Sējānu dzimta. Īstenie jūrmalnieki no Asariem
2015. gada 20. janvāris, 12:20

Sējānu dzimta. Īstenie jūrmalnieki no Asariem

Jauns.lv

“Manas dzīves centrs atrodas Jūrmalā, Asaros,” teic grupu “Menuets” un “Pērkons” basģitārists, Latvijas Televīzijas režisors Juris Sējāns. Viņš sevi uzskata par riktīgu Jūrmalas iezemieti, kura senči šeit iesakņojušies jau 18. gadsimtā. Sējāns dzīvo Asaros, kur agrāk pletušies lieli zemeņu lauki.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

“Mani senči te dzīvojuši “entajās” paaudzēs, un arī pats esmu kārtīgi iesakņojies Asaros,” stāsta Sējāns. “Mājā, kur tagad dzīvo mūsu ģimene, agrāk dzīvoja mana vecmāmiņa. Protams, te viss ir pārtaisīts un pārveidots.”

Atguva īpašumus

“Padomju laikos boļševiki mūsu dzimtas īpašumus nacionalizēja. Blakus mājā, kur tagad dzīvo brālis, bija ierīkota “Rīgas finiera” atpūtas māja. Tur vasarās atpūtās rūpnīcas strādnieki. Savukārt mēs tolaik dzīvojām vecmāmiņas mājā, kur bijām vienīgi īrnieki, jo tas bija valsts īpašums. Deviņdesmito gadu sākumā mēs savus īpašumus atguvām. Vecāmāte bija saglabājusi visus nekustamo īpašumu dokumentus, tāpēc diezgan ātri atguvām gan mājas, gan zemi.”

Juris stāsta, ka agrāk Asari izskatījušies pavisam citādi. “Kad šeit ienāca mani senči, te bija mežs. Viņi to izcirta un sāka saimniekot. Būvēja mājas un veidoja dārzus. Vasarās viņi savas mājas izīrēja atpūtniekiem. Tagad šeit ir māja pie mājas, bet agrāk bija zemeņu lauki. Piemēram, tepat netālu, kur brālis Leons uzbūvējis savu māju, arī bija zemeņu lauks. Padomju laikos mums lielākā daļa ogu bija jānodod valstij, bet pārējo varēja pārdot. No bērnības atceros, kā mana mamma un vecāmamma devās uz Rīgas Centrāltirgu un tirgojās ar zemenēm.”

Taisīja močus un radioaparātus

Sējānu ģimenē ir četri brāļi – Andris, Juris, Jānis un jaunākais – Leons. “Jau bērnībā visi turējāmies kopā un arī tagad – visi dzīvojam Asaros. Mūsu bērni – tie gan ir izklīduši.” Mūziķis secina, ka laika gaitā Asaros daudz kas mainījies. Piemēram, Asaru astoņgadīgajā skolā viņi bijuši kādi divdesmit audzēkņi, no kuriem pēdējā laikā saticis tikai trīs. Par pārējiem vispār neesot nekādas informācijas.

Sējāns stāsta, ka bijis diezgan aktīvs pusaudzis – darbojies gan Jūrmalas motoklubā, gan radio pulciņā. “Motoklubā bijām trīsdesmit jaunieši, kas krāmējās ar lūžņiem. Paši jaucām un likām kopā mopēdus un močus. Nekāda vaina, tas attīstīja radošās potences. Arī radiopulciņā izpaudos radoši – lodēju un liku kopā radioaparātus. Arī mēbeles taisīju, agrāk mūsu māja bija pilna ar šādiem darinājumiem. Brālēnam garāžā bija iekārtota galdnieka darbnīca, un tur meistaroju visu, kas vien bija nepieciešams. Gan virtuves iekārtu, gan citas mēbeles. Ja to vajadzētu darīt arī tagad, nebūtu nekādu problēmu, jo iemaņas ir saglabājušās.”

Nekad nav dzīvojis dzīvoklī

Sējāns neslēpj, ka nespēj iedomāties savu dzīvi ārpus Jūrmalas. “Reiz pusgadu nodzīvoju Rīgā. Tas bija laiks, kad piedzima meita, un mēs dzīvojām privātmājā pie sievasmātes, kas palīdzēja pieskatīt un auklēt mūsu meitu. Tas arī viss. Man pat nav bijusi doma, ka es varētu dzīvot kaut kur citur. Es nemaz nezinu, kā tas ir – dzīvot dzīvoklī, jo tur nekad neesmu dzīvojis. Kad reizēm viesojos pie draugiem, gadās arī aizsēdēties. Un tādās reizēs draugi piedāvā palikt pa nakti. Bet es vienalga sēžos mašīnā un braucu mājās. Šeit es jūtos ērti, brīvi un labi.”

Juris atceras, ka reiz pat saņēmis piedāvājumu pārcelties uz pavisam citu valsti. “Kad 1991. gadā Padomju Savienībā notika pučs, mēs ar “Pērkonu” atradāmies Vācijā. Tā kā nebija zināms, ar ko tas viss beigsies, tautieši mums piedāvāja pārcelties uz dzīvi Kanādā un pēc tam no Latvijas izvest arī mūsu ģimenes. Tomēr pučs ātri izgāzās, un mēs atgriezāmies mājās.”

Mūziķis piebilst: “Protams, es nepretotos padzīvot kādu laiciņu arī citur. Sievai Baibai pieder zeme Priekulē, kur it kā varētu uzbūvēt atpūtas mājiņu. Kāpēc ne? Nebūtu slikti padzīvot tādā mājiņā pie ezera un pamakšķerēt. Tomēr manas īstās mājas ir Asaros.”

Patīk miers un klusums

Katru darbdienu Juris mēro ceļu no Jūrmalas uz Rīgu un atpakaļ. “Strādāju Latvijas Televīzijā par režisoru. Veidoju “100 gramus kultūras”, “Nacionālos dārgumus” un diskusiju raidījumus. Reizēm sanāk pastrādāt arī lielajos pasākumos, piemēram, Dziesmu svētkos un koru olimpiādē. Tad ir stress, bet vēlāk – liels gandarījums, ka viss izdevies godam. Protams, ik palaikam muzicēju grupās “Pērkons” un “Menuets”.”

Sējāns spriež, ka Asari ir ļoti piemēroti viņa raksturam un temperamentam. “Diez vai Dzintaros un Majoros es justos tik brīvi kā Asaros. Vasarās tur ir ļoti daudz atpūtnieku, kas veido lielu burzmu. Reizēm brīnos – cilvēki sacēluši miljonu vērtas mājas tieši pie ceļa, kur notiek intensīva satiksme. Es vēl saprastu, ja ļaudis gribētu no sava loga redzēt jūru, bet kāpēc viņi būvē savas mājas pie lielceļa? Tur taču visu laiku brauc mašīnas, cilvēki nāk un iet, skan čalas, ir troksnis. Acīm redzami viņiem tik ļoti patīk burzma, ka bez tās nevar iztikt. Savukārt man vairāk patīk miers un klusums. Kad vēlos pastaigāt pa Jomas ielu, izvēlos nevis vasaras karstumu, kad iela pilna ar atpūtniekiem, bet gan rudens dienu. Tad iela ir tukša, valda neliela nostalģija. Tieši tāds laiks man arī patīk. Laikam esmu nedaudz sentimentāls.”

Peld un slēpo

Juris uzskata, ka Jūrmalā ir pietiekami daudz jauku vietu, kur pavadīt laiku. “Kolosāla atpūtas vieta, kur dodamies ar ģimeni un aizvedam arī draugus, ir Kauguru krodziņš “Kūriņš”. Tas atrodas jūras krastā, tur ir patīkama gaisotne. Krodziņš iekārtots lauku zvejnieku stilā, kas rada romantisku noskaņojumu. Protams, galvenais atpūtas objekts mūsu ģimenei ir jūra un pludmale. Vasarā peldamies un braukājam ar divriteņiem, ziemā – slēpojam pa kāpām. Tā kā mums patīk visādi ūdeņi, nopeldamies arī Lielupē.”

Juris teic, ka nekādi nevar nepieminēt divas lieliskas Jūrmalas estrādes – Mellužu estrādi un Dzintaru koncertzāli. “Mellužu estrāde izveidota gliemežvāka formā, kas akustiski ir ļoti pateicīga – tā nes skaņu uz priekšu. Agrāk tur valdīja bardaks, tāpēc patīkami, ka pēdējā laikā šo vietu sākuši sakārtot. Vispār šo vietu iespējams uztaisīt kā konfekti. Tur varētu izveidot skaistu dārzu ar vasaras restorānu, kur baudīt latviešu nacionālos ēdienus. Tā kā Jūrmalā ir visādi kebabi, hotdogi un picas, tur būtu īstā vieta latviskiem ēdieniem.”

Prieks par Dzintariem

Runājot pa Dzintaru koncertzāli, Juris atzīst, ka tā ir super! “Nav šaubu, tā ir Latvijas labākā brīvdabas estrāde ar plašām koncertēšanas iespējām – sākot ar simfoniskajiem koncertiem un kora mūziku un beidzot ar rokmūziku un popmūziku. Turklāt patīkami, ka tur sākuši atjaunot kamermūzikas zāli. Kad šovasar ar “Menuetu” bijām iecerējuši sniegt koncertu Jūrmalā, mūsu menedžerim bija problēmas atrast piemērotu laiku. Viņam izdevās atrast vienu brīvu pirmdienu. Tas skaidri norāda, ka Dzintaru koncertzālei ir liela noslodze. Vasarās tur katru dienu kaut kas notiek, un tas, manuprāt, ir brīnišķīgi. Es gan zinu, daži ļaudis protestē, ka, lūk, viņiem mājās nav miera, jo koncerti reizēm ievelkas arī pēc vienpadsmitiem vakarā. Interesanti, ka tie lielākie protestētāji ir cilvēki, kas tur sapirkuši īpašumus. Viņi iegādājušies mājas blakus Dzintara koncertzālei un pēc tam pauž neapmierinātību, ka tur notiek koncerti. Viņiem taču jārēķinās, ka tā ir aktīvās atpūtas zona!”

Patīkami būt goda pilsonim

Kā savdabīgu Jūrmalas vērtību Juris piemin arī grupu “Menuets”. “Tā ir izteikta Jūrmalas grupa, kas radās 1968. gadā. Tolaik mēs, grupas dalībnieki, mācījāmies Pumpuru vidusskolā un Jūrmalas bērnu mūzikas skolā. Mūsu pirmie koncerti notika Jūrmalā. Kaut vēlāk grupu papildināja mūziķi no Rīgas, pamats tomēr bija no Jūrmalas. Jau vēlāk mums, grupas mūziķiem, piešķīra Jūrmalas goda pilsoņa statusu.”


Andris Bernāts/Foto: Rojs Maizītis

Tēmas