LIZDA vadītāja Inga Vanaga: "Ir likumi, kuri ir jāpilda, un ir likumi, kurus var arī nepildīt?"

Komunikācijas problēmas ir Evikas Siliņas valdības "firmas zīme" un izglītības joma, kā izrādās, nav izņēmums. Kaut gan Izglītības likums paredz pedagogu algas pieaguma grafika ievērošanu un tātad skolotāju darba samaksas pieaugumu, IZM iestājas par šim mērķim atvēlēto 30 miljonu eiro novirzīšanu jaunā izglītības finansēšanas modeļa ieviešanai, tā ķeroties pie jau gada sākumā iecerēto reformu īstenošanas. LIZDA šo ieceri un ministres Andas Čakšas darbību vērtē ļoti kritiski un ir gatava rīkot protesta akcijas, ja pedagogu viedoklis paliks valdībā nesadzirdēts. Pagaidām gan arodbiedrība cer uz politiķu spēju meklēt kompromisu, uzsver Inga Vanaga.

Par ko īsti ir LIZDA un ministrijas strīds?

Pedagogu algām darba samaksas grafikā bija paredzēts no janvāra pieaugums par 8,5 procentiem, taču mēs saprotam, ka ģeopolitiskā situācija ievieš zināmas korekcijas, tādēļ gan ārējā, gan iekšējā drošība ir prioritātes. Par to nav nekādu šaubu. Taču arī izglītība ilgtermiņā ir saistīta ar valsts drošību, turklāt līdzšinējā valdības darbība šajā virzienā ir bijusi pārāk lēna un nekonsekventa, tādēļ mēs uzstājam, lai tiktu pildīta ar valdību agrāk panāktā vienošanās par pedagogu algu pieaugumu. Pagājušajā nedēļā parādījās informācija, ka valdība ir atradusi 30 miljonus eiro pedagogu algas grafika pildīšanai, kas būtu 2,6 procenti solīto 8,5 procentu vietā. Tas tiek traktēts kā vienlīdzīguma principa ievērošana attiecībā pret citiem valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem, un tam varētu piekrist. Bet tad nozares ministre tajā pašā nedēļā valdības sēdē panāca, ka par šo 30 miljoni izlietojumu jālemj kopā ar sociālajiem partneriem. Tātad nevis jāpilda esošās saistības, likums un valdības lēmums, bet gan šo naudu jānovirza ministres iecerētās reformas īstenošanai.

Pavasara pusē Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar plāniem paaugstināt pedagogu vidējo algu līdz 2500 eiro. Tagad, kā izskatās, par tiem ir aizmirsts?

Būtībā - jā. Ja tas būtu domāts nopietni, tad vajadzētu izstrādāt algas paaugstināšanas grafiku tālākiem termiņiem, jo patlaban valdībā apstiprinātais ir tikai līdz 2025. gada 1. janvārim. Patlaban pedagoga vidējā alga ir ap 1500 eiro, kamēr valstī vidēja alga ir 1670 eiro. Tātad varam izdarīt secinājumus, cik daudz soļu vēl jāsper, lai sasniegtu šos 2500 eiro. Protams, solījumi ir patīkami, taču te vārdi nesaskan ar darbiem. Tā ir sabiedrības tracināšana, jo tiek bārstīti tukši solījumi. Ja ministre to būtu tiešām domājusi nopietni, tad viņai vajadzēja pieprasīt finansējumu nākamajam gadam un būtu jāizstrādā algas grafiks. Taču ministre pirms tam nepieprasīja naudu pat šai reformai, par ko tagad iestājās, ieraugot uz galda Finanšu ministrijas atrastos 30 miljonus. Tādēļ nevajag tracināt pedagogus un sabiedrību, stāstot par algām, kādas, visticamāk, tuvāko gadu laikā neizdosies panākt.

Ar ministriju jums vispār kaut kāda komunikācija ir?

Diemžēl komunikācijas problēmas un nekonsekvence ir skārusi arī Izglītības un zinātnes ministriju, ne tikai satiksmes un aizsardzības jomu vien. Labāk būtu sabiedrībai atklāti pateikt, kas būs, nevis piedzīvot ko tādu, kas notika pagājušajā nedēļā. No rīta premjerministre ziņās pateica, ka pedagogu algas grafiks būs, tikai nāksies ņemt vērā reālās iespējas; mazliet vēlāk tajā pašā dienā to atkārtoja Valsts kancelejas vadītājs, norādot, ka uz pedagogiem neattiecinās 2,6 procentu griestus; tās pašas dienas vakarā arī finanšu ministrs apstiprināja algas grafiku un pat minēja konkrētas summas. Bet tūlīt pēc tam nozares ministre valdības ārkārtas sēdē pateica, ka šī nauda tomēr nav domāta algas grafikam, bet gan iecerētajai refomai, kura līdz galam nemaz nav izstrādāta un vispār ir ar lielāku fiskālo ietekmi, jo tai kopumā vajadzīgi 106 miljoni.

Te būs tieši tas pats, tikai bez atbilstoša finansējuma. Mūsu uzskats - vispirms ir jāpilda likums un valdības lēmums par algas grafiku, nevis jāķeras pie jaunas reformas politisko ambīciju vārdā, kurai turklāt tāpat pietrūkst finansējuma 65 miljonu apmērā. Tā būs kārtējā izgāšanās.

Ko paredz šī reforma?

Šobrīd ir princips, ka nauda seko skolēnam, tā veidojot pedagogu algas fondu. Mēs piekrītam, ka nevar finansiāli sodīt skolotāju par apstākļiem, ko viņš nevar ietekmēt - tātad nav pamata maksāt mazo skolu pedagogiem mazāk nekā lielo. Ja reiz ir politiskais uzstādījums saglabāt mazās skolas pēc iespējas tuvāk bērnu dzīvesvietai, tad tam ir jāparedz finansējums. Reforma paredz lielāku taisnīguma principu, taču ir arī lielās skolas, kas atzīst, ka no reformas būs zaudētājas. Un pats būtiskākais ir tas, ka gada griezumā reformai ir nepieciešami 106 miljoni, taču pieejami ir tikai 30 miljoni.

Sarunās ar politiķiem šie argumenti nedarbojas?

Rodas iespaids, ka politiķi bieži vien darbojas, vadoties pēc šā brīža interesēm. Es tagad esmu šajā amatā un, kā es izdomāšu, tā arī būs! Līdz pat pagājušajai piektdienai mums ar ministriju vispār nekādu sarunu nebija. To mēs arī pārmetam ministrijai: ja reiz kopā ar sociālajiem partneriem bija panākts kopīgs lēmums un pat sastādīts algas grafiks, tad kādēļ ministre mūs vienpersonīgi nostādīja fakta priekšā, turklāt caur medijiem, ka šis lēmums netiks pildīts?

Tātad nekāds dialogs nesanāk?

Patiesību sakot, dialoga nebija jau pavasarī. Nav pat iespēju nonākt līdz konstruktīvām sarunām, jo otra puse vārda tiešā nozīmē atsakās sēsties pie sarunu galda. Par ko gan var vienoties, ja otra puse ar tevi nerunā? Tikai tagad beidzot laikam nostrādāja kaut kādas politiskās sviras un lielā steigā tika sasaukta sapulce Izglītības ministrijā. Par cieņpilnu attieksmi tas neliecina, tieši tāpat kā mēģinājumi eskalēt konfliktus sociālo partneru vidū, cenšoties viņus pretnostatīt vienu otram. Mums šādas metodes ir nepieņemamas. Ja agrāk bija veselīga, cieņpilna un profesionāla sadarbība - kaut gan mums likās, ka arī to vēl var pilnveidot -, tad tagad no tās vairs nav ne vēsts. Jebkādus aprēķinus par reformām no ministrijas saņemt ir ārkārtīgi grūti, visu laiku mums kā arodbiedrībai nākas lauzties aizslēgtās durvīs.

Mēs saprotam, ka visu, ko gribētos, nevaram saņemt, tādēļ esam gatavi meklēt kompromisus. Taču tādus ir grūti atrast, ja tev pretī ir cilvēki, kuri nav gatavi izkāpt no dzelžainiem rāmjiem un nav gatavi dialogam. Piemēram, pagājušā gada maijā ministrija pēkšņi izdomāja, ka pedagogiem būs 30 mācību kontaktstundas, kaut gan pirms tam bijām vienojušies, ka to skaitu samazinās. Bet ministrija vienpusēji izdomāja tās palielināt un neparko nebija ar mieru piekāpties. Tikai ar diezgan agresīvām metodēm varējām viņus piespiest respektēt faktus, aprēķinus un Valsts kontroles ziņojumus. Kaut gan godīgi jāsaka, ka šādas metodes izmantot nav patīkami. Bet kā citādi panākt, lai tevi sadzird? Nav jau mūsu mērķis iziet ielās, mēs tikai gribam, lai politiķi pildītu likumu!

Tātad ir likumi, kurus ir jāpilda, un ir likumi, ko var arī nepildīt? Te tomēr ir runa par solidaritāti.

Ir pedagogi, kuri jau tagad pelna 2500 eiro, bet ir arī tādi, kas knapi virs 1000 eiro. Cik viendabīga vai neviendabīga šajā ziņā ir pedagogu saime?

Tā tiešām ir, ka daļai pedagogu ir labas algas, taču tai maizei ir arī garoziņa, jo tādos gadījumos klases ir lielas, pat līdz 32-34 skolēniem, nereti daļai ir uzvedības problēmas. Ne vienmēr klases lielums nozīmē, ka ir viegli vai grūti strādāt. Pedagogi manuprāt, ir saliedēti, jo iepriekšējā streikā un gājienā piedalījās gan arodbiedrības biedri, gan arī tie, kuri nav tādi. Arī tie, kuriem ir salīdzinoši lielas algas, tomēr izjūt solidaritāti un vēlas taisnīgumu.

Cik LIZDA ir biedru?

Ap 20 000. Kopā visā nozarē no pirmsskolas līdz augstākajai izglītībai valstī ir apmēram 50 000 pedagogu. Protams, gribētos vairāk biedru, kā tas ir ziemeļvalstīs, kur 90 procenti pedagogu ir arodbiedrībās, tomēr Latvijā mēs esam lielākā arodbiedrība.

Vai Latvijai nepastāv risks kādā brīdī palikt bez pedagogiem, jo vecie iet pensijā, bet jaunie vietā nenāk?

Tā gluži nav, ka jaunie pedagogi nenāktu vietā, taču ir jādomā par atbalsta pasākumiem, kas viņus motivētu. Piemēram, transporta vai dzīvesvietas kompensācijām. Pedagogi saka - esmu gatavs strādāt, taču, ja man ir dienu uz darbu jāmēro tāls ceļš, tad tam zūd jēga. Tādēļ mēs rosinājām likuma izmaiņas, kas pašvaldībām dotu tiesības piešķirt pedagogiem, piemēram, transporta kompensācijas. Lai šie likuma grozījumi nonāktu Saeimā, bija vajadzīgs vesels gads. Pašreizējā statistika rāda, ka 48 procenti augstskolas absolvējošo jauno pedagogu paliek strādāt nozarē.

Un cik no viņiem tur strādā vēl pēc pieciem gadiem?

Tā ir taisnība, ka daļa pēc 3 -5 gadiem aiziet prom. Un kā gan mēs varam viņus nosodīt par to, ka viņu komforta zona ir atšķirīga no pieredzējušākiem kolēģiem? Te nav runa tikai par algu vien, jo ir pašvaldības, kas piedāvā ļoti labas algas. Galvenais iemesls ir pārdegšana - lielā slodze, ļoti ierobežotās skolotāja tiesības un arī sabiedrības attieksme.

Kāds ir arodbiedrības tālākais plāns, ja ministrija un valdība jūsu prasības neņems vērā?

Kaut gan politiķi kļūst arvien imūnāki pret cilvēku iziešanu ielās, tā tomēr ir diezgan iedarbīga metode. Taču tā ir arī galējā metode. Mēs pilnīgi noteikti nesamierināsimies ar to, ka pedagogiem nav pilnīgi nekāda algu palielinājuma, jo ir taču tomēr nacionālā līmenī pieņemts lēmums, ka valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem algu fonds jāpalielina par 2,6 procentiem. Apzināmies, ka nebūs solīto 8,5 procentu, taču darīsim visu, lai nepaliktu pilnīgi tukšā.

Ko tieši darīsim? Šo lēmumu arodbiedrības padome pieņem kolektīvi - kā lems vairākums, tā arī notiks. Piktets, gājiens, streiks vai kas cits -  tas būs atkarīgs no  mūsu sarunām ar politiķiem. Ļoti negribas celt cilvēkus kājās, taču beidzot vajag iziet no šī ikgadējā konfliktu loka. Ja nebūs nekāda kompromisa, tad ir jautājums, vai vispār var amatā palikt ministrs, kurš nepilda likumu un valdības lēmumu?

Tad varbūt jāsūdz ministriju tiesā?

Mēs par to esam konsultējušies ar juristiem, taču problēma ir tā, ka prasību var iesniegt tikai fiziska persona, nevis LIZDA kā juridiska persona. Un kurš gan grib iet cauri visam smagnējam tiesas procesam? Tādēļ drīzāk domājam vērsties pie valsts augstākajām amatpersonām ar jautājumu par budžeta likumu - kā vispār var pieņemt budžetu, ja ir iecerēta reforma, kurai budžetā nav paredzēti līdzekļi? Taču mums tiešām gribētos iztikt bez šiem konfliktiem. Vai vienkāršāk politiķiem nebūtu pildīt savus solījumus? Jo rezultātā jau cietēji būs bērni, kuriem kritīsies izglītības kvalitāte.  Patlaban mēs tērējam savus nervus un laiku, lai piespiestu politiķus pildīt solījumus, nevis domājot par izglītības kvalitātes celšanu.