Profesore Zane Driņķe par budžetu un reformām: "Mēs nevaram atļauties tikai uzlikt ielāpu..."
Latvijas ekonomikā ir problēmas, taču tās ir iespējams atrisināt - vajadzīga tikai politiskā griba un rūpīgi, datos balstīti aprēķini, lai saprastu, kādu efektu dos tās vai citas reformas, uzskata profesore un Biznesa augstskolas "Turība" rektore, domnīcas "LaSER" un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomju locekle Zane Driņķe.
Pēdējās pāris nedēļās daudz šķēpu tiek lauzts par budžeta veidošanu, jo Finanšu ministrijai pārmet, ka darbs pie tā notiek pārāk lēni. Vai ir pamats par to uztraukties?
Manuprāt, vēl ir pāragri runāt par to, kas slikts vai labs varētu notikt. Ir skaidrs, ka visas vajadzības apmierināt nebūs iespējams, to var redzēt jau izdevumu plānošanas procesā. Taču rezultātu noteiks politiskā vienošanās - tiks panākts progesīvs budžets, kas nodrošinātu mūsu konkurētspēju ilgtermiņā, vai arī nē.
Taču vispirms Latvijai vajadzētu saprast virsmērķi, uz kuru mēs vēlamies iet. Un tas ir ilgtermiņa mērķis, kas nav saistīts ne ar nākamā gada pašvaldību vēlēšanām, ne ar Saeimas vēlēšanām. Kā minimums, te jārunā par 2040. vai pat 2050. gadu - par to, kā dzīvos mūsu mazbērni. Jo šodien pieņemtie lēmumi ietekmēs nākamās paaudzes.
Bet kā piedabūt politiķus, kuri ir pieraduši domāt vienu vēlēšanu ietvaros, plānot tik tālu nākotni?
Tas ir globāls jautājums. Martā tika nodibināta domnīca "LaSER", kuras padomē arī es esmu, un šīs domnīcas uzmanības centrā ir tā sauktā nākotnēšana, angliski "foresight", jo tas ir rīks, kas ļauj prognozēt nākotnes attīstības scenārijus un izvēlēties veidus - šajā gadījumā tā būtu nodokļu politika -, kā sasniegt vēlamo. Domnīca jau ir izstrādājusi pētījumu par Latvijas attīstības scenārijiem līdz 2040. gadam, kas izraisījis diskusijas, sekos arī pētījums par Rīgas nākotni. Šādā veidā mēs cenšamies dot politiķiem ceļamaizi un virzīt domāt par nākotni. Tādēļ, atbildot uz nākotni par politiķu ietekmēšanu, atbilde ir vienkārša - nepieciešama nepārtraukta komunikācija dažādos līmeņos, galvenokārt ar sociālajiem partneriem.
Taču politiķiem ir raksturīgi nereti visu darīt pēdējā brīdī. Tagad tā ir sanācis ar budžetu, ko nākas veidot vienlaikus ar nodokļu reformas izstrādi. Vai ir vērts skriet pakaļ diviem zaķiem, varbūt labāk tagad koncentrēties uz budžetu, bet pie nodokļu reformas ķerties pēc tam?
No ekonomikas viedokļa tiešām nav labais tonis abus šos darbus darīt vienlaikus un parasti tā arī nedara. Taču, ja situācija ir tāda, kāda tā patlaban ir, tad neatliek nekas cits, kā tomēr risināt abas problēmas uzreiz. Jau 2018. gadā, kad tika veiktas dažas izmaiņas nodokļu likmēs, runāja par reformas nepieciešamību, bet tagad, kad redzam, ka patēriņš ir samazinājies, ir skaidrs, ka jāatrod kompensēšanas mehānisms. Budžets un reforma viens otram netraucē, mēs vienkārši nevaram atļauties pieņemt īslaicīgu lēmumu un uzlikt kārtējo ielāpu. Protams, tas ir sarežģītāk, jo vienlaikus ar ar reformas izstrādi ir jāspēj prognozēt tās iespaidu uz budžetu. Te atkal nonākam pie stāsta par nākotnēšanu.
Jautājums par darbaspēka nodokļiem pat nav jautājums par nākotni - tā ir šī brīža nepieciešamība, bez kuras neiztikt. Nodokļu sistēma nedrīkst mazināt ekonomikas jaudu - tā ir ekonomikas likumsakarība. Taču budžeta veidošanas un nodokļu reformas aprēķiniem jābūt matemātiskos aprēķinos balstītiem, lai izvērtētu jebkādu scenāriju. Prognozēšana, izmantojot datos balstītu statistiku, ir vitāli svarīga. Mēs studentiem mācam, ka prognozēšana ir vienīgais matemātiskais rīks, kā saprast tendences. Tie ir aprēķini, aprēķini un vēlreiz aprēķini, jo, mainot vienu skaitli, mainās visa bilde. Gribētu, lai to saprastu arī politiķi. Redzēsim, vai viņi to būs sadzirdējuši.
Parasti nodokļu sistēmu vērtē no trim aspektiem: nodokļu politika, nodokļu administrēšanas procesi un budžeta ieņēmumi. Izvērtēt to visu varēs tikai tad, kad uz galda būs budžets. Pagaidām varu tikai novēlēt, lai tas būtu pārdomāts un ilgtermiņa. Jo jautājums ir par to, kā mēs izrausimies no stagnējošās ekonomikas stāvokļa.
Vai ir pamats domāt, ka iecerētā līdzekļu ekonomija valsts iestādēs ļaus iegūt būtisku ietaupījumu?
Skaidrs, ka gadījumā, ja naudas plūsma samazinās, tad visiem nāksies savilkt jostas. Tas attiecas uz visu valsts pārvaldi, izņemot mazāk apmaksātos sektorus. Te jautājums ir par to, kā paaugstināt valsts pārvaldes efektivitāti un mazināt izdevumus.
Taču izdevumu mazināšana ir tikai viena no mūsu problēmām. Vēl viena ir banku pārregulācija, kuras dēļ mazinās finanšu pieejamība. Nākamā problēma - birokrātija, par kuras mazināšanu pagaidām tikai runājam, taču darām ļoti maz.
Ja, piemēram, samazinātu birokrātiju būvniecības nozarē, tad lietas uzreiz ietu uz priekšu daudz straujāk. Līdzīgi ir ar kokrūpniecību, kur arī vajadzētu viest skaidrību par dabas resursu nodokli. Arī izglītības nozare ir birokratizēta, katru gadu notiek kaut kādas pārbaudes; pat mainot studiju programmas nosaukumu, process var ievilkties uz pāris mēnešiem ar neskaitāmu dokumentu drukāšanu.
Tikai kā panākt, lai valsts iestādes atteiktos no visām šīm birokrātiskajām procedūrām? Ja mēs pajautātu ministriju viedokli, tad mums noteikti teiktu, ka nekādi nav iespējams no kaut kā atteikties...
Te daudz ir atkarīgs no komunikācijas. Manuprāt, no sociālo partneru puses ir izdarīts milzīgs darbs, mēnešiem ilgi strādājot pie dažādiem scenārijiem un piedāvājot risinājumus. Redzēsim, ar ko tas vainagosies. Jo bez sadarbības nav iespējams iztikt. Ja mēs pratīsim sadarboties, tad arī visi kopā noteiksim, kā mazināt birokrātiju. Taču paliek jautājums par realizāciju.
Bet kas līdz šim traucēja veidot šo komunikāciju?
Nav gluži tā, ka politiķu durvis būtu slēgtas. Drīzāk problēma ir nepieciešamībā mainīt visu domāšanas veidu, kas diemžēl nav panākams vienā dienā. Taču es ceru, ka esam uz pareizā ceļa. Mums ir jāskaidro sabiedrībai, no kurienes valsts budžetā rodas nauda; ka uzņēmēji ir tie, kuri nodrošina konkurētspēju, bet valstij ir ar dažādiem mehānismiem jāatbalsta mūsu eksportspēja. Jo tad būs vairāk naudas arī budžetā, ko tērēt. Te galvenais ir nebremzēt uzņēmējdarbību. Jābūt konkrētībai un stabilitātei - tas biznesā ir pats galvenais. Ja tu zini spēles noteikumus, tad tālāk viss ir kā hokejā - atliek tikai iesist vārtus. Vai mums ir cilvēki, kuri to var izdarīt - to mēs drīz redzēsim.
Ņemot vērā, ka Latvijā visvairāk ir mazie un vidējie uzņēmumi, tad nodokļu administrēšanas mehānismam vajadzētu būt tādam, lai nodokļus būtu vienkārši samakstāt un ikvienam būtu skaidrs, kādēļ viņš tos maksā. Būtiski ir tas, lai vieglāk būtu nodokļus samaksāt, nekā nemaksāt - tātad jābūt vienkāršotai nodokļu administrēšanai.
Vai varam kaut ko mācīties no kaimiņiem - Igaunijas un Lietuvas?
Igaunijā vairs tik spīdoši neiet un ekonomiskie rādītāji vairs nav augšupejoši. Savukārt Lietuva ir aizsteigusies mums priekšā. Ko tad viņi ir izdarījuši? Pratuši piesaistīt investīcijas! Vēl viens būtisks faktors ir tas, ka Lietuva jau vēsturiski ir saistīta ar Poliju un tautsaimniecība no tā ir ieguvēja.
Un ko igauņi ir izdarījuši nepareizi?
Te jāņem vērā, ka Eiropā vispār ir vērojama lejupslīde ģeopolitiskās situācijas dēļ - tas attiecas arī uz Vāciju un Skandināviju, ne tikai uz mums vien. Taču mūsu gadījumā ir jāsaprot, kā maza valsts ar ierobežotiem resursiem varētu panākt maksimālu rezultātu. Un te viens no svarīgākajiem ir tieši darbaspēka nodokļu jautājums, jo, ja gribam būt konkurētspējīgi, mes nevaram atļauties maksāt tik lielus nodokļus. Vadoties pēc šiem secinājumiem, tad mums jāveido savu stāstu. Un, ja gribam realizēt "Baltijas tīģera" scenāriju, kurā visas trīs Baltijas valstis meklē kopīgus attīstības ceļus, tad te vēl ir daudz darāmā - jāattīsta Rīga, lai tā tiešām būtu Baltijas centrs, jādomā par būvniecības sektoru un izglītības jautājumiem. Un, protams, par drošību, kas ir prioritāte.
"Baltijas tīģera" scenārijs gan diez vai būs realizējams, ja visas trīs valstis nesadarbosies. Pagaidām gan mēs vairāk viens uz otru skatāmies kā uz konkurentu...
Tik slikti gluži nav. Protams, atsevišķos jautājumos mēs esam konkurenti, taču, ja vienotos par spēles nosacījumiem un sadarbību, tad ieguvumi būtu visām trijām valstīm. Ja mēs spējam skaidri definēt ieguvumus, tad nevajadzētu būt pretestībai. Galu galā, mazām valstīm vienām pašām izdzīvot ir ļoti grūti, tādēļ nākas veidot alianses.
Vēl viena mūsu problēma ir tā, ka mums ļoti patīk izcelt visu slikto, it kā nekas labs nebūtu noticis, kā tas patiesībā nemaz nav. Taču, ja paši sevi visu laiku uzskatām par zaudētājiem, tad arī veidojas attiecīga domāšana.
Vai ir pamats domāt, ka šī domāšana varētu mainīties, mainoties paaudzēm?
Jā, domāšana mainās, to es jūtu, strādājot ar studentiem. Manuprāt, tagad jaunieši ir mērķtiecīgāki un apveltīti ar kritisku domāšanu. Arī egoistiskāki, taču labā nozīmē. Ir lietas, ko mūsu paaudze ir darījusi, bet viņi vairs tā negrib - piemēram, strādāt ilgāk par noteikto darba laiku. Arī komunikācijā ar viņiem jābūt citam tonim un citai pieejai, nākas pielāgoties jaunajai paaudzei. Un, kad darba tirgū ienāks digitālie bērni, tas būs vēl lielāks izaicinājums. Tad mums nāksies pamatīgi mainīties. Bet tas ir labi. Jauniešiem arī ir raksturīgs plašāks skats - viņi vairs neaprobežojas tikai ar Latviju, bet cenšas tvert visu pasauli. Šīs īpašības varbūt pietrūkst mūsu paaudzei - spējas paskatīties uz sevi no malas. Ar mūsu jauniešiem viss ir kārtībā, tādēļ es domāju, ka Latvijai ir nākotne.
