Kafejnīca, kur visi smaida un pirmajā vietā ir cilvēcība

Visi darbinieki ir cilvēki ar invialiditāti – šāda veida kafejnīca ir pirmā un pašlaik vienīgā Latvijā. Projekta garīgā mamma ir Dana Bārbale, Ogres  pašvaldības  izpilddirektora  vietniece.

Pirmā vieta, kur neatraida

“Pirmajās kafejnīcas dienās durvīs nostājās sieviete ar desmitgadīgu bērnu. Es atrados zālē, bet viņa nenāk iekšā, vēro, dziļi ieelpo un saka: ziniet, šī ir pirmā vieta, kur ienākot nav jāprasa atļauja. Izrādījās, ka sievietes dēlam ir autisms un viņai parasti palūdz iet projām vai nākt, kad nav citu klientu. Vai drīkstot citām mammām ar bērniem, kuriem arī autisms, pastāstīt, ka ir tāda satikšanās vieta, kur vienmēr esam gaidīti?” sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” ar saviļņojumu atceras Dana. 

Tomēr ceļš uz to nebija viegls, bija jāpārvar birokrātija, jāmeklē darītāji un finanses, jāpiedzīvo vilšanās, kas reizē deva derīgas mācības.

Sākotnēji kafejnīcas ēka celta 1926. gadā pēc arhitekta Indriķa Blakenburga projekta, un šis nams kļuva par lielāko tirdzniecības uzņēmumu Ogrē. Tomēr vietējiem un ne tikai tas vienmēr asociējies ar kafejnīcu “Pie zelta liepas”, kura šeit darbojās no 1969. līdz 1997. gadam. Tāpat kā “Sēnītē” arī šeit bija jāstāv garās rindās, un šurp vesti tolaik retie ārzemju viesi – Ogre nebija iekļauta viņiem aizliegtajās zonās, kāda bija gandrīz visa ar okupācijas armiju pieblīvētā Latvija.

Pie zelta liepas klāja bagātīgus galdus ar  delikatesēm, kuras nevarēja citur dabūt. Neatkarības laikā deficīts beidzās, bet kafejnīca pārmaiņas nepārdzīvoja, un ēka pamazām sāka pārvērsties par graustu.

Pašvaldība uzņemas iniciatīvu

Kad 2014. gadā pašvaldība uzsāka Brīvības ielas promenādes pārbūvi, dome nolēma izsolē izlikto namu iegādāties savā īpašumā kā vietējās nozīmes kultūras pieminekli.

Pašvaldības iecere bija ierīkot tūrisma informācijas centru, bet pārējā telpas daļā kafejnīcu, interjeru veidojot pēc vecajām arhīva bildēm. Arī daudzi novadnieki, vairāk nekā divdesmit kultūras darbinieku, parakstīja vēstuli pašvaldībai ar lūgumu atjaunot kādreizējo kafejnīcu.

“Domes priekšsēdētājs Egils Helmanis ļoti daudz ceļo pa pasauli. Labās idejas  nav jāizgudro no jauna, tās ir visapkārt. Viņu pārsteidza, cik Eiropā ļoti tiek cienīti cilvēki ar īpašām vajadzībām un viņiem tiek radītas vietas, un tāpēc arī mēs par to aizdomājāmies,” teic Bārbale.

“Ir speciālās skolas ar īpašām apmācību programmām, bet kur šie cilvēki pēc tam strādā un no kā dzīvo? No mūžīgajiem pabalstiem? Ir jābūt vietai, kur viņiem ir darbs, un tāpēc 2018. gada sākumā radās vīzija – jābūt sociālajam uzņēmumam, kur nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, īpaši priekšroku dodot jauniešiem.”

Tieši Danai bija uzdots izveidot kārtību, kā šīs telpas var nodot lietošanā sociālajam uzņēmumam. Sociālā uzņēmuma likums tikai nesen bija pieņemts, un reāli Latvijā vēl neviena tāda nebija, vajadzēja pārvarēt birokrātiskus un citus šķēršļus. Sadarbība ar pirmo konkursa uzvarētāju, SIA “Bļoda.lv”, gan nebija veiksmes stāsts, atzīst Bārbale. “Bet, esot kopā diendienā, arī mēs daudz ko iemācījāmies. Ne katrs uzņēmējs var būt par sociālo, ne katrs sociālais par biznesmeni.”

Pirmajā vietā cilvēcība

Šādā uzņēmumā ir pilnīgi cita darba plānošana un organizācija, bet sākotnējā pieredze bija ļoti nepatīkama. “Uzņēmēja teiktais – atnāk klients, sēž pie galda un pasaka: nomainiet šo “kropli” pret normālu oficiantu! Klientam vienmēr taisnība, es viņu nomainīšu! Tas ir prātam neaptverami. Peļņa nevar stāvēt pāri cilvēcībai. Uzņēmējs atrada visādus attaisnojumus: darbinieki slimi, traucē biznesam, un pašvaldība pārtrauca līgumattiecības. Bija arī tiesu darbi, bet beidzās par labu pašvaldībai,” atklāj Dana, uzsverot, ka šeit pirmajā vietā ir cilvēki ar invaliditāti un nekad neviens viņiem nedarīs pāri.

Sadarbība ar nākamo uzņēmēju nebija ilga. Sākumā viss bijis labi, pret cilvēkiem ar invaliditāti izturējās lieliski, ēdieni garšīgi, atmosfēra šķita fantastiska, arī paša uzņēmēja ģimenē auga bērns ar invaliditāti. Tomēr drīz uzņēmējs atnāca uz domi un paziņoja, ka beidz biznesu, jo grib arī gūt peļņu.

Savējie atsaka, atbalsta igauņi

Kad kafejnīcu pārņēma vietvara, atklājās, ka uzņēmējs atlaidis visus darbiniekus un aizvedis no kafejnīcas visu, ko var, telpas bija pilnīgi tukšas.

“Altum” ir paredzēta grantu programma sociālajai uzņēmējdarbībai, taču pašvaldībai atteica, jo šī nauda domāta tikai privātiem sociālajiem uzņēmējiem. Galu galā izdevās pieteikties starptautiskam projektam, un jāvārdu pateica Igaunija.

“Galdauti, trauki, instrumenti un viss pārējais pirkts par igauņu naudu projekta ietvaros. Saprotot, ka nav citas palīdzības no valsts, dome, ievērojot visu likumā noteikto kārtību, vēl piešķīra 80 000 eiro pamatkapitāla palielināšanai, kas izlietoti profesionālas virtuves tehnikas iegādei. Tas bija pagājušā gada decembris. Divu dienu laikā mēs ienācām tukšajās telpās, izmazgājām grīdas, saklājām galdus un izdomāju: ir jāver vaļā!” stāsta Dana.

Aizpildot telpas, radies vēl otrs sociālais uzņēmums “Tip-tip lv”, kas internetā tirgo novada senioru un invalīdu radītos rokdarbus.

Mīļais mežonēns

Šeit strādājošajiem viss noformēts oficiāli, ir minimālā stundas darba likmes samaksa. Visi strādā atbilstoši savām spējām, bet darbu paveic ar 100 vai pat 200 procentu atdevi. 

Bārmenis Edijs “Kas Jauns Avīzei” stāsta: “Es devos uz Angliju un cietu smagā autoavārijā – braucot uz darbu, manā pirmajā darbadienā. Mēnesi nogulēju komā, pēc tam bija ļoti ilgs rehabilitācijas periods. Man ir runas traucējumi, brīžiem pašļupstu, un ārsts teica, ka tas viss no smadzeņu traumas.” Par spīti tam, Edijs tagad stāv aiz bāra letes, viņam patīk būt cilvēkos, kamēr citur darba devēji uz viņu skatījās negribīgi.

Pēterim, savējo sirsnīgi sauktam par Pēterīti, ir 17 gadu, puisim ir Dauna sindroms. Tētis viņu atvedis kā mazu, mīļu mežonēnu. “Puisis aug ārkārtīgi mīlošā ģimenē. Kāpēc mežonēns? Tāpēc, ka nespēj nošķirt, kas ir mājas, skolas vai darba vide. Pieradis, ka visu laiku tiek samīļots,” atklāj Dana.

Pirmajās dienās, kad apmeklētāji pusdienoja, puisis gāja klāt samīļot. Vienu reizi ir labi, bet Pēterītis to darīja vairākkārt, un cilvēkiem nepatika. Dana neslēpj, ka viņai ir pilns telefons ar saraksti, kāpēc Pēterīti vajag atlaist.

“Puisis daudz ko dara ačgārni, bet ja mēs viņam nedosim iespēju, kas to dos? Mēs esam, lai viņu mācītu. Tagad Pēterim ārdās ārējā čaula, viņš grib runāt, stāsta, ka dzimšanas dienā būs torte ar svecītēm un viss pārējais, bet varbūt zina tikai četrus vārdus. Pēterītis ir mūsu veiksmes stāsts. Apmēram divu mēnešu laikā viņš vairs nenāk mīļoties, prot nošķirt māju no darba vietas, nestaigā ar krēsliem rokās, palīdzēs klientiem novilkt mēteli,” uzliela Dana.

Pētera tētis Dzintars “Kas Jauns Avīzei” atzīst: “Mums ir prieks, ka viņš spēj, jo, uzsākot darbu, dēls no visa baidījās. Tagad pats prot pagatavot desmaizītes, karstmaizes. Prieks, ka varam atstāt viņu darba vidē un redzam, ka progresē. Latvijā joprojām daudzās vietās par invalīdiem vispār nedomā. Mēs savu dēlu neesam nekur atdevuši, mēs par viņu cīnāmies. Sākumā nebija nekādas cerības, un ārsti pat pateica, ka dēls nodzīvos vien piecus gadus, bet viņam ir jau 17!”

Mamma atkal smaida

Nesen darbu sācis Raivo, bet stāsts ir par viņa mammu. “Mums bija programma kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūru, kur uzrunā darba devējus, kuri dod darbu cilvēkiem ar invaliditāti. Raivo ir 21 gads, ieguvis vairākas izglītības, meklē darbu, bet viņu neviens negrib tāpēc, ka viņš ir tāds. Puisis pie mums atnāca kopā ar mammu. Bezcerība, neticība, jo viņas dēls nevienam nav vajadzīgs, viņa iet pa ielu kā izplēsta, balta lapa, kuru neviens nepamana. Stāv klusa, sagurusi – es atvedu dēlu, pati maliņā pasēdēšu,” atceras Dana.

Šeit bija citādi – Raivo ir pieņemts, mammai piedāvāts arī atnākt un vienu dienu šeit pabūt kopā ar dēlu, lai redzētu, kā šeit ir. “Tētis mani paaicināja sānis: vai vari manu sievu biežāk paaicināt, viņa atkal smaida! Sejā ir sārtums, viņa mirdz!” Danai būtisks ir lepnums un prieks, ko redz vecāku acīs. 

Uzņēmums aug, ciemos brauc aizvien vairāk grupu, ne aiz žēluma, bet tāpēc, ka viņiem šeit patīk. Šeit svin jubilejas, būs pirmās kāzas. Dana pauž, ka esot vēl milzums ideju, piemēram, otrajā stāvā iekārtot viesnīcu, kas ir tikai laika jautājums – jāpiesaista līdzekļi.

Mājās ar smaidu uz lūpām

“Šobrīd kafejnīcā strādā apmēram vienpadsmit darbinieku, bet pieprasījums ir ļoti liels, mammas zvana un lūdz – manam bērnam arī vajag dot iespēju! Sarunā ar uzraugošajām institūcijām teikts – bet vai klienti zina, kur viņi atnākuši, nedrīkst mānīt, ka šī ir parasta kafejnīca. Bet mēs neesam citādāki, tikai īstenojam savu misiju, dodot iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām strādāt. Nē, visur uz durvīm, uz ēdienkartēm un citur jābūt rakstītam, ka cilvēks nonācis sociālajā uzņēmumā. Vai tāpēc ēdiens garšos citādi?” Dana ir neizpratnē.

Un tomēr šeit ir citādi – daudzi apmeklētāji teikuši, ka šī ir viena no retajām kafejnīcām, kur visi smaida. “Mēs jūtamies kā viena liela ģimene. Daudzi klienti saka – pie jums ir tik silti un sirsnīgi, šeit vienkārši gribas būt. Es šeit gūstu lielu enerģiju. Šeit nav liekulības, skaudības, cīņas, konkurences, kā bieži notiek darba kolektīvos. Cilvēki ar invaliditāti ir tādi, kādi ir, patiesi un īsti. Te nav masku, un pašam gribas būt sirsnīgam, uzlādējies un aizej mājās ar smaidu uz lūpām,” priecājas Dana. “Katrs cilvēku paldies mums ir vesels miljons.”

Dana nav ne sociālā darbiniece, ne pedagoģe, bet gan juriste. Kad viņai prasa, kam tev to vajag, atbilde ir: “Man nevajag, tas nepieciešams viņiem. Ir viegli kaut ko nedarīt, bet kas dos viņiem šo iespēju? Kas nostāsies un stāvēs aiz šiem cilvēkiem? Es varu paiet malā, kad visi zobratiņi jau rit, bet kādam ir jābūt virzītājspēkam. Tas ir tāpat kā ikvienam bērnam, ienākot šai pasaulē, līdzi ir savs sargeņģelis.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Kafejnīca, kur visi smaida un pirmajā vietā ir cilvēcība" saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".