“Brīdī, kad bija jābūt patvertnē, es vēl meklēju bikses!” latvieti Imantu Frederiku Ozolu raķešu uzlidojumi Izraēlā pārsteidza nesagatavotu

Viņš jau gadu studē Haifas Universitātes pēcdoktorantūrā. Haifa ir lielākā pilsēta Izraēlas ziemeļos, tā atrodas 40 kilometru attālumā no Libānas robežas, un, kopš saasinājies Izraēlas un Libānā bāzētā teroristu grupējuma "Hizbullāh" konflikts, tieši Haifa cieta no raķešu uzlidojumiem. Arī Imants Frederiks piedzīvoja raķešu triecienus pa pilsētu un nu žurnālam "Kas Jauns" stāsta par savu pieredzi.

Troksnis, kas paralizē prātu

Kad Imants Frederiks pirms gada Izraēlā uzsāka studijas, viņam bija iespēja iziet speciālus kursus, kur jaunie imigranti no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas tika apmācīti civilās frontes dienestam. “Tad jau sākās Izraēlas militārās operācijas Gazā. Lai arī Izraēla ir samērā maza valsts, šķita, ka Haifa no Gazas ir tālu, ka mani jau tur notiekošais neietekmēs. Bet tagad, kad raķetes sprāgst virs galvas, ir pavisam citas sajūtas, saprotu, cik noderīgas lietas šajās apmācībās tika stāstītas,” uzsver Imants Frederiks Ozols un smejoties atklāj, ka pirmajā lielajā raķešu uzlidojumā visas šīs teorētiskās zināšanas pat neizdevās īsti izmantot. Kāpēc?

“Tas bija pulksten 6.23 no rīta. Bija tik salds miegs, ka nesapratu, kas notiek. Esmu pamodināts, visapkārt velnišķīgs troksnis, bet smadzenes vēl nepieslēdzas realitātei. Tikai pēc brīža sapratu, ka tā ir gaisa trauksme, arī mobilajā telefonā speciālā aplikācija, kas paredzēta šādu brīdinājumu paziņošanai, sāka nenormāli skaļi signalizēt. Es patiešām nebiju gatavs kaut kam tādam. Apzinājos, ka jāsteidzas uz patvertni, ka jāpamet dzīvoklis, bet kur ir manas drēbes?! Tad izdomāju, ka vispirms jāuzliek sunim siksniņa – nu ļoti “loģiska” rīcība šādā situācijā! Un ko tālāk? Sapratu, ka līdz bumbu patvertnei, kas atrodas mājas pagrabā, nepaspēšu, jo esmu vēl pliks! Atcerējos mācīto, ka jānostājas pie nesošās konstrukcijas telpā, kur nav logu, taču pēkšņi aizmirsu, kādā virzienā jāstāv – ar muguru uz rietumiem vai austrumiem? Labi, apsēdīšos pie vannasistabas. Ak, pareizi, tur arī nevar, jo flīžu un keramikas lauskas var būt nāvējošas. Labi, pasēdēšu aiz skapja, bet tur tieši pretī spogulis! Nu, lūk, tik lielā negatavībā un apjukumā es tad arī pirmo raķešu uzlidojumu sagaidīju, klausījos, kā kaut kur atskan sprādzieni,” atceras Imants Frederiks, sakot, ka noteikumi paredz – pēc sirēnu atskanēšanas līdz patvertnei jāaizskrien 30 sekunžu laikā.

Viņš arī piebilst: “Iepriekšējā dienā augšstāva dzīvoklī izcēlās liela kņada un kaimiņu bērns pēkšņi skrēja lejā uz patvertni. Jā, sadzirdēju kaut kur tālumā tādus kā pakšķus, bet man jau nebija nekādas skaidrības, cik kilometru no mums ir tie sprādzieni. Un, kad tajā rītā, kad atskanēja trauksme, atcerējos par šo bērnu, padomāju – redz, pat mazs bērns zina, kā rīkoties, bet te viens augstskolas gudrītis nevar izkasīties no gultas, kad raķetes krīt. Atcerējos arī par tiem kursiem, kur armijas instruktors mums uzsvēra, ka viņi dara visu, lai pasargātu civilos, taču mums pašiem arī ir jāizdara iespējamais no tā, ko mums mācīja, – katrs mazumiņš ir svarīgs. Un es kā cilvēks ar teicamnieka sindromu toreiz nodomāju, ka es jau nu gan būšu tas, kurš visu zinās, kā rīkoties, ka “vadīšu parādi” līdz bumbu patvertnei. Ne velna! Realitātē izrādījās, ka es pat saģērbties nespēju, kur nu vēl izdomāt, ko darīt!”

Sakārtot krīzes somu

Ozols uzsver, ka svarīga ir militārā apmācība, kā arī iesaka jau laikus sagatavot somu krīzes situācijām. “Izraēlā visi – gan vīrieši, gan sievietes – ir dienējuši armijā. Tagad ar pavisam citām acīm skatos uz obligāto Valsts aizsardzības dienestu Latvijā. Tas patiešām ir vajadzīgs, jo Izraēlā pārliecinājos, cik lielas priekšrocības ir dienējušajiem. Ne tikai kara gadījumā, bet jebkuras citas krīzes situācijā viņiem ir zināšanas, kā rīkoties. Turklāt armija viņiem piekodina, lai viņi vienmēr parūpētos arī par mazāk zinošajiem – tūristiem, ārzemju studentiem, jaunajiem imigrantiem, veciem cilvēkiem. Un viena šāda paziņa man ik pa laikam uzsvēra: “Jūs saprotat, ka jums vajag to somu, kurā ir viss nepieciešamais kaut vai uz pāris stundām!” Es vienmēr atbildēju: “Jā! Jā, sagatavošu šādu somu!” Bet, kad sākās apšaude, man tajā rītā somas, protams, nebija!” par sevi smejas Imants Frederiks.

Kad beidzies šis pirmais raķešu uzbrukums, viņš tā vietā, lai beidzot sakārtotu šo somu, devies nosnausties. “Tiklīdz kā iemigu, tā atkal sākās tieši tas pats ellišķīgais troksnis un sekoja tieši tādas pašas manas haotiskās darbības. Es neko nebiju sagatavojis, pat bikses nebiju uzmeklējis! Pārlaidu šo uzlidojumu pie dzīvokļa ārdurvīm un nolēmu – viss, šoreiz gan savākšos! Un nākamās dienas pēcpusdienā sagatavoju krīzes somu. Ieliku tajā ūdeni, dokumentus, pārsienamos materiālus, mobilā telefona uzlādes ierīci, vēlreiz pārdomāju savu loģistiku, ko darīšu trauksmes gadījumā. Un ziniet, tas ļoti palīdz! Jo pati kārtošana radīja derīgas atziņas. Tostarp par to, ka labi šo somu turēt tuvāk izejai, līdzās viegli uzvelkamām drēbēm un suņa siksnai. Jo iepriekš drēbes man bija vairākās vietās – skapī un uz krēsla pie loga. Ja lido raķetes, pie logiem nav gluži pareizi atrasties, nedz arī tērēt vērtīgās sekundes liekām darbībām,” secinājis viņš. Un tobrīd aizdomājies arī par Latvijas iedzīvotāju skeptisko attieksmi pret krīzes jeb tā saukto 72 stundu somu: “Iesaku to tomēr izdarīt katram Latvijā, lai arī mums pašiem šķiet, ka tas taču nav aktuāli. Kā nav aktuāli?! Bet kad Rīgā, Melnsila ielā, pēc gāzes sprādziena sabruka māja? Tad taču nebija pusstunda laika domāt, kur pase nolikta, kur drēbes un citas pašas nepieciešamākās mantas! Jā, lai arī Latvijā nekrīt raķetes, taču somas kārtošanas procesā esi jau izdomājis, ko darīsi krīzes situācijā. Un katrā valstī šādas krīzes, kur nepieciešama steidzama evakuācija, var būt dažādas – vētras, plūdi, vulkāna izvirdumi, tehnogēnās katastrofas...”

Kāpēc jāguļ pidžamā?

Nākamajās dienās raķešu uzlidojumi Haifai bija ļoti spēcīgi, un sprādzieni bija dzirdami pavisam tuvu Imanta Frederika Ozola mājām. Taču viņš vairs neskrien lejā uz bumbu patvertni, jo pieejama cita droša vieta, kur ieteicams pārlaist raķešu uzbrukumus, – tā ir kāpņutelpa bez ārsienām un logiem.

“Mums tā atrodas tieši dzīvokļiem pa vidu. Protams, nedrīkst uzturēties pašos apakšējos un augšējos stāvos, bet mans dzīvoklis ir tieši pa vidu. Ideāls variants sliņķim! Man atliek vien iziet no dzīvokļa un apsēsties kāpņu telpā. Turklāt tāda laime, ka mans suns šovasar zaudēja dzirdi. Protams, sākumā bija žēl, bet tagad, kad sākušies šie raķešu uzlidojumi, vismaz labums ir tāds, ka suns neko no tā nedzird un līdz ar to nesatraucas, ir bez panikas. Tā nu es tur sēžu un ik pa laikam sajūtu sprādziena viļņus, kas nodrebina māju. Un labi vien ir, ka varu neiet uz patvertni – visupirms jau tāpēc, ka, kā liecina statistika, 60 procentos cilvēki gūst traumas, dodoties uz bumbu patvertnēm un nepaspējot līdz tām nokļūt. Tāpēc katram ir jāizvērtē, vai vari paspēt. Vai vari šajās 30 sekundēs noskriet vairākus stāvus līdz pagrabam, jo liftu lietot ir aizliegts. Jāņem arī vērā, ka patvertnēs ļaužu daudz un, kas pats trakākais, ļoti daudziem jaunajiem imigrantiem ir suņi. Krievu un ukraiņu imigranti dalās divās daļās – vai nu viņiem ir Jorkšīras terjers, vai haskijs. Un varat tikai iedomāties, kas notiek patvertnēs! Nē, nē, es tad labāk sēžu kāpņutelpā,” skaidro Imants Frederiks. Latvietis guvis vēl kādu mācību: “Skatoties, kā kaimiņi dodas uz patvertni, secināju, ka izraēlieši gulēt dodas pidžamās vai treniņtērpos. Tikai imigranti no postpadomju valstīm, arī es, guļ vienā apakšveļā, un tad trauksmes gadījumā nākas tādam pusplikam skriet uz patvertni. Tagad arī es eju gulēt pidžamā.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu "“Brīdī, kad bija jābūt patvertnē, es vēl meklēju bikses!” latvieti Imantu Frederiku Ozolu raķešu uzlidojumi Izraēlā pārsteidza nesagatavotu" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".