Kā marles aizsargmaska kļuva par simbolu: kodolkara ēna padomju Latvijā
Pēdējā gadsimta gaitā latvieši jau ir pieraduši dzīvot kara priekšnojautās. Trīsdesmitajos gados mēs gatavojāmies ķīmiskajiem uzbrukumiem, bet padomju laikā kodolkaram. Nepiedzīvojām ne vienu, ne otru. Ieskats nesenajā vēsturē - žurnāla "Retro" jaunākajā numurā.
Jau sešdesmitajos gados Latvijā tika uzsākta patvertņu būve, kas īpaši izvērsās septiņdesmitajos. Saskaņā ar padomju civilās aizsardzības koncepciju pirmām kārtām vajadzēja gādāt par lielo uzņēmumu kvalificētajiem strādniekiem, tādēļ patvertnes būvēja pie tādām rūpnīcām kā "Alfa", VEF, RER un citām, kas pildīja arī militāri rūpnieciskā kompleksa pasūtījumus. Tieši to vajadzībām tika radītas kapitālas pazemes būves ar autonomiem enerģijas avotiem, ventilāciju un visu pārējo, kas bija nepieciešams, lai darbinieki varētu patvertnē sēdēt nedēļu vai divas, līdz ārpusē radiācijas līmenis būs mazinājies. Sava patvertne bija arī, piemēram, enerģētiķiem, ko kara laikā bija paredzēts izmantot kā sakaru centru.
Septiņdesmito gadu sākumā jau Latvijā bija uzbūvētas 150 patvertnes, kurās varēja patverties 4300 cilvēku, taču celtniecība turpinājās līdz pat astoņdesmito gadu vidum, kad padomju valsts sāka izjust visdažādāko preču un materiālu deficītu un nācās savilkt jostas. Vēl 1985. gadā tika būvētas patvertnes Rīgas lidostā un Jelgavas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā, bet līdz deviņdesmito sākumam bija ieplānots pabeigt patvertnes un pretradiācijas patvēruma vietas, kurās kopumā vieta atrastos 334 000 iedzīvotāju.
Kā redzam, speciālajās patvertnēs vietas pietiktu ne visiem. Tādu daudzumu patvertņu, lai savs kaktiņš būtu ikvienam, sākot no zīdaiņiem un beidzot ar pensionāriem, uzbūvēt nebija pa spēkam pat Padomju Savienībai. Tādēļ tika atrasts risinājums – visi tie, kuriem nepienācās vietas uzņēmumu patvertnēs, varēs slēpties dzīvojamo namu pagrabos. Tika pat rīkotas īpašas mācības, kuru laikā visā republikā darbināja sirēnas (pavisam to bija vairāk nekā 400) un cilvēkiem zosu gājienā vajadzēja doties uz ēku pagrabiem, no kuriem pirms tam bija jāizvāc visi krāmi, lai nedabūtu pa kaklu no pārbaudītājiem. Lai pasvītrotu mācību nopietnību, bija vēlēts uz visiem namu logiem krusteniski salīmēt papīra strēmeles – tādas varēja nopirkt veikalā, un vispār tās bija domātas logu rāmju aizlīmēšanai ziemas mēnešos, lai pa šķirbām aukstums netiktu iekšā. Teorijā šādi aizlīmētiem logiem sprādziena gadījumā nevajadzētu sašķīst smalkās lauskās, taču, kā būtu realitātē, kas to zina. Jo vairāk tādēļ, ka daudzi patiesībā tās papīra strēmeles nelīmēja, bet gan tikai skata pēc piestiprināja ar saspraudēm – jo ej nu pēc tam kasi no loga rūtīm to līmi nost!
Reāla kodolkara gadījumā diez vai no slēpšanās pagrabā būtu liela jēga, jo ilgi tur nosēdēt nebūtu iespējams, arī no radiācijas dzīvojamo namu pagrabi nekādi nebija pasargāti. Tādēļ drīzāk tā bija darbības imitācija, lai radītu cilvēkiem iespaidu, ka valsts par viņiem domā un dara visu iespējamo viņu glābšanai. Līdzīga darbības imitācija notika skolās, kur skolēniem mācīja no marles un vates izgatavot aizsargmaskas, no kurām ķīmiskā uzbrukuma laikā jēgas nebūtu nekādas un arī no radiācijas tās nevarēja pasargāt. Ne jau velti populārs bija joks par to, ka kodolkara gadījumā prātīgākā rīcība ir vienkārši ietīties baltā palagā un kājot uz kapiņiem...
Visu rakstu par civilo aizsardzību starpkaru Latvijā un padomju laikos lasi žurnāla "Retro" jaunākajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstus par filmas "Mans draugs - nenopietns cilvēks" uzņemšanas aizkulisēm, 1940. gada dīvainajiem Ziemassvētkiem, divu Vāciju apvienošanu, veļas mazgāšanas īpatnībām attīstītajā sociālismā, kā arī par to, kā 1980. gada vasarā Maskava uz divām nedēļām kļuva par gandrīz kapitālistisku pilsētu. Žurnāls "Retro" nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
