Latvijas iedzīvotāju finansiālās neatkarības ierobežošana: skaidras naudas iemaksu bankomātos kontrole

Tā ir iecerēts samazināt ēnu ekonomiku, taču atskan arī iebildumi, ka tā tiek ierobežota cilvēku brīvība rīkoties ar savu naudu. Līdz ar to Lielais jautājums: “Vai skaidras naudas aprite ir jāsamazina?” To Jauns.lv uzdeva viedokļu līderiem - rakstniekam Jurģim Liepniekam, politoloģijas doktoram, domnīcas “Northern Europe policy centre” direktoram Artim Pabrikam un uzņēmējam Pēterim Šmidrem. Jurģis Liepnieks teic, ka viņam nepatīk pārlieku lielā kontrole, kuras rezultātā tiek atņemta “privātā finansiālā dzīve”, bet no otras puses jābūt reālistiem un jāapzinās, ka valstij kaut kādā veidā ir jāapkaro ēnu ekonomika un aplokšņu algas. Artis Pabriks gan ir daudz skarbāk noskaņots un domā, ka, ieviešot šādu skaidrās naudas aprites kontroli, Latvija virzās represīvas valsts virzienā, kas demokrātiskā sabiedrībā nav pieņemami. Savukārt Pēteris Šmidre uzskata, ka šāda skaidras naudas iemaksu bankomātos pārraudzība radīs nevis ieguvumu, bet gan kaitējumu ekonomikai.

Jurģis Liepnieks: "Nepatīk, ka valsts iegūst aizvien vairāk datus par manu finansiālo dzīvi. Bet būsim reālisti"

Tā ir mūžīga dilemma un debate visās sabiedrībās un valstīs par valdības vēlmi aizvien vairāk kontrolēt cilvēku privāto finansiālo dzīvi, viņu darījumus ar skaidru naudu, saka rakstnieks Jurģis Liepnieks. Nu sevišķi asas diskusijas tas izraisījis arī Latvijā, kur ik gadu bankomātos iedzīvotāji iemaksā ap diviem miljardiem eiro.

Viņam personīgi, protams, nepatīk, ka valsts aizvien vairāk un vairāk iegūst ziņas par viņa privāto finansiālo dzīvi: “Tā  ir mūžīgā dilemma un debate starp brīvību, drošību un kontroli visās sabiedrībās un visās valstīs.” Katra valdība kaut kur novelk to sarkano līniju, kur sāk ierobežot brīvības kopējā labuma vārdā. Vai Latvijā šī līnija būtu jānovelk, kontrolējot darījumus ar skaidru naudu, Jurģim Liepniekam ir grūti atbildēt.

“Laikam VID ģenerāldirektore minēja, ka Latvijā gada laikā bankomātos tiek iemaksāti divi miljardi eiro, kas izklausās astronomiska summa. Bet šeit prasītos atšifrējums, jo nešaubīgi tur ir daudz legālās naudas. Piemēram, jums ir mazs veikaliņš, kurā kaut ko tirgojat. Jums ir kase un legāli ienākumi. Ko jūs vakarā darāt ar ietirgoto naudu no šī mazā veikaliņa? Jūs ejat pie bankomāta un to tur iemaksājat. Tur viss ir legāli! Tāpēc arī tie skaitļi ir tik lieli, bet tā ir legālā ekonomika, kas vienkārši izmanto moderno un ļoti ērto bankas pakalpojumu,” saka Jurģis Liepnieks un arī piebilst, ka privātpersonas, bez šaubām, bankomātos iemaksā arī neskaidras izcelsmes naudu, piemēram, aplokšņu algas. Un šī neskaidrās izcelsmes naudas apgrozījumu tad arī būtu jāierobežo. Tādēļ arī nepieciešama šāda skaidras naudas darījumu kontrole, kurai ir arī sava ēnas puse – valsts iegūst datus par cilvēka finansiālo privātumu: “Bet būsim reālisti – ēnu ekonomika mums aizvien ir liela, un tāpēc saprotams un atbalstāms tas, ka valdībā kaut ko dara šajā sakarā (ierobežo ēnu ekonomiku).”

Artis Pabriks: Latvija pašreiz virzās represīvās Ķīnas virzienā

Valsts vēlmi kontrolēt iedzīvotāju darījumus ar skaidras naudas iemaksu bankomātos, ja tie vienā reizē ir lielāki par 750 eiro, bijušais politiķis, politologs Artis Pabriks dēvē par absurdu un pielīdzina represīva režīma praksei, kas nav pieņemama demokrātiskā sabiedrībā. Viņš kā skaidras naudas darījumu piekritējs, neuzskata, ka tādējādi var būtiski ierobežot ēnu ekonomiku un papildināt valsts budžetu, tieši otrādi – tas vairos neuzticēšanos valsts institūcijām.
“Mēs pašlaik virzāmies Ķīnas virzienā, kur, pārejot ielu pie sarkanās gaismas, tev automātiski tiek atrēķināts sociālais kapitāls. Tā vairs nav brīva sabiedrība brīvā pasaulē,” saka Artis Pabriks. Ja šāda skaidras naudas darījumu kontrole ir vienīgais veids, kā mēs varam piebildīt valsts budžetu, tad kaut kas nav kārtībā ar mūsu izdomu, turpina politologs:

“Esmu ļoti stingrs skaidras naudas lietošanas atbalstītājs. Pirmām kārtām, tas ir svarīgi no drošības viedokļa. Aizsardzības nozarē, kurā agrāk strādāju (Artis Pabriks no 2019. līdz 2022. gadam bija aizsardzības ministrs – red.), vienmēr atbalstījām, ka cilvēkiem mājās ir jābūt skaidras naudas uzkrājumiem, ar kuriem varētu rīkoties krīzes vai kara apstākļos, jo elektroniskā nauda var vienkārši “pazust”, tās nebūs. Otrām kārtām, tas ir jautājums par privātuma tiesībām. No vienas puses mēs dzīvojam ļoti modernā sabiedrībā, kurā, sevišķi jaunās paaudzes cilvēki, bieži vien ir gatavi komfortu apmainīt pret savām privātuma tiesībām. Mūsu pilsētas ir pilnas ar novērošanas kamerām. Visur, kur ejam, no mums pieprasa elektronisko saziņas iespēju: e-pastu, telefonu... Aizvien vairāk tiek izmantots mākslīgais intelekts, lai atpazītu cilvēkus, zinātu, kur viņi atrodas; kā viņi brauc ar modernām automašīnām – kur brauc, kāds ir braukšanas stils un tā tālāk. Nākotnē, ja pārsniegs braukšanas ātrumu, varēs to ierobežot, mašīnu apturēt, par to ziņot policijai. Līdz ar to privātums cieš.”

Politologs teic, ka, ieviešot šādus kontroles mehānismus mums nevajadzētu būt svētākiem nevis par vienu pāvestu, bet gan par trim pāvestiem kopā ņemot. Latvijā jau tā tagad skaidru naudu izmanto procentuāli mazāk nekā lielākajā daļā attīstīto valstu un “melno ekonomiku vai nodokļu nemaksāšanu tikai ar represīvām metodēm un cilvēku izsekošanu nevar apkarot,” saka Artis Pabriks.

Lai arī valsts pārvalde uzsver, ka VID nav represīva, bet gan palīdzoša institūcija, reālajā dzīvē cilvēki tā nedomā, un tādēļ šāda skaidras naudas darījumu kontrole vainagosies ar to, ka cilvēki mēģinās kaut ko slēpt un palielināsies viņu neuzticība valsts varu pārstāvošām institūcijām, jo cilvēkiem taču galu galā ir tiesības uz savu privātumu: “Cilvēkiem ir tiesības uz kaut kādu sfēru, kurā viņiem nav jāatskaitās – ne par katru eiro, ne arī par kaut ko citu. Kāds autors aprakstījis, kā mēs nākotnē dzīvosim digitālajā pasaulē. Viņam bija izaicinoša tēze, ka vienkāršā līmenī cilvēkam ir jāsaglabā pat tiesības uz zināmu pārkāpumu. Nu, piemēram, kaut kur pāriet ielu pie sarkanās gaismas, lai viņam par to nekas nebūtu.”

Pēteris Šmidre: "Tas radīs kaitējumu valsts ekonomikai"

Darījumu ar skaidru naudu pastiprināta kontrole nozīmēs tikai vienu – naudas samazināšanos tirgū, kas radīs kaitējumu valsts ekonomikai, saka uzņēmējs Pēteris Šmidre par valsts nodomu stingrāk pārraudzīt iedzīvotāju skaidras naudas iemaksas bankomātos.  Savukārt šādas prakses ieviešana liecina, ka cilvēks jau a priori pie kaut kā ir vainīgs.

Uzņēmējs uzsver, ka valstij nav izstrādāti simtprocentīgi skaidri kritēriji, kāda rīcība ar naudu ir atļauta un kāda ne, kāda darbība ar to ir vai nav sodāma – krimināli vai administratīvi, un turpina: “Jebkurā gadījumā skaidras naudas aprites ierobežošana nozīmē naudas aprites samazināšanos tirgū un valstī kopumā, kas radīs kaitējumu ekonomikai. Gribēšana ielīst dziļāk un dziļāk cilvēku kabatās ir diezgan slikta pazīme.”

Viņaprāt vajag vienkārši palielināt ieņēmumu dienesta štatu, kurš sekotu līdzi, kādi naudas pārvedumi tiek veikti. Bet palikt cilvēkus zem vēl lielākas lupas un kontroles ir pavisam bīstami, jo informācija par to, kā cilvēks privāti tērē naudu, var viņam radīt kaitējumu uz visu mūžu. Pie tam, nosakot šādu kontroli jau a priori (pirms laika) tiek paziņots, ka cilvēks var būt vainīgs. Viss atkarīgs no tā, ko VID izlems – vai tu pareizi vai nepareizi izmantoji savu naudu: “Tas jau ir tā, kā padomju laikos, kad cilvēks piedzimstot pēc būtības jau ir par kaut ko ir vainīgs. Tikai jautājums, vai viņš klausās (ko saka padomju vara) un ir labs padomju cilvēks, vai, nedod Dievs, viņam kaut kādas brīvas domas ienāk prātā.” Pēteris Šmidre domā, ka pašreiz Latvijas politika aizvien tuvāk un tuvāk virzās sociālistiskajai praksei, ko reprezentē divi pēc būtības vienādi režīmi – padomju sociālisms un fašistiskais nacionālsociālisms.

Ko Jurģis Liepnieks, Artis Pabriks un Pēteris Šmidre saka par lielāku valsts kontroli skaidras naudas darījumu sakarā, skatieties Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.