Azartspēļu jomā daudziem tik kārdinošais totālais aizliegums nav nekāds risinājums, uzskata FM pārstāve

Ja ir pilnīgs liegums, tad jārēķinās, ka cilvēki apmierinās savu interesi citādāk un nu jau bez uzraudzības. Tāpat Bogdanova uzsver, ka neviens no iesaistītajiem ar šo likumprojektu nav pilnīgi apmierināts, bet tajā pašā laikā apmierināti ir visi, jo ir mēģināts atrast vidusceļu un sabalansētu kompromisu. Drīzumā paredzēts uz priekšu virzīt arī regulējumu, kas paredzēs, ja tirgotāja gada apgrozījums ir virs 50 000 eiro, tam obligāti jānodrošina iespēja norēķināties ar bezskaidru naudu.

Cik būtiskas izmaiņas azartspēļu nozarē jūs sagaidāt pēc grozījumiem Azartspēļu un izložu likumā?

Likuma grozījumi ir apjomīgi, un izmaiņu tiešām ir daudz. Reformas šajā nozarē ir vajadzīgas, jo kardinālu izmaiņu nav bijis ļoti sen. No vienas puses tā ir legāla darbības nozare, tādēļ katram ierobežojumam ir jābūt ļoti samērīgam un izvērtētam, bet tajā pašā laikā mēs apzināmies, cik lielu kaitējumu nozare var nodarīt sabiedrībai. Tādēļ daudzas pašvaldības mēģina azartspēļu zāles vispār savās teritorijās aizliegt, bet prakse liecina, ka totāls aizliegums faktiski nestrādā.

Ja Latvijā šis darbības veids ir atļauts un likumā nav tikai vienas vienīgas rindiņas "Aizliegts. Punkts", tad ir jābūt vietām, kur spēļu zāles var atrasties, vienlaikus nosakot ierobežojumus, kas jāievēro. Tāpat ir jāatceras, ka vēsturiski, runājot par azartspēlēm, mēs runājam par fiziskām zālēm, bet interneta radīta evolūcija, tāpat kā daudzās citās nozarēs, ir notikusi arī azartspēlēs. Internetā pastāv ļoti daudz Latvijā nelicencētu azartspēļu vietņu, kuras mēs, protams, bloķējam un turpināsim to darīt, bet tehnoloģijas attīstās un absolūti izslēgt šādas lietas mēs nevaram. Ar absolūtu aizliegumu mēs riskējam cilvēkus "aizstumt" uz šādām nelicencētām azartspēļu vietām.

Līdz ar to mūsu mērķis pirmām kārtām ir panākt to, lai cilvēki, kuriem sākotnēji nebija šāda skaidra nodoma, azartspēļu zālēs nemaz nenonāktu jeb citiem vārdiem ierobežot jaunpienācēju skaitu. Otrām kārtām, lai tiem, kuri apzināti ir izdarījuši šo izvēli, laika pavadīšana tur ir maksimāli droša. Droša no personas datu aizsardzības viedokļa, no finanšu krāpniecības risku viedokļa un, protams, no veselības viedokļa, jo azartspēles ir saistītas ar atkarības riskiem. Turklāt tā ir procesu atkarība, kas savā ziņā ir bīstamāka par vielu atkarību, jo to ir grūti pamanīt apkārtējiem. Vienlaikus cīņa ar procesu atkarību ir tikpat smaga kā ar vielu atkarību, jo psiholoģiskais mehānisms ir gana līdzīgs.

Līdz ar to šajos grozījumos mēs nosakām ne tikai redzamo ierobežojumu sarakstu, ko sabiedrība izprot labāk, piemēram, vecuma sliekšņa paaugstināšana, "neredzams izskats", kas attiecas uz prasībām fasādēm, darbalaika ierobežojumi, bet mēs arī nosakām pienākumu azartspēļu organizatoriem ieviest spēlētāju uzvedības monitoringa sistēmu. Šis ir ļoti progresīvs solis, jo svarīgi ir saprast, kas notiek ar konkrēto cilvēku. Piemēram, ja cilvēks dodas uzspēlēt tikai kādreiz, tad riski nav nemaz tik lieli, jo pieauguši cilvēki var lemt, kā pavadīt savu brīvo laiku. Taču, ja ir neveselīgas uzvedības pazīmes, tad valstij un spēļu organizatoriem būs pienākums reaģēt un uzrunāt šādus cilvēkus. Piemēram, pētījumi liecina, ka no viena cilvēka ar atkarību tālāk cieš līdz pat sešiem septiņiem cilvēkiem, kas ar viņu ir saistīti. Sociālā ietekme ir ļoti liela. Ir arī gradācija atkarībā no tā, kādas pazīmes ir identificētas. Mums par to bija arī darba grupa un mēs izstrādājam Ministru kabineta noteikumu projektu, nesagaidot likuma pieņemšanu, skaidri apzinoties, ka detaļas ir būtiskas. Mērķis ir nevis šādus cilvēkus izstumt no kontrolētās zonas, bet palīdzēt viņiem un sniegt atbalstu.

Latvijas spēļu biznesa asociācija ir paudusi, ka ļoti vēlas, lai valsts nosaka skaidru rāmi, kur spēļu zāles drīkst un kur nedrīkst atrasties, jo pašlaik katra pašvaldība pieņem savu lēmumu un katrs konkrētais gadījums pēc tam tiek risināts caur tiesām. Šādam rāmim būtu jābūt?

Es piekrītu, ka pieejamības jautājums ir ārkārtīgi būtisks. Šajā likumprojektā tas nav skatīts, un tam ir vairāki iemesli. Sākotnēji šāds uzdevums no Ministru kabineta puses Finanšu ministrijai arī netika dots, un ļoti loģiski no sākuma ir iezīmēt objektu, par ko mēs runājam, kā tas izskatās, kurš tiek ielaists, kurš netiek, ko tur drīkst darīt, ko nedrīkst, un tad runāt, kur šis objekts var vai nevar atrasties.

Ja to visu saliktu kopā, šis jautājums kļūtu ļoti emocionāls.

Radikāls aizliegums diemžēl nav risinājums. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, ja nozare ir legāla, var noteikt vietas un teritorijas, kur tās darbība ir aizliegta, bet tas nevar būt totāls aizliegums. Ja kaut kur azartspēles tiek aizliegtas, tad vienlaikus ir jāpasaka, kur tās ir atļautas. Tādēļ varbūt stingri, bet skaidri un saprotami nosacījumi noteikti līdzēs visām pusēm. Mēs varam kaut vai iedomāties, cik liela "mašinērija" pašlaik ir iesaistīta šo savstarpējo attiecību kārtošanā - pašvaldībās, Azartspēļu un izložu uzraudzības inspekcijā un beigās vēl tiesās. Mēs tērējam nenormāli daudz laika un citu resursu, lai šo jautājumu noregulētu.

Mēs Finanšu ministrijā izanalizējām ļoti daudzas tiesvedības, mēģinot saprast, kādēļ pašvaldības ir gribējušas slēgt katru konkrēto spēļu zāli, kādi bija argumenti. Pārsvarā bija minēts, ka spēļu zālēm ir ļoti spilgts un piesaistošs izskats un tajās tiek iekšā jaunieši. Faktiski šis likumprojekts ir atbilde uz tiem iemesliem, kuru dēļ pašvaldības gribēja panākt spēļu zāļu slēgšanu. Ja mēs šos iemeslus neitralizējam, tad tālāk jau daudz vieglāk ir runāt par pieejamību.

Tad, jūsuprāt, nemaz nevajadzētu noteikt konkrētu rāmi, pasakot pašvaldībām un nozarei, kur spēļu zāles nedrīkst un kur drīkst atrasties, jo iemeslus, kādēļ pašvaldības nevēlas azartspēļu vietas savā teritorijā, likums risina, kā arī ir bijis Satversmes tiesas spriedums?

Es domāju, ka tāds rāmis jebkurā gadījumā ir nepieciešams. Tādēļ mēs esam lūguši Ministru kabinetam uzdot Finanšu ministrijai uzdevumu deviņu mēnešu laikā atrast veidu, kā risināt pieejamības jautājumu.

Te ir divi aspekti. Viens ir īpaši sensitīvu zonu iezīmēšana, kurās nevajadzētu būt spēļu zālēm, tostarp arī ļoti liberālās pašvaldībās, kuras neko neierobežo. Piemēram, tas var būt spēļu un rekreācijas laukumu tuvumā, pie izglītības iestādēm, kas nav augstskolas, diskusijas noteikti būs par daudzdzīvokļu mājām, lai nav tā, ka kāds, čībās ejot pēc maizes, iegriežas spēļu zālē un ne tikai neatnes maizi, bet vēl nospēlē visu ģimenes iztikas naudu. Otrs aspekts ir par procedūru, kā tiek pieņemti lēmumi. Ja tiek noņemti riski, par ko bija lielākie iebildumi, un tiek aizsargātas sensitīvās zonas, tad lēmumu var pieņemt viena kompetenta iestāde un tajā nav jāiesaista daudz cilvēku katrā atsevišķā pašvaldībā. Vienlaikus, protams, pašvaldībām, izstrādājot savus teritoriālplānojumus, ir tiesības izveidot kartējumu, kur drīkst un kur nedrīkst atrasties azartspēļu vietas. Taču lēmumus par konkrētām spēļu zālēm šajā gadījumā tad pieņemtu Azartspēļu un izložu uzraudzības inspekcija. Ja spēles noteikumi ir skaidri, tad, piemēram, attālumu līdz sensitīviem objektiem var izvērtēt arī viena pati inspekcija, kurai tad ir arī atbilstoša pieredze. Tie ir risinājumi, par kuriem mēs sāksim diskutēt.

Veselības ministrs ir minējis, ka viņš gribētu šo diskusiju redzēt jau Saeimā, skatot tikko valdības akceptētos grozījumus Azartspēļu un izložu likumā. Arī mēs apzināmies, ka Saeimas deputāti noteikti šo jautājumu uzdos. Tāpēc arī plānojam jau sasaukt darba grupu, kurā ir sapulcināti ļoti kompetenti cilvēki. Tur ir pārstāvētas ne tikai visas ministrijas un nevalstiskās organizācijas, bet pie mums ir nākuši arī ārsti, psihologi, viesnīcu pārstāvji. Tā ir ļoti laba vide, lai sagatavotu kvalitatīvus un profesionālus priekšlikumus, jo tikai tādi priekšlikumi ir samērīgi un ilgtspējīgi. Ja tā nav, tad normas "dzīvo" tikai līdz nākamajai tiesas prāvai, kur tās tiek apstrīdētas.

Likumā ir arī paredzēts, ka spēlētāju uzvedības monitoringu veic azartspēļu rīkotājs. Tomēr ikviena uzņēmuma galvenais mērķis ir gūt peļņu, tādēļ pēc būtības viņi spēlētāju ierobežošanā nemaz īpaši nav ieinteresēti. Piemērs ir kaut vai nesenais gadījums Lietuvā, kad atklājās, ka "BaltCap" fonda darbinieks diezgan ilgā periodā ir nospēlējis miljonus fonda naudas, bet azartspēļu rīkotājs ne par kādām aizdomām neziņoja. Kā varēs kontrolēt, ka šī uzraudzība tiešām notiek un tā nav formāla?

Spēļu organizatoram būs jāizstrādā risinājums atbilstoši kritērijiem. Mēs neesam definējuši ļoti detalizētas tehniskās prasības, kā tieši tas ir jādara, jo sistēmas atšķiras. Šādas monitoringa sistēmas darbojas jau daudzās valstīs, un, ja tas ir starptautisks koncerns, kas darbojas Latvijā, tad loģiski viņi pārņems savas grupas sistēmas un praksi. Mēs savukārt nosakām, kas ir tās lietas, kuras ir jākontrolē. To visu uzraudzīs Azartspēļu un izložu uzraudzības inspekcija. Ja likumā noteiktās vadlīnijas neievēros un ja mēs redzēsim, ka spēlētājs netiek pasargāts, mēs uzskatīsim, ka šis uzvedības monitoringa rīks nav ieviests un par to sekos arī atbildība.

Tomēr kā noķert to, ja kāds azartspēļu rīkotājs šo monitoringu veic tikai formāli?

Visu varēs redzēt elektroniski, jo būs auditācijas pieraksti. Tas ir arī viens no argumentiem, kāpēc mēs ieviešam viedkartes, un būs pienākums spēlētājus reģistrēt un personificēt. Nevarēs vienkārši atnākt ar skaidras naudas maisu, iemest to automātā, visdrīzāk aiziet ar tukšu maisu un neviens par to nezinās. Tā kā faktiski to varēs izkontrolēt.

Turklāt, ja būs mēģinājumi iejaukties sistēmās, tas jau būs ļoti būtisks pārkāpums ar risku palikt bez licences, un azartspēļu licences ir ļoti dārgas. Diez vai organizatori gribētu iet uz tādu risku.

Par likumprojektu ir saņemts arī diezgan daudz iebildumu, un lielākā daļa no tiem valdības apstiprinātajos grozījumos nav ņemti vērā. Vai tas nerada risku, ka virkne no likuma normām reāli nedarbosies? Piemēram, Latvijas reklāmas asociācija ir norādījusi, ka ir faktiski neiespējami aizliegt piekļuvi ārzemju tīmekļvietnēm, kurās ir redzama azartspēļu reklāma. Arī Latvijā reģistrētām tīmekļvietnēm pilnībā nav iespējams kontrolēt reklāmu, kas parādās gala lietotājiem, un visas pašlaik likumā ietvertās normas ir apejamas, kas rada risku, ka dzīvē tas vienkārši nedarbosies.

Mēs esam ļoti atbildīgi piegājuši šo normu izstrādei.

Ja runājam tieši par reklāmu, tad ir vairāki veidi, kā reklāma nokļūst tīmekļa vietnēs. Likuma normas darbosies uz apzinātu reklāmas izvietošanu. Tomēr ir arī tā saucamās "pop up" reklāmas, un tīmekļa vietnes turētājs var pat nezināt, ka gala lietotājs tajā redz azartspēļu reklāmu. Ir skaidrs, ka pilnīgi visas reklāmas mēs ar grozījumiem likumā nevarēsim izslēgt, bet mēs varēsim atrisināt vienu konkrētu daļu. Šie grozījumi ir veidoti pēc parauga, kā mēs bloķējam azartspēļu tīmekļa vietnes, risinājums ir identisks. Visas problēmas tas, protams, neatrisinās, bet tas ir solis uz priekšu, lai azartspēļu reklāmu apjomu mazinātu, jo mums ārkārtīgi būtiski ir mazināt informācijas pieejamību par nelegālo saturu.

Tomēr neatrisinātā problēma ir reklāmas aizlieguma efektivitāte. Latvijā azartspēļu reklāma ir pilnībā aizliegta, bet nelicencētais saturs vienalga nonāk līdz mūsu iedzīvotājiem. Līdz ar to sanāk, ka nelicencētas vietnes reklamējas, bet licencētās par sevi stāstīt nedrīkst. Šis ir ļoti jutīgs jautājums, un likuma grozījumu darba grupā par to vienošanos neizdevās panākt. No vienas puses, mēs neesam gatavi uz tik radikālu soli kā azartspēļu reklāmas atļaušana. No otras puses, mēs redzam, ka aizliegums vienkārši nestrādā. Tāpēc paralēli šim likumprojektam valdība pieņēma Ministru kabineta noteikumus, kas ļauj piekļūt salīdzinoši nelielam Eiropas Savienības fondu projektam par padziļinātu izpēti. Arī ar ārvalstu kvalitatīvu ekspertīzi mēs ceram atrisināt tādus jautājumus kā sabalansēts risinājums attiecībā uz reklāmu. Tāpat ir jāformulē attieksme pret datorspēlēm, jo datorspēles ir pilnas ar azartspēļu elementiem, un neviens tur neko nedara. Mēs gribētu iedziļināties un saprast, vai un kā šo jautājumu risināt, jo īpaši bērniem ir trausla psihe, un caur datorspēlēm ir gana vienkārši iemest tur atkarības "āķīšus", pēc tam tos aktivizējot jau pieaugušā dzīvē.

Taču, ja atgriežamies pie izteiktajiem iebildumiem, tad es varu apgalvot, ka neviens no iesaistītajiem ar šo likumprojektu nav pilnīgi apmierināts, bet tajā pašā laikā apmierināti ir visi. Mēs mēģinājām atrast vidusceļu un sabalansētu kompromisu. Pilnīgi visas puses apmierinātas nebūs nekad, jo tām ir radikāli atšķirīgi viedokļi. Finanšu ministrijai te drīzāk vajadzēja būt par tādu kā mediatoru, lai līdzsvarotu piedāvātos risinājumus.

Manuprāt, izstrādātais piedāvājums ir gana labs un tas strādās. Šeit ir svarīgi, lai būtu līdzsvars, pretējā gadījumā kāda no iesaistītajām pusēm varbūt likuma pieņemšanas brīdī jutīsies laimīgāka, bet risinājums nebūs ilgtspējīgs un darbosies līdz nākamajam skandālam, pēc kura mēs atkal atgriezīsimies nulles punktā.

Vēl ļoti iekrita acīs, ka azartspēļu rīkotāji uzstāj, ka līdzīgas prasības, kādas ir attiecībā uz azartspēlēm, būtu jāattiecina arī uz naudas loterijām, kuru rīkošanā monopols ir "Latvijas Loto". Stingrāku regulējumu loterijām negribat ieviest tādēļ, ka tas ir valsts uzņēmums?

Es domāju, ka viņi mēģina šo argumentu izmantot, lai nedaudz novērstu uzmanību no sevis. Loterijas un azartspēles ir pilnīgi atšķirīgas jomas. To ir atzinusi gan Satversmes tiesa, gan tas ir atzīts pētījumos. Ir pilnīgi atšķirīgi instrumenti, kā spēle ir veidota, un to pazīmes ir atšķirīgas. Protams, var oponēt, ka pensionāram arī loterijas biļešu iegāde var būtiski sist pa maku, bet tomēr potenciālie tēriņi būtiski atšķiras. Atšķiras laika periods, kurš ir jāgaida līdz iespējamam laimestam, jo skaitļu loteriju izlozes notiek vienu vai pāris reizes nedēļā. Pētījumi liecina, ka jo lielāks ir laiks starp tēriņu un potenciālā laimesta brīdi, jo mazāks ir atkarības risks.

Ir arī momentloterijas.

Jā, ir arī momentloterijas, bet te mēs atgriežamies pie potenciālajām laimestu summām. Turklāt būtisks faktors ir varbūtības koeficients, jo loterijām ir skaidri zināma tirāža un laimests nevar būt ne mazāks, ne lielāks, kā paredzēts. Azartspēles ir pilnīgi kaut kas cits. Lai gan arī visas azartspēles nav vienādas. Piemēram, par visbīstamāko veidu tiek uzskatīti spēļu automāti.

Tādēļ jautājumā, kādēļ loterijām ir šķietami vairāk atļauts, ir vesels faktoru kopums, kas tās atšķir no azartspēlēm, un ir ļoti stingras robežas, kuras valstis ar savu monopolu nepārkāpj, jo primārā motivācija nav pēc iespējas lielāki finanšu rādītāji, bet gan šāda veida izklaides nodrošināšana sabiedrībai. Vēlme pēc azarta cilvēkiem ir bijusi gan pirms 100, gan 1000 gadiem. Es, protams, būtu priecīga, ja šī vēlme tiktu apmierināta tikai sportā, bet arī loterijas ir tas, kas tiek piedāvāts. Dzīve nevar būt tikai melnbalta, un ir lietas, no kurām mēs gribam cilvēku uzmanību novirzīt, un azartspēles ir riskanta nodarbe. Es gan minēju, ka arī azartspēles nav vienādas - ir gudrākas spēles, ir tādas, kuras ar skaņām vai spilgtumu vairāk orientējas uz vēlamo impulsu izraisīšanu spēlētājos. Arī uzraudzības monitoringa rīkā ir paredzēts, ka, ja organizators pamana, ka spēlētāja uzvedība neizskatās veselīga, tad tam ir jāatslēdz piekļuve šādām spilgtām, uz impulsiem orientētām spēlēm, un, ja uzvedība neuzlabojas, tad vispār jāpārtrauc viņa spēlēšana.

Jūs minējāt, ka likuma grozījumos esat centušies panākt samērīgumu un salāgot visu pušu intereses. Tagad likumprojektu izskatīs Saeima, un, ja deputāti to padarīs stingrāku, var parādīties atkal jaunas tiesvedības?

Galvenais risks ir, ka cilvēki aizies no kontrolētas un drošas vides spēlēt azartspēles uz absolūti nekontrolējamu pasauli. Šajā gadījumā šķietams risinājums ar totālu aizliegumu nav risinājums. Arī ar tagad piedāvātajiem risinājumiem mēs būsim viena no stingrākajām valstīm Eiropā. Mūsuprāt, pārmērīgi ierobežojumi faktiski nozīmēs liegumu, un, ja tas ir liegums, tad jārēķinās, ka cilvēki apmierinās savu interesi citādāk un nu jau bez uzraudzības.

Nu jau pusgads ir aizvadīts ar jauno Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu 2024.-2027.gadam. Vai jau ir skaidrs, kas no plānā paredzētā darbosies un ar kā ieviešanu dzīvē būs problēmas?

Mēs uz priekšu virzāmies atbilstoši plānam. Ir izveidots patstāvīgs formāts, digitālais rīks, kurā ir iesaistītas visas ministrijas un arī nevalstiskais sektors un kurā par katru pasākumu ir reizi mēnesī jāatskaitās, kas ir izdarīts. Tādējādi nav pārpratumu, vai darbs virzās uz priekšu. Ja gadījumā mēs redzam, ka ar kādu plāna punktu neiet tik labi, tad to arī izrunājam un risinām. Līdz šim mums ir izdevies atrisināt visus problēmjautājumus, ja tādi ir parādījušies. Vēl nav gada beigas, kad būs jāatskaitās par pieņemtajiem lēmumiem, bet es teiktu, ka virzāmies uz priekšu labi.

Daudzi projekti ir izstrādāti, ir izsludināti publiskajā saskaņošanā, piemēram, rēķinu projekts, projekts par reitingu izmantošanu publiskajos iepirkumos. Augustā būs arī kases aparātu noteikumi, kuros paredzēsim vienkāršāku procedūru reitinga uzņēmumiem. Ja runājam par reitingiem, tad esam arī tikušies ar Uzņēmumu reģistra pārstāvjiem, ir bijušas vairākas diskusijas, kā A reitinga uzņēmumiem vienkāršot izmaiņu veikšanu reģistrā. Ja uzņēmumam ir A reitings, tas nozīmē, ka mums nav jautājumu, tas ir standarta uzņēmums, un kādēļ mums vēl prasīt no viņa papildu informāciju vai izziņas, ja varam viņam nodrošināt "zaļo koridoru". Ja ir kaut kādas novirzes no standarta situācijām, tad gan ir jāpapēta un jāskatās vairāk.

Tas nozīmē, ka atvieglojam un paātrinām procedūras standarta uzņēmumiem, neapgrūtinām viņu komercdarbību, bet savus resursus veltām tur, kur tas ir vajadzīgs vairāk.

Tāpat tūlīt izsludināsim publiskajā apspriešanā regulējumu skaidras naudas caurskatāmības nodrošināšanai. Regulējums paredzēs posttermināļa nodrošināšanu, ja tirgotāja gada apgrozījums ir virs 50 000 eiro. Ja pircējs gribēs norēķināties ar karti, tad tirgotājs vairs nevarēs atteikties no kartes pieņemšanas un likt norēķināties tikai ar skaidru naudu. Labā ziņa, ka arī nozares ļoti aktīvi sadarbojas. No šā gada sākuma daudzas bankas ir sākušas piedāvāt posttermināļus arī mobilajās ierīcēs, tādējādi vairs nav jāiegādājas posttermināļa iekārtas, un karšu pieņemšana tirgotājam atmaksājas daudz ātrāk. Esam rēķinājuši, ka ar 35 000 eiro apgrozījumu uzņēmumam atmaksājas gan fiksētās karšu pieņemšanas izmaksas, gan mainīgās. Tie ir ne tikai finansiālie ieguvumi, bet tādā veidā pamudinām uzņēmumus skatīties digitālajā virzienā.

Vai esat aplēsuši, uz cik daudziem tirgotājiem varētu attiekties jaunais regulējums?

Šo iniciatīvu esam apsprieduši Ēnu ekonomikas ierobežošanas darba grupā, kas bija veltīta skaidras naudas jautājumiem. Aplēses ir, bet šis cipars īsti nesniedz atbildi uz jautājumu. Tas it kā skartu mazāk nekā 1000 uzņēmumu, bet faktiski šobrīd daudziem uzņēmumiem ir posttermināļi, bet viņi tos neizmanto. Ietekme noteikti būs plašāka par 1000 uzņēmumiem. Pārsvarā tas ietekmēs mazos un vidējos uzņēmumus, jo lielajiem uzņēmumiem ar to problēmu nav. Pētījumi pat liecina, ka lielākā daļa lielo uzņēmumu priecātos, ja norēķinos aizliegtu skaidru naudu, jo tā ir milzīga izmaksu pozīcija.

Kāpēc joprojām tik daudz uzņēmumu izmanto skaidru naudu? Viens no iemesliem varētu būt, ka tas ir vēsturisks ieradums. Ir ģimenes bizness, kas vienmēr ir strādājis ar skaidru naudu un posttermināli uzskata par birokrātisku prasību. Tas ir tāpat kā ar mobilo telefonu - tiklīdz sāc izmantot viedtālruni, nesaproti, kā varēji dzīvot ar podziņtelefonu. Te stāsts ir līdzīgs, tādēļ mēģinām uzņēmējus virzīt digitālajā virzienā. No Finanšu ministrijas pozīcijām raugoties, jo mazāks ir skaidras naudas apjoms ekonomikā, jo sarežģītāk arī starp legālajām skaidras naudas plūsmām paslēpt ēnu ekonomikas izpausmes. Tādējādi kļūs dārgāk piedalīties ēnu ekonomikā tiem, kas to dara mērķtiecīgi un meklē šādas iespējas.

Ko tad darīt ar tādiem tirgotājiem, pakalpojumu sniedzējiem, kuriem it kā karšu pieņēmējs ir, bet regulāri ir problēmas norēķināties, piemēram, problēmas ar internetu, vēl kādas tehniskas ķibeles? Viņi vienkārši negrib izmantot posttermināli?

Šādos gadījumos jau strādās atbilstošas uzraudzības metodes, piemēram, kontrolpirkumi. Šobrīd tā ir tirgotāja izvēle un tirgotājam nav pienākuma nodrošināt posttermināli. Bet, kad norma būs obligāta regulējumā un uzņēmums atteiksies pieņemt karti, tad arī sekos atbilde no uzraugiem. Protams, ka būs tādi, kas gribēs izvairīties, bet kopumā iedzīvotāju attieksme ir likumpaklausīga.

Pēdējais Latvijā veidotais pētījums par ēnu ekonomiku liecina, ka Latvijā lielākā ēnu ekonomikas komponente ir "aplokšņu algas". Tajā pašā laikā darba tirgus Latvijā ir "uzkarsis", darbinieku trūkst, kas nozīmē, ka darba devēji nemaz nevar tik vienkārši diktēt noteikumus. Ko tas nozīmē - "aplokšņu algu" kultūra ir iesakņojusies un tās vienlīdz pieņemamas ir arī darbiniekiem?

Ļoti labs jautājums. Darba tirgū darba roku trūkst, un ir jautājums, kāpēc cilvēki joprojām ļaujas, ka darba devēji viņus diskriminē. Īpaši tiem, kas strādā pilnīgi legāli, liekas paši par sevi saprotami ieguvumi no tā, ka var izmantot gan atvaļinājumu, gan slimības lapas, bet ir cilvēki, kas par to neaizdomājas, un tā ir maldināšana, ka darba devējs neskaidro un cilvēki neprasa. Lai arī sākotnēji var šķist, ka "aplokšņu alga" ir liekāka par balto algu, tad realitātē tā ir krietni zemāka. Mūsu mērķis ir pamodināt iekšējo motivāciju, ka ar legālu algu tu saņem arī aizsardzību darba nespējas gadījumā, bērnu kopšanas atvaļinājumu un galu galā vecumdienās pensiju.

Sarunās ar iedzīvotājiem attiecībā uz "aplokšņu algām" svarīgi ir nemoralizēt, bet gan likt aizdomāties par tiem aspektiem, kuros pats cilvēks sevi diskriminē. Pirmais arguments ir ne pat tik daudz budžeta ieņēmumi, kas līdz ar "aplokšņu algām" nenonāk līdz, piemēram, ātrajai palīdzībai vai ugunsdzēsējiem, bet arī par pašu cilvēku, ko viņš zaudē.

Esam nesen izsūtījuši vēstules universitātēm, jautājot, cik daudz universitātēs pievēršas ēnu ekonomikas jautājumiem, un aicinot skaidrot ēnu ekonomikas riskus no trīs dažādiem skatu punktiem. Pirmkārt, kā ēnu ekonomika ietekmē uzņēmēju - ja darbojies ēnu ekonomikā, tad nevari panākt efektivitāti, piesaistīt līdzekļus no investoriem, ir riski, kas saistīti ar reputāciju, visu laiku balansējot uz robežas. Otrais, kā ietekmē nodarbinātos - es tad atsakos no visām cilvēktiesībām būt pasargātam un vai tiešām es zinu, cik es nesaņemu, saņemot "aplokšņu algu". Trešais, kā klients, kas iegādājas preces vai pakalpojumus nelegālā un neoficiālā vidē pat, ja prece vai pakalpojums sākotnēji ir bijis kvalitatīvs, jūtas, ja nav ne čeka, ne garantijas. Arī sadarbības partneri no Veselības ministrijas - Slimību profilakses un kontroles centrs - plaši skaidro, ka, saņemot neoficiālus medicīnas vai skaistuma pakalpojumus, meitenes taupa, bet sekas var būt ļoti smagas. Neoficiālā vidē klients ir ļoti neaizsargāts.

Latvijas Bankas dati par norēķiniem ar maksājumu kartēm liecina, ka, kamēr bezskaidras naudas norēķini gadu no gada stabili aug, skaidras naudas izņemšana no bankomātiem visai stabili "turas" ap 400 miljoniem eiro mēnesī, bez lieliem pieaugumiem un kritumiem. Jūsuprāt, tas ir veselīgs apjoms Latvijas ekonomikai, vai tam tomēr būtu jābūt mazākam?

Mēs gribētu, lai apjoms mazinātos. Apjoms ir gana stabils, un tas nozīmē, ka "lielajā mežā baravikas atrast ir krietni sarežģītāk". Mūsu interese ir šo apjomu samazināt un mudināt sabiedrību mazāk ikdienas norēķinos izmantot skaidru naudu, bet tas nenozīmē skaidras naudas aizliegšanu. Medijos bieži vien tiek pasniegts vai sabiedrība to tā uztver, ka Finanšu ministrija plāno aizliegt skaidru naudu. Mēs neplānojam aizliegt. Protams, ir atsevišķi darījumi, kuros skaidra nauda nav atļauta, piemēram, nekustamo īpašumu nevar iegādāties par skaidru naudu. Mūsu mērķis ir mudināt sabiedrību ikdienā vairāk izmantot bezskaidru naudu - tas ir gan efektivitātes, gan ērtuma jautājums. No Finanšu ministrijas puses, jo mazāk ir skaidras naudas, jo vieglāka ir uzraudzība, vairāk varam virzīties uz automatizāciju, mazināt slogu nodokļu maksātājiem un izvairīties no liekām darbībām, kurām šobrīd tiek tērēti valsts resursi.

Pētījums par ēnu ekonomiku no vienas puses rāda kritumu, no otras puses to laikam par tādu būtisku uzlabojumu arī nevar nosaukt. Kur, jūsuprāt, ir lielākā problēma?

Pētījumi uzrāda ēnu ekonomikas samazināšanos, un tas ir mērķtiecīgā darba rezultāts pēdējo gadu garumā. Vienmēr jau šķiet, ka, pieņemot kādu regulējumu, rezultātam ir jābūt nākamajā dienā. Tas tā nenotiek. Tajā pašā laikā mēs rādām to, ko darām, un cilvēkiem sāk parādīties izpratne. Kā mēs varam panākt būtiskus rezultātus? Tam nepieciešamas sistēmiskas izmaiņas. Mēs varam aicināt cilvēkus uzlabot savu uzvedību, bet līdz zināmai robežai.

Viens no būtiskiem risinājumiem, ko esam veidojuši kopā ar Tieslietu, Ekonomikas ministriju un nozaru asociācijām, ir attiecībā uz uzturlīdzekļu nemaksātājiem. Viņi ir ļoti liela parādnieku grupa, vairāk nekā 43 000 cilvēku, lielākoties vīrieši darbspējīgā vecumā, kas diez vai piekrīt dzīvot, saņemot pusi minimālās algas. Valsts risinājums šobrīd ir, ka, ja uzturlīdzekļu parādnieka apgādībā ir divi nepilngadīgi bērni un viņš saņem minimālo algu 700 eiro bruto, viņa rīcībā paliek 560 eiro. Kāda šim parādniekam ir motivācija oficiāli saņemt, piemēram, 1500 eiro, ja pēc attiecīgajiem ieturējumiem viņam tāpat paliks 560 eiro. Redzams, ka šāds risinājums nestrādā. Tādēļ ir izdevies panākt kompromisu, ka, ja alga ir lielāka par minimālo algu, tad tiek paņemti 30% no summas, kas pārsniedz minimālo algu. Tā vismaz ir kaut kāda motivācija.

Arī uzņēmumu reitinga projekts ir ļoti laba iniciatīva. Tas uzņēmumiem dod signālu, ka, ja spēlē pēc spēles noteikumiem, tad esam gatavi atkāpties no stingrākām prasībām, dažādām izziņām utt. Savstarpējās uzticības faktors ir ļoti svarīgs, un arvien vairāk regulējumu mēs veidojam tieši pēc šāda principa - ja uzņēmums ir A reitinga grupā, tad tam ir priekšrocības. Uzņēmumi tādējādi ir iekšēji motivēti savus mājas darbus izdarīt, uzlabot procesus un iekļūt A reitingā. A reitinga uzņēmumi nodrošina vislielāko nodokļu masu un ir mūsu ekonomikas būtisks balsts.

Kā ēnu ekonomikas kontekstā vērtējama dažādu kriptoaktīvu izmantošana, jo tos nereti izmanto tieši tādēļ, lai maksājumus padarītu neizsekojamus?

Kripto ir karsta tēma ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Šogad tika pieņemts regulējums, kas ļaus kriptovalūtai ienākt mūsu ikdienas dzīvē kontrolētā un sertificētā veidā - tiks izveidoti starpnieki, kas varēs konvertēt kriptovalūtu. Starpniekiem ir gana lielas prasības, kas jāievēro, un ir jānodrošina pārbaudes, ka līdzekļi ir iegūti legāli, nenotiek naudas atmazgāšana vai citas nelegālās darbības.

Mēs esam diskutējuši par tēmu, cik kriptovalūta ir bīstama ēnu ekonomikā. Nav noslēpums, ka kriptovalūta daudzās valstīs ir nopietna pelēkā zona, taču tā ir pasaule, kas eksistē un ar to jārēķinās. Izvilkt no nezināmās pasaules daļas līdzekļus legālajā vidē ir pareizs virziens. Mēs nevaram apturēt progresu, bet ir jāspēj progresam tikt līdzi. Domāju, ka kopumā virziens ir pareizs.

Jāsaka, ka Latvijā mēs neredzam ļoti aktīvus darījumus ar kriptovalūtu salīdzinājumā ar citām valstīm, ja raugās uz kriptobiržas darījumu skaitu. Šobrīd es nesaskatu, ka pie pašreizējiem apstākļiem tas ir liels risks no ēnu ekonomikas apkarošanas viedokļa, tieši otrādi - varam palīdzēt kādam atgriezties redzamajā vidē no kriptopasaules.

Kā jūs kā par nodokļu administrēšanu atbildīgā Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece pašlaik vērtējat Valsts ieņēmumu dienesta (VID) reorganizācijas gaitu, kur VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldes funkcijas un uzdevumus paredzēts nodot finanšu ministra pārraudzībā izveidotajai tiešās pārvaldes iestādei - Nodokļu un muitas policijai, savukārt VID Iekšējās drošības pārvaldes operatīvās un izmeklēšanas funkcijas un uzdevumus nodot Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB)?

VID reforma ir gana ambiciozs projekts ar daudz tehnisku nianšu. Vasaras sākumā Ministru kabinets ir apstiprinājis likumprojektu paku, un tagad gaidām, kad Saeima par to sāks diskutēt rudens sesijā. Domāju, ka daudz debašu par to nebūs, jo likumprojekts ir gana gludi ticis cauri Ministru kabinetā un saskaņots ar visām iesaistītajām instancēm. Ja kādos jautājumos bija domstarpības, tad tās tika atrisinātas un atrasti kompromisi. Arī vasarā ir bijušas darba grupas, jo bez likumprojektiem ir bijušas praktiskākas lietas. Piemēram, jau ar nākamā gada 1.janvāri VID Iekšējo drošības pārvaldi plānots nodot KNAB, un attiecīgi veidojam rīkojuma projektu, kas un kā tiks nodots. Tāpat detalizēti meklējam risinājumus veiksmīgai atbalsta funkciju sniegšanai abām iestādēm, nekaitējot un pat uzlabojot viņu sniegumu, bez papildu finanšu līdzekļiem. Darbs notiek, un pašreiz neredzam riskus, kādēļ varētu būt novirzes no plāna.

Protams, Saeimas darbu prognozēt nevar, bet vai izdosies paspēt pieņemt visas nepieciešamās likumdošanas izmaiņas līdz gada beigām?

Jā, tā izskatās. Mēs, protams, gribētu, lai likumdošanas izmaiņas tiktu pieņemtas pēc iespējas ātrāk, jo tas arī ir viens no elementiem VID partnerības koncepta ieviešanā, kas ir aktuāls arī ēnu ekonomikas ierobežošanas jautājums. Mēs virzāmies uz pieeju, ka VID ir servisa iestāde, "atbalstošs plecs" un partneris - ir jāvēršas pie VID un jārisina jautājumi kopīgi.