebija granulu, ar ko kurināt, un tas bija jārisina centralizēti.

Pašlaik mēs strādājam pie novada kopības veidošanas. Sākotnēji bija tāda kā greizsirdība, kaut kāda neuzticēšanās, ka tagad Valmieras pilsēta visu noņems. Mēs esam vienādojuši ļoti daudzas lietas. Pirmais, kas ir beidzies, ir konkurence par cilvēku, kur viņš dzīvos. Tas bija izteikti, ka ar kaut kādiem sociāliem labumiem "pārpirka" deklarēšanos. Cilvēks dzīvoja pilsētā, bet, lai saņemtu šos sociālos labumus, piedeklarējās kaut kur laukos. Tagad mēs šo stresu esam noņēmuši, jo esam vienoti.

Ļoti labi šī vienotība iedzīvojas arī caur uzņēmējdarbību. Mazajiem uzņēmējiem caur zīmolu "Radīts Valmieras novadā" mēs varam iedot gan papildu reklamēšanās iespēju, gan papildus iegūt jaunus tirgus. Turklāt, ja sākumā tas vairāk bija mērķēts uz mazajiem ražotājiem, tad tagad šo zīmolu izmanto gan "Vaidavas keramika", gan "Rūjienas saldējums", proti, pietiekami lieli uzņēmumi.

Tomēr svarīgi ir arī tas, lai neizgaist mazās vietas un to kultūrvēsture.

Jā, tas ir svarīgi. Bet te ir jāsaprot, ka mums ir vēsturiskie ciemi, kuriem ir gadsimtus ilga vēsture, bet ir arī ciemi, kas ir veidojušies padomju laikā kā kolhozu centri ar savu skolu un kultūras namu. Patlaban situācija ir mainījusies. Mums ir ļoti stipri zemnieki, bet to, ko kādreiz lauksaimniecībā darīja 200 cilvēki, tagad izdara 20 cilvēki, jo ir notikusi mehanizācija, automatizācija. Tādēļ šādi bijušie kolhozu ciemi pazūd, jo tur reāli cilvēkiem nav ko darīt.

Daudzi pārmet arī to, ka ATR sagatavošanās posms bija nepietiekams un neprofesionāli novadīts.

Jā. Iezīmēja jaunās robežas un viss. Ja mēs nebūtu desmit mēnešus strādājuši paši, tad es domāju, ka šobrīd mēs būtu sliktākā, daudz sliktākā situācijā. Bet mēs spējām vienoties un izdarījām ļoti lielu mājasdarbu paši.

Vēl bija laikam tikai divi novadi, kuros apvienojās astoņas pašvaldības. Tas bija smagnējs process, un es arī nevaru teikt, ka mums būtu kāds liels atbalsts no valsts bijis. Pat to slaveno [vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura] Pūces programmu par 300 miljoniem eiro reģionālajiem ceļiem izpildīja tikai pusi. Aizvien cilvēki prasa, kur tad tas ceļš tagad ir, jo mums bija konkrēti ceļa posmi, kuri tika šīs programmas sarakstā iezīmēti kā tuvākie uz reģionālo centru.

Nu spriežot pēc tā, ko tagad Satiksmes ministrija saka Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, neviens pat neatceras, ka bija tāds projekts par to, ka uz reģionālajiem centriem būs ceļi ar asfalta segumu.

Nu mums tiešām tika noasfaltēts ceļš uz Lodi. Taču daļa no posmiem, kā taisnāk varēja tikt uz Valmieru, ir palikuši solījumu līmenī.

Problēma ir tā, ka autoceļiem naudas jaunajā ES fondu plānošanas periodā ir daudz mazāk. Tas mums tiešām rada satraukumu, jo gan ceļu uzturēšanas, gan atjaunošanas izmaksas ir tādas, kādas ir. Un mēs, protams, gribam iedzīvotāju mobilitāti, un tur ceļš ir galvenais. Arī no pašvaldības līdzekļiem mēs pašlaik atjaunojam daudzus ceļa posmus.

Cik daudz no budžeta jūs varat tam atvēlēt?

Es procentus no budžeta tagad nesaukšu, bet pateikšu salīdzināmās vērtībās. Mums ir 1144 kilometri pašvaldības ceļu, valsts mums iedod 1,6 miljonus eiro no Autoceļu fonda. Tātad 1000 eiro uz kilometru. Tās ir bēdu asaras. Budžetā ceļu uzturēšanai mums ir 2,6 miljoni eiro. Tas viss kopā ir nepieciešams, lai puslīdz kvalitatīvi uzturētu ceļus. Uzsvēršu, ka tas ir bez rekonstrukcijas, tā ir tikai uzturēšana. Tas nozīmē, ka 4,2 miljoni eiro kopā ir ceļu uzturēšanas budžets, lai ziemā nošķūrētu sniegu, vasarā uzliktu pretputekļu slāni, izraktu kādu grāvi.

Ja ir jāveic rekonstrukcija, tad kaut kur mēs varam dabūt naudu no ES fondiem, bet diemžēl tas ir iespējams tikai tad, ja tas ir saistīts ar kādu industriālās attīstības projektu. Pārējā ir aizņemšanās, un, ja mēs aizņemamies, tad ir jānodrošina 15% līdzfinansējums.

Cilvēki dzīvo arī laukos, un, lai viņi varētu aizbraukt uz darbu Valmierā, ir vajadzīgs ceļš. Tāpat ikvienā pagasta centrā ir jānodrošina vismaz minimālais servisa līmenis. Mani personīgi tas ļoti satrauc, ka naudas paliek mazāk, jo mūsu novada teritorijā 900 kilometri ir valsts ceļi, un, ja tiem samazina finansējumu, tad mēs redzam kaut vai to, ko tas nozīmē no uzturēšanas viedokļa. Ja kādreiz sniegu tīrīja uzreiz pēc tam, kad tas uzsniga, tad tagad gaida līdz tas ir 20 centimetrus dziļš un tikai tad šķūrē. Ir bijis arī tā, ka pašvaldības traktori brauc un šķūrē, citādi skolēnu autobusi nevar izbraukt savus maršrutus.

Skolu tīklu jūs arī saplānojāt jau pagājušajā gadā. Cik ilgu periodu tas varētu darboties?

Patlaban skolu tīkls ir spēkā līdz 2030. gadam. Mēs slēdzām vienu sākumskolu, kurā bija 14 bērni, un divas vidusskolas - Naukšēnos un Mazsalacā - pārveidojām par pamatskolām. Mums izdevās aizstāvēt vidusskolu Rūjienā. Sākotnēji vidusskolas bija paredzētas tikai Valmierā, un mēs saprotam, ka tas fiziski nav iespējams. Rūjienas vidusskola kā spēcīga skola novada ziemeļu pusē mums paliek. Valmierā pašlaik mācās 70% novada bērnu, lai gan dzīvo tikai ap 48%. Līdz ar to Valmieras skolas ir "līdz lūpai" pilnas, un ir svarīgs skolu tīkls, tostarp visas mazās pamatskolas. Mēs rēķinām, ka 90 bērni pamatskolā ir ļoti optimāls skaits. Tagad varētu arī nedaudz pārveidot skolotāju loģistiku, lai atkal nevis konkurētu, bet sadarbotos.

Mazās skoliņas ir ļoti svarīgas, un mēs tās arī balstīsim. Turklāt ir arī bērni, kuri nevar mācīties lielajās klasēs, kādas ir pilsētas skolās. Tāpēc ir ļoti labi, ka ir tās mazās lauku skolas ar 10-12 bērniem klasē, jo tad tomēr var individuālāk pastrādāt. Arī skolotāji ir dažādi, jo ne visi ir gatavi strādāt lielajās klasēs un daudz labprātāk strādā ar mazāku bērnu skaitu, un tad mums ir, ko piedāvāt.

Kā ir ar skolotāju nodrošinājumu?

Mums nav lielu problēmu.

Valmiera un arī viss novads ir ekonomiski aktīvs un cilvēki pie mums grib dzīvot. Valmieras skolas ir piepildītas - vidēji 28 bērni klasē. Tas skolotājiem iedod arī citu tarifu. Tāpat mēs ar savu lēmumu, ka vairāk mēs nevienu skolu neslēgsim, esam iedevuši drošību. Arī tas radīja situācijas, ka cilvēki lēma - mēs savu bērnu labāk vedīsim uz pilsētu, jo tuvāko skolu visdrīzāk slēgs. Tādēļ mums bija svarīgi pateikt, ka tagad skolu tīkls ir šāds. Tas arī skolotājus nomierina, un nav sajūtas, ka ir jāmeklē cits darbs.

Kādēļ līdz 2030.gadam? Mūs ļoti satrauc dzimstība, kuras rādītāji pēdējos gados ir ļoti slikti. Tas nav tikai mūsu novadā, tā tas ir visā valstī. Tā ir kara ietekme. Cilvēki jūtas nedroši, un tā tas ir bijis visos nestabilajos laikos. Tādēļ 2030. gadā notiks pārvērtēšana.

Pašlaik mēs ceram gan uz lokālo migrāciju, gan uz remigrāciju, jo mums ir ļoti labas darba vietas, kurās maksā labas algas. Mēs tiešām ceram uz remigrāciju, un te ir divi faktori. Pirmkārt, algas jau kļūst pievilcīgas. Otrkārt, mēs redzam, ka cilvēki atgriežas tad, kad ir ģimenes un bērni jālaiž skolā. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka pašlaik mums katram bērnam ir bērnudārzs un visi ar to ir nodrošināti.

Un rindas nav?

Rinda it kā ir, bet tas attiecas uz bērniem pusotra gada vecumā, bet ir arī redzams, ka paši vecāki, kuri ir pieteikušies, beigās ne vienmēr nolemj bērnu laist bērnudārzā tik agrīnā vecumā.

Cilvēki arī paši atzīst, ka alga Anglijā viņiem ir lielāka, bet, kad saliek pretī izmaksas - dzīvokļa īri, maksu par bērnu pieskatīšanu, kas arī ir pieejama tikai sešas stundas dienā -, tad pēc tam pāri paliek mazāk.

Mums lielā problēma ir dzīvojamais fonds, kā mums katastrofāli pietrūkst.

Kā jūs plānojat atdzīvināt Sedu?

Tāda pati situācija kā Sedā pirms 15 gadiem bija arī Zilākalnā. Tagad mēs to pašu, ko kādreiz Zilākalnā, darām Sedā. Tur ir ļoti daudz pašvaldības īpašumu, kas ir tukši, nevajadzīgi, un mēs mēģinām maksimāli daudz pārdot dzīvokļu. Tur ir ļoti liels skaits nepilsoņu, un viņi dzīvo nedaudz citādāk. Cilvēki tomēr ir jāradina pie tā, ka par visu ir jāmaksā. Kad mēs 2021. gadā pārņēmām dzīvojamo fondu, īres cena Sedā bija četri eirocenti par kvadrātmetru. Tagad ir 40 eirocenti.

Iepriekšējais apsaimniekotājs, kad sākās karš un apkures cenas cēlās, uzmeta atslēgas uz galda un teica, ka neko vairs nedarīs. Mēs faktiski piespiedām apsaimniekošanu uzņemties "Valmieras namsaimniekam". Tur ir bēdu ieleja un tur ēkās nav nekas ieguldīts desmitiem gadu. Tāpēc tur nepieciešamas investīcijas. Mēs ļoti ceram uz to, ka kāda no mājām aizies uz komplekso siltināšanu un remontu, bet tur ir ļoti grūti cilvēkus pārliecināt. Tā ir vecākā paaudze, kura pasaka, ka manam mūžam pietiks un es neko neinvestēšu. Daudzi sagaida, ka pašvaldība visu izdarīs viņu vietā. Bet laiki ir mainījušies un daudzi to neizprot.

Tādēļ tas nav viena gada risinājums. Tomēr pašlaik redzam, ka ir kustība, jauni cilvēki Sedā iet iekšā. Tas nozīmē, ka situācija mainīsies, jo Zilākalnā bija tieši tāpat. Turklāt Seda nav tālu no Valmieras.

Jūs pašlaik esat finansējuma saņēmēji no Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda. Kad kļūsiet par iemaksātājiem?

Par saņēmējiem mēs kļuvām pēc apvienošanās. Ieņēmumi Valmierā un Valmieras novada ziemeļu daļā atšķiras divas reizes. Tādas pašas atšķirības ir, ja skatāmies uz sociālo pabalstu saņēmēju skaitu. Tādēļ, ja mēs skatāmies uz visu novadu, tad tomēr mēs esam negatīvajā pusē, jo 55% novada iedzīvotāju dzīvo ārpus Valmieras. Ekonomiskā situācija ir jāuzlabo, un mēs pie tā visi aktīvi strādājam.

Es esmu bijis uz sarunām par jauno Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeli, un tur mums saka, ka vairāk jāveicina ekonomiskā darbība. Jā, labi. Valmieras pilsēta pēc radītā iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir otrajā vietā aiz Rīgas un septītajā vietā Baltijā. Tomēr, kad pieliek klāt novadu, tad mēs nokrītam līdz 8. vai 9. vietai starp Latvijas pašvaldībām. Lai saprastu starpību, Valmierā IKP uz vienu iedzīvotāju ir 20 000 eiro, novadā - 8000 eiro. Jo tālāk no Valmieras, jo mazāki ienākumi cilvēkiem.

Bezdarbs novadā ir 3%, kas vispār nav bezdarbs, jo ir cilvēku kategorija, kuri nevar strādāt veselības dēļ, ir cilvēku kategorija, kuri nestrādās ne pie kādiem apstākļiem, un tā tas ir visā pasaulē.

Tādēļ ir jautājums, ko tad mēs vēl varam izdarīt? Patlaban mēs attīstām industriālos parkus. Būvniecības procesā ir piecas jaunas rūpnīcas, kurā katrā būs 20-30 jaunas darba vietas.

Kad šīs rūpnīcas sāks darbu?

"Culimeta Baltics" ražotne tiks atvērta nākamā gada janvārī. Valmierā viņiem jau ir ražotnes un šī būs sestā. 99% viņu produkcijas tiek eksportēts. Tūliņ sāks strādāt arī "Aimasa" metālapstrādes cehs, kur viņi paši savām vajadzībām ražos metāla konstrukcijas. Tāpat viņiem būs Latvijā modernākā krāsotava, un tur tiks krāsotas bruņumašīnas. "Bitus Latvia" jūlijā atvērs durvju izgatavošanas cehu. Lielākā novada ceptuve "Liepkalni" pašlaik būvējas Valmierā, un arī viņiem ir plāns atklāt jauno ražotni jūlijā. "Klasmann-Deilmann Latvia" pašlaik Zilākalnā būvē pārstrādes rūpnīcu, kas būs gatava 2025.gada beigās.

Tas ir rezultāts tam, ko mēs Valmierā esam visu laiku darījuši. Tā ir infrastruktūra - ūdensapgādes un kanalizācijas tīkls viss ir nomainīts, ir visu laiku strādāts, lai būtu vajadzīgā elektroapgāde, un tagad ir ļoti labs nodrošinājums. Protams, tas ir dzelzceļš un ceļi. Tāpat nepārtraukti tiek strādāts ar to, lai būtu darbaspēks.

Mēs varam teikt, ka infrastruktūra ir ļoti būtiska. Diemžēl ļoti daudzos pagastu centros ar to ir problēmas. Mums ir piecdesmitgadīgi apkures katli, mums ir 30 gadus netīrītas caurules, ko esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējiem apsaimniekotājiem. Jā, novadā ir teritorijas, kur viss ir ļoti labi sakārtots un uzturēts, bet ir teritorijas, kur nekas nav darīts.

Tomēr jūs pašlaik apvienojat arī novada komunālo pakalpojumu uzņēmumus?

Jā, šobrīd ir trīs palikuši - Valmierā, Rūjienā un Kocēnos. Es domāju, ka būs jāapvieno arī tie. Piemēram, atkritumu apsaimniekošanā mums ir vienots tarifs visā novada teritorijā, bet uz to mēs gājām divarpus gadus. Turklāt jāsaprot, ka Valmiera tādēļ ir nedaudz zaudētāja, jo uz kopējā apjoma labāku cenu dabū cilvēki Mazsalacā, Rūjienā. Ja mēs nebūtu zem viena jumta, Valmierā cena būtu par 30% zemāka.

Tomēr mums uz to pašu ir jāvirzās arī ūdensapgādē, kanalizācijā un siltumapgādē, jo mazajām pašvaldības kapitālsabiedrībām nav ne kapacitātes, ne rocības, ne darbības apjoma, lai varētu investēt vai saņemt ilgāku termiņu kredītus. Tas ir nākamais posms. Šobrīd "Valmieras ūdens" apkalpo Valmieru, Strenčus un bijušo Beverīnas novadu, vienā uzņēmumā ir Kocēni un Burtnieki, otrā - Rūjiena, Mazsalaca un Naukšēni. Tātad mēs jau apvienojam, un pēc tam būs nākamie soļi. Tomēr ir jāiet soli pa solim, lai mēs "neaizrītos", jo apjoms ir milzīgs. Tagad ir uzmērīti tīkli, ir sakārtoti ieraksti zemesgrāmatā, bet vēl liels darbs ir priekšā.

Jaunajā Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda projektā ir runa arī par reģionālo politiku. Jūs jūtat, ka pašlaik Latvijā ir reģionālā politika?

Nav. Man brīžiem tiešām šķiet, ka daudzos jautājumos Latvija beidzās kaut kur 20-25 kilometrus aiz Rīgas robežzīmes. To mēs redzam daudz kur. Kaut vai tajā pašā banku sektorā - 20 kilometrus ap Rīgu vēl kaut kas notiek un bankas dāļā naudu.

Es atceros, ka es biju ļoti nikns, kad 2014. gadā Latvijas attīstības plānā parādījās karte, kurā bija prognozēta Latvija 2030. gadā. Iepriekš bija lielā finanšu krīze, kad no Latvijas aizbrauca ļoti daudzi cilvēki, un plāns tika veidots 2012., 2013. gadā. Arī prognoze bija, ka Rīga un Pierīga kartē bija tāda silta saliņa un pārējais bija tumši zils. Ar to valsts parādīja, ka mums nav plāna, kā to risināt, bet jūs visi rēķinieties, ka tur cilvēku vairs nebūs. Nu tad investori un bankas ar to arī rēķinās - finansēt kaut ko var ap Rīgu, pārējais ir riska zona.

Ja mēs runājam par dzīvojamo māju fondu, tad pašlaik divi privātie vietējie uzņēmumi būvē par saviem resursiem tā lēnītēm. Bankas saka, ka iedosim kredītu, bet tam vajag praktiski 200% nodrošinājumu. Tas nozīmē, ka tiek apķīlāts pamatbizness, un, ja nekustamā īpašuma tirgū kaut kas nosvārstās, tad uzņēmums beidz pastāvēt.

Paldies, ka beidzot ir pirmā "Altum" programma par zemas īres dzīvokļiem, kā rezultātā pašlaik mums tiek būvēti 120 dzīvokļi un izskatās, ka būs vēl otrā kārta. Beidzot ir tāda iespēja reģionos.

Šobrīd ir apstiprināti būvprojekti četrām iniciatīvām par daudzdzīvokļu māju būvniecību. Bet es ar attīstītājiem esmu runājis, un viņi saka, ka gaida, kad nauda paliks lētāka - gan viņiem, lai uzbūvētu, gan cilvēkiem, kuri pēc tam ņems hipotekāro aizņēmumu. Ja kādreiz aizņēmumi bija par 3-4%, tad pašlaik ir 6-7%. Tāpat Valmierā ir 100 privātmājas, kurām ir izsniegtas būvatļaujas. Nu, ja dzīvokļu tirgū praktiski nav, tad cilvēki būvējas.

Ko darīt?

Es tiešām saskatu, ka pašvaldību finanšu izlīdzināšana ir viena no problēmām. Šogad valsts līdzmaksājums izlīdzināšanas fondā bija 42 miljoni eiro. 2020.gadā, kad mainīja proporciju, ko pašvaldības saņem no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieņēmumiem, no 80% uz 75%, valsts iemaksāja 200 miljonus eiro. Lai to modeli sakārtotu, valstij ir jāinvestē fondā vismaz tie 200 miljoni eiro. Bet valstij naudas nav, un 2024.gadā ir 42 miljoni. 2025.gadā būs līdzīgi.

Ir jābūt kaut kādai motivācijai. Ja Valmieras novadā ir 3% bezdarbs, tad mēs varam sēdēt un arī neko nedarīt, jo faktiski mēs visiem esam darbu nodrošinājuši. Bet mēs redzam, ka mēs varam vairāk. Tādēļ mēs būvējam jaunu infrastruktūru, bet līdz ar to apgrūtinām savu budžetu. Taču iedzīvotāju skaits jau tik ātri nepieaugs un līdz ar to nepieaugs mūsu ieņēmumi no IIN. Ir jābūt tomēr kaut kādam motivatoram pašvaldībām attīstīties. Bija priekšlikums IIN maksāt pēc dzīvesvietas un arī darbavietas, bet tas būs diezgan sarežģīts, birokrātisks process, lai to visu aprēķinātu, jo ir attālinātais darbs, uzņēmumu juridiskās adreses ne vienmēr sakrīt ar faktisko atrašanās vietu utt. Nu, piemēram, viens no novada lielākajiem uzņēmumiem "Bitus Latvija", kas darbojas Kocēnos un nodarbina vairāk nekā 400 strādājošos, oficiāli Valmieras novada datos nemaz neparādās, jo tā juridiskā adrese ir Rīgā.

Arī šobrīd, skatoties, kā valsts budžets veidojas, ir redzams, ka mēs daudz runājam, kā un ko apgriezt, bet nerunājam, kā nopelnīt vairāk. Es jau pieminēju to, kāda bija tā depresīvā Latvijas prognožu karte 2030.gadam. Mēs pateicām, ka mēs šo prognozi mainīsim un to arī esam darījuši. Mums ir izdevies, jo darbs ir būtiska lieta, kas cilvēkus notur reģionos. Tad tas viss apaug apkārt arī ar dzīvesvietām, labām skolām, izklaides iespējām, kultūru, sportu, iepirkšanos, restorāniem. Mēs arī visiem sakām: mums ir Rīgas kvalitāte, tikai viss piecu minūšu attālumā.

Pēc rekonstrukcijas ir atklāta Valmieras teātra ēka. Kādas perspektīvas saistāt ar to?

Turklāt ir jāsaprot, ka nav tā, ka cilvēkus interesē tikai dzīve "darbs-māja, māja-darbs". Cilvēkiem vajag arī radoši uzlādēties, un teātris ir ļoti liela vērtība. Ja gadā ir 60 000 apmeklētāju, tas nozīmē, ka katrs valmierietis vismaz trīs reizes teātri ir apmeklējis. Daudzi uz teātri arī brauc no citurienes, un tas veicina vietējo tūrismu, no kā iegūst arī restorāni un viesnīcas. Tomēr mums ir liels pienesums arī iekšēji, jo teātra cilvēki tāpat organizē pulciņus skolās, rīko pasākumus. Viņi nav tikai teātra sienās, un mums ir ļoti laba sadarbība. Piemēram, kā tapa Valmieras vasaras teātra festivāls? Jo bija sajūta, kā tas tagad ir, ka trīs mēneši vasarā nav teātra? Tā bija kopīga pašvaldības un teātra iniciatīva, kas tagad jau ir pāraugusi par starptautisku pasākumu.

Ja atceramies, tad Valmiera pretendēja arī uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, un tikai nedaudz finālā zaudējām Liepājai. Taču līdz ar to mēs jaunajam Valmieras novadam izstrādājām kultūras stratēģiju. Protams, tā bija daudz vērienīgāka, nekā mēs pašlaik varam atļauties, bet mēs soli pa soli uz to ejam.

Mēs arī ļoti atbalstām amatiermākslu, un šobrīd ir ļoti attīstījusies tieši amatierteātru kustība.

Kas notiek ar koriem un deju kolektīviem? Daudz tiek runāts, ka šajā jomā nākotnē ir riski.

Pie tā ir jāstrādā. Manuprāt, ļoti spēcīgu rētu ir iesitis Covid-19 laiks.

Tas pats attiecas uz zināšanām. Ja no 7. klases bērni var samērā patstāvīgi mācīties un attālinātās mācības ir pieņemamas, tad pirmajās klasēs bērni to nevar darīt. Es domāju, ka jaunākajai paaudzei iet smagi.

Tomēr vai šeit vaina nav arī skolas programmā? Daudz tiek runāts, ka ar to nav labi, bet mēs spītīgi uzņemto kursu nemainām.

Tā ir, kā jūs sākāt. Turklāt, ja šī programma vēl ir jāapgūst attālināti, tas vēl ir dubultā.

Tas attiecas arī uz koriem un deju kolektīviem, kad divus gadus tas varēja notikt tikai izolēti. Ja tu neesi savlaicīgi sācis, nu tad tur kaut kāds robs ir. Tajā pašā laikā uz skolēnu un jauniešu Dziesmu svētkiem mēs vedīsim lielu komandu.

Tam esat paredzējuši arī papildu līdzekļus?

Tomēr kopumā par to zināmas bažas ir, jo kopējais skolēnu skaits samazinās.

Mums gan ir interesanti, jo iepriekšējos sešos gados, pārsvarā uz Valmieras rēķina, mums ir 600 skolēnu nākuši klāt. Šogad ir pirmais gads, kad mēs esam nelielā mīnusā - par aptuveni 20 skolēniem mazāk nekā iepriekšējā gadā. Tomēr es jau minēju, ka pēdējos divos gados ir zema dzimstība. Tāpēc mums ir aktīvi jāstrādā - jāveido jaunas darba vietas, jābūvē jauni dzīvokļi, jāsauc tautieši atpakaļ. Piemēram, mēs no Anglijas dabūjām atpakaļ tagadējo pilsētas galveno arhitekti, peldbaseina vadītāju.

Ko darīsiet kultūras telpā "Kurtuve", kuru rekonstrukcijas laikā izmantoja Valmieras teātris?

"Kurtuve" vēl divus gadus ir teātra rīcībā. Perspektīvā mēs to redzam kā laikmetīgās mākslas telpu, un laikā, kad to neizmanto teātris, jau tiek plānoti dažādi pasākumi un izstādes.

Iespējams to arī pēc diviem gadiem turpinās izmantot teātris, jo tur ļoti labi ir iedzīvojušās mazās formas izrādes. Es teikšu atklāti, ka, kad redzēju "Valmieras puiku" ģenerālmēģinājumu uz teātra lielās skatuves, jāatzīst, ka man "Kurtuvē" šī izrāde patika labāk. Sajūta ir pavisam citādāka.

Skatīsimies. Katrā ziņā kultūrai šī ēka ir atdota, un mēs meklējam arī ārējos resursus, lai šo māju vēl uzlabotu. Piemēram, vajadzētu uzlabot siltumizolāciju, jo tā tomēr ir bijusī katlumāja, un tādēļ tur nekādas siltumizolācijas nebija.

2025. gadā būs pašvaldību vēlēšanas. Partija "Valmierai un Vidzemei" startēs viena vai atkal sadarbībā ar "Jauno vienotību"?

"Valmierai un Vidzemei" kā partijai ir jau 12 gadi, un šobrīd ir 290 biedri, tādēļ noteikti vēlēšanās startēsim. Patlaban lēmums par startu kopā ar "Jauno vienotību" vēl nav pieņemts. Par to tiks lemts, kad veidosies deputātu kandidātu saraksts pašvaldību vēlēšanām.

Lielākā daļa saraksta ir gatava, bet mēs šobrīd esam tādā demokrātiskā procesā, kad partijas biedri paši var pieteikties un pretendēt uz vietu sarakstā.

Ko vēlēšanās piedāvāsiet?

Es esmu Valmieras un tagad novadā pašvaldības vadībā kopā 10 gadus. Mēs šobrīd izvērtējam to, ko mēs esam piedāvājuši iepriekš, un nekas jau būtiski nemainīsies. Tas ir atbalsts uzņēmējdarbībai, dzīvesvietai, kvalitatīvas izglītības iespējas, kultūra, sports.

Gribēsiet pašvaldību vadīt vēl vienu termiņu?

Četrus gadus noteikti, jo mums ir iesākti projekti, ir industriālais parks, ko es personīgi sāku 2014.gadā, kad bija pirmais domes lēmumus. Mēs esam desmit gadus gājuši cauri visai valsts birokrātijai. Man gribās pierādīt, ka tas viss ir vajadzīgs. Mums ir piešķirts 20 miljonu eiro finansējums, par kuru mēs izbūvēsim loģistikas laukumu dzelzceļa kravām, kas ir ļoti vajadzīgs. Tad ir 36 hektāri jaunām rūpnīcām. Mēs investējam līdzekļus, kuri pēc tam mums nesīs atpakaļ naudu. Ne velti mums turpat blakus teritorijā ir līgums ar Igaunijas uzņēmumu "Fibenol". Mēs desmit gadus esam rūpīgi gājuši uz to, lai tur būtu pievilcīga vide uzņēmējdarbībai.

Valstij nevajag?

Jā. Tas ir pats sāpīgākais. Visi uzņēmumi jau nestrādā kaut kādā atsevišķā valstī, tie jebkurā gadījumā ir kādā pašvaldībā. Cilvēki tajos strādā, maksā nodokļus.

Nesen bija arī Valsts kontroles atzinums par uzņēmējdarbības attīstību reģionos, un ir sajūta, ka uz šo lietu skatās ļoti šauri, piemēram, par cik ir pieauguši IIN ieņēmumi. Es varu minēt piemēru - 2016.gadā mums projektā bija sadarbības partneri 12 uzņēmumi, no kuriem tagad ir palikuši desmit, jo pandēmijas laikā divi pārtrauca darbību. Tagad ir radītas vairāk nekā 100 darba vietas, apgrozījums pārsniedz 96 miljonus eiro. IIN šī projekta rezultātā ir samaksāts vairāk nekā viens miljons eiro, bet sociālajā nodoklī, kas nonāk valsts kasē,- vairāk nekā divi miljoni eiro. Un tie ir tikai divi nodokļi, neskaitot pievienotās vērtības nodokli un visu citu. Tātad te redzam, ka mēs kā pašvaldība esam pat mazākais ieguvējs, bet cik iegūst valsts? Tādēļ ir sajūta, ka mēs uz visu skatāmies ļoti segmentēti, bet to taču vajag visiem.

Ļoti labi ir, ka mēs beidzot esam atraduši kopīgu valodu ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), kas mums palīdz ar daudzām lietām. Bet, strādājot ar LIAA, mums pašiem precīzi ir jādefinē, ko mums vajag. Ja mēs tikai gaidīsim, ka LIAA kaut ko atvedīs, tā nebūs. Pašiem ir jābūt ļoti aktīviem. Man šajā ziņā ir fenomenāla komanda, ar kuru man nebūtu bail iet izlūkos. Mēs katram projektam ļoti rūpīgi sekojam un skatāmies, ko mēs varam atļauties ar pieejamo finansējumu.

Piemēram, tam pašam industriālajam parkam daudzi nemaz neticēja. Arī tam, ka var izmantot bijušo "Valmieras gaļas kombināta" teritoriju, daudzi neticēja, jo tā bija degradēta vide. Bet pirms pašvaldība šo teritoriju pārņēma, mēs sasaucām kopā uzņēmējus, iegājām šajā teritorijā un sarīkojām "prāta vētru". Uzņēmēji pateica, ka neviens nav gatavs sakārtot visus 14 hektārus un 27 ēkas, bet, ja pašvaldība saved kārtībā infrastruktūru, tad viņi ir gatavi "pa pīrādziņam" no šīs teritorijas paņemt. Šobrīd šajā teritorijā jau ir pieci nomnieki un tiek runāts ar sesto. Es domāju pēc trīs četriem gadiem šī teritorija būs pilnībā izmantota.

Es jau tagad esmu kļuvis slavens ar šīm ekskursijām, bet dialogam ir jābūt. Piemēram, mums martā vai aprīlī ir plānots apspriest pirmo redakciju teritorijas plānojumam, kur ir gan par Valmieras pilsētas robežu izmaiņām, gan citām lietām. Plānojums vēl nav publisks, jo atrodas izstrādes stadijā, bet jau pašlaik ieceres var "patestēt" pie uzņēmējiem par to, ko viņi domā. 85% no 90 cilvēkiem, kas bija uz pasākumu, teica, ka tas ir jādara. Tālāk mēs ieceres "patestēsim" pie iedzīvotājiem, kas dzīvo tur, kur varētu būt pilsētas robežu izmaiņas. Ar šādām neordinārām metodēm mēs arī pie cilvēkiem tiekam klāt un varam izprast lokālās problēmas, nevis gaidīt, kad kāds informāciju pienesīs klāt.