No skapīša Anglijā līdz muzejam Latvijā: Nīcas tautastērpā tērpta lelle atgriežas dzimtenē

Kad Apvienotās Karalistes vēstniecības Latvijā darbiniece Rīna Korija (Reena Koria) sāka posties  diplomātes darbam Rīgā, par turpmākajām gaitām viņa pavēstīja arī savai Anglijā kaimiņos mītošajai draudzenei Lindai Vardai: “Es pastāstīju Lindai, ka došos strādāt uz Latviju, un viņa uzstāja, ka pirms prombraukšanas man noteikti ir jāapskata viņas Latvijas lelle. Es agrāk lelles kolekcionēju, tāpēc uzreiz pamanīju lelles labo stāvokli, kā arī tās vērtību un vēsturisko nozīmi.”

Linda izklāstīja lelles vēsturi, atklājot skaistu draudzības piemēru, kas tagad savu turpinājumu ir radis Latvijas Okupācijas muzeja kolekcijā. Lindas ģimene nodeva lelli Rīnas rokās, lai tā atgrieztos mājās, Latvijā.

Lindas Vardas tēvs Deriks Kolingvuds (Deryck C Collingwood) no 1946. gada līdz 1952. gadam kalpoja par mācītāju Lesteras Trīsvienības metodistu baznīcā Lielbritānijā. Svētdienu pēcpusdienās viņš ļāva latviešu un igauņu bēgļiem no nometnēm izmantot baznīcas telpas, lai tur noturētu savas lūgšanas. Tās pulcēja vairākus simtus ļaužu. Laika gaitā mācītājs Deriks ar latviešiem satuvinājās. Viņš sniedza atbalstu bēgļu integrācijai Lielbritānijā, kā arī pats deva mājas trimdinieku ģimenei no Latvijas. 

Kad 1952. gadā mācītājam bija jādodas kalpot uz citu reģionu, latviešu draudze uz atvadu pasākumu ieradās tautastērpos, līdzi nesot līdzīgā tērpā apģērbtu lelli, lai pasniegtu to mācītājam Derikam kā dāvanu, cieņas apliecinājumu un pateicību par sniegto palīdzību. Pasākumu kuplināja latviešu dziesmas, un galdā tika celti arī latviešu ēdieni.

Lelles stāstu mācītājs Deriks 1989. gadā aprakstīja vēstulē, kas nu līdzās lellei ir nodota muzejam.

Pēteris Kalniņš, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks, pasākumā stāsta, ka, sākot ar 1946. gadu, aptuveni 17’000 latviešu ieradās Lielbritānijā no DP nometnēm Vācijā. Latviešiem pašorganizējoties, nometnēs būtisku lomu spēlēja latviešu kultūras mantojuma saglabāšana. Rokām darinātais tautas tērps, kurā tērpta lelle, ir viena no liecībām par to. 

Gadā, kad lelle tika dāvāta mācītājam, teju neviens neticēja, ka Latvija reiz atkal būs brīva un lelli savām acīm varētu ieraudzīt Latvijas iedzīvotāji. Taču nu tā ir piedzīvojusi ne tikai pasaules vēsturē būtiskas pārmaiņas, bet arī kalpojusi par liecību cilvēku patiesai sirsnībai un pateicībai.

Linda norāda: “Visa mūsu ģimene priecājās par lelles atgriešanos Latvijā. Tā ir atgriezusies savās mājās. Mans tēvs būtu patiesi saviļņots par šādu atrisinājumu. Es ceru, ka šis stāsts aizkustinās un iepriecinās katru, kas to iepazīs.

Mājās mēs lelli rūpīgi glabājām skapītī, un tikai īpašos gadījumos, kad ciemojās kāds no ģimenes locekļiem, tā uz brīdi tika izņemta apskatei. Taču tagad to varēs ieraudzīt tik daudzi! Manam tēvam latvieši bija ļoti nozīmīgi, un šī glīti izgatavotā lelle ir kā pierādījums tam, cik svarīgs arī viņš bija  latviešu draudzei. Dažādu kultūru savstarpēja sapratne, draudzība un mīlestība mūsdienu pasaulē, kurā valda kara darbība Ukrainā, Tuvajos Austrumos un citviet, ir jo īpaši nozīmīga.”

Lelli no vēstnieka rokām saņēma Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, kas tālāk to nodeva muzeja galvenā krājuma glabātājai Taigai Koknevičai. “Lelle būs vērtīgs papildinājums muzeja krājumam par latviešu bēgļu gaitām pēc Otrā pasaules kara un apliecinājums palīdzībai, ko bēgļi saņēma mītnes zemēs, kas kļuva par viņu mājām,”  pauž Taiga Kokneviča.

Vēstieks Pols Bramels norāda: “Šī apburošā lelle Nīcas novada tautastērpā, kuru šodien pasniedzam Latvijas Okupācijas muzejam kā dāvinājumu, izgaismo mūsu abu valstu ciešo un ilggadējo draudzību. Trimdas latviešu dzīvēm Lielbritānijā bija iespēja uzplaukt, taču viņi nekad neaizmirsa savas latviskās saknes un kultūras mantojumu.”