"Redze ir ilūzija" - latviešu rakstniece stāsta, kā ārstējas no akluma

Reizēm viņa iet pastaigā pa tuvējo Mežaparku, savas sešpadsmitgadīgās meitas Marijas rokā ieķērusies. Aiz loga priedes un daudz gaismas, bet viņa to neredz, tāpat kā savas mīļās grāmatas latviešu, krievu, persu valodā. Cilvēkam, kurš tik daudz ir guvis caur rakstītu vārdu, ir atņemta redze. Rakstniece Inga Ābele feisbukā ievietojusi aicinājumu ziedot naudu ārstēšanai. Gaidot sarunu, Franciska ir uzposusies un enerģijas pilna. Tik jūtama, jaudīga ir domu un cerību enerģija. Sarunas laikā Franciska skatās man garām, viņas soļi ir nedroši, bet vārdos ir spēks.

– Esmu cilvēks ar vairākām augstākajām izglītībām. Pirmā bija tehniska – pabeidzu precīzo aparātbūvi Politehniskajā institūtā, bija jādodas uz VEF būvēt telefoncentrāles, tā bija mana specializācija.

– Vienkārši man ļoti labi padevās matemātika un fizika.

– Nē, esmu Latgales meitene. Augstskolu pabeidzu tajā gadā, kad sagruva Padomju Savienība un arī VEF. Viss ātri mainījās, aizgāju strādāt uz banku sektoru. Taču tad pievērsos literārajai darbībai, iestājos Kultūras akadēmijā un pabeidzu teātra un televīzijas dramaturgus. Pa vidu pamācījos persu valodu – sāku Latvijas Universitātē, tad aizbraucu uz Maskavu, uz Āzijas un Āfrikas valstu institūtu. Atdzejoju persu dzejnieku Omāru Haijamu. Izdevās paveikt diezgan lielu apjomu, jo visu viņa daiļradi vienas dzīves laikā nevar. Tad uz Maskavu aizbraucu vēlreiz un beidzu augstākos scenāristu un režisoru kursus – tur sākās mans romāns ar kino. Kad apstākļi mainījās – nebija, ar ko atstāt Mariju, jo mamma nomira, nācās atgriezties. Iestājās kritiens bezdibenī – sadure ar Latvijas īstenību bija ļoti skarba. Gribēju veidot filmu par Latgales kapusvētkiem, bet Latvijas puse naudu nedeva vispār. Un projekts iekārās gaisā.

– Scenāriste un producente no Latvijas puses. Scenāriju atzina par ļoti labu – tas bija par krievu tūristu, kas brauc meklēt tēvu un beigās atrod ģimeni, kļūstot par tēvu puikam, kas te pamests dzīvot ar vecomammu. Latgalē tā ir milzīga problēma – pieaugušie aizbraukuši, palikuši tikai mazi bērni un pensionāri. Kad kino projekts uzkārās, sāku rakstīt detektīvus. Pirmais bija Rīgas zīmoga alķīmija, otrais – Jūgenda pasāža. Ir uzrakstīts trešais – Zibens fokusā. Pirms saslimu, biju sākusi ceturto – par teātri. Sapratu, ka mākslinieku vide ir tieši tā, kur var izvērsties. Latvijā, sevišķi Rīgā, ir neatkarīgas personības – īpatnējas, interesantas. Pa to laiku, kamēr sēžu tumsā, esmu izdomājusi sižetus astoņiem romāniem. Es tos ierunāju diktofonā, citādi netieku galā – tumsā uz kaut ko jākoncentrējas, lai nav prātā jāsajūk.

Jūgenda pasāžā pārskatīju māju privatizāciju lietas. Strādājot bankā, redzēju, kā tās notika, nežēlīgi. Mācoties Kultūras akadēmijā, man uzkrājās daudz stāstu, kas jau bija kļuvuši par pilsētas mītiem, leģendām. Neviens nevar apstiprināt, atnest dokumentus, pierādīt, bet tie iekaras ļaužu apziņā. Mākslas vēstures lekcijās tos stāstīja Tatjana Suta. Man tie sagrupējās, un sapratu, ka katra grāmata ir veltīta savam nāves grēkam – kā cilvēks pats var sevi nogalināt, kā viņš sevi iznīcina. Otrā grāmata izrādījās pravietiska – rakstīju, ka galvenā varone, atguvusi naudu, to velta tam, lai neredzīgie bērni atgūtu redzi.

– Oho!

– Vispār domāju, ka ar to raksīšanu jābūt diezgan uzmanīgam. Trešā grāmata bija par to, ka padomju laikā tika dāvinātas uz ārzemēm emigrējušo mākslinieku kolekcijas. Cilvēki tādā veidā attīstīja privāto iniciatīvu, un tas bija diezgan neglīti. Ceturto romānu izdomāju veltīt Bulgakova romānam Meistars un Margarita. Margaritas prototips bija Bulgakova trešā sieva. Viņš teica, ka pirmā bijusi no Dieva, otrā – no sabiedrības, trešā no sātana – rīdziniece Jeļena Sergejevna, kas dzīvojusi Vīlandes ielā. Viņas radinieki apglabāti Pokrova kapos. Vēl vienu romānu gribu veltīt kino ielai – Jaunielai, kur notikušas daudzas filmēšanas. Man ir sava pieredze ar Latvijas kino, ne visai glaimojoša. Protams, darbu priekšvārdā rakstu, ka visi personāži ir izdomāti un situācijas lūdzu uzskatīt par sakritībām. Kā saka mākslas zinātniece Anita Vanaga, varbūt kādam arī nepatīk, ka romānā var atpazīt sevi, bet varbūt viņš vēsturē paliks tieši tāpēc, ka tu par viņu esi rakstījusi.

– Jums plauktos ir tik daudz grāmatu krievu valodā. Nebija vēlēšanās tur, Maskavā, lielajos ūdeņos, palikt? Vai tomēr vilka atpakaļ?

– Krievija ir diezgan zvērīgs pasākums – vai nu tu strādā, vai ne. Un vēl – kursos bija brīnišķīga Meistare Ludmila Golubkina, kura teica, ka katrs cilvēks ir vajadzīgs tur, kur piedzimis. Un to, ko varu izdarīt priekš savas dzimtenes, neizdarīs neviens cits. Izklausās ļoti patētiski, bet šā cilvēka mutē... Viņa teica – jūs te būsiet tikai viena no, viduvējība. Jūs nezināt Krieviju, nejūtat. Un es ar ļoti ideālistisku cerību par Latgales kapusvētkiem atgriezos.

– Kas īsti notika pēc tam?

– Kad pagājušogad nogāzās Zolitūde, tas, atklāti sakot, man bija dziļš personīgs pārdzīvojums.

– Nu, redzēju, kur esmu atbraukusi. Jūs jau zināt, cik cilvēku aizgāja bojā. Tā kā strādāju finanšu struktūrās, redzēju, kā plūst nauda – uz priekšu un atpakaļ. Man ir ļoti labs priekšstats, kā tas viss notiek.

– Protams. Tieši tas, kā ir uzbūvēta šī sistēma. Un pat tad, kad ar cilvēkiem notiek šāda traģēdija, neviens nepamostas, un šķiet, ka var airēt tālāk. Tieši tāpat, kā esam to darījuši, arī turpinām. Pirms trim gadiem, bīdot kinoprojektu, gāju pie Latgales deputātiem Saeimā, bet tas bija kā bērt zirņus pret sienu! Meklējot aktierus, veicām puiku kastingu, un ieraudzītais mani satrieca. Uzdevām jautājumu – ko tu darītu, ja atrastu piecus latus? Noklausījusies viņu sapņus, pārbraucu vakarā mājās, un man bija histērija. Sapratu, ka tie bērni nav redzējuši ne konfektes, ne desu, pat ne rakstāmpiederumus. Viņi tur dzīvo... kā putni pļavā. Un, protams, var redzēt arī to, ka nauda tomēr neko daudz neizšķir. Jo bija skolas, nabadzīgas, bet ar bērniem viss kārtībā... garīgi veseli, jo skolotāji par viņiem interesējas, mīl, direktore lietas kursā par katru – tā bija Maltā, Preiļos. Bet pabrauc kilometrus piecpadsmit, un tur skola, kur, taupot elektrību, neieslēdz gaismu, nav rakstāmpiederumu, vispār nekas nenotiek, sēž nemazgājušies, jo vecākiem nav naudas pat ziepēm. Saprotat – kā maugļi.

Viss, ko tur pamazām redzēju, un Zolitūde man kādā brīdī pielika punktu. Sākās šausmīgas galvassāpes, uzskatīju, ka to cēlonis ir psihosomatisks. Kad sapratu, ka tās tāpat vien nepāries, sākās manas problēmas ar Latvijas medicīnu. Varat iedomāties – ja es tagad neko neredzu. Man noteica četras nepareizas diagnozes: trīszaru nerva iekaisums, izkaisītā skleroze, paaugstināts galvaskausa iekšējais spiediens un asinsrades problēmas. Trijos gadījumos es tiku ārstēta.

– Līdztekus pasliktinājās redze?

– Uzreiz ne. Tā sāka strauji pasliktināties augustā. Kad oktobrī noteica pēdējo diagnozi, ka man ir asinsrades problēmas, izrakstīja ķīmisko terapiju, sāku lietot zāles un jutu – jo dienas, jo kļūstu aklāka. Līdz tam redzēju slikti, pēc tam – vispār neko. Tad braucu pie neiroloģes un lūdzu, lai viņa sazinās ar hematologu, vai es vispār tādas zāles drīkstu lietot. Kaut kas nav normāli, ja kļūst arvien sliktāk

– Kad uzstādīja pēdējo diagnozi, iepriekšējās trīs atmeta?

– Viņi, cilvēki, savā starpā nevarēja vienoties – katram sava koncepcija. Viens atbild par asinīm, otrs – par nerviem. Viens saka, nevar būt, ka man ir tāda reakcija no ķīmiskās terapijas, otrs – ka vajag operēt. Iepriekšējais saka – nedrīkst, jo man ir asiņu vaina. Vēl mani sūtīja pie oftalmologiem. Viņi teica – tā nav acu vaina, ar tām viss ir kārtībā. Vienkārši no acu nerviem nepienāk impulsi. Kuzņecova klīnikā acu daktere neņēma naudu par konsultāciju, teica – es jums neko nevaru palīdzēt. Vismaz kāds izturējās godīgi. Bet, atvainojiet, par citiem nauda tika maksāta, un ne maza. Arī valsts klīnikas nav lētas. Tev saka – ejiet uz nākamo kabinetu, tur pretī sēž cilvēks, kurš atzīst – jūs varat to darīt, bet es jums neko negarantēju. Ķirurgs ir pārvērsts par frizieri – ja vajag, nogriezīs, ja vajag, negriezīs. Bet vispirms taču jāsaprot, vai no tā kāda jēga.

Tas viss ir diezgan briesmīgi. Par laiku, kad gulēju Stradiņa slimnīcas Insulta vienībā, varu teikt, ka jaunākais un vidējais medicīniskais personāls tur ir brīnišķīgs, bet, kolīdz aiziet līdz konsīlijam, tas neko nevar nolemt, vienkārši atrod iemeslu, kā tevi no turienes izdabūt. Man uzreiz teica, ka galavaskausa iekšējais spiediens ir slimība, ne simptoms. Taču, ja man jāveic operācija galvā, es gribu būt simtprocentīgi pārliecināta, ka tas ir pēdējais, ko darām. Bet, ja nevar izstāstīt, kāpēc man tā jāveic, ja paziņo par augstu spiedienu bez neviena mērījuma...

– Un tad jūs meklējāt atbalstu netradicionālajā medicīnā, pie ķīniešu speciālista?

– Jā, viņš pateica, ka viena no galvenajām problēmām ir tā, ka man no ķīmiskās terapijas ir pilnīgi sačakarētas aknas. Kad pie viņa aizbraucu, tās gandrīz vairs nestrādāja. Un tā arī bija – jutu, ka priekšā acīm parādījās balta migla, kad sāku lietot ķīmisko terapiju. Ķīnietis teica – kamēr aknas nesakārtos, nekas labāks nebūs. Ko teicu par līdzekļu šķērdēšanu – magnētiskās rezonanses turbīnas griezās, varat iedomāties, cik mēraparātos esmu valsts naudas iztērējusi! Ziniet, Krilovam ir fabula Mērkaķis un brilles – viņš nezina, ko ar tām iesākt. Un arī mediķiem – visādi verķi ir, bet... Ķīnietis patur roku uz pulsa un izstāsta visu. Insulta vienībā skatās tikai galvu. Divus trīs skriemeļus uz leju vairs ne.

– Katrs speciālists urbj tikai savā lauciņā?

– Viens ārstē kreisās kājas pirkstu, otrs – labās. Bet to, ka tie ir kādā veidā saistīti, neuztver. Ja neorganizē konsīlijus, viss paliek neatrisināts. Manā gadījumā hematologs ar neirologu nevarēja vienoties, bet, visticamāk, vajadzēja pieaicināt vēl kādu – kas atbild par aknām.

– Un to mūsu tradicionālie vispār nekonstatēja?

– Nē. Jo nemeklēja. Es ar savu sešpadsmitgadīgo bērnu esam pilnīgi bezpalīdzīgas, tāpēc saldā maize ārstiem. Viņi saka – aizejiet tur, izdariet to, bet neesmu mediķe, neesmu spējīga novērtēt, vai mani sūta pareizi, kā viss notiek. Divus mēnešus – oktobri, novembri – dzīvoju pilnīgā tumsā. Tagad redzu vismaz savas rokas. Kā pa baltu miglu, bet redzu. Sāku redzēt arī kādas lietas – tās kaut kā parāadās, pazūd. Ķīnietis uzreiz pateica, ka palikuši pieci procenti redzes un reāli varu atgūt sešdesmit. Tradicionālā medicīnā teica, ka negarantē neko, pat pēc operācijas. Ņemot vērā, cik loģiski ķīnietis izstāstīja, kāpēc lai es neticētu? Bet pirms tam man divos kabinetos skaisti teica – mums jāatvadās, jo mēs neko jums nevaram palīdzēt. Kāds teica, ka ķīnietis esot mana kaprīze, nē – tas ir pēdējais salmiņš. Viņš teica, ka pirmās divdesmit dienas varu negaidīt neko, jo situācija ir ļoti slikta. Tas ir tā – sēdi mierīgs un zini, ka var neko negaidīt. Vēl teica – kad vienā brīdī kļūst tā kā labāk, jums šķiet, ka kaut ko redzat, lūdzu, nepriecājieties, jo tūlīt pēc tam kļūs sliktāk. Pašlaik galvenais esot emocionāls līdzsvars, nedrīkst satraukties, krist panikā. Kad Inga feisbukā ielika lūgumu meklēt naudu, man cilvēki zvanīja, un es sapratu, ka neesmu viena. Jau Stradiņos redzēju, ka šādu pacientu ir kaudzēm. Es tiešām domāju, ka tā ir sistēmas krīze. Negribu nevienu dakteri vainot.

– Medicīnas sistēmas krīze?

– Jā. Un arī no dakteru puses – sākumā to nesapratu – viņi visu izdara formāli, tik daudz, lai būtu aizsargāti, netiktu apdraudēta darba vieta, amats. To viņi paveic perfekti. Jo arī viņiem ieviesta baisa birokrātija. Man cilvēki saka, lai eju tiesāties. Es to nekad nedarīšu, nav mans raksturs. Labāk rakstu detektīvus. Mēs katrs saņemam to, ko nopelnām. Vienīgi domāju par to cilvēku neiejūtību – tu atnāc pusakls, viņam jāsaprot, ka neredzi, bet viņš vienalga saka – tev ir līdzsvara traucējumi, tu slikti ej. Saku – ziniet, es neredzu, protams, ka iešu piesardzīgi. Nevaru staigāt plašiem soļiem turp atpakaļ. Es neredzu, kas man ir zem kājām. Un tie nav līdzsvara traucējumi. Es te, pa Mežaparku, varu noiet piecpadsmit kilometrus, bet man kādam jāieķeras rokā.

– Vai tiešām domājat, ka impulss, kas izraisīja veselības pasliktināšanos, ir Zolitūde un ar to saistītie pārdzīvojumi?

– Jā. Man Inga Ābele teica – tu, Franciska, pārāk daudz pārdzīvo. Pieļauju, ka tā ir. Bet, ziniet, ir cilvēki, kas pārdzīvo, un tādi, kas nepārdzīvo. Mani tas cinisms satriec.

– To redzam Ukrainā, arī tas mani satriec. Mani kursabiedri ir no Harkovas. Negribu piedalīties politiskās varas akcijās, jo zinu, kā tas skar vienkāršos cilvēkus. Ne jau varas pārstāvjus, kas savus bērnus izpērk no armijas, dienesta. Skar tos, kas ir materiāli neaizsargātākie. Kā teicu par Latgales bērniem – viņi nav vainīgi par bezdarbu, viņi ir atkarīgi no citu palīdzības, paši nespēj sevi uzturēt. Un sistēma sit pa viņiem. Tu to redzi, apzinies, tāpēc man Meistare teica – jums jābrauc atpakaļ un jāpalīdz. Sanāca, ka es nevis palīdzu viņiem celties, bet pati kļūstu akla.

– Citi saka – šausmas, šausmas, ka tu esi kļuvusi akla! Ziniet, es pret to izturos kā pret pārbaudījumu. Esmu pārliecināta, ka viss beigsies vismaz ar to, ka pati varēšu pārvietoties. Nezinu, vai varēšu rakstīt, būs jādiktē, jāņem sekretārs. Bet varbūt, redzot, kā cilvēki man tagad palīdz, tas mani ir samierinājis ar visu. Ir ļoti daudz labu cilvēku. Tas dod lielu spēku darboties. Tas, ka šis pārbaudījums ir mainījis mani, ir nepārprotami. Bet nedomāju, ka esmu kļuvusi... žēlīgāka. Es nevaru atļauties nekādas... raudāšanas, domāšanas, dzēlīgumu.

– Grūti bija, kad jutu, ka zaudēju redzi. No rīta pamosties un saproti, ka ar katru dienu redzi arvien mazāk. Bet man ir bērns, un nevaru atļauties to, ko varbūt kāds cits, kuram nav par ko rūpēties. Man visu laiku sevi jāuztur. Bet ir arī ieguvums – nav vairs iluzorās sajūtas, ko mums dod redze. Ļoti labi tos cilvēkus jūt.

– Jā. Tu koncentrējies tikai uz balsi, enerģiju. Jo citu iespēju nav. Redze ir tāda viltīga. Protams, bija cilvēki, kuri pazuda, kad saprata, ka es tā kā neredzu. Atklāti sakot, es par viņiem neko sliktu nedomāju, bet izlūkos vairs kopā neiešu. Viņi nav slikti, vienkārši dzīvo katrs savu dzīvi. Esmu ļoti pateicīga visiem, kas grib palīdzēt. Arī tiem, kam varbūt nav tās naudas. Man pašai ir gadījies, ka gribas palīdzēt, bet nav iespēju. Taču par cilvēkiem tiešām esmu stipri labākās domās nekā pirms tam. Tas nu gan ir tiesa. Katram sava pieredze.

– Līdz saslimšanai strādājāt Valsts ieņēmumu dienestā?

– Jā, tas bija viens no apstākļiem, kāpēc tik ļoti pārdzīvoju Zolitūdi. Ja tu strādā represīvā iestādē, tad saproti, ka tev nav tiesību ņemt nodokļu naudu, ja nevari garantēt, ka cilvēks aiziet ar bērniem uz veikalu un pārnāk mājās dzīvs un vesels.

– Cik cilvēku no tiem, kas strādā tajā milzīgajā mājā, domā kā jūs?

– Nevaru pateikt, es VID nostrādāju tikai četrus mēnešus. Augustā sāku, novembrī saslimu un janvāra sākumā uzrakstīju atlūgumu. Pēc Zolitūdes darbā vairs neaizgāju. Mani satrieca attieksme – sēru brīdis, bet visi strādā, galvas papīros ierakuši. Skatījos un domāju, ka nevaru būt ar šādiem cilvēkiem. Uzskatu, ka esmu tāda rakstura, kurš nav piemērots darbam represīvā iestādē. Bet saprotu, ka valstij vajag tos nodokļus savākt...

– Ar tik saasinātu sirdsapziņu var tikai par rakstnieku strādāt. Vai žurnālistu.

– Tieši par to es domāju. Cilvēki augstākajos scenāristu un režisoru kursos bija izcili. Viņi tos, kam sāp sirds par kaut ko, vērtēja ļoti augstu. Režisors Vladimirs Meņšovs, kurš saņēma Oskaru par Maskava asarām netic, teica – tas nav mūsu ceļš – taisīt skaistu formu. Mūsu ceļš ir sāpēt. Sāpēt par cilvēkiem, palīdzēt viņiem. Saprast to, ko viņi paši neredz un nesaprot. Katedras vadītājs Jurijs Arabovs, kurš rakstīja recenziju par manu scenāriju, teica to pašu – mums jācīnās par cilvēkiem, bērniem un jāiet kā narodņikiem – tautā. Mums jācīnās, jo citas iespējas nav. Tas dod pavisam citu stimulu.

– Bet vai tas nav vairāk dokumentālā kino jautājums?

– Tā varētu būt, bet man patīk radīt pilnīgi jaunu pasauli. Un ar dokumentālo kino ir nejauki tādā ziņā, ka var ļoti stipri mainīt dzīvi cilvēkam, par kuru taisi kino. Es nebiju gatava uzņemties tādu atbildību. Ar mākslas filmu vai grāmatu tu dod cilvēkam materiālu domāt, bet, izveidojot par viņu filmu, tu vari viņu nokaut. Vai iecelt saulītē. Vari uztaisīt lētu popularitāti vai palīdzēt atrisināt kādus jautājumus. Saprotu – ja es ietu ar domu palīdzēt atrisināt, bet nevarētu to izdarīt, es arī no tā noteikti sagrūtu. Tāpēc piekrītu, ka ar tik saasinātu sirdsapziņu par rakstnieku vien jāiet.

– Vai paņemat rokā kādu grāmatu?

– Tagad? Ziniet, esmu sākusi klausīties ļoti daudz audiogrāmatu. Tas man ir kas pilnīgi jauns un daudz licis domāt, ka literatūras pamats tomēr ir nevis pierakstītā, bet klausāmā daļa. Agrāk taču visas teikas, pasakas tika stāstītas, tur ir dzīvais materiāls. Sēžu un priecājos par dažādām balsīm – pilnīgi jauna pasaule atklājas. Gribēju izdot dzejoļu krājumu Savā aklumā gudrais, nu domāju – redz, kā ir...

– Jā. Vēl nav iznācis. Uzrakstīju 2010. gadā.

– Man grūti teikt... Arī atdzejoto Haijamu gribēju izdot ļoti skaisti. Pat dabūju atļauju no Topkapi muzeja Stambulā, lai ļauj izmantot brīnišķīgo persu miniatūru reprodukcijas. To iesāku pavasarī, tagad jāmeklē cilvēks, kas to var novadīt.

– Nē, Latvijas izdevējiem trakoti gribas ietaupīt. Bet es gribu, lai tā grāmata ir skaista. Biju pilnīgi sabriedusi, ka to izdošu pati.

– Jā, sameklēšu sponsorus. Arī par miniatūru reproducēšanu jāmaksā. Tagad tas ir noklājies. Bet domāju, ka visi diži cilvēki gājuši kam tādam cauri. Tā jau saka – nav svarīgi, kas tev par pārbaudījumu, bet kā tu to izej. Domāju, piemēram, Dostojevski uz nāvi notiesāja... Tikpat labi var saļimt, ja veikalā nav atvesta vajadzīgā sviesta paciņa. Man šķiet, ka tikai īsti pārbaudījumi mūs padara par cilvēkiem. Jo tie, kam dzīve pārāk viegla, tomēr izkūst, izčākst, samaina sevi sīknaudā.

– Es domāju, kas notiek ar tiem cilvēkiem, kas no sākuma pa bankām šiverēja. Viņi nav beiguši labi. Par to neraksta avīzēs, neliek smalkas bildes. Kad ir pacēlumā, tad raksta, bet, kad viņi paliek vieni, vairs nav vajadzīgi. Un visas tās traģēdijas ar bērniem, ko viņi pēc tam piedzīvo. Tāpēc nedomāju, ka tas ir viegls ceļš. Tas ir bīstami viegls ceļš. Mana vecmāmiņa pārdzīvoja divus pasaules karus, izgāja cauri grūtībām un tomēr palika cilvēks. Atceros, viņa stāstīja, ka pēc kara bēgļiem deva mājvietu, neskatījās, kāda tautība, kas viņš ir. Ja atnāk un lūdz palīdzību, tu nevari atteikt. Viņa gāja kopt tīfa slimniekus. Citi negāja. Viņa gāja.

– Marijai tas ir smagi. Viņa principā nepieņem, ka es varētu palikt akla. Visu laiku mani kurbulē un kūda uz dzīvi. Bet, protams, smagi – divas reizes vairāk darba mājās, visa tā rūpēšanās, mēs knapi velkam galus kopā. Bet, domāju, tas arī nāk tikai par labu. 19. gadsimtā cilvēkiem bija daudz bērnu, bet izdzīvoja daži. Un tiem, kas apglabāja savus mazos brāļus un māsas, dzīvība bija citā vērtē, viņi neskrēja riņķī un nedomāja, kā pakārties, noindēties, narkotikas lietot. Viņi zināja, ko tas nozīmē – izdzīvot. Citi nomiruši, bet tu esi izdzīvojis. Un saviem vecākiem esi vienīgais balsts. Tāpēc domāju, ka tas nāk par labu bērnam – vismaz priekšstats par grūtībām, īstām grūtībām. Jo izdomātas arī var saveidot. Ļoti daudzi cilvēki cīnās ar izdomātām problēmām.

– Jā. Arī par sevi domāju – nevaru sūdzēties, rokas, kājas ir, ar galvu viss kārtībā.

– Tas ir pārsteidzoši – cilvēki, kurus esmu redzējusi vienīgi durvju spraugās, zvana, meklē, interesējas, kā var palīdzēt.

– Jā. Pēdējā diagnoze ir diezgan cerīga. Visi astoņi romāni izdomāti. Un varbūt arī tas, ka es būtu pārāk slinka un būtu uzrakstījusi daudz paviršāk nekā tagad. Ja es būtu palikusi pie iepriekšējām diagnozēm, es būtu vienkārši noindēta. Tagad man vismaz ir cerības izkulties. Pieļauju, ka katram organismam ir sava jutība pret ķīmiju. Atcerējos, ka bērnībā pēc smagas saindēšanās man arī uzreiz bija problēmas ar redzi. Tas nozīmē, ka tas man ir vājais punkts. Līdz 45 gadiem neapmeklēju slimnīcas, nelietoju medikamentus, biju pilnīgi nesagatavota, ielēcu kā circenis pelnos. Cilvēkiem, kuri jau ir ko ārstējuši, ir priekšstats par sistēmu. Domāju, ka par to varētu izvērst vēl vienu detektīvu (sirsnīgi smejas). Kad pēdējoreiz biju pie neirologa, ieradās cilvēks ar pistoli un šāva. Medijos gan informācija neparādījās, bet mēs bijām kabinetā un dzirdējām, kā visi ārsti skrēja. Pēc tam domāju – laikam ir tādi, kas neiztur...

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris