Kultūras ministre Agnese Lāce: "Sabiedriskajiem medijiem ir uzdevums uzrunāt Latvijā dzīvojošās mazākumtautības"

Kā vērtējat darbu kultūras ministres amatā pirmajos mēnešos?

Šie divi mēneši, neskatoties uz šķietamo vasaras atvaļinājumu laiku, ir bijuši diezgan darbīgi. Esam šo laiku pavadījuši, gan strādājot pie skaidras budžeta prioritāšu definēšanas un sarunām ar koalīcijas partneriem, gan esam tikušies ar vairāk nekā 20 nozari pārstāvošām organizācijām un institūcijām, lai saprastu gan to, kā pašreiz klājas, gan plānus un vajadzības nākamajam gadam. Esam strādājuši arī pie tām lietām, ko, jau stājoties amatā, nosaucu kā pirmā perioda prioritātes. Tas ir Dziesmu svētku māksliniecisko kolektīvu vadītāju atalgojums. Jā, to neizdevās paveikt, līdz Ministru kabinets devās vasaras pārtraukumā uz divām nedēļām, bet esam ciešā saziņā ar Finanšu ministriju, ar pārējiem koalīcijas partneriem, lai finansējums, kas piešķirts šogad un arī nākamajos gados budžetā, nonāk līdz faktiskiem kolektīvu vadītājiem.

Tāpat esam strādājuši pie risinājuma par Stūra mājas ekspozīcijas saglabāšanu tās tagadējā adresē arī pēc pašreizējā noteiktā termiņa.

Diezgan intensīvi esam strādājuši ar mediju politikas jautājumiem. Tās ir mediju politikas pamatnostādnes, lai pēc sabiedriskās apspriešanas tajās iekļautu sabiedrības un institūciju izteiktās pozīcijas un tās beidzot tiktu apstiprinātas Ministru kabinetā. Papildus strādājam pie tā, kā būtu jāizskatās Mediju atbalsta fondam un iespējamam atbalstam reģionālo mediju darbam.

Kādas ir KM prioritātes nākamā gada budžetā, ņemot vērā to, ka šis budžets tiek veidots drošības zīmē?

KM ir definējusi visus prioritāros pasākumus un priekšlikumus nākamā gada budžetam tieši saistībā ar valdības noteikto prioritāti, kas ir valsts drošības stiprināšana. Mūsu virzītās prioritātes ir iedalāmas trīs tēmās - informatīvās telpas drošības stiprināšana, sabiedrības noturības stiprināšana un kultūras nozares gatavība dažādām krīzes situācijām.

Informatīvās telpas drošības kontekstā tas ir par atbalstu reģionālajiem medijiem, institucionālā finansējuma mehānismu, kā arī tās ir mācības dažādu iestāžu pārstāvjiem, tostarp tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem, par žurnālistu drošību. Šiem mērķiem ir nepieciešams finansējums nedaudz virs viena miljona eiro.

Ja mēs runājam par sabiedrības noturības stiprināšanu, tad tas ir atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai, radošajām savienībām, drošas vides veicināšana augstskolās, informācijas pratības veicināšana caur kultūras aktivitātēm, kā grāmatu pieejamība u.tml. Šai prioritātei nepieciešamais finansējums ir nedaudz virs septiņiem miljoniem eiro.

Savukārt nozares gatavībā krīžu situācijām ietilpst gan kiberdrošība, gan materiāltehniskais aprīkojums dažādās kultūras institūcijās, lai mēs varētu nosargāt kultūras mantojumu visdažādākajās krīzes situācijās, vai tās būtu vētras vai cita veida apdraudējumi. Tāpat tās ir mācības. Līdz šā gada beigām ir jātop skaidram plānam par to, kā kultūras institūcijas rīkojas krīzes situācijās, un skaidrs, ka daudzas no aktivitātēm un papildu rīcībām, ko no kultūras institūcijām sagaida, diemžēl nav iespējams veikt bez papildu finansējuma.

Mēs, protams, esam jau veikuši mājasdarbu un pārskatījuši izdevumus un to, ko iespējams pārlikt uz citām aktivitātēm jau pašreizējā budžetā. Ar to esam procesā un ejam cauri visiem deleģējumu, līdzdarbības, finansēšanas līgumiem, skatāmies, kādi ir nosacījumi, kā kaut ko var darīt labāk, efektīvāk, caurskatāmāk.

Valsts prezidents ir teicis, ka būtu ļoti slikti, ja par drošības prioritātēm sāktu uzskatīt lietas, kuras tradicionālā izpratnē ar drošību nav saistītas. Vai jūsu nosaukto prioritāšu finansēšanu nevar atlikt, vai tā ir nepieciešama tieši nākamajā gadā?

Es domāju, ka informatīvās telpas drošības stiprināšana ir pavisam skaidri uzsvērta gan Nacionālās drošības koncepcijā, gan mēs arī praktiski redzam, ka Krievija, īstenojot šo nežēlīgo karu Ukrainā, cīnās par cilvēku prātiem visdažādākajos formātos. Tas, kā mūsu mediju vide spēj stāvēt tam pretī, kā strādā mūsu žurnālisti, ir ārkārtīgi būtiski, lai mēs saprastu notiekošo, kā arī skaidrotu visdažādākās rīcības drošības stiprināšanai, lai mēs spētu stāvēt pretī šai milzu dezinformācijas gūzmai. Tas, protams, nozīmē mediju vides pielāgošanos šādai jaunai informācijas telpai un ļoti saspringtajai situācijai informācijas kara apstākļos. Ir redzams, ka līdzšinējie atbalsta formāti būtu pilnveidojami. Mēs strādājam pie tā, lai pārskatītu esošo Mediju atbalsta fonda uzbūvi, taču šāds institucionāls finansējuma mehānisms līdz šim nav pastāvējis, tādēļ arī aicinājām tam piešķirt papildu finansējumu.

Arī sabiedrības noturības kontekstā mēs domājam par to, kā, piemēram, Latvija reaģēja, uzņemot bēgļus no Ukrainas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma. 2022. gada februārī bija redzams, ka valsts varēja tikt galā ar pieaugošo bēgļu skaitu un spiedienu, ko šis cilvēku skaits varēja radīt uz pašvaldību pakalpojumiem, uz izglītības iestādēm, un kaut vai izmitināšanas jomā šo spiedienu sākumā ļoti palīdzēja risināt tieši nevaldības organizācijas. Sabiedrības noturība brīdī, kad notiek kāda krīze, ir cieši saistīta ar pilsoniskās sabiedrības spēju mobilizēties. Šādu organizāciju vai neformālo iniciatīvu stiprināšana, sadarbības veicināšana ir tas, kas būs kritiski tam, kā mēs kā sabiedrība kopumā reaģēsim uz visdažādākajām krīzēm, tostarp tas, lai mēs netraucētu darīt darbu tiem, kam varbūt tajā brīdī būs jāķeras pie daudz nopietnākiem instrumentiem.

Tas pats faktiski attiecas uz kultūras nozares gatavību krīzēm. Ir ārkārtīgi kritiski saglabāt mūsu identitāti raksturojošās kultūras vērtības. Tas ir tas, kas mums palīdz stāvēt pretī daudziem izaicinājumiem, un citās pasaules vietās ir pierādījies, ka identitātes apziņa ir tas, kas palīdz uzbūvēt valsti no jauna. Tur ir nozīme gan kultūras institūcijām, gan pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tiem, kas ar savu ikdienas darbu stiprina sabiedrības noturības spēju.

Kāds ir Mediju atbalsta fonda uzbūves pārskatīšanas mērķis? Ko tādējādi vēlaties panākt?

Mediju atbalsta fonda apjoms pēdējos gados ir pieaudzis diezgan strauji. Tā mērķis ir sabiedriski nozīmīga satura veidošana latviešu valodā, un tas zināmā mērā ir saistīts gan ar savstarpējās uzticības, gan saliedētības stiprināšanu, bet vissvarīgāk - fonds ir par neatkarīgas žurnālistikas stiprināšanu. Kā jau minēju, fonda apjoms ir pieaudzis un paralēli klāt ir nākuši arī citi atbalsta mehānismi, piemēram, mediju digitalizācijai. Mums ir jāsaprot, vai fonda pašreizējā uzbūve un projektu konkursu formāts ir vislabākais, lai sasniegtu mērķi.

Pirmie soļi ir saruna ar pašiem mediju nozares pārstāvjiem par to, kā viņiem sokas gan ar projektu rakstīšanu, gan ar faktisko ieviešanu. Ir jāanalizē arī līdzšinējie rezultāti, lai saprastu, kādu auditoriju mēs sasniedzam, vai sasniedzam un vai pašreizējie formāti tam ir piemērotākie. Šogad arī izmēģinājām jaunu projektu konkursa formātu, kas bija sadarbības projekti starp nacionāliem un reģionāliem medijiem vai nacionāliem un diasporas medijiem. Skatoties pieteikumus, parādījās arī lietas, par ko nebijām pirms tam iedomājušies. Tas ir arī pavisam normāli, ka formāti mainās, un procesa laikā saprotam, ka kaut kas līdz galam nestrādā un ir jāpārskata. Jautājums ir arī, vai iekļautie nosacījumi un apraksti, kas ir gaidāmie rezultāti, ir visām pusēm vienlīdz skaidri un saprotami.

Pirms vairākiem gadiem, kad Sabiedrības integrācijas fonda vadībā stājās Zaiga Pūce, procedūras diezgan apjomīgi tika pārskatītas. Tas nozīmē, ka Mediju atbalsta fondā šo gadu laikā kaut kas ne līdz galam ir strādājis?

Procedūru pārskatīšana ļoti labi atspoguļojās NVO fonda ieviešanas laikā, un tas bija piemērs, kā, klausoties nozares teiktajā, notika pilnveidošana. Mediju atbalsta fonds ir jaunāks nekā NVO fonds, un, manuprāt, arī apjoms sākotnēji bija mazāks. Galvenais ir tiešām saprast, vai fonds šobrīd palīdz sasniegt mērķi, kas runā par daudzveidību, par sasniedzamību, par iešanu līdzi laikam un konkurētspēju pašreizējā mediju vidē.

Iepriekšējās kultūras ministres laikā līdz galam netika atbildēts jautājums, ko iesākt ar Nacionālajā drošības koncepcijā ietverto nosacījumu, ka no 2026. gada 1. janvāra sabiedrisko mediju saturs jāveido tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai. Vai šis jautājums vēl ir aktuāls, un vai jūs meklēsiet kādus risinājumus?

Šeit ir vairākas lietas. Pirmkārt, jau pieminētajās mediju politikas pamatnostādnēs ir skaidri definēts mērķis - stiprināt mediju vidi pamatā uz latviešu valodas bāzes. Šis ir jautājums arī par to, ka mediju nozare ilgstoši bija atstāta bez skaidras virzības un bez skaidriem uzstādītajiem mērķiem, izņemot šo vienu pēdējā brīdī Nacionālās drošības koncepcijā iekļauto teikumu. Šobrīd Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) ir piedāvājusi risinājumu, kā īstenot Nacionālās drošības koncepcijā noteikto pēc būtības - veidot vienotu informatīvo telpu, vienlaikus uzrunājot šeit dzīvojošās mazākumtautības. No 2026. gada 1. janvāra ir jāsāk strādāt jaunajai pieejai, kā tiek uzrunāts mazākumtautības sabiedriskajā medijā. Tas būs SEPLP un jaunās apvienotā sabiedriskā medija valdes kopīgais uzdevums šo pieeju izveidot. Mēs redzam, ka jau notiek pārmaiņas, piemēram, vairs nav "Rus.lsm", bet ir "Lsm+", kurā daudz skaidrāk ir redzams, kādas vēl grupas šis medijs cenšas uzrunāt. Tās ir izmaiņas pēc būtības.

Tomēr tā ir interpretācija, jo Nacionālās drošības koncepcijā iekļautais teikums ir ļoti skaidrs gan attiecībā uz datumu, gan attiecībā uz valodu - tā ir latviešu valoda un Eiropas kultūrtelpai piederīgas valodas.

Sabiedriskajiem medijiem ir uzdevums uzrunāt Latvijā dzīvojošās mazākumtautības. Par šo diskusijas ir notikušas arī Saeimas Mediju politikas apakškomisijā, kur tika prezentēta šī jaunā pieeja. Kā jau teicu, tas būs SEPLP un jaunās apvienotā sabiedriskā medija valdes uzdevums līdz galam izstrādāt pieeju mazākumtautību uzrunāšanai.

Ir uzvirmojušas diskusijas par apvienotā sabiedriskā medija valdes atalgojumu. Jūsuprāt, tas ir samērīgs, saprotams vai tomēr būtu pārskatāms?

Es varu saprast sabiedrības sašutumu šajā jautājumā un arī diskusijas par to, kāds ir piemērots atalgojums. SEPLP ir tas, kurš noteica šo atalgojumu, veicot izvērtējumu un apskatot atalgojuma amplitūdu arī citās valsts kapitālsabiedrībās. Tāpat tas ir jāsaista ar kopējiem apvienotā sabiedriskā medija uzdevumiem un pārmaiņu kontekstu. Budžeta veidošanas kontekstā vietā ir diskusija arī par atalgojumiem valsts pārvaldē, tostarp valsts kapitālsabiedrībās kopumā.

Tomēr arī tad, ja SEPLP lēmums par atalgojumu ir izsvērts, finansējums vienalga tiks gaidīts no valsts budžeta, un Ministru prezidente ir skaidri paudusi, ka iestājas pret tālāku algu celšanu. Arī jūs sakāt, ka ir vieta diskusijai. Tad kura rokās ir bumba, lai šo diskusiju ne tikai uzsāktu, bet arī noslēgtu?

SEPLP ir jāskaidro lēmuma pieņemšanas process un tas, kā šī atalgojuma amplitūda tika noteikta. Turklāt tas, protams, ir arī skatāms sabiedriskā medija apvienošanas kontekstā. Nākamajiem gadiem pieejamais finansējums ir zināms, ņemot vērā arī apvienošanās procesu. Tas attiecas gan uz tehnoloģisko aprīkojumu, gan uz visu darbinieku atalgojumu un sociālo aizsardzību. Tieši šajā kontekstā SEPLP ir jāskaidro sabiedrībai lēmumu pieņemšanas process.

Apvienotajam sabiedriskajam medijam darbs ir jāsāk 2025. gada 1. janvārī. Jūsu skatījumā viss notiek gludi un atbilstoši grafikam?

Mēs esam regulārā saziņā ar SEPLP, un šobrīd viss notiek saskaņā ar plānu. Turklāt runa ir ne tikai par datumiem, bet arī par uzstādījumiem un to, ko sagaidām no sabiedrisko mediju apvienošanas. Lai tā būtu ne tikai juridiskās struktūras maiņa, bet lai arī pēc būtības mazinātos administratīvais aparāts un birokrātija, lai visiem šajā apvienošanas procesā būtu skaidri nākamie soļi, vai tie būtu televīzijas, radio vai "Lsm.lv" darbinieki, kā arī lai šis medijs būtu konkurētspējīgs plašākā mediju telpā globālā kontekstā tehnoloģiski, satura ziņā un lai mūsu sabiedriskais medijs ir tāds, kuram sabiedrība uzticas. Tieši tādēļ ir ļoti svarīgi, kā SEPLP par šo procesu komunicē gan ar sabiedrību, gan ar visām iesaistītajām pusēm.

Jūs jau pieminējāt Okupācijas muzeja ekspozīciju Stūra mājā jeb Tetera namā. Valdība ir atbalstījusi KM informatīvajā ziņojumā iekļauto scenāriju, kas paredz Tetera nama virzīšanu uz atsavināšanu un pārdošanu atklātā izsolē. Lai gan ir skaidra politiskā vienošanās, ka Okupācijas muzeja darbība Stūra mājā ir jāsaglabā, kāda būs muzeja nākotne, un cik lielā mērā KM šajā procesā būs iesaistīta?

Šobrīd nomas līgums līdz 2050. gadam ir nostiprināts zemesgrāmatā. Mēs šobrīd strādājam pie tā, lai ekspozīcija šajā vietā varētu atrasties bez termiņa ierobežojumiem. Esam ciešā saziņā ar Valsts nekustamajiem īpašumiem (VNĪ), kas organizē ēkas atsavināšanas procesu, un kopā ar Okupācijas muzeju mēģinām saprast, kas ir labākais risinājums, vai tie ir noteikti nosacījumi atsavināšanas procesā, vai ir nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, kas pieļauj izņēmumu tajā, uz cik ilgu laiku vienu nomas līgumu var nostiprināt zemesgrāmatā. Uzstādījums no manas puses ir atrast tādu risinājumu, kas pavisam droši garantē, ka Stūra mājā ekspozīcija varēs atrasties arī pēc 2050.gada.

Kad ir jābūt skaidram, kāds ir risinājums, vai tam vēl ir laiks?

Esmu lūgusi precizēt VNĪ viņu piedāvātos risinājumus. Kopumā uz šo jautājumu atbilde ir jārod līdz gada beigām. Es uzskatu, ka atsavināšanas procesam ir jāsākas tikai tad, kad mēs esam pavisam pārliecināti par ekspozīcijas atrašanos Stūra mājā arī turpmāk.

Arī Rīgas kuģniecības un vēstures muzejs ir problēmbērns, jo tā ēka ir sliktā stāvoklī. Vai un ko tur ir iespējams izdarīt?

Gadījums ar Rīgas kuģniecības un vēstures muzeju ir spilgts piemērs tam, kā, ilgstoši neatrodot nomas nosacījumus, kas ļauj veidot uzkrājumus un veikt regulāru ēku uzturēšanu labā stāvoklī, galu galā mēs nonākam pie brīžiem, kad pie sijām ir jākarina spaiņi, kā mēs to esam redzējuši.

Šim jautājumam ir vairāki elementi. Pirmais ir esošās situācijas risināšana. Ir jāsaprot, kas ir jādara Rīgas kuģniecības un vēstures muzejā, lai pasargātu cilvēkus un muzeja krājumus. Turklāt šis jautājums ir skatāms kopsakarā ar Doma baznīcas tehnisko stāvokli. Par to valdībā jau diskutējam un mēģinām saprast, kas ir iespējamais risinājums un darbu grafiks.

Otra lieta ir tas, kā mēs vispār varam saglabāt labā stāvoklī kultūras mantojuma ēkas, saglabājot to vēsturisko vērtību. Esmu lūgusi arī sagatavot analīzi par to, kā izvēlētās apsaimniekošanas formas izmaksā īstermiņā un cik tas izmaksā ilgtermiņā, ņemot vērā dažādos darbus, kas jāveic noteiktās ēkās noteiktā laika posmā. Es uzskatu, ka, piemēram, ēkām, kuras ir nupat atjaunotas vai rekonstruētas vai uzbūvētas, jau no paša sākuma ir jāparedz regulāri uzkrājumi, apsekojumi un tehniskie darbi, lai to stāvoklis nemainīgi tiktu uzturēts labs.

Mēs runājam arī par Kultūras mantojuma ārkārtas fonda izveidi, kas mums ļautu nevis ik reizi prasīt naudu no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem jumtu lāpīšanai, bet nodrošinātu finansējumu, ar ko varam rēķināties, un tad izvērtēt darbus prioritārā secībā.

Šie visi ir jautājumi, ko, protams, nerisina KM viena pati, tas ir ciešs dialogs ar VNĪ. Mēs esam šo sarunu uzsākuši, un tagad tā turpinās jau budžeta kontekstā.

Vai ir iespēja, ka jau nākamā gada budžetā tiek paredzēts finansējums, lai tā pati Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja ēka nenonāktu līdz ārkārtas situācijai, kam tā pašlaik ir ļoti tuvu?

Tas ir viens no prioritārajiem pasākumiem, ko esam iekļāvuši savā budžeta pieprasījumā. Tālāk tas būs budžeta sarunu jautājums.

Ja runājam par būvniecības projektiem, mērķis ir šī un nākamā gada laikā izstrādāt Rīgas Filharmonijas būvprojektu, tad KM un Rīgas dome vērsīsies valdībā, lai rastu finansējumu projektam. Kāds ir plāns? Vai paredzēts, ka projekta īstenošana pilnībā tiks apmaksāta no valsts budžeta, vai arī tiek strādāts, lai piesaistītu citus finanšu avotus?

Šobrīd Rīgas domei ir jānoslēdz projektēšanas līgums, kam šā gada budžetā ir paredzēts finansējums 3,5 miljonu eiro apjomā. Savukārt, ja runājam par būvniecību, tad tas ir jādara sadarbībā ar Rīgas domi, un tur līdzšinējā vienošanās ir par valsts aizņēmumu. Taču šobrīd vissvarīgākais ir noslēgt projektēšanas līgumu, jo arī projektēšana prasīs laiku, un tas ir laika posms, kad visiem iesaistītajiem ir jāstrādā pie nākamajiem soļiem, lai būvniecību varētu uzsākt saskaņā ar iecerēto laika grafiku.

Koalīcijas partneri būs gatavi atbalstīt aizņēmumu šim mērķim?

Tā ir bijusi iepriekšējā vienošanās, iesaistoties gan ministrijai, gan pašvaldībai. Savukārt tiem darbiem, kas ir jāveic šobrīd, finansējums jau ir.

Pirms laika izskanēja ziņas, ka Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju varētu veidot kā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienību. Cik daudz ir aktualizēts šis jautājums, un kādi ir nākamie soļi, lai šo iedzīvinātu?

Šobrīd KM ciešā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur šī struktūrvienība atradīsies, arī veic nepieciešamos soļus. Top grozījumi normatīvajos aktos, kas nosaka Nacionālā mākslas muzeja funkcijas. Tie ir formālie soļi, kas ir jāveic, un to mēs pašlaik darām. Ir arī atrasts finansējums esošā budžeta ietvaros. Tādēļ Nacionālais mākslas muzejs varēs izsludināt konkursu uz attiecīgajām amata vietām, tostarp struktūrvienības vadītāja amatu.

Darba grupas ziņojumā ir diezgan skaidri iezīmēta vīzija un laika grafiks astoņu gadu termiņā, kā Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienības funkcijas ar laiku varētu pieaugt un mainīties. Šobrīd svarīgākais ir nodibināt šo struktūrvienību un sākt darbu ar krājumu, skaidri parādot gan kultūras nozarei, gan sabiedrībai kopumā, ka laikmetīgās mākslas nozare mums ir jāstiprina un tam jāpiešķir arī šāda veida uzmanība.

Pirms stāšanās amatā jūs norādījāt, ka vēlaties veicināt latviešu valodas izmantošanu ikdienā. Kādi ir priekšlikumi, lai to izdarītu?

Ja runājam par latviešu valodas stiprināšanu, ir vairākas dimensijas. Viena ir lasītprasmes veicināšana, kur jau tiek īstenotas brīnišķīgas programmas Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadībā. Tas ir arī par savstarpējo sadarbību ar Izglītības un zinātnes ministriju. Uzsāktais dialogs ir bijis veiksmīgs un aktivitātes notiek daudz koordinētāk. Arī mediju politikas kontekstā latviešu valodas stiprināšana ir izcelta.

No budžeta esam lūguši papildu finansējumu latviešu valodas mācībām pieaugušajiem, un tas ir arī darbs, ko veicam kopā ar koalīcijas partneriem. Šobrīd tas ir kopīgs uzdevums Izglītības un zinātnes ministrijai, KM un arī Labklājības ministrijai izstrādāt piedāvājumu, kā šo sistēmu pilnveidot, lai tā būtu koordinētāka, pārskatāmāka un lai tiešām ikvienam, kurš vēlas mācīties latviešu valodu, tāda iespēja būtu. Turklāt runa nav tikai par finansējumu un par to, lai šie kursi būtu bez maksas, bet arī par to, lai vispār būtu infrastruktūra, kurā ir skaidra koordinācija, skaidri iespējamie pakalpojumu sniedzēji. Līdz šim, īpaši attiecībā uz ārvalstnieku integrāciju, sistēma ir bijusi ārkārtīgi sadrumstalota, balstīta uz projektiem ar nelieliem pārrāvumiem starp kursiem. Manuprāt, ir pienākums radīt tādu infrastruktūru, kurā ikviens, kurš vēlas mācīties latviešu valodu, to var darīt, nevis sagaidīt, ka cilvēki to kaut kā atrisinās paši.

Šādam kursu piedāvājumam būtu jānoklāj visu valsti, sākot no Ventspils un beidzot ar Daugavpili? Kā arī šādiem kursiem būtu jābūt pieejamiem visu gadu?

Jā, tas būtu ļoti svarīgi. Mēs esam redzējuši, ka, nodrošinot latviešu valodas kursus Ukrainas civiliedzīvotājiem, piešķirot tam atbilstošus valsts budžeta līdzekļus, mēs tiešām esam spējuši nodrošināt pārklājumu visā valstī, turklāt dažādos valodas prasmes līmeņos un dažādos dienas laikos. Bet arī tur ir izaicinājums ar pārrāvumiem kursu nodrošināšanā.

Tomēr tā ir pieredze, no kuras mēs ļoti daudz varam mācīties, lai tiešām nodrošinātu pārklājumu. Līdz šim tomēr piedāvājums pa pašvaldībām ir bijis ļoti izkaisīts, varbūt vēl universitātes dažkārt to nodrošina, ja ir ārvalstu studenti. Ir jābūt gandrīz detektīva spējām, lai atrastu iespējas, kur var mācīties latviešu valodu.

Latvija vēsturiski mantojumā ir saņēmusi kopienu, kuras daļa nav bijusi motivēta integrēties, un pēdējo 30 gadu pieredze liek teikt, ka līdz šim Latvijas īstenotā integrācijas politika ir izgāzusies. Tagad pie mums ierodas jaunas citu nacionalitāšu grupas. Arī Eiropas Savienībā arvien vairāk sāk runāt par to, ka līdzšinējā migrācijas politika, iespējams, nav bijusi pareiza, jo veidojas noslēgtas kopienas, kuras nav ieinteresētas integrēties uzņemošajā nācijā. Cik lielā mērā Latvija ir gatava tam, ko šodien mēs varam redzēt Parīzē, Barselonā, citās lielajās Eiropas pilsētās?

Mums faktiski nav bijuši tik daudz pētījumu, kas tiešām ļautu novērtēt, cik gatavi iekļauties jaunatbraucēji ir vai nav Latvijas sabiedrībā. Tas, ko rāda starptautiskie pētījumi, ir, ka ikviens, kurš ierodas valstī un plāno tur dzīvot kādu laiku, ir ieinteresēts iekļauties vietējā sabiedrībā. Šeit ir jautājums, kuru es minēju jau iepriekš, par integrācijas un atbalsta aktivitāšu pieejamību, to nepārtrauktību un to koordināciju. Latvijā integrācijas politika, kas attiecas uz jaunatbraucējiem, ir bijusi sadrumstalota un projektos bāzēta. Tur, līdzīgi kā latviešu valodas kursos, ir bijuši pārrāvumi aktivitātēm pieejamajā atbalstā. Pieejamais atbalsts ir informatīvais atbalsts, jurista konsultācijas, integrācijas kursi, darbs ar izglītības iestādēm. Integrācijas politikas uzdevums ir no pirmās dienas spēt piedāvāt to infrastruktūru un atbalstu, lai iekļaušanās process varētu notikt. Līdz šim tas nav tādā formātā bijis pieejams.

No pagājušā gada Sabiedrības integrācijas fondā strādā vienas pieturas aģentūra, kam ir arī reģionālās filiāles. Es domāju, ka šāds formāts, kad integrācijas atbalsta aktivitātes uzrauga kāda viena valsts institūcija, ļauj mums daudz labāk strādāt ar datiem, labāk saprast, cik efektīvi ir šie integrācijas atbalsta pasākumi, vai tie sasniedz valsts uzstādīto mērķi, vai tie ir labā kvalitātē un rezultātā, vai pēc to saņemšanas cilvēki runā latviešu valodā, vai viņi šeit var atrast sev nepieciešamos pamatpakalpojumus.

Migrantu izcelsmes valstis var mainīties un mainīsies, tas būs atkarīgs nevis no integrācijas politikas, bet no citiem procesiem, tostarp no tā, kā mēs redzam cilvēkkapitāla attīstības stratēģiju un augstākās izglītības eksporta piedāvājumu. KM uzdevums ir radīt infrastruktūru un atbalsta mehānismu, lai jau no pirmās dienas tie, kas ierodas Latvijā, var uzzināt pamatprincipus, uz kuriem ir būvēta mūsu valsts un uz kuriem ikdienā funkcionē sabiedrība.

Cik, jūsuprāt, ilgi ir jādarbojas vienas pieturas aģentūrai, lai varētu izdarīt secinājumus, kuri no atbalsta pasākumiem strādā labi, kuri nē?

Šobrīd vienas pieturas aģentūras līgums ir līdz 2025. gada beigām, bet es saredzu, kā arī atlikušajā Eiropas Savienības fondu plānošanas periodā Sabiedrības integrācijas fonds varētu turpināt īstenot šo projektu. Viens cikls, lai būtu pietiekama sākotnējā informācija, varētu būt apmēram pieci gadi. Tagad līgums ir uz divarpus gadiem un jau var sākt vērtēt katru pakalpojumu. Bet, lai redzētu ietekmi uz iznākumu, piemēram, nodarbinātību vai izglītību, ir nepieciešams ilgāks laiks. Citas valstis, kuras jau iepriekš ir ieviesušas šādu monitoringa mehānismu, var izmērīt, piemēram, cik drīz ieguldītais finansējums atgriežas valsts budžetā nodokļu veidā. Protams, ka, piemēram, augsti kvalificētu speciālistu gadījumā viņu pienesums vietējai ekonomikai diezgan ātri ir redzams, bet ir arī tādas iebraucēju grupas, kur varbūt tas laika periods ir ilgāks. Taču, lai mēs šo vispār varētu izmērīt, sistēma ir jāuzbūvē, un Sabiedrības integrācijas fonds ir uzsācis darbu pie varbūt tādas rudimentāras datu analīzes sistēmas, bet tas jau ir labs sākums.

Tomēr kādēļ, jūsuprāt, pašlaik vispār sākas diskusijas par Eiropas Savienības migrācijas politiku?

Diskusija ir bijusi no brīža, kad noteiktas lēmumu pieņemšanas kompetences tika nodotas Eiropas līmenim, jo patvēruma politika nav vienmēr bijusi Eiropas līmeņa jautājums.

Tā vienmēr ir bijusi polarizējoša diskusija, un daudzi no jautājumiem atkārtojas viļņveidīgi. Arī attiecībā uz integrācijas politiku, manuprāt, vienmēr ir vietā uzdot jautājumus, vai līdz šim ieviestās aktivitātes strādā vai nē. Ir ļoti svarīgi arī apzināties, ka daudzi no rezultātiem nebūs redzami uzreiz, bet vēlāk.

Pētījumi citās valstīs, kur bija sajūta, ka ļaudis atbrauks uz īsu laiku, pastrādās un brauks atkal mājās, un kur ar viņu integrāciju no paša sākuma nav strādāts, rāda, ka izaicinājumi ir lielāki un ir redzami pat vēlākajās paaudzēs. Tas ietekmē cilvēku iespējas par sevi parūpēties, nopelnīt, radīt saviem bērniem labu dzīvi, un mēs redzam, tā neapmierinātība par to, kas viņu vecākiem vai vecvecākiem bija jāpieredz, ierodoties valstī, vēlāk izpaužas arī bērnos un mazbērnos. Mācība ir, ka integrācijas atbalsta sistēmai ir jābūt tādai, kas ļauj jau no pirmās dienas strādāt ar ikvienu, kurš ierodas pie mums. Pat ja šis cilvēks šeit uzturēsies īslaicīgi, pusgadu, gadu, pieredze būs pavisam citādāka, jau savlaicīgi saņemot integrācijas atbalsta pasākumus.

Latvijā izteikti ir bijusi redzama arī attieksme, ka gan jau viss atrisināsies pats no sevis. Iespējams, ja zināšanas un attieksme būtu bijusi cita jau uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, šodien mēs nedzīvotu tik sašķeltā sabiedrībā.

Varbūt, bet šeit ir ļoti svarīgi arī saprast to, ka Latvijā dažādas mazākumtautības ir dzīvojušas vēsturiski, bet ar tiem cilvēkiem, kas šeit ieradās padomju okupācijas laikā, nav bijusi iespēja strādāt no pirmās dienas, lai veicinātu integrāciju. Notika tieši pretējais. Migrācijas mērķis padomju okupācijas laikā bija mazināt latvisko identitāti, tādēļ tas ir pavisam cits konteksts un savā ziņā tās ir pat nesalīdzināmas lietas. Pēdējo 30 gadu laikā arī visdažādākie jautājumi ir ietekmējuši to, kā viss ir attīstījies tālāk. Tas ir saistāms arī ar izglītības sistēmu, un pēdējos gados, protams, ar ģeopolitiskajiem notikumiem.

Tas, kā mēs veicinām savstarpējo uzticēšanos, savstarpējo izpratni par to, kas tad ir mūsu valsts pastāvēšanas pamatprincipi un pamatvērtības, ir ļoti nozīmīgs uzdevums, ar kuru arī KM strādā, īstenojot dažādas vienojošas sociālās atmiņas aktivitātes, īstenojot mērķtiecīgu mediju politiku par vienotas informatīvās telpas veidošanu, stiprinot mūsu kultūrtelpu. Kultūras institūcijām un ikvienam kultūras nozares spēlētājam ir ārkārtīgi nozīmīga loma tajā, kā mēs ikviens ieraugām mūsu identitātes stūrakmeņus.