Pamatskolās ievieš no telefoniem brīvu zonu; psihoterapeits brīdina par apžilbinātu paaudzi
No nākamā mācību gada 1.–6. klašu skolēniem būs liegts izmantot mobilos tālruņus gan mācību stundās, gan arī starpbrīžos. Izņēmums būs gadījumi, kad viedierīces nepieciešamas mācību procesam, nolemts Saeimā.
Rīgas Pārdaugavas pamatskolas direktore Irēna Šinkareva sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” saka: “Es pilnīgi piekrītu, ka viedtālruņus bērni skolā nedrīkst lietot. Taču kā atrisināt jautājumu – kas savāks, glabās, kurš pēc tam ierīces atdos bērniem? Mēs jau izmēģinājām, skolēni nāca uz klasi un uz loga kastē ielika savu mobilo. Taču pēc tam radās situācijas, ka viens sajauca un paņēma svešu telefonu, pēc tam zvanīja un meklēja.”
Smadzenes atrofējas
Pēc viņas domām, labāk, ja telefons ir izslēgts un atrodas somā, bet skolai uzņemties papildu atbildību ir apgrūtinoši. Tomēr direktore arī atzīst – ja bērni visu laiku spēlējas ar telefonu, gadās, ka nezina pat reizināšanas tabulu.
“Saprotams, ka, visu laiku sēžot viedierīcē, atrofējas smadzenes. Piemēram, ja ir “online” spēle, starpbrīdī to spēlē, pēc tam pārtrauc un visu stundas laiku domā tikai par to, ka viņam jāturpina spēle. Protams, tā ir slimība. Vislabākais būtu, ja bērniem pavisam noņemtu telefonu. Ir taču arī citas ierīces, lai vecāki varētu pārliecināties, ka ar atvasi viss kārtībā,” spriež Šinkareva. Ne visi, bet gadoties vecāki, kas savam bērnam zvana pat stundu laikā.
Tomēr direktore ir pārliecināta: “Līdz 6. klasei skolēniem noteikti skolā nedrīkst būt klāt nekāds mobilais telefons! Tāpat kā ar nazi nedrīkst nākt uz skolu, arī telefonu nedrīkstētu ņemt līdzi. Ar nazi var draudēt citiem, bet ar telefonu pats sev.” Bērnu vidū mazinās komunikācijas līmenis, stundās telefons novērš uzmanību.
Piltenē jau laba pieredze
Ventspils novada Piltenes pamatskolā, negaidot Saeimas lēmumu, jau no šā gada septembra noteikts aizliegums skolēniem skolā lietot mobilos telefonus, un viss norit veiksmīgi.
Direktore Edīte Dzirniece “Kas Jauns Avīzei” stāsta: “Mums ir vecāku atbalsts, tāpēc arī viss izdodas, nav ne domstarpību, ne problēmu. Protams, ir skolēni, kuri vēlas viedtālruni paturēt pie sevis, bet mums ir noteikums, ka skolas laikā jābūt izslēgtai skaņai un telefonu drīkst lietot tikai pēc stundām. Kamēr neizmanto, ierīce atrodas somā vai kabatā. Skolotājs jau nav policists. Mēs aicinām, un arī vecāki ar bērniem mājās šo lietu ir pārrunājuši, un tad bērni nodod telefonu. Taču, ja skolēns to nedara, mēs ar varu neko neuzspiežam.”
Mācību stundās ir ļoti labs IT nodrošinājums, un skolēniem nav vajadzības pēc saviem telefoniem. “Gan jau būs arī kāds pārpratums, jo nedzīvojam sapņu zemē. Tad, protams, runāsim ar bērniem, mēģināsim skaidrot, ka tas ir tikai viņu labā. Pagaidām mums tiešām viss ir izdevies, un priecājamies, bet esam arī gatavi tam, ja būtu šai lietai arī kāda pretošanās,” teic Dzirniece.
Bērni mācās sarunāties
Tagad pat ļoti daudzi skolēni telefonus atstāj mājās. Ja gadītos kāda ārkārtas situācija, skolā ir pieejams telefons, un skolēns var piezvanīt vecākiem, bet īsti tāda vajadzība vēl nav bijusi.
“Mēs priecājamies, ka skolēni šobrīd stundās vairāk pievēršas mācībām, klausās, ko skolotāji skaidro. Telefons ir traucēklis, kurš novērš uzmanību,” direktore vērtē pozitīvi, ka arī valsts mērogā par to sāk domāt, viņasprāt, aizliegums varētu būt pat līdz devītajai klasei.
Pirms aizlieguma pedagoģiskajā sēdē spriests, ka skolēni starpbrīžos savā starpā nesarunājas, bet tagad redzamas pārmaiņas. “Pie skolas atrodas plaša zaļā zona, un labos laikapstākļos skolēni starpbrīžos dodas laukā un jau sarunājas. Tas arī bija mūsu mērķis, nevis ka viņi cits citam “vatsapā” aizsūta ziņu. Un kā viņi “vatsapā” raksta? Tur ir tikai daži burti, kurus pieaugušais vispār nesaprot. Tagad pamazām bērni mācās sarunāties,” priecājas direktore.
Aug apžilbināta paaudze
Pusaudžu psihoterapeits, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs atzīst – jauno tehnoloģiju revolucionārā ienākšana mūsu dzīvē ir ietekmējusi bērnu veselību.
“Var redzēt, ka bērni ir kļuvuši mazkustīgi, mazāk iet laukā un spēlējas. Tāpēc veidojas liekais svars un ar to saistītas veselības problēmas, tostarp ēšanas traucējumi,” norāda Konstantinovs.
Lipīgās dīvainības
Otra problēma ir ietekme caur saturu, kuru bērni patērē telefonos, izplatās arī dažādas nelāgas tendences, var, piemēram, runāt par sociālo lipīgumu. “Nupat jaunākais trends ir būt kā sunim un kaķim. Tas rodas kaut kur Amerikā, nokļūst sociālajos tīklos, un bērni to uzņem. Latvijā klasēs arī parādījusies jauna problēma – bērni uzvedas kā suņi un kaķi,” zina teikt psihoterapeits. Šīs dīvainās izpausmes nesen aprakstīja arī Kas Jauns Avīze, runa nav par rotaļām, bet izpausmēm, kad bērni ikdienā identificējas kā kāds dzīvnieks.
Diezgan nopietns pamats esot domāt, ka viedierīces tiešām samazina uzmanību un motivāciju, jo telefonos gūstamais stimuls un kairinājums var būt ļoti intensīvs.
Zūd uzmanība un motivācija
“Ja bērns atrodas telefonā, tas nozīmē, ka viņa smadzenes ir ārkārtīgā pārkairinājuma stāvoklī. Tas ir līdzīgi, it kā bērns atrastos lunaparkā, kur visu laiku ir skaņas, spēles un viņš nemitīgi tiek apžilbināts,” salīdzina speciālists. “Skaidrs, ka nekas cits ar to īsti nevar konkurēt. Ja skolotājs mācīs, piemēram, matemātiku vai ķīmijas tabulu, tas nebūs ne tuvu tik interesanti.”
Bērniem veidojas grūtības noturēt uzmanību un arī motivēties, jo smadzenes visu laiku ir pārkairinātas un īsti nerodas interese par lietām, kuras nav tik kairinošas. Cieš arī uzmanības noturība, tā ir prasme, kuru mēs iemācāmies un attīstām dzīves laikā. Ja bērns pastāvīgi sēž viedierīcē, viņš to nedara un uzmanību spēj noturēt tikai ļoti īsu laiku.
“Šīs ierīces pastāvīgi maina informāciju, un uz katru uzmanības mirkli tās ir dažas sekundes, kas tiek prasītas, un atkal parādās jauns video. Līdz ar to bērnam neveidojas uzmanības noturība,” skaidro psihoterapeits.
Neiegūtas prasmes
Tikko bērns pieslēdzas telefona saturam, viņš atslēdzas no tā, kas notiek skolā. Pat ja viņš ierīcē ieskatās tikai divas trīs reizes, tas nozīmē, ka arī tikpat reižu vajadzīgs, lai atkal pārslēgtos uz mācībām. Tas viss patērē daudz bērnu enerģijas, laiku, viņi fiziski ir daudz nogurušāki un nespēj sekot līdzi stundām.
“Tas ietekmē arī socializēšanos. Piemēram, garajā starpbrīdī varam redzēt, ka bērni sēž telefonos, savstarpēji nedraudzējas. Veidojas kas līdzīgs kā pandēmijā, kad bērni neapgūst tās prasmes, kuras konkrētā vecumā ir jāapgūst. Pēc tam tās būs ļoti grūti kompensēt, un tādējādi aug paaudzes, kuras nespēj draudzēties un uzturēt attiecības ar citiem, jo paiet laiks, kamēr tas ir jāiemācās,” brīdina Konstantinovs.
Protams, šīs problēmas neattiecas vienlīdz uz visiem bērniem, ir arī tādi, kuri spēj ar telefonu dzīvot, viņi mācīsies, draudzēsies, notiks viss pārējais. Taču ir arī bērni, kuriem tas rada diezgan sliktas sekas.
“Šobrīd grūti prognozēt, kā tas attīstīsies, jo šīs ir pirmās paaudzes, kuras sastopas ar šo problēmu. Taču ziņas, kuras nāk no skolām ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, ir diezgan līdzīgas. Visi skolotāji apraksta šīs paaudzes bērnus kā pilnīgi citādākus nekā pirms apmēram divdesmit gadiem,” Konstantinovs ir pārliecināts, ka ierobežojumi ir tikai likumsakarīgs un pat loģisks ceļš. Viņaprāt, gan nav vajadzīgs likums, jo mācību iestādes ir tiesīgas rīkoties pašas.
