No tumsas dzīlēm līdz Ziemassvētku priekam - ko šosezon piedāvās koncertzāle “Lielais dzintars”?

Ar ko sākāt koncertzāles sezonu?

“Lielā dzintara” sezona Lielajā zālē sākās ar Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertu, kas bija fenomenāls tajā ziņā, ka orķestra mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma vienkārši žilbinoši nospēlēja pasaulē visgrūtāko klarnetes koncertu. Savukārt Kamerzālē sezona sākās ar sērijas “Personīgi” koncertu, kurā viesojās “Sinfonietta Rīga” stīgu kvartets, atskaņojot visai izaicinošu mūziku. Pēckoncerta sarunās, kuras gaisotnes ziņā ir vienkārši fantastiskas, klausītāji uzdeva jautājumus mūziķiem un tik forši atklāti stāstīja, kas viņiem šajā koncertā paticis, kas licies mazāk tīkams, bet ļoti interesants. Tā ir tradīcija, no kuras noteikti negribam atteikties.

Arī jums kā mākslinieciskajam vadītājam šādas sarunas ar klausītājiem noder?

Noteikti! Tās ir noderīgas ceļazīmes, bet tās nenovirzīs mūs no mūsu kursa piedāvāt vislielāko daudzveidību šajā koncertsērijā. Pateicoties šīm sarunām, es tagad zinu, ka varam nebaidīties arī no ļoti izteiktas laikmetīgās mūzikas, kas daudziem ir kā tāds bubulis.

Turpinot par kamerzāli, kas vēl šosezon gaidāms sērijā “Personīgi”?

Kā jau teicu, daudzveidība būs visas sezonas garumā. Oktobra nogalē viesosies apvienība “Juuk“, kas šoreiz kā solisti uzaicinājuši armēņu aktrisi un dziedātāju Asmiku Bagojanu. “Juuk“ ir ļoti savdabīga un vērtīga kompānija, mūziķi-domātāji, mūziķi-filozofi, un ar tādiem vienmēr ir interesanti satikties. “Juuk” sekos Jānis Šipkēvics ar Andra Dzenīša “Baltajām dziesmām”. Dzenītis kļūst aizvien romantiskās un romantiskāks, un tas arī ir normāli, jo, gadiem ejot, arvien vairāk novērtējam mīlestības, nevis traģikas nozīmi.  Būs pārstāvēta arī klasiskā mūzika – decembra sākumā pie mums viesosies izcili vācu mūziķi, kas sniegs 19. gadsimta tradīcijās balstītu klasisku Viduseiropas mūziku.

Nākamā gada sākumā uzņemsim divus Latvijas armēņu mūziķus, kuri dzīvo Vācijā, – pianistu Georgu Kjurdianu, kuru Latvijā iepazīt plašāk ir pēdējais brīdis, un vijolnieku Georgu Sarkisjanu. Viņi ir ļoti labi saspēlējušies un, starp citu, ar prieku izbauda arī savu uzvārdu aliterāciju. Liepājai par godu duets ir sagatavojis četru klasisku sonāšu vakaru.

Un, ja kāds aprīlī neatnāks uz izcila itāļu trio koncertu, tad varēs to stipri nožēlot, jo tie ir fantastiski Vidusjūras reģiona dažādības rādītāji, no Spānijas sefardiem līdz pat Irānas kultūrai. Viņi dzied baroku, viņiem ir tarantellas — plašs spektrs.

Mums būs arī visas Emīla Dārziņa solodziesmas – maijā, Mātes dienā, jo komponistam nākamgad būs 150 gadi, un domāju, visa gada garumā viņu dažnedažādi mēģinās atcerēties. Man ir prieks, ka Liepāja to ir uzsākusi – pēc mūsu ierosinājuma Andris Dzenītis ņēma druskas no Dārziņa sadedzinātā opusa un lika kopā pats savā versijā. Rezultātā esam parādījuši labāko uvertīru, kāda vispār Dārziņa gadam var būt.

Kādu vēl pasaules mūziku varam gaidīt “Lielajā dzintarā”?

Februārī koncertzālē viesosies indiešu klasiskās mūzikas pārstāvji, kas spēlēs indiešu klasiskās rāgas. Tā nav indiešu tautas mūzika, kā bieži domā, bet tāda pati klasiskā mūzika kā mums Bēthovena simfonijas. Savulaik, deviņdesmitajos gados un drusku pēc gadsimtu mijas, indieši bieži brauca uz Rīgu, uzstājās Lielajā ģildē. Tā ir diezgan specifiska mūzika, bet pat tas, kurš nav iesvaidīts indiešu mūzikā, vienmēr varēs novērtēt mūsu galvenā viesa Purbajana Čaterdži fantastisko virtuozitāti.

Pilnīgi noteikti jāpiemin arī orķestris ”Il pomo d'oro”, kas slavas ziņā daudz neatpaliek no Freiburgas baroka orķestra. Viņi mums noslēgs sezonu maija beigās. Koncerts būs kaut kas vidējs starp baroku un pasaules mūziku, jo šīs robežas jaucas nost arvien spēcīgāk, un, manuprāt, tās ir visinteresantākās programmas, kuras paliek nevis vienā noteiktā ietvarā, bet kur viena teritorija saskaras ar citu, un abu mijiedarbībā izveidojas pilnīgi nebijusi muzikālā pieredze.

Vai sezonas turpinājumā būs vēl kāda sadarbība ar Liepājas Simfonisko orķestri?

Jā, tie mums vienmēr ir īpaši brīži, jo katram solistam, katrai koncertzālei un koncertorganizācijai tikt pie lielā orķestra ir liels prieks. Gribu vērst uzmanību uz diviem koncertiem – Valsts svētku koncertā Aināra Rubiķa vadībā mums būs dejas, latviešu simfoniskās dejas, un video mākslinieks, liepājnieks -8 jeb Andris Vētra koncertam taisīs speciālas videoprojekcijas. Tāpat ļoti gribu aicināt uz koncertu 14. decembrī, ko diriģēs jaunais diriģents Vilhelms Vācietis, kuru uzskatu par vienu no visperspektīvākajiem jaunajiem māksliniekiem Latvijā. Viņš stāsies gan orķestra, gan kora “Latvija” un Liepājas zēnu kora priekšā, lai diriģētu Artūra Onegēra “Ziemassvētku kantāti”, kurā viss sākas de profundis, no tumsas dziļumiem līdz gaviļainam Ziemassvētku priekam. Onegērs ir viens no izcilākajiem, bet par maz spēlētajiem 20. gadsimta komponistiem. Koncerta programmā būs arī adadžeto no Mālera Piektās simfonijas un Vāgnera “Zīgfrīda idille”. Galvoju, ka pēc šī koncerta cilvēki no zāles izies ar lielas laimes sajūtu.

Tuvākais ir 27. oktobrī paredzētais Freiburgas baroka orķestra koncerts. Ko varat pastāstīt par to?

Sezonu plānojam kopā ar koncertzāles “Lielais dzintars” valdes priekšsēdētāju Timuru Tomsonu. Ja es vairāk uzmanības pievēršu kamerkoncertiem, tad Timurs – ārzemju māksliniekiem. Freiburgas baroka orķestra koncerts pilnībā ir Timura Tomsona nopelns. Viņš pavasarī bija lielākajā Eiropas mūzikas gadatirgū, kur tikās ar orķestra aģentu. Freiburgas baroka orķestris ir tāda pati vērtība kā “Berlīnes filharmoniķi”, uz kuru koncertiem biļetes izpērk vienā mirklī. Starp citu, baroka orķestra mākslinieciskais vadītājs Gotfrīds fon der Golcs ir tā paša fon der Golca pēctecis, kurš Liepājā figurēja Pirmā pasaules kara beigās, tiesa, ne gluži kā pozitīvais tēls.

Aicinu arī uz pirmskoncerta sarunu – gan par Liepājas vēsturi, gan par noslēpumainajiem, pilnīgi nejauši atrastajiem Baha “Brandenburgas koncertiem”, ko atskaņos Freiburgas orķestris.

Rīdziniekiem uz koncertu būs pavisam viegli atbraukt, jo būs īpašs autobusa reiss gan uz Liepāju, gan pēc koncerta atpakaļ uz Rīgu.