Noklusētā pagātne: kur pazuda gaļa, milti un makaroni?

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Padomju plānveida ekonomika bija interesanta padarīšana, ko ar mūsdienu domāšanu  vispār ir grūti izprast. Tā darbojās pavisam pēc citiem principiem nekā brīvā tirgus ekonomika, tādēļ nav brīnums, ka arī rezultāti bija būtiski atšķirīgi. Mums Latvijā vēl savā ziņā paveicās, jo ar padomju ekonomiskajiem eksperimentiem saskārāmies vēlāk nekā Krievija, Ukraina vai Baltkrievija, turklāt gandrīz katram pilsētā dzīvojošam latvietim bija lauku radi, kas pat grūtākajos laikos palīdzēja risināt pārtikas jautājumu. Tādēļ tādu posta ainu kā, piemēram, Krievijas malienēs mēs nepiedzīvojām, taču arī nekādas pārtikas pārbagātības nebija, jo nācās dalīties un pabarot arī "brālīgās" republikas.

Zemo cenu noslēpums

Daudziem padomju laiki atmiņā palikuši ar fantastiski zemām pārtikas produktu cenām, kas rada visai idealizētu sociālistiskās iekārtas ainu. Sak, bija brīvības tad mazāk, toties rupjmaizes kukulītis maksāja tikai 11 kapeikas! Taču šīm 11 kapeikām nebija nekāda sakara ar reālo maizes cenu vai pat pašizmaksu, jo visa padomju ekonomika balstījās uz centralizētu cenu regulēšanu. Princips bija vienkāršs: elementārākajām precēm, ieskaitot pārtikas produktus, cenu turēt mākslīgi zemu, toties būtisku uzcenojumu uzlikt nosacītām "luksusa" precēm, piemēram, televizoriem. Krāsu televizora pārdošanas cena septiņdesmitajos gados bija 800 rubļu, taču pašizmaksa nepārsniedza 300 rubļu – tātad gandrīz trīskāršs uzcenojums.

Ieskatu pārtikas produktu reālajās cenās varēja gūt, apmeklējot kolhozu tirgu, kur gaļa maksāja 2,7 reizes dārgāk nekā veikalā, kartupeļi – 3,6 reizes, bet piena produkti pat četras reizes dārgāk.

Padomju ekonomikai piemita vēl kāda paradoksāla īpašība – kamēr daļa iedzīvotāju pelnīja visai pieticīgas algas (100–120 rubļu mēnesī), tikmēr citi, piemēram, čakli mehanizatori vai ziemeļos "lielo rubli" sapelnījušie, īsti nezināja, kā naudu iztērēt. Preču sortiments bija ļoti ierobežots, tādēļ tiem, kuri vismaz kaut kur gribēja investēt, nācās pirkt, piemēram, karakulādas kažokus par 25 000 rubļu. Astronomiska cena, taču arī par tādu kažokus pirka itin labi.

Tādai ekonomiskajai politikai bija blaknes, un viena no būtiskākajām bija inflācija. Valsts nebija ieinteresēta, lai iedzīvotāji naudu glabātu mājās zeķē, jo tādā gadījumā gluži vienkārši apritē sāka trūkt skaidras naudas, lai kaut vai izmaksātu algas. Taču apstākļos, kad īsti nebija ko pirkt, teju vai vienīgais efektīvais veids, kā dabūt no cilvēkiem naudu, bija pacelt cenas tām precēm, kas bija pieejamas. Sāka ar dārgāko sortimentu, piemēram, juvelierizstrādājumiem, kristālu un paklājiem, kam cenas laikā no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem tika paaugstinātas vairākkārt, taču vēlāk nonāca arī līdz skaņuplatēm, grāmatām un būvmateriāliem. Un laiku pa laikam cenu paaugstināja arī pārtikas precēm – par procentiem 10–20, kas lielu robu ģimenes budžetā varbūt neizrāva, taču arī sajūsmu padomju pilsoņos neizraisīja. Bet pienāca brīdis, kad arī cenu paaugstināšana vairs nespēja atrisināt visas tās problēmas, kas bija iekrājušās ekonomikā.

Valsts, kas sevi nespēja pabarot

Cara laikā neviens nevarēja pat iedomāties, ka pienāks brīdis, kad Krievija sevi nespēs pabarot un izaudzēt pietiekamā daudzumā labību. Tolaik Krievijas impērija bija viena no lielākajām labības eksportētājām, un šo kursu turpināja arī Staļina laikā, neraugoties uz to, ka pašu mājās cilvēki mira badā – svarīgāk bija sagādāt valūtu industrializācijas programmas īstenošanai. Taču Hruščova valdīšanas laikā šim stāstam pienāca gals.

Pēdējais gads, kad Padomju Savienība pati spēja sevi apgādāt ar lauksaimniecības produkciju, bija 1962. gads. Pēc tam labību nācās iepirkt ārzemēs, lai segtu daļu vajadzību. Sešdesmito gadu beigās situācija mazliet uzlabojās, taču septiņdesmito sākumā bija pāris neražas gadi, kas spieda palielināt labības iepirkumus. No šī brīža tāda prakse kļuva par ierastu lietu, turklāt labības iepirkumiem ārzemēs (lielākoties Kanādā un ASV) bija arvien pieaugoša tendence. Sešdesmitajos gados padomju valsts ik gadu iepirka labību par apmēram 1,3 miljardiem dolāru (pārrēķinot mūsdienu valūtas vērtībā), bet astoņdesmitajos jau brīžam pārsniedza astoņu miljardu robežu. Sākumā iepirka apmēram 2,2 miljonus tonnu labības gadā, bet 1984. gadā jau 46 miljonus tonnu. Skaļi gan par to neviens nerunāja, jo pateikt, ka milzīgā un auglīgām zemēm bagātā Padomju Savienība graudus iepērk ārzemēs, nozīmētu arī atzīt, ka sociālistiskā saimniekošana un kolhozu sistēma ir neefektīvas.

Tik daudz, cik vajadzētu maizei, kolhozi un sovhozi varbūt arī spētu izaudzēt, taču neatrisināma problēma bija lopbarībai nepieciešamie graudi – tos tad arī nācās pirkt par valūtu. Jau pēc PSRS sabrukuma viens otrs ekonomists atzina, ka prātīgāk būtu bijis uzreiz pirkt ārzemēs gaļu, nevis labību, ko izmantoja lopbarībā, lai pēc tam lopus tik un tā pārstrādātu gaļas produktos. Jo vairāk tādēļ, ka daļa ārzemēs iepirktās labības gāja zudumā nepareizas transportēšanas un uzglabāšanas dēļ. Turklāt, ņemot vērā, ka iepirktajiem graudiem netika pievienotas barības papildvielas, apmēram 40 procenti lopbarībai domāto graudu tika vienkārši izniekoti. Līdzīgi bija ar pašu saražoto lauksaimniecības produkciju, jo kādā partijas centrālkomitejas ziņojumā atzīmēts, ka puse no tās iet bojā uzglabāšanas infrastruktūras trūkuma dēļ – vienkārši sakot, sapuva.

Pa pusei pabarotās govis

Lopu barošana vispār ir atsevišķa stāsta vērta. It kā pašsaprotami būtu, ka lopi ir jābaro labi, lai tie saņemtu visas nepieciešamās barības vielas un tātad gan piens, gan gaļa būtu normālas kvalitātes. Taču padomju vara domāja citādi, jo vēl astoņdesmito gadu pirmajā pusē padomju liellopi saņēma vidēji 70 procentus no raciona, ko tiem vajadzēja saņemt pēc zinātnieku rekomendācijām. Tādēļ arī piena izslaukums bija divas reizes zemāks nekā Rietumu govīm, kurām nenācās dzīvot pusbadā.

Padomju lauksaimnieki gan atrada šai problēmai risinājumu – palielināja govju skaitu un turēja 2000 govju, no kurām ieguva tikpat piena, cik vācietis vai amerikānis no 1000 govīm. Tas, ka varbūt varētu iztikt ar 1000 govīm, taču barot tās normāli, lai sasniegtu labu izslaukumu (un arī lopbarības graudu tad nāktos iepirkt mazāk), nez kādēļ nevienam prātā neienāca. Pareizāk sakot, vadošie biedri bija informēti, ka gaļu un pienu no vienas govs Padomju Savienībā iegūst par kārtu mazāk nekā pat sociālistiskajā Austrumvācijā, taču kaut ko mainīt nespēja, jo tad vajadzētu pašos pamatos pārbūvēt lauksaimniecības sistēmu.

Vēl viens iemesls lauksaimniecības zemajai efektivitātei bija labas tehnikas trūkums. Kaut kādas lauksaimniecības mašīnas jau padomju rūpniecība ražoja, taču tankus būvēt tai padevās ievērojami labāk nekā kombainus. Kolhoznieki atzina, ka septiņdesmitajos gados tieši kvalitatīvu kombainu trūkuma dēļ apmēram trešā daļa (!) ražas palika uz lauka. Astoņdesmitajos parādījās jaunu modeļu kombaini Ņiva un Jeņiseja, taču arī tie bija pabriesmīgas kvalitātes un daļa graudu tāpat izbira uz lauka. Turklāt arī šo draņķīgo tehniku rūpnīcas nespēja saražot pietiekamā daudzumā.

Plaukti kļūst arvien tukšāki

Nejēdzīgajai saimniekošanai bija acīm redzamas sekas – pārtikas veikalu plaukti kļuva arvien tukšāki. Īpaši tas attiecās uz gaļas produktiem. 1977. gadā valdības iekšējā ziņojumā bija atzīts, ka "stāvoklis ar gaļas apgādi saglabājas saspringts". Kā vienīgais risinājums tika piedāvāta labības importa palielināšana, atvēlot šim mērķim vēl vairāk valūtas.

Taču 1980. gadā ārzemju "šopingam" pienāca gals, jo, reaģējot uz PSRS invāziju Afganistānā, ASV un to sabiedrotie noteica labības piegāžu embargo Padomju Savienībai. Kompartijas centrālkomitejas loceklis un PSRS pēdējā līdera Mihaila Gorbačova padomnieks Anatolijs Čerņajevs savos memuāros sankciju efektu aprakstīja šādi: "ASV prezidents Kārters mums atņēma 17 miljonus tonnu labības. Maskavā uzreiz pazuda milti un makaroni. (..) Apgabalu partijas komitejām aizliedza izkaut lopus, taču tādēļ jau gaļas nekļūs vairāk – valstij nodos pusdzīvus un nobadinātus lopus. Iedzīvotāju apgādes normas kļūst smieklīgas: Rostovā pie Donas  visā 1981. gadā paredzēti divi kilogrami gaļas katram iedzīvotājam. Stāvoklis ir sliktāks nekā kara laikā, jo tad vajadzēja apgādāt tikai pilsētas, bet tagad arī laukus. No visām malām saņemam prasības un lūgumus ieviest kartīšu sistēmu, taču to nav iespējams izdarīt ne tikai politisku apsvērumu dēļ, bet arī tādēļ, ka vienkārši nepietiks produktu. (..) Lielus zaudējumus (14 miljardus rubļu) valsts cieš no degvīna tirdzniecības samazināšanas. Neražas un amerikāņu sankciju dēļ bija nolemts tā ražošanu samazināt, bet tagad redzam rezultātus."

Pārtikas problēma astoņdesmitajos gados arvien asāka kļuva vēl kāda iemesla dēļ – gluži tāpat kā tagad, arī tolaik bija vērojama cilvēku aizplūšana no laukiem uz pilsētām. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, taču ar vienu noteikumu – ja lauksaimniecība darbojas pietiekami efektīvi un spēj pabarot gan lauciniekus, gan pilsētniekus. Padomju valstī tas tā nebija: ja kolhoznieki paši sev ēdamo kā nebūt spēja sagādāt, tad pilsētām bieži vien pārtikas nepietika. Tādēļ Kremlī neoficiāli tika noteiktas apgādes prioritātes. Pirmajā vietā bija Maskava un Ļeņingrada – šīs pilsētas vajadzēja pilnībā apgādāt ar pārtiku. Otrajā vietā – armijas vienības, VDK struktūras un milicija. Diezgan loģisks un saprātīgs lēmums, jo izbadējušies un bruņoti ļaudis režīmam varēja radīt nopietnas problēmas. Pārējām pilsētām, republikām un apgabaliem tika tas, kas palika pāri.

Bet nekas daudz nepalika. Ekonomikas vēstures pētnieks Nikolajs Mitrohins savā grāmatā par padomju ekonomiku laikā no 1965. līdz 1989. gadam citē kāda padomju diplomāta atmiņas par Orenburgas apmeklējumu septiņdesmito gadu beigās: "Te, metalurgu pilsētā, apgāde ar pārtiku bija tikpat slikta kā visur citur, izņemot varbūt vien Maskavu un Ļeņingradu. Pats apmeklēju vairākus pārtikas veikalus, kuru plaukti bija praktiski tukši. Pilsētas vadība to labi zināja un privātās sarunās atzina, ka pārtikas problēmu cilvēki risina ar ārpilsētas dārziņu palīdzību, kā arī ar medībām. Varas iestādes piedāvāja visiem gribētājiem kravas transportu, lai viņi varētu pilsētā nogādāt nomedītos dzīvniekus. Gaļu parasti sagādāja īsi pirms aukstuma iestāšanās, lai ledusskapju trūkuma apstākļos vai to mazās ietilpības dēļ to varētu glabāt uz balkoniem vai maisos, ko izkarināja pie logiem." Citiem vārdiem sakot, "attīstītais sociālisms" sevišķi neatšķīrās no pirmatnējās iekārtas, kur ļaudis sev iztiku gādāja ar medībām un dabas velšu vākšanu. Līdzīga situācija bija Permā, kur septiņdesmito gadu vidū gaļa vispār nenonāca brīvā tirdzniecībā – to reizi nedēļā, piektdienās, tirgoja tikai lielajos uzņēmumos saviem darbiniekiem.

Vienam tika, otram tika, trešam – nekā!

Pārtikas preču sadale Padomju Savienībā bija ļoti sarežģīts un birokratizēts process. Tirgus ekonomikā viss ir vienkārši un saprotami: lauksaimnieks saražo gaļu, pienu vai dārzeņus un tad meklē, kam izdevīgāk savu preci pārdot. Sociālistiskajā sistēmā bija pavisam citādi: pastāvēja Valsts plāna komiteja, kas rēķināja, cik kura republika vai apgabals kopumā spēj saražot gaļas vai piena, bet pēc tam kalkulēja, cik no saražotā atstāt turpat uz vietas, bet cik vest uz tiem reģioniem, kas paši sevi nespēja apgādāt ar pārtiku, piemēram, uz blīvi apdzīvoto Maskavas apgabalu. Tas gan nenozīmēja, ka, teiksim, Latvija, kas sevi bez problēmām spēja pabarot, varētu paturēt tik daudz pārtikas, lai pietiktu visiem republikas iedzīvotājiem. Nē, vajadzēja pildīt "no augšas" atsūtīto plānu, kas paredzēja noteiktu daudzumu pārtikas atdot centram, jo pretējā gadījumā Magņitogorska vai Ufa vienkārši nomirtu badā.

Jūtot deguma smaku, septiņdesmito gadu otrajā pusē Kremļa gudrinieki izdomāja risinājumu, kas, viņuprāt, ļaus paaugstināt lauksaimniecības efektivitāti – būvēsim milzīgus agrokompleksus! Lielas govju un cūku fermas, vistu audzētavas! Tās saražos tik daudz gaļas, ka pietiks visiem! Dzīvē gan izrādījās, ka nesaražoja vis. Pirmkārt, kompleksu celtniecībā nācās iegāzt ļoti lielus līdzekļus. Otrkārt, milzīgie kompleksi tik un tā neatrisināja lopbarības problēmu – to nācās iepirkt vēl lielākos apjomos. Iznākumā gaļas pašizmaksa bija tik augsta, ka valdībai nācās paaugstināt gaļas produktu cenas. Katastrofāli kritās kolhozu un sovhozu rentabilitāte: kā raksta Mitrohins, 1970. gadā Padomju Savienībā 90 procenti saimniecību bija rentablas, bet 1980. gadā tādu bija vairs tikai apmēram 45 procenti. Diezgan līdzīga aina bija arī Latvijas PSR, kur nerentablo kolhozu varēja būt apmēram trešā daļa. Kā atzīst kādreizējais Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Alfreds Čepānis, tikai ar lauksaimniecību vien kolhozi nevarēja iztikt; ja gribēja būt plusos, tad bija nepieciešama kāda papildu ražotne: "Vajadzēja vai nu alus darītavu, vai galdniecību, vai metāla kalumus, vai ko citu. Tērvetei, piemēram, bija alus un zirgi. Daudziem bija augļu un dārzeņu cehi, kur pašu audzēto salika burkās un sūtīja uz Krieviju. Tur tas viss aizgāja pa pirmo zorti. Taisīja arī augļu vīnus."

Rūpnīcas, ko tā arī neuzbūvēja

Vairākus nerentabilitātes iemeslus savos memuāros uzskaita pirmais un pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, kurš pirms šī augstā amata bija partijas nomenklatūrā atbildīgais par lauksaimniecību: "Desmit gadu laikā (no 1968. līdz 1977. gadam) degvielas cena pieaugusi par 84 procentiem, traktori un sējmašīnas maksā divas vai pat četras reizes dārgāk, savukārt lauksaimniecības iepirkuma cenas ir palikušas iepriekšējās. Rezultātā, neraugoties uz ražības pieaugumu, labības un gaļas produktu pašizmaksa ir ievērojami pieaugusi, bet vairums saimniecību strādā ar zaudējumiem vai ļoti zemiem ienākumiem. (..) Kolhozu un sovhozu parādi nepārtraukti auga. Taču tā vietā, lai mainītu laiku ekonomisko politiku, mēs izvēlējāmies vienkāršāko ceļu – vispirms pagarinājām, bet pēc tam vispār norakstījām saimniecību parādus."

Vēl viens problēmu cēlonis bija tas, ka pietrūka pārtikas pārstrādes jaudu – ražošanas uzņēmumi vienkārši nespēja pārstrādāt konservos un citos produktos tās izejvielas, ko piegādāja laucinieki. Iznākumā daļa ražas vienkārši sapuva kaut kur noliktavās vai lauka malā. Savu artavu deva arī diezgan haotiskā tehnoloģiju iepirkšanas sistēma. Pārtikas produktu ražošanas līnijas nācās iepirkt ārzemēs, jo PSRS šādas tehnoloģijas bija svešas, taču vispirms vajadzēja saprast, ko tieši pirkt. Tas izdevās ne vienmēr. Piemēram, dokumentu krājumā Vara un sabiedrība Latvijā (1945–1983) rodams ziņojums par to, kā Rīgas Gaļas un konservu kombināts astoņdesmitajos gados Somijā pirka pelmeņu ražošanas līniju. To iegādājās par valūtu un uzstādīja, bet tad konstatēja, ka cerēto 1100 kilogramu pelmeņu vietā stundā smalkā iekārta spēj saražot tikai 400 kilogramus. Fasējot pa vecam, ar rokām, varēja saražot vairāk.

Kad jau projekta izstrādes laikā somi piedāvāja dārgāku un universālāku iekārtu, tad par iegādi atbildīgā ministrija nolēma tomēr pirkt trīs reizes lētāku, kas, kā izrādījās, ar pelmeņiem galā netika.

Šāda nesaimnieciskuma piemēru bija pārpārēm. Mitrohins savā grāmatā piemin 30 alus rūpnīcu iekārtas, ko ārzemēs pasūtīja Jurija Andropova īsās valdīšanas laikā – viņam bija ideja ierobežot valstī dzeršanu, degvīnu pamazām aizstājot ar alu. Taču tad pie varas nāca Gorbačovs, kurš nolēma žūpību apkarot ar radikālākām metodēm – un iznākumā visu 30 rūpnīcu aprīkojums, kas jau bija piegādāts, sarūsēja sētmalā, jo apstākļos, kad karš bija pieteikts jebkādam alkoholam, neviens neuzdrīkstējās būvēt jaunas alus ražotnes. Visas ekonomiskās nebūšanas vainagoja kāds cits Gorbačova lēmums: cerot modernizēt ražošanu, kas ļautu pabarot valsti, viņš deva zaļo gaismu masveidīgai jaunu tehnoloģisko iekārtu iegādei ārzemēs. Saņēmuši tādu signālu, uzņēmumi un attiecīgo nozaru ministrijas metās izdarīt pasūtījumus, tērējot jau tā pieticīgos valūtas resursus, taču neapzinoties, ka modernizācija ir ilgstošs process. Iznākums bija likumsakarīgs – kad ārzemēs iepirktās iekārtas pašās astoņdesmito gadu beigās sāka ierasties PSRS, padomju impērija jau bija agonijas stadijā un līdz ražošanas modernizācijai tā arī vairs netika.

Padomju doktordesa

Reizēm gadās dzirdēt, ka padomju laikus piedzīvojuši ļaudis saka – jā, bet tolaik desa garšoja pavisam citādi nekā tagad; mūsdienās vairs nemāk tādas desas taisīt! Tā ir taisnība – nemāk un arī negrib, un nedrīkst. Jo padomju desu kvalitāte ar katru gadu kritās vienkārša iemesla dēļ – kvalitatīvas gaļas kļuva arvien mazāk, turklāt gaļas kombinātos to diezgan čakli zaga, bet svara kompensācijai desās salika nekvalitatīvākas sastāvdaļas. Pat tā laika pārtikas tehnologi atzina, ka pirmskara desās tauku un olbaltumvielu proporcija bija 1:2, bet "attīstītā sociālisma" desās – 2:1. Tātad desās vienkārši samala vairāk subproduktu. Taču, tā kā salīdzināt nebija ar ko, arī tādas desas visiem likās brīnumgardas.