Septiņus mēnešus pēc kāzām vīrs saņēma zvanu no sievas: viņš pat nenojauta, ka nekad vairs viņu nesatiks

Viņam bija uzticēts atrast svaigu pastu vakariņām ar trīs ēdieniem, ko Keita gatavoja viņu 2025. gada sagaidīšanas ballītei, taču viņš palaida garām viņas telefona zvanu. Kad viņš mēģināja noklausīties balss ziņojumu, sakari bija tik slikti, ka viņš nespēja saprast, ko Keita saka. Kad Džozefs nolika klausuli, viņš pat nenojauta, ka tas būs pēdējais zvans no viņa sievas.

Viņu attiecības - kā romantiskas filmas sižets

Pandēmijas laikā, garlaikots un bez darba, aktieris un režisors Džozefs 2020. gadā pievērsās iepazīšanās lietotnei "Hinge", meklējot izklaidi, kur viņš satika Keitu - vienu no pirmajiem cilvēkiem, ar ko viņš tur iepazinās. Viņa pirmais jautājums bija par Keitas mīļāko filmu, un, uzzinājis, ka tā ir "Rudens leģendas" (filma, kuru viņš pats nebija redzējis), viņi nolēma to noskatīties kopā, bet katrs savā dzīvoklī, sarakstoties "WhatsApp" čatā par mūziku, ainavām un visām Keitas mīļākajām ainām, raksta "Mirror".

Toreiz viņi to vēl neapzinājās, bet kino kļuva par pavedienu, kas caurvija abu romantisko stāstu - savienojot pirmo tikšanos ar kāzām. Viņu pirmais randiņš notika jau nākamajā dienā. Lai gan tas notika "Zoom: platformā, satrauktais Džozefs pat nevajadzīgi uzpūta smaržas, un, pieslēdzoties zvana laikā, abi saprata, ka tikko bija skatījušies vienu un to pašu pārraidi - :Ramsay’s Kitchen Nightmares".

"Jau no paša sākuma bijām uz vienas viļņa," 37 gadus vecais Džozefs stāsta laikrakstam "Metro" no Keitas dzīvokļa Vērā, Hērtsfordšīrā, ar viņu kāzu fotogrāfijām rāmjos uz sienas fonā.

Džozefs zināja - Keita ir īstā

"Keita bija visskaistākais cilvēks pasaulē. Viņa izgaismoja jebkuru telpu. Ļoti jautra, īsta gardēde, izcila pavāre un vienkārši neaptverami mīlošs cilvēks. Viņa bija visekstravertākā introverte, ko esmu pazinis. Viņai patika iet ārā un būt cilvēkos, bet pēc tam tikpat ļoti viņai patika paslēpties savā istabā un spēlēt "Sims"," viņš saka.

Piecus mēnešus pēc iepazīšanās, kad valsts vēl arvien bija Covid varā, Keita pārcēlās no Vēras uz Džozefa dzīvokli centrālajā Londonā. Ar stingriem ierobežojumiem vēl spēkā, viņi savu pirmo Ziemassvētku laiku pavadīja mājīgi, divatā un laimīgi - Džozefs cepa tītaru, kamēr Keita spēlēja savu jauno "PlayStation" spēli. Viņi klausījās džezu, pārēdās, un nākamajā dienā sāka snigt.

"Es ierosināju doties pastaigā, un mēs nonācām pie Londonas acs, dienas vidū, sniegā, un apkārt nebija neviena. Tas bija vienkārši maģiski," atceras Džozefs, kurš jau tad zināja - Keita ir tā sieviete, kuru viņš grib precēt.

Tomēr, kad Covid pandēmija atkāpās, atkal sāka parādīties garīgās veselības problēmas, kas Keitu bija vajājušas visu viņas dzīvi. "Viņa vienmēr teica, ka viņai ir tāds kā "smadzeņu miglas" stāvoklis, bet nekad īsti neiedziļinājās tajā," skaidro Džozefs. Tikai tad, kad viņš sāka redzēt, kā Keitai uznāk panikas lēkmes, viņš saprata, ka notiek kas daudz nopietnāks.

"Pandēmijas laikā viņa it kā beidzot varēja atvilkt elpu. Bet, kad pasaule atkal sāka atvērties, varēja redzēt, ka tas viņai ir ļoti grūti. Viņai viss šķita pārāk nomācošs," viņš skaidro. 2023. gadā Džozefs sazinājās ar draugu, kurš strādāja Kensingtonas pilī, un palūdza viņam aizvērt Karaļa galeriju, lai viņš varētu nometies uz viena ceļa un bildināt Keitu. Viņa uzreiz pateica "jā", un pāris sāka plānot savas no kino iedvesmotās kāzas.

Cīņa ar garīgo veselību pastiprinās

Kad viņi pagājušā gada maijā apprecējās, Keita jau gandrīz gadu bija gaidījusi rindā uz terapiju Nacionālajā veselības dienestā (NHS). Tad sekoja abu kāzas. "Tajā dienā viņa bija mierīgākā, kādu jebkad biju viņu redzējis. Es pats biju pilnīgā panikā. Un viņa teica: "Es esmu tev blakus." Es vienmēr būšu viņai pateicīgs par laimīgāko dienu savā dzīvē. Tā bija vienkārši lieliska diena," atceras Džozefs.

Pēc kāzām nākamajos mēnešos pāris apmeklēja vēl trīs savu tuvu draugu un kolēģu kāzas, taču, atgriežoties no medusmēneša Turcijā, Keitas cīņa ar garīgo veselību tikai pastiprinājās. Viņa bieži skuma, sakot, ka viņas "smadzenes ir salauztas" un ka viņa nesaņemot īsto palīdzību.

"Viņai bija milzīga trauksme un panikas lēkmes. Sākumā es domāju: "Ak Dievs. Ko tev vajag? Ko es varu darīt?" Bet tas ir pilnīgi nepareizs pieejas veids. Tu ar laiku saproti, ka svarīgākais ir vienkārši būt blakus, izmantot uzmanības novēršanas metodes, elpot blakus dziļi, lai viņa dzirdētu tavu elpu un varētu tai pievienoties ritmā, un - bez jautājumiem, bez kauna, bez vainas meklēšanas par to, kas notiek."

Panikas lēkmes uz ielas

Džozefs pētīja internetu, meklējot veidus, kā palīdzēt Keitai, un kļuva par viņas balstu, atbalstot viņu panikas brīžos. Viņš arī uzskata, ka Keitai varētu būt bijusi nediagnosticēta uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) forma, jo viņas emocionālais stāvoklis bieži svārstījās no sajūsmas līdz pilnīgam sabrukumam.

Kad viņa 2024. gadā devās pie ārsta, viņai tika izrakstīti antidepresanti, un pēc ilgas gaidīšanas rindā uz NHS terapiju ģimene beidzot nolēma maksāt par privātu palīdzību.

"Viņa ļoti veiksmīgi veidoja karjeru - strādāja kā administratore Pārtikas un dzērienu federācijā (Food and Drink Federation), un tur viņu vienkārši dievināja. Viņa bija ļoti laba savā darbā, bet reizēm strādāja no mājām, jo došanās uz biroju viņai izraisīja trauksmi."

"Ja mēs gājām ārā un bija pārāk daudz cilvēku, Keitai mēdza uznākt panikas lēkmes - viņa burtiski nokrita uz grīdas, cīnījās par elpu, un tas pēc tam izraisīja depresiju. Keita izskatījās tik skumja un nogurusi, un arvien vairāk laika pavadīja iekštelpās," atceras Džozefs.

Teksti par pašnāvību

Neraugoties uz viņas trauslo garīgo stāvokli, 2024. gada Ziemassvētki Keitai bijuši priecīgs laiks, viņš saka. Jaunlaulātie satikās ar draugiem un ģimeni, kā arī veidoja nākotnes plānus. "Mēs bijām nolēmuši pārcelties atpakaļ uz Vēru, lai tiktu prom no centrālās Londonas. Apsvērām iespēju iegādāties mājokli Tanbridžvelsā. Mēs gribējām izveidot nelielu kabarē telpu, un Keita sapņoja par kāzu salonu, ko sauktu "Catherine’s". Mēs plānojām paņemt suni un sākt ģimeni," viņš stāsta.

Džozefs ticēja, ka Keita jutīsies labāk, kad terapija beidzot sāks dot rezultātus un viņa saņems atbildes no privātās UDHS (ADHD) izvērtēšanas. Keita bija runājusi arī par domām par pašnāvību, un Džozefs bažījās, ka tā varētu būt antidepresantu blakusparādība, tāpēc viņi atkal vērsās pie ģimenes ārsta pēc palīdzības.

Kad Džozefs runā par Keitas dzīves pēdējo dienu, viņa balss joprojām ir pilna neticības. 30 decembrī viņi lielāko dienas daļu pavadīja šķirti, un Džozefs domāja, ka vēlāk satiksies mājās. Tad viņam piezvanīja Keitas mamma un jautāja, kur atrodas viņas meita.

"Kur viņa aizgāja?"

Drīz viņi uzzināja, ka Keita bija devusies uz kādu viesu namu un pārtrauca savu dzīvi. Džozefs gandrīz neko neatceras no tam sekojošā laika. Vēlāk cilvēki viņam stāstījuši, ka viņš nespēja aptvert notiekošo. Keitas mamma piezvanīja un teica: "Keita ir aizgājusi." "Un es atbildēju: "Kur viņa aizgāja?" Un viņa sacīja: "Nē, mīļais, Keitas vairs nav..."

Viņa bija atstājusi vēstuli gan savai mammai, gan māsai viņu dzīvoklī, kā arī balss ziņojumu Džozefa telefonā, kurā atvainojās un sacīja, ka vairs nespēj turpināt. "Viņai vienkārši bija par daudz," saka Džozefs. "Keita nekad nevēlējās nomirt pašnāvībā. Neviens to nevēlas - cilvēki vienkārši vēlas, lai sāpes beidzas."

Šoka un sēru pārņemtie nākamie mēneši viņam ir izplūdušas atmiņas. Viņš atceras, kā nācās veidot Keitas atvadu ceremonijas programmu un videomontāžu, jo bēres galvenokārt tiek rīkotas vecākiem cilvēkiem, nevis jaunām sievietēm. Un katru reizi, atverot kārtējo oficiālo vēstuli ar aukstiem formulējumiem par Keitas nāvi, viņš izjuta jaunu triecienu.

Cerības un jēgas meklējumi

Džozefu nesaudzēja arī nežēlīgā sakritība - viena gada laikā viņš bija apmeklējis četras kāzas un vienas bēres. Ja viņu stāsts būtu filma, tam būtu kāds atrisinājums; laimīgas beigas, kas dotu spēku tiem, kas palikuši. Bet šī ir īstā dzīve, un pasakas noslēguma vietā Džozefam nākas meklēt cerību un jēgu tur, kur vien iespējams.

Savas neaptveramās sēras pirmajās nedēļās Džozefs saprata, ka viņam kaut kas jādara ar šo sāpju slogu. Viņš sāka rīkoties - maijā sarīkoja kabarē koncertu, kurā draugi sacerēja muzikālus skaņdarbus, izmantojot balss ziņas, ko Keita bija sūtījusi Džozefam.

10.augustā - dienā, kad Keitai būtu palikuši 32 gadi - tuvinieki piedalīsies 10 kilometru skrējienā. Mēnesi vēlāk, lai atzīmētu Pašnāvību novēršanas dienu, Džozefs vadīs 70 jūdžu (aptuveni 113 km) pārgājienu apkārt Londonai, ejot pa daudziem Keitai mīļiem maršrutiem. Līdz gada beigām viņš lēš, ka kopā ar ziedojumiem, kas tika vākti Keitas bērēs, viņas draugi un ģimene būs saziedojuši 25 000 sterliņu mārciņu pašnāvību novēršanas labdarības organizācija "Papyrus".

Vāc līdzekļus būtiskam mērķim

Papildus tam, ka tiek vākti līdzekļi šī būtiskā mērķa atbalstam, Džozefs vēlas arī rosināt sabiedrībā atklātāku sarunu par pašnāvībām, jo viņš uzskata, ka stigma ap šo tēmu attur cilvēkus no palīdzības meklēšanas brīžos, kad viņi to visvairāk vajag.

"Ir tik svarīgi runāt par pašnāvībām, un, ja es varu caur šo sarunu iedegt Keitas gaismu, tad tieši to es arī vēlos darīt. Pašnāvība ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem, īpaši cilvēkiem līdz 35 gadu vecumam. Par vīriešu garīgo veselību tiek runāts arvien vairāk, bet man šķiet, ka pārāk maz cilvēku runā par jaunām sievietēm, kuras mirst pašnāvības dēļ - un diemžēl šie rādītāji pieaug," viņš saka.

Traģiski, bet pēc vairākiem samazinājuma gadiem pašnāvību skaits atkal pieaug - īpaši sieviešu vidū. 2023. gadā Anglijā un Velsā šie rādītāji sasniedza līmeni, kāds nebija redzēts kopš 1999. gada, liecina labdarības organizācijas "Papyrus" dati. Džozefs ir satraukts, ka stigma joprojām attur cilvēkus no palīdzības meklēšanas.

"Es nevēlos, lai kāds to piedzīvo tik jaunā vecumā"

"Mana sieva Keita nomira - un es nevēlos, lai kāds cits piedzīvo ko tādu tik jaunā vecumā. Es pēc viņas ļoti ilgojos. Runāšana par pašnāvību nepalielina pašnāvību skaitu. Tieši pretēji - tas palīdz. Tāpēc es gribu izmantot Keitas balsi, lai liktu cilvēkiem runāt - un klausīties. Cilvēki cieš, un, ja mēs viens otram nepavaicājam, kā klājas, mēs nezinām, kas notiek aiz slēgtām durvīm."

"Un, ja tu pats jūties slikti - ej pie ģimenes ārsta. Piezvani uz uztīcības tālruni. Pastāsti draugiem vai ģimenei. Tev nav jācīnās vienam."

Ja Jums vai Jūsu tuvajiem ir domas par pašnāvību, tad galvenais neklusējiet un sāciet vismaz ar zvanu kādam no krīzes tālruņiem, kuri darbojas katru dienu, cauru diennakti.

"Skalbes" diennakts krīzes tālruņi

67222922
27722292

Neatliekamās medicīnas palīdzības dienests 

113

Biedrība "Saules zīmes"

Biedrība "Saules zīmes" piedāvā atbalsta grupas cilvēkiem ar depresiju katru sestdienu un svētdienu. Kā arī sniedz privātas konsultācijas pacientiem un to tuviniekiem: tālr.26123019 (no plkst. 10.00 – 19.00) .