Četri gadi pēc šaušalīgā nozieguma - noslepkavotā Pāvela Rebenoka dzīvesbiedra Ingus Balandina stāsts

Septembra izskaņā apritēja četri gadi, kopš brutāli noslepkavots savā mājā tika advokāts Pāvels Rebenoks. Kas un kāpēc 40 gadu veco vīrieti nogalināja, aizvien nav zināms. Policija par izmeklēšanas rezultātiem neko nevēsta ne Pāvela mātei, ne vienīgajam nozieguma aculieciniekam veterinārārstam Ingum Balandinam, kas pat apšauba izmeklētāju interesi lietu atklāt.

Sarežģītas attiecības ar dzīvesbiedra vecākiem

20. septembrī, advokāta Pāvela Rebenoka nāves ceturtajā gadadienā, pie viņa kapavietas sapulcējās draugi, tostarp arī veterinārās klīnikas "Frančeska VET'"  īpašnieks Ingus Balandins. Viņa acupriekšā nogalinātais Pāvels bija vairāk nekā biznesa partneris un draugs – abus vīriešus saistīja kopdzīve 13 gadu garumā. “Nebijām no tiem pāriem, kas iet uz praidiem; savas attiecības tādā veidā neafišējām. Bet draugi, tuvinieki par mums zināja, pat juridiski mums jau vairākus gadus viss bija sakārtots. Pie notāra bija noslēgta ģenerālpilnvara, ka katrs drīkstējām rīkoties ar otra mantu, kā vēlējāmies. Vienīgais, ko nebijām paredzējuši un iedomājušies, – ka var būt nāves gadījums. Tāds punkts šajā dokumentā nebija iekļauts, tāpēc sanāca tā, kā sanāca, un kopdzīves gadu laikā kopīgi sapelnītais kā kāršu namiņš sabruka brīdī, kad iestājās nāve,” atzīst Ingus, atklādams, ka visu Pāvelam piederošo mantoja viņa tēvs. “Man nācās no Pāvela tēva fiziski par reālu naudu atpirkt Pāvela pusmāju. Atpirku arī Pāvela automašīnu, ko ļoti vēlējos paturēt piemiņai. Tas bija tiešām dramatiski. Summas nesaukšu, taču visu iedzīvi, ko ar Pāvelu kopā bijām izveidojuši, man nācās atpirkt. Gribēju visu mierīgi sarunāt, bet sanāca tā... diezgan skarbi un nepatīkami. Piedzīvoju pat tēva uzbrukumu man klīnikā. Viņš bļāva, ka es esmu vainīgs viņa dēla nāvē – ka es esot Pāvelu nogalinājis! Policija nu ir aizliegusi Pāvela tēvam man tuvoties. Diemžēl sanāca tā...” nopūšas Ingus, piebilstot: “Tagad neturu ļaunu prātu uz Pāvela vecākiem, pieļauju, ka viņš man uzbruka šoka par sava bērna pāragro nāvi iespaidā. Ģimenei tā ir ļoti liela traģēdija. Attiecības tā arī izgaisa, lai gan iepriekš bija tiešām normāls un pat jauks kontakts. Dažkārt kapos sanāk satikt Pāvela mammu. Kopā pastāvam pie kapa, parunājamies. Bet tādas ģimeniskas tuvības, kā bija kādreiz, vairs nav.” Ingus teic, ka, lai arī Pāvela vecāki ir citas paaudzes cilvēki, kam bija grūti akceptēt dēla attiecības ar sava dzimuma pārstāvi, viņi respektabli izturējušies un jūtamu pretestību no tuviniekiem neizjuta. “Gan abi braucām ciemos pie manas mammas, gan jauki ciemojāmies pie Pāvela mammas un tēta. Mums bija ļoti siltas attiecības, ļoti! Tieši svētdien mums bija atkal ieplānots brauciens pie Pāvela vecākiem, kas bija salasījuši sēnes, vārīja zupu, bet tad bija tā sestdiena un tas notikums,” aizlūstot balsij, stāsta Ingus Balandins.

Mākslinieciski noformēto kapavietu paredzējis arī sev

Pāvela Rebenoka kapavietu tuvinieki neliedza iekārtot Ingum, kurš izdomājis un pie stikla mākslinieka Ernesta Vītiņa pasūtījis stikla pieminekli, kas vairāk atgādina mākslas darbu, nevis kapakmeni. “Viennozīmīgi negribēju neko taisīt ne melnos toņos, ne klasiski marmorā vai granītā. Vēlējos, lai piemineklis būtu tāds viegls, gaisīgs, gaišs, bet vienlaikus saturīgi spēcīgs. Tāpēc tas tapa stiklā. Man bija būtiski, lai piemineklis neasociējas ar drūmumu, ar kapiem, jo Pāvelam ļoti nepatika kapi un bēres. Kad nomira mana ome, viņš uz bērēm braukt atteicās. Pirms pieciem vai sešiem gadiem viņam pašam nomira ome, pie kuras Druskininkos, Lietuvā, viņš visu bērnību līdz pat skolas gadiem bija nodzīvojis, un bēres, atvadas viņam bija ļoti smagas un grūtas,” atminas Ingus.

Piemineklis ir grāmatas formā. “Viņš ļoti daudz lasīja gan profesionālo literatūru, gan citu. Katru dienu no pilsētas mājās brauca ar kādu grāmatu rokās. Visās grāmatnīcās viņu pazina. Grāmatu mājās bija ļoti daudz; katrā istabā lielie grāmatu plaukti. Un reiz viņš intervijā, šķiet, pat jūsu žurnālā, bija par sevi teicis, ka ir kā līdz galam neizlasīta grāmata,” tā Ingum dzimusi iedvesma pieminekli veidot kā atvērtu grāmatu. “Tāpat kontekstā saskatu arī to, ka viena no Pāvela visskaistākajām īpašībām bija, ka viņš prata apkārtējiem piešķilt dzirksti un uzjundīt degsmi. Tādā ziņā, ka viņš nevienam no draugiem neļāva stagnēt, sēdēt uz veciem lauriem, bet gan rosināja un mudināja augt, pilnveidoties. Tieši Pāvels bija tas, kas uzstāja, lai es veru vaļā pats savu veterināro klīniku, nevis kā ārsts strādāju pie cita. Un tāds viņš bija pret visiem, kas bija viņam apkārt. Viņam sanāca iedvest drosmi, ticību un pārliecību,” ideju papildina Ingus.

Lai realizētu šo vairākus desmitus tūkstošu eiro dārgo pieminekli, Ingus aicinājis finansiāli tā tapšanā piedalīties arī Pāvela ģimeni un draugus. “Piedalījās arī Irina Maligina, kuras tēva Valērija Maligina pieminekļa uzstādīšanā arī mēs ar Pāvelu savulaik piedalījāmies, Pāvela viens no draugiem Armands Alferovs, apdrošināšanas uzņēmuma īpašnieks, un Pāvela mamma,” apliecina Balandins, kas kapsētā apraudzīt mirušo draugu dodas praktiski katru nedēļu. “Jūtu, ka man vienkārši ir jābūt tur. Diemžēl to, kas ir noticis, mainīt nevaram. Ir jādzīvo tālāk, mēģinot pasauli padarīt gaišāku,” nopūšas Ingus, atklādams: “Šo kapavietu esmu paredzējis arī sev.”

Langstiņu mājā fiziski un morāli vairs nespēja uzturēties

Ingus pats aizvien nejūtas drošs par savu dzīvību. “Tie mērgļi – precīzāk, viens no viņiem – tovakar man skaidrā krievu valodā piedraudēja – ja izbāzīsi ārā savu galvu, atnāksim un arī tevi nositīsim!”

Bet kopīgo māju Langstiņos, kurā norisinājās nežēlīgais uzbrukums un Pāvela nogalināšana, viņš pārdevis nevis baiļu dēļ, bet tāpēc, ka fiziski nav spējis atsākt normālu dzīvi šajās ar asinīm un šausmām slacītajās sienās. “Sākumā cerēju, ka pēc laika tā sajūta mitēsies. Vēl gadu turpināju uz turieni braukāt, kaut ko uzkopt... Taču nespēju absolūti neko. Esmu pārcēlies atpakaļ uz Rīgu. Lai būtu tālāk no tās vietas, lai acīs nerēgotos tie paši koki, tā pati ainava. Jā, bija no draugiem ieteikums krāsot sienas, kaut ko krasi mainīt interjerā. Bet tajā mājā ne tikai notika man dārga cilvēka nežēlīga nonāvēšana; tajās sienās bija pārāk daudz pagātnes sajūtu, atmiņu par to, kā dzīvojām. Tajā mājā patiesībā nodzīvojām nepilnu gadu – ievācāmies iepriekšējā gada novembrī, bet 2020. gada septembrī jau bija uzbrukums, un kopš tā nebiju tur vairs nakšņojis,” stāsta Ingus Balandins.

Veterinārārsts nenoliedz, ka piedzīvotais uzbrukums, kurā dzīvība tika atņemta viņa tuvākajam cilvēkam, psiholoģiski bijusi traumatiska pieredze. Speciālistu palīdzību viņš nav meklējis, tā vietā atgūstas un sevi stiprina, daudz strādājot. “Man aizvien ir ļoti grūti, bet palīdz darbs. Mēģinu sevi maksimāli nodarbināt un esmu pateicīgs, ka nodarbojos ar to, kas man patīk un kam saskatu lielu jēgu. Veterinārija, darbs ar dzīvniekiem ir mana psihoterapija,” domā Ingus, uzsverot, ka sirdsmieru atgūt liedz arī tas, ka slepkavība un tās motīvi joprojām ir neatšķetināti.

Policisti taujājuši tikai par nozagto mantu

“Diemžēl par izmeklēšanu varētu izteikties vien ar rupjiem vārdiem. Piemēram, es gadu jau neesmu ne saukts, ne bijis policijā. Šo četru gadu laikā ir nomainījušies vairāki izmeklētāji. Esmu vienīgais aculiecinieks šim šausmīgajam notikumam. Bet neviens profesionālis man nav devis izskaidrojumus un atbildējis uz maniem jautājumiem – kāpēc ir tā un ne citādi? Lielākoties esmu tincināts tikai par mantām, tostarp Pāvela pulksteņiem. Izmeklētāji savulaik pat vairākkārt ir nākuši uz veterināro klīniku, rādot pulksteņu fotogrāfijas. Lai gan jau pašā pirmajā gadā tika nodots viss iespējamais saraksts ar pazudušajām lietām. Policija ar busiem veda prom maisos visu ko kā lietiskos pierādījumus. Šobrīd pat nevaru pateikt, kas tika nozagts, bet kas tika paņemts un aizvests kā pierādījumi. Jo man neviens neko nesaka. Cik spēju atcerēties pēc tā, kas kaut kur plauktos stāv vai nestāv, tik arī varu pateikt par to, kā vairs nav,” atklāj Ingus, kuram nepatīk, ka policija kā galveno versiju uzbrukumam uzreiz izvirzījusi laupīšanu. “Esmu liecinājis par 101 faktu, kas neatbilst slepkavošanai laupīšanas laikā. Pāvels tika nosists trīs minūtēs! Acumirklī! Viņam neviens no tiem trim uzbrucējiem neko – ne mantas, ne naudu – neprasīja. Kad Pāvels bija jau nogalināts, tikai tad man pavēlēja teikt, kur atrodas seifi un vērtīgas lietas. Bet tā nenāk laupīt! Turklāt māja bija uzlauzta jau pirms mūsu atbraukšanas. Mēs nebijām mājās pusi dienas – laupi kaut ne tikai pulksteņus, pa to laiku visu māju tukšu varēja iznest. Nauda, ko viņi paņēma, stāvēja atvilktnē; mums pat nebija seifa. Kaut esmu arī cietušais, man nav nekādas informācijas,” neziņā un neizpratnē ir Ingus Balandins, kam pašam nav izkristalizējusies sava versija par slepkavības motīvu. “Dzīvojām absolūti mierīgu dzīvi, un mums nebija ienaidnieku,” viņš pauž.

Uz policiju vairs pat iet negrib

“Man tiešām ir iespaids, ka mūsu policija ir impotenta un nespēj neko izdarīt. Vai arī nevēlas šo slepkavības lietu atklāt. Kad pirmajos gados biju policijā, man ne reizi neuzdeva jautājumu par kādām personām vai būšanām kaut kur, vai ir kas redzēts, dzirdēts, kādi īpaši apstākļi. Tā vietā saskāros ar personiskiem aizskārumiem. Godīgi sakot, uz policiju pat iet negribu, jo tur sēž neprofesionāļi, kas, manā skatījumā, neprot šādas lietas izmeklēt un ir absolūtas nulles komunikācijā ar cietušajiem. Spilgts piemērs – sēdēju pie izmeklētājas kabinetā, un viņa mani sāka “audzināt”: “Ārprāts, kā tu vari būt tāds vīrietis?! Ja mans dēls tāds būtu, es nezinu, ko izdarītu! Tad labāk, lai mājās būtu atvedis nēģerieti, nevis būtu tāds!” Nu sakiet, kāds viņai sakars ar mūsu attiecībām?! Viņai ir lieta jāizmeklē! Vai šeit ir saskatāma profesionalitāte, darba ētika un galu galā cilvēcība? Viņai pretī sēdēju es – cilvēks, kam ir smagi, kas ir satriekts un kura acupriekšā nupat ir brutāli noslepkavots viņa dzīvesbiedrs! Izmeklētājam taču ir jājautā, kur esat gājuši, ko redzējuši, ko dzirdējuši, lai varētu vilkt kopā kādus pavedienus... Tagad pat nezinu, kas šo lietu izmeklē. Saskatu to visu kā bardaku. Tāpēc mierīgāk ir vienkārši gaidīt un vērot no malas, kas notiek,” secina Ingus, pēc neilgas pārdomu pauzes piebilzdams: “Ja tiešām maldos un realitātē izmeklēšana spraigi noris, tikai pagaidām tas notiek apzināti klusi, un ja šī klusēšana novedīs līdz atrisinājumam, tad gan ņemšu savus vārdus atpakaļ, atvainošos un būšu pateicīgs līdz mūža galam!”