“Kā lai no tā norobežojas?” ukraiņu pāris atrod drošību Latvijā, taču viņu sirdis paliek nemierīgas dzimtenes ciešanu dēļ

Norunātajā laikā ierodos pie Daņilo un Olgas viņu pagaidu mājās – gaišā dzīvoklītī Lāčplēša ielā. Daņilo ir mazliet satraucies, vai viņš pareizi izteikšoties, vai tikšot saprasts... Vienojamies, ka tā būs vienkārši saruna par dzīvi. Kaut arī kara krietni paburzīta, taču tā turpinās.
 
Kāpēc patvērumu meklējāt tieši Latvijā?

Daņilo: Pēc Krimas aneksijas 2014. gadā daļa Oļas ģimenes pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Mēs iepazināmies 2017. gadā un kopš tā laika katru gadu vienu divas reizes lidojām uz Rīgu. Es jau tad iemīlēju Latviju – man patika daba, cilvēki. Bet stāsts, kāpēc 2022. gadā izlēmām braukt šurp, savā ziņā ir amizants.

Mums Kijivā ir divi dzīvokļi, vienā dzīvojām mēs, mūsu mīlulis kaķis Masja, un viss šķita lieliski. Pašā kara sākumā aizgājām uz policiju, kur varēja pieteikties teritoriālajā aizsardzībā, bet mums lika nogaidīt, jau gana daudz cilvēku bija pieteikušies. Pārrunājuši, ko darīsim tālāk, izlēmām palikt Kijivā, jo – mēs tiksim galā! Katram gadījumam rezervei bijām sapirkuši proteīna batoniņus, ūdeni, maisu ar barību kaķim un degvīnu – lai būtu, ar ko apstrādāt brūces. Bet jau kara pirmajās dienās Kijivā ieradās divas vecmāmiņas, trīs kaķi, mana māsa ar meitu, Oļas māsa ar savu puisi, no Doņeckas apgabala atbrauca arī mani vecāki ar vēl vienu vecmāmiņu un kaķi. Rezultātā lielākajā dzīvoklī izmitinājās divpadsmit, bet mūsu vienistabas dzīvoklī – septiņi cilvēki. Visi ķērās pie logu aizlīmēšanas un sprieda, ko turpmāk darīt. Mūsu miteklis pēkšņi pārtapa pārapdzīvotā kopmītnē! Un visi klaigāja, ka nekur prom nedosies, jo vecmāmiņas vēl pa ceļam nomirs, bet mēs ar Olgu, egoisti tādi, te palikšot un nevienam nepalīdzēšot. Tad arī nolēmām visiem palīdzēt – devāmies uz Vinnicas apgabalu, kur mums par nelielu samaksu ļāva apmesties vecā padomju tipa sanatorijā, kura vairs nedarbojās. Mēs tādi bēgļi tur nebijām vienīgie, un mums tur gāja diezgan jautri. Tā kā apsardzes nebija, sanatoriju un tās iemītniekus apsargājām paši, bruņojušies ar gāzes baloniņiem. Sievietes nemitējās vaimanāt, ka tūliņ sākšoties bombardēšana, pa visu sanatorijas teritoriju klejoja feiks, ka palaišanai tiek gatavoti kodolieroči. Trakomāja! Mēs saglabājām mieru, vienā brīdī pat attapām, ka sākam pie tā pierast. Tas bija signāls, ka jāizlemj, ko darīt tālāk.

Olga: Tā kā Kijivas apgabals no okupantiem tobrīd jau bija atbrīvots, devāmies uz savu dzīvokli, paņēmām dažas mantas un braucām uz Rīgu. Ar domu, ka paliksim te mēnesi, varbūt divus, bet, kad šurp būs pārcēlusies – tātad nogādāta drošībā – visa ģimene, paši atgriezīsimies mājās.

Daņilo: Tāpēc sākumā pat nenoīrējām dzīvokli, dzīvojām viesnīcā. Tomēr drīz sapratām, ka Latvijā būs jāpaliek ilgāk, jo aviācijas jomā Ukrainā nekas nenotika, arī citu darbu Kijivā bija grūti atrast. Savukārt, dzīvojot šeit, mums bija iespēja organizēt palīdzību mūsu valstij, un es jau biju iepazinies ar cilvēkiem, kuri ar to nodarbojās. Sākumā pieslēdzāmies viņiem, tad paši izveidojām sabiedrisko organizāciju Latvijas–Ukrainas atbalsta un tīklošanas biedrība. Tagad tiešām jūtamies noderīgi savai valstij. Mums ir svarīgi to apzināties, jo ik pa laikam tirdīja jautājums – vai tiešām rīkojāmies pareizi, pametot dzimteni tik grūtā laikā? Oļu, protams, ne tik ļoti, bet es taču varēju doties armijā. Domāju, ka ar līdzīgiem nemitīgi gruzdošiem iekšējiem pašpārmetumiem mēģina sadzīvot daudzi Latvijā patvērumu guvušie ukraiņi. Tā sajūta tiešām ir ārdoša, īpaši brīžos, kad klausies gūstā bijušo vai frontē karojošo karavīru stāstus. Lai noturētu pozīcijas, viņi ir spiesti dzīvot uz savu biedru līķiem...

Tagad, domājot par atgriešanos Ukrainā, arvien skaudrāk apzināmies realitāti, un motivācija arvien sarūk. Pārņem šausmas, tikai iedomājoties vien, cik ilgi karš var turpināties, cik ļoti daudz cilvēku Ukrainā ir Krievijas pusē, cik daudzus vēl ietekmēs Krievijas propaganda un pie kā tas var novest.

Olga: Kolaboracionisti ir vēl sliktāki par krieviem. Kā nazis mugurā no savējo rokas.

Daņilo: Mans onkulis no mātes puses aizgāja karot krievu pusē. Viņu nošāva, bet neteikšu, ka man būtu žēl. Mūsu ciemā pēc okupācijas bija divas prostitūtas, kuras krievus burtiski aplaizīja. Tagad viņas dzīvo labākajās mājā, ģērbjas dārgākajās drēbēs. Tādi un tādas bija visos ciemos un pilsētās. Tas, ka nezini, ko no kura tautieša gaidīt, motivāciju atgriezties Ukrainā mazina vēl vairāk. Tāpat kā fakts, ka šobrīd Kijivā brīvi dzīvo un darbojas deputāts, kurš kara pirmajās dienās Krievijas TV deva interviju Solovjovam.

Arī Latvijā daudzi to vien gaida, kad beidzot nāks krievi, un doma, ka atbalsts no aizmugures uzbrucējiem būtu liels, sevišķi Rīgā un Daugavpilī, ir biedējoša. Kā pašreizējā situācijā vispār būtu jāizturas pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem?

Pie jums situācija tomēr ir labāka – krievi šovinistiskās sarunas risina savās virtuvēs, bet Ukrainā viņi arī publiskās vietās atļāvās uzvesties, kā grib, skaļi dziedāt savas dziesmas. Un tas tika pieļauts, neraugoties uz Donbasa karu. Ar to gribu teikt, ka krieviem nedrīkst piekāpties nevienā vietā, pretējā gadījumā viņi pēc pāris gadiem ieņems Odesu, vēl pēc pāris gadiem viņu mērķis jau būs Latvija. Viņus iedrošinās arī Rietumu valstu vājums, neizlēmība, negribīgā militārās palīdzības sniegšana.

Latvija mums atdeva četrus helikopterus – paldies milzīgs! Jo jūs tāpat kā citas Baltijas valstis zināt, ko nozīmē krievu okupācija, un mūs saprotat. Es vēl tagad Latvijā saskāros ar krievu īsto dabu. Tikko atbraucis, piestrādāju restorānā. Āra terasē pie manis pienāca nobružāts krievu onkulis un naidīgi teica – ko tu te meklē, kāpēc nenosprāgi Ukrainā? Savukārt Eiropā krievus daudzi joprojām turpina uzlūkot no citas puses – Čaikovska baleti, Puškina dzeja, Dostojevska mistiskā krievu dvēsele... Protams, arī starp krieviem ir labi, inteliģenti, sirsnīgi cilvēki, kuri tagad pārdzīvo, ka vārds krievs daļā pasaules kļuvis par lamuvārdu.
 
Tagad Latvijā dzīvo visa jūsu ģimene?

Jā, arī vecmāmiņas – tomēr izturēja ceļu. Dzīvo gan tagad kur kurais. Mums ar Oļu kā studentiem daļu komunālo maksājumu par īrēto dzīvokli sedz Latvijas valsts. Tēvs ar savu otro sievu, kuru saucu par mammu, dzīvo Jūrmalā, viena vecmāmiņa – viesnīcā, kas nodota bēgļiem no Ukrainas. Protams, kārtība jāuztur un ēdiens jāgatavo pašiem. Un mums prieks, ka viņa, dzīvodama līdzi notiekošajam, kopā ar vienaudzēm cep pīrāgus un tortes Ukrainas karavīriem, kas atrodas Vaivaru rehabilitācijas centrā.

Atvaino, bet kur ir tava īstā mamma?

Vienu laiku dzīvoja Makijivkā, bet tagad ir pārbraukusi uz Krimu. Pavisam nesen sapratu, ka ar viņu sazināties vairs negribu. Nav viegli par to runāt, jo mamma ir un paliek mamma, bet... visam ir robeža. (Daņilo balss vienā brīdī nodreb neziņā – paust to skaļi vai ne.) Mammas dzīvē vislabākais joprojām ir padomju laiks, kad Plombīrs maksāja kapeikas un desa rubli. Viņa neko negrib dzirdēt par pārmaiņām, turklāt ir pilnībā ļāvusies Krievijas pareizticīgās baznīcas smadzeņu skalošanai.

Kad man bija 15 gadu, viņa arī mani aizsauca līdzi uz baznīcu pie svētā tēva, tikai manī jau bija nostabilizējusies pārliecība – ja reiz krievi sākuši karu, lai neprasa no manis cieņu, kur nu vēl klanīšanos viņu priekšā! Kad svētais tēvs sāka stāstīt, ka mēs visi esam krievi, ka krievu lācis nāks vēlreiz un visā Ukrainā atjaunos savu kārtību, vēl skaidrāk sapratu, ka baznīca kalpo kā VDK rupors, un diemžēl jāatzīst, ka tas spējis ietekmēt daudzus Ukrainas iedzīvotājus un vairojis separātistu skaitu. Igors Girkins jeb Strelkovs, kuru Ukraina vaino vairākos militāros konfliktos, īpaši Donbasa karā 2014. gada, patvērumu rada tieši baznīcā. Tomēr mamma turpina katru svētdienas rītu iet uz baznīcu, bučot popam roku un lūgt Dievu par krieviem... Kad, aiz pārdzīvojuma raudādams, viņai stāstīju, kā mēs ar Oļu drupās Mariupolē meklējam manu draugu, no kura divus mēnešus nebiju saņēmis ziņu, mamma atteica – viss ir Dieva ziņā! Un nekādi fakti nav spējuši mainīt viņas viedokli, arī aizsūtītās fotogrāfijas ar krievu apgānīto tēva celto māju Svjatohirskā. Tā atradās mežā, mājas priekšā bija pļava, kurā ganījās zirgi, kazas no līdzās esošās saimniecības. Svjatohirsku taču sauca par Donbasa pērli, jo tur bija nacionālie dabas parki, vispār ļoti skaista daba. Tēvs mājas celšanā bija ielicis tik daudz mīlestības, tur bija risinājušies tik laimīgi mūsu dzīves notikumi... Tagad logi krievu izsisti, sienas aprakstītas, apzīmētas ar zvaigznēm, Z burtiem, māja izzagta. Pēc okupācijas sarīkotajā iedzīvotāju sapulcē okupanti paziņojuši, ka šajā mājā dzīvojuši nacisti, tāpēc tajā neviens neatgriezīšoties. Un ziniet, kāpēc mūs nosauca par nacistiem? Pie manas istabas sienas bija Ukrainas karogs, ukraiņu plakāti. Hitlera Mein Kampf tur tiešām nebija. Mammas komentārs – starp visiem vienmēr atrodas kāds slikts cilvēks. Pēc šīs sarunas tad arī sapratu, ka man būs daudz vieglāk, ja beigšu ar viņu kontaktēties. Šo nebūt ne vienkāršo lēmumu lika pieņemt arī tas, ka katrai mūsu atbildei uz viņas apsveikumiem baznīcas svētkos sekoja video ar Krievijas propagandu – ka Latvijā ēd mazus bērnus un tamlīdzīgi. Tēvs ar mammu izšķīrās vēl 2007. gadā, un jāsaka – labi, ka tā. Un labi, ka es paliku dzīvot kopā ar tēvu viņa jaunajā ģimenē.

Ar ko nodarbojāties Ukrainā?

Daņilo: Mana lielā mīlestība ir aviācija, līdz karam strādāju aviācijas biznesā. Sāku kā aviomenedžeris kompānijā, no kuras trim lidmašīnām divas bija paredzētas izīrēšanai pastāvīgajiem klientiem. Pēc tam iesaistījos tēva biznesā – viņam Doņeckā bija tūrisma aģentūra, kas organizēja privātos pārlidojumus. Aviāciju iemīlēju, pateicoties tēvam; viņš mani bieži ņēma līdzi uz darbu lidostā. Pēc Doņeckas apgabala okupācijas 2014. gadā tēvs palika Doņeckā, bet mani no turienes piespieda aizbraukt. Turpināju strādāt tiešsaistē, tikai tas vairs nebija tas. Tiešām mīlēju savu darbu, man ļoti pietrūka ierastās ikdienas. Atbrauc uz VIP termināli stundu ātrāk, iepazīsties ar VIP personas apsardzi, tad dodies uz lidmašīnu – maģisku deviņstāvu māju, kas spēj uzlidot debesīs –, pārbaudi, kā darbojas Wi-Fi, sasveicinies ar apkalpi, saliec ēdienu. Man kā perfekcionistam šis darbs bija īsta paradīze – un par to vēl maksāja!

Neilgi pirms kara sākuma abi ar Oļu, kā jau teicu, bijām nogruntējušies Kijivā. Jau divas nobriedušas personības, Oļa vēl mācījās Tarasa Sevčenko Nacionālās universitātes Starptautisko komunikāciju fakultātē, es biju atjaunojis tēva kompāniju un februārī gatavojos parakstīt līgumu, kas paredz klientu konsultēšanu jautājumos par lidmašīnu pirkšanu un pārdošanu. Tas man bija pirmais treknais mērķis. Bet tad viss beidzās, Ukrainas gaisa telpa tika slēgta. Oļa maģistra eksāmenus kārtoja jau tiešsaistē no Rīgas.

Kā jau minēju, Latvijā esam izveidojuši sabiedrisko organizāciju, kas nodarbojas ar dažādu veidu palīdzības sniegšanu Ukrainai. Armijai, karavīriem sūtām automobiļus, rezerves daļas droniem, maskēšanās tīklus un citas lietas, savukārt pie civiliedzīvotājiem, kuru dzīvi izpostījis karš, aizceļo saziedotais apģērbs, apavi, sausie produkti, saimniecības preces. Lai nodrošinātu sūtītā nonākšanu mērķī, sadarbojamies ar Ukrainā palikušajiem draugiem. Sūtījumu saņem viņi, nogādā tālāk un pēc tam atsūta fotogrāfijas. Atskaitei tomēr jābūt, dzirdēts par gadījumiem, kad sūtījumi kaut kur pazūd.

Dažādi atbalstām arī ukraiņus, kas atraduši patvērumu Latvijā. Mums izveidojusies laba sadarbība ar Nacionālo bibliotēku – tajā notiek bezmaksas lekcijas, tiek organizētas izstādes, darbojas šaha klubs. Aktīvi strādājam pie Sarunu kluba izveides, kura mērķis – lai kopā sanākušie ukraiņi savā starpā par dažādām tēmām sarunātos latviski, tādējādi cits citu iedrošinot lietot valodu ikdienā, kas veicinātu ātrāku valodas apguvi un iekļaušanos sabiedrībā. Protams, liels paldies Latvijas valstij, kas mums nodrošina latviešu valodas apmācības, bet mēs arī no savas puses gribam izrādīt iniciatīvu, apliecinot savu gribu un cieņu Latvijai.

Savu darbību gribam paplašināt, tikai mums pašiem vēl daudz kas jāapgūst, jo līdz šim ne man, ne Oļai nav bijis pieredzes sabiedrisko organizāciju darbā. Arī publiska persona nekad neesmu bijis, bet lietas labā ne uz to vien esmu gatavs. Jo gribas vēl redzēt savas mājas, ļoti ilgojos pēc aviācijas.

Esi interesējies par darba iespējām “airBaltic”?

Varēju iet strādāt par dispečeru. Manā gadījumā tas nozīmē pamatīgu pazeminājumu, turklāt bez karjeras iespējām. Arī alga neapmierināja. Būtu gatavs izskatīt arī citus darba piedāvājumus, bet pagaidām grozāmies, kā varam. Mamma ir dermatoloģe, ļoti laba speciāliste, bija viena no labākajām Ukrainā, un tagad viņa ir ļoti pieprasīta arī Latvijā, kopā tirgojam viņas izstrādātos kosmētiskos līdzekļus. Oļa, ar ko vēl mēs nodarbojamies?

Olga: Ar visu ko, arvien apgūstam kaut ko jaunu – no darbiem sabiedriskajā organizācijā līdz reklāmas izveidošanai. Nemākam sēdēt, neko nedarot.

Pieļaujat domu, ka notikumi varētu izvērsties tā, ka jūs vispār neatgriezīsieties dzimtenē?

Daņilo: Grūti kaut ko paredzēt, arī domāt par to īsti negribas. Varam tikai sapņot – kāds mums iedos superieročus, karš beigsies ar Ukrainas uzvaru un uz Kijivu atkal lidos lidmašīnas. Mēs noteikti gribētu atgriezties un dzīvot tā, kā dzīvojām. Vai mans tēvs ar pārējo ģimeni atgrieztos, nezinu. Svjatohirskā mājas apkārtne ir nomīnēta ar mazām, grūti pamanāmām, lapiņām līdzīgām plastikāta mīnām, kas jau paņēmušas vairākas dzīvības. Tāpēc nav ko lolot ilūzijas – domāju, vismaz vienai paaudzei skraidīt pa mežu tā, kā to darīju es, būs stingri aizliegts. Tieši nomīnēto teritoriju dēļ daudzi ukraiņi vēl ilgi nevarēs atgriezties savās mājās.

Kāpēc krievi mīnē teritorijas, kurās paši gribētu dzīvot?

Neviens krievs to pat nedomā darīt. Cita lieta ir Krima, tur bagātie maskavieši jau visu izpirkuši.

Atjaunos izpostītās pilsētas un dzīvos.

Bahmutu, Avdijivku neviens nekad vairs neatjaunos. Mariupolē krievi tikai tēlo, ka cenšas pilsētu atjaunot. Iznīcināts simtiem māju, viņi atjaunojuši labi ja pārdesmit. Tās tad arī rādīja turp aizbraukušajam Putinam, bet ļaudis balsī sauca, ka tas ir tikai teātris.

Kāpēc cilvēki vispār karo? Nu kāpēc nevar dzīvot mierā?

Baltijas valstis, arī Ukraina pēc PSRS sabrukuma atviegloti teica – paldies Dievam, tas beidzot noticis! Un sāka celt savas valstis. Savukārt krievi jutās pagalam slikti – mūsu lielā valsts sabrukusi, mums atņemta daļa mums piederošā. Imperiālistu domāšana un nicīgā attieksme pret citām tautām krieviem saglabājusies no 16. gadsimta. Kā izteicies Putins, baltieši ir lēni runājoši un bremzēti, savukārt ukraiņi alkatīgi, viltīgi hoholi, kuri negausīgi ēd speķi, dzer gorilku un tā vien skatās, ko kuram varētu nozagt. Krievi mūs joprojām neuzskata par atsevišķu nāciju, ir aizmirsuši, ka Senā Kijivas Krievzeme jeb Senā Krievzeme atradās Ukrainas teritorijā, ka tieši no Kijivas Krievzemes, ukraiņu valodā Київська Русь, viņi ir piesavinājušies vārdu Rossija. Savukārt ukraiņiem beidzot ar lepnumu jāapzinās, ka Senās Krievzemes vēsture ir viņu vēsture, kuru krievi pierakstījuši sev. Tāpat kā Baltijas valstu un Baltkrievijas vēsturi. Un to viņi jau paaudzēs māca bērniem. Faktu, ka Ukrainā krievi ieradās 1921., bet Latvijā tikai 1939. gadā, krievi sen aizmirsuši, un nav jau arī neviena, kas viņiem to atgādinātu. Toties ir, kas sludina – ja krievi šajās valstīs nebūtu ieradušies, to iezemieši joprojām sēdētu kokos, tāpēc šo mežoņu zemes jādabū atpakaļ. Tāpat viņi grib piespiest ukraiņus iet pret Poliju, lai atjaunotu kaut kādas viņu izdomātas vēsturiskās teritorijas. Tikai tas nekad nenotiks, jo ukraiņiem poļu zeme nav vajadzīga, mums pietiek ar savu. Es pat nespēju iedomāties, kas mani varētu piespiest iet uz svešu zemi, lai kādam kaut ko atņemtu. Savukārt krievus uz to pierunāt, izrādās, ir viegli.

Pēc sarunām ar krievu karagūstekņiem atklājas, ka vienu daļu doties karā tiešām motivē imperiālistiskā domāšana, bet citus – iespēja nopelnīt un piesolītie atvieglojumi kredītu atmaksai. Frontē nonāk arī daudz zeku, un tas nozīmē – lai cik labi trenēts, Lielbritānijā vai citviet speciālu apmācību izgājis būtu Ukrainas superkareivis, viņš pret trīssimt zekiem, no kuriem pusei draudīgas situācijas radīšanai iedoti iestrēguši automāti, tāpat neko nespēj izdarīt. Turklāt starp zekiem ir arī profesionāli karavīri, kuri karojuši Sīrijā, arī tie paši vāgnerieši. Un ir ārkārtīgi skumji apzināties, ka cienījamus mūsu tautiešus – aktierus, māksliniekus, sportistus – nogalinājuši zeki, kuriem jebkurš pretinieks ir vienkārši biomasa.

Bet, ja uz jautājumu, kāpēc tautas savā starpā karo, jāatbild vispārīgi, tad – tāda laikam ir cilvēka daba. Un nez vai pasaulē kaut kas mainītos, ja valstis vadītu sievietes. Krievu sievietes taču arī bļauj “Kaujiet hoholus!” un visādi atbalsta savus dēliņus. Vienā ziņā jau to var saprast – katra māte pārdzīvo par savu dēlu, viņu atbalsta. Tomēr, tīri cilvēciski skatoties – vai būtu jāpriecājas, ka viņu dēliņi ieņēmuši Bahmutu, aiz sevis atstājot drupas un vardarbības upurus?

Kad Krievija 2022. gadā draudīgi palielināja kara tehniku pie Ukrainas robežas, bijāt gatavi sliktākajam scenārijam vai tomēr līdz pēdējam brīdim cerējāt, ka nekas tāds nenotiks?

Drīzāk jau otrais variants. Īpaši tāpēc, ka visi iespējamo uzbrukumu apsprieda jau labu laiku pirms tam, bet vētras draudi arvien tika atlikti. Īsti nepārliecināja pat tas, ka paziņa Doņeckā 23. februārī pēkšņi tika mobilizēts. Bet, kad 24. februārī pulksten četros no rīta mūs pamodināja sirēnu trauksme, sapratām – tas tomēr noticis. Tikai neviens nebija gaidījis, ka karš sāksies ar uzlidojumu Kijivai, Harkivai un Dņipro un izvērsīsies tik plašs.

Olga: Ukraiņi uz kara draudiem nereaģēja trauksmaini, jo mums tas nebija nekas jauns. Krievijas karaspēks pie Ukrainas robežas stāvēja jau sen, un daļa mūs valsts jau bija okupēta.

Toties Latvijas iedzīvotājos kara sākums iesēja paniku – veikalos izpirka sāli, cukuru, griķus, makaronus, putraimus, eļļu, sveces...

Pie mums daļa cilvēku, īpaši gados vecākie, tikko izskanot draudiem, rīkojās tieši tāpat.

Tiem, kuri ir dienestā, protams, vienmēr jābūt gataviem karam, bet vai parastie cilvēki tam vispār var būt gatavi? Ne jau tikai par pārtikas krājumiem ir runa, bet psiholoģiski, emocionāli.

Būt gatavam kaut kam tādam ir ļoti grūti. Katrā ziņā uzkačāts ķermenis, ja tajā mājo gļēvs gars, nenozīmē, ka esi gatavs karot. Tāpēc jau frontes smagumu iznes un par varoņiem kļūst vienkāršie puiši. Karš vispār nežēlīgi atklāj cilvēka īsto seju.

Mēs regulāri sazināmies ar Ukrainā palikušajiem draugiem. Viņi stāsta, ka pilsētās bieži tiek izslēgta gaisma, par uzlidojumiem. Kad uzzini, ka bumba iznīcinājusi daļu mājas ielā, kur atrodas mūsu drauga darbavieta, tev nav miera līdz brīdim, kad uzzini, ka ar viņu viss kārtībā. Kā lai no tā norobežojas? Kad esam mājās divatā vai kopā ar savējiem dzeram tēju, apzināti nerunājam par karu, tomēr tas mums seko kā ēna.

Kā jūtaties Latvijā?

Man kauns, ka, dzīvojot te jau divus gads, vēl gana labi neesmu apguvis latviešu valodu. Ikdienā nepieciešamākās frāzes zinu, bet, ja, cilvēks grib parunāties vairāk, atvainojos latviešu valodā: “Piedodiet, esmu no Ukrainas, jūsu valodu vēl mācos. Varbūt varam sarunāties krievu vai angļu valodā?” Ja cilvēks atsakās, neapvainojos – sava valoda jāciena, latviešiem ir tiesības prasīt, lai cittautieši ar viņiem runā latviski. Tiem, kas te dzīvo no 1944. gada, un viņu pēctečiem, kuri joprojām nezina, ka moloko ir piens, tas jāliek saprast nelokāmi.

Esmu sajūsmā par Okupācijas muzeju! Biju tur jau četras reizes un vienmēr raudāju. Ja tāds muzejs būtu Doņeckā, ticu, ka separātistu un kolaboracionistu būtu daudz, daudz mazāk. Apbrīnas vērti ir jūsu, tik mazas tautas (viena trešdaļa Kijivas iedzīvotāju!), sasniegumi kino, mūzikā, mākslā un sportā pasaules mērogā. Tāpat jūsu spēja saglabāt un uzturēt tradīcijas – Līgosvētku svinēšana, Dziesmu svētki, lāpu gājiens Lāčplēša dienā, savu simbolu lietošana... Krievus tas vienkārši tracina. Tāpat Puškina, Ļermontova, Maskavas un citu ielu nosaukumu pārdēvēšana izcilāko latviešu vārdos, jo iepriekšējie nosaukumi bija kā krievu marķieri – mūsu teritorija, jūtamies kā mājās! Tādi ielu nosaukumi bija visās PSRS pilsētās, tāpēc arī viņi visur gāja, ar kāju sperdami vaļā durvis.

Vispār jūs, latvieši, esat malači. Mums ļoti patīk Latvija. Rīga vispār ir ideāla pilsēta – maza, smuka, sakopta, visur var nokļūt ļoti ātri, pat kājām. Kijivā uz darbu braucu 45 minūtes un tikpat atpakaļ. Ja gadījās sastrēgumi – ticiet, tādus jūs nepazīstat! –, vēl krietni ilgāk. Kur nu vēl iespēja iekrāmēt mašīnā slēpes un jau pēc pusstundas Riekstukalnā slēpot! Tikai nedaudz vairāk laika jāpavada ceļā līdz Siguldai – skaistai visos gadalaikos. Jau tolaik, kad vēl tikai braucām ciemos pie Oļas brāļa, mēs bieži iesēdāmies mašīnā un devāmies, kur acis rāda. Te nonācām izcili skaistā pludmalē, te Ķemeru Nacionālajā parkā, te Līgatnes dabas takās… Ir tik daudz vietu, kurp vēl gribas aizbraukt, un mēs to noteikti izdarīsim! Mums ļoti patīk arī tūristiem piedāvātās naktsmītnes, kas nereti ir jauka, atjaunota lauku māja atstatus no citām vai sava mājiņa lauku saimniecībā. Un kā mēs priecājamies par lauku viensētām – vai tās būtu vecas, atjaunotas vai jaunuzceltas! Jums nav tādu padomju laika ciemu, kādu Ukrainā ir ļoti daudz, – rindām mazu mājiņu ar mazu zemes gabaliņu. Latvija ir ļoti pievilcīga zeme tūristiem, un tas ir jāizmanto – tūrisms jāattīsta! Mēs jau sākam domāt, ka no Rīgas dzīvokļa jāpārceļas uz dzīvi lauku mājiņā.  Vai vecmāmiņas varēsim paņemt līdzi? Mēs ļoti mīlam mūsu vecmāmiņas un visu ģimeni, bet labāk mums tomēr patīk dzīvot trijatā – es, Oļa un kaķis. Vismaz pagaidām, kamēr pasaulē un arī mūsu pašu dzīvē nav stabilitātes, domu par bērnu atliekam. Jo tā ir liela atbildība.

Olga: Jau kaķis tādu uzliek, viņš mums visur ceļoja līdzi. Kad Masja saslima un bija jāatstāj klīnikā, lai veiktu operācija, mēs divas naktis negulējām – tik ļoti pārdzīvojām.

Vienā ziņā jums paveicies – pēc ukraiņu virtuves Latvijā nav jāilgojas!

Tas gan. Pirms kara aizceļojām uz Zanzibāru. Labi pagatavots astoņkājis tur maksāja tikpat, cik pie mums parasts sendvičs, bet, kad nedēļu tādu esi ēdis, sāc sapņot par boršču un kartupeļiem ar kotleti.

(Autore) Pirms dodos mājās, Daņilo un Olga man uzdāvina piekariņu ar Ukrainas kontūru. Mājās to piekarinu pie magnētiņa, kas atvests no Kijivas. Man ļoti patika šī vecā, varenā pilsēta. Tāpat kā Daņilo cer vēl kādreiz atgriezties mājās, tā arī es ceru vēl kādreiz pastaigāt pa Hreščatiku – Kijivas skaistāko ielu. Lai cerības piepildās!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas ““Kā lai no tā norobežojas?” ukraiņu pāris atrod drošību Latvijā, taču viņu sirdis paliek nemierīgas dzimtenes ciešanu dēļ” saturu atbild Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.