Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome skaidro dabas stihiju nodarīto un iezīmē gaidāmās cīņas par finansējumu

Vai esat apkopojuši operatīvo informāciju no dalīborganizācijām par to, kāda ir situācija pēc jūlija beigu lietavām un plūdiem?

Situācija ir ļoti atšķirīga.

Mēs jau pirmajā dienā izsūtījām informāciju savām dalīborganizācijām un tās tālāk lauksaimniekiem, lai tiek fiksēti visi zaudējumi, fotografēti vētras radītie bojājumi. Jāsaka, ka arī šeit bija interesanti, jo daļa lauksaimnieku teica, ka tam neredz jēgu, jo tāpat nekādu kompensāciju visdrīzāk nebūs un kādēļ darīt lieku darbu laikā, kad tāpat pietiek, ko darīt. Bet liela daļa lauksaimnieku zaudējumus fiksēja un informāciju iesniedza Lauku atbalsta dienestā (LAD). Ir redzams, ka lielākie postījumi ir Zemgalē - Dobelē, Bauskā, Jelgavā, nedaudz Tukumā.

Ja skatāmies uz nokrišņu daudzumu, tad kopumā ir skarti aptuveni 350 000 hektāru, kas ir 20% no kopējām deklarētajām lauksaimniecības zemju platībām. Ja runājam par lauksaimniecības kultūrām, tad no tā 144 000 hektāru ir ziemas kvieši, 47 000 hektāru - ziemas rapsis, 34 000 hektāru - zālāju, 15 000 hektāru - vasaras kvieši, 1600 hektāru - kartupeļi, 626 hektāri - ābeļdārzi.

Tika arī teikts, ka daļu ražas iespējams tomēr varēs saglābt un novākt. Kā tas izskatās pašlaik?

Tā kā pamatā ir skarta Zemgale, tad lielākoties mēs varam runāt par graudaugiem, un tur, kur tagad var tikt uz laukiem ar tehniku, kaut ko saglābt var. Tomēr, protams, ka mēs nevaram runāt par tādu rapša un citu kultūru daudzumu un kvalitāti, kāda bija, novācot ražu pirms šīm lietavām.

Vissliktākā situācija pašlaik izskatās ar dārzeņiem. Piemēram, kartupeļi, ja ūdens pietiekami ilgi paliek vagās un neaiziet, sāk pūt. Tas notiek jau tagad. Savukārt burkānus un bietes ietekmē ne tikai tas, ka ir ūdens, bet arī tas, ka laiks ir karsts, jo tie sāk ļoti strauji augt, visdrīzāk līdz novākšanai pāraugs, un līdz ar to raža būs ar daudz sliktāku kvalitāti. Dārzeņu audzētājiem situācija pašlaik galīgi neizskatās laba.

Tāpat te ir runa par apdrošināšanu - graudaugu platības tomēr lielākoties ir apdrošinātas. Kopumā Latvijā no pieteiktajām lauksaimniecības platībām apdrošināta ir gandrīz viena ceturtā daļa, kas kopumā ir ļoti maz, bet tieši Zemgalē šis īpatsvars ir daudz labāks - tuvu 70% -, un pamatā to veido labības apdrošināšana. Savukārt dārzeņu lauku apdrošināšana teorētiski ir iespējama, bet vienmēr ir jautājums, cik tas maksā un vai lauksaimnieki to spēj atļauties. Tādēļ, ja dārzeņu audzētājiem bojā aizies liela daļa ražas, tas būs ļoti sāpīgi.

Pašlaik lietavās un plūdos cietušo mājokļu dēļ ir sākušās ļoti asas diskusijas par apdrošināšanas līgumu segumu un to, kas kura apdrošinātāja interpretācijā ir vai nav plūdi. Lauksaimniekiem ir līdzīgas problēmas?

Es ne no viena lauksaimnieka līdz šim neesmu dzirdējis, ka kaut kas no apdrošinātāju puses būtu atteikts. Lauksaimniekiem lielākos riskus rada nevis upju pārplūšana, bet tiešām lietavas. Tādēļ līdz šim brīdim nav dzirdēts, ka kādam būtu atteikta atlīdzības izmaksa.

Līdz šim apkopotie dati liecina, ka Latvijas apdrošināšanas kompānijām lauksaimnieki iesnieguši pieteikumus par aptuveni trīs miljoniem eiro. Zemgalē lielākoties caur "Latraps" lauki ir apdrošināti pie vienas Vācijas kompānijas, un tur pieteikumi visdrīzāk būs par vēl kādiem pieciem miljoniem eiro.

Kad aptuveni būs skaidrs, cik daudz plūdu un lietavu skartajās teritorijās no šā gada ražas būs izdevies saglābt?

Tuvāko nedēļu laikā.

Tomēr, ja mēs runājam par šā gada ražu kopumā, ne tikai par lietavu ietekmi, tad ir redzams, ka šīs vasaras karstā laika ietekmē augi - turklāt te ir runa gan par graudaugiem, gan dārzeņiem - sāka ļoti strauji gatavoties un diemžēl ļoti daudzi būs lopbarības kvalitātē. Tas nozīmē, ka pat pie lielas ražas zemniekiem būs tā jāpārdod par zemāku cenu un būs mazāki ienākumi.

Cik plaši pēc lietavām jau ir atsākusies kulšana?

Situācija ir ļoti atšķirīga. Pamatā lietavas izraisīja divas problēmas. Ir vietas, kur zeme ir ļoti slapja un zemniekiem ir jāgaida, lai vispār uz lauka varētu uzbraukt ar tehniku. Ir vietas, kur to var izdarīt, bet labība ir sasista veldrē. Mūsdienās tehnika jau ir tāda, ka veldri var arī pacelt, bet vienalga tad ir jārēķinās, ka novāktā raža būs mazāka.

Zemkopības ministrija (ZM) ir sākusi diskusijas par Riska fonda izveidi tām lauksaimniecības nozarēm, kurās apdrošināšana nav pieejama vai nestrādā pietiekami labi, piemēram, augļkopība un dārzeņu audzēšana. Kas Riska fonda izveidē būtu svarīgi LOSP?

Ir notikušas jau divas darba grupu sanāksmes, kurās šī iecere gari un plaši tika izrunāta un izskanēja ļoti dažādi viedokļi. Viens, kas ir skaidrs, - nevajag izdarīt neko tādu, lai sabojātu jau esošo sistēmu, kas pamatā attiecas uz labības apdrošināšanu, jo tā strādā. Vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka Latvijā netiek apdrošināti dārzeņu stādījumi un augļu dārzi. Apdrošinātāji, kas bija klāt šajās sanāksmēs, teica, ka apdrošināt var pilnīgi visu, jautājums ir tikai par polises cenu. Līdz ar to jādomā, kā veidot apdrošināšanas produktu, lai tā cena būtu tāda, kuru zemnieks varētu atļauties. Vienlaikus ir skaidrs, ka, lai polises cena būtu pieejama, piemēram, slimību riskus vai ekonomiskos zaudējumus visdrīzāk neapdrošinās un tos tad varētu kompensēt no šāda Riska fonda.

Tāpat ir jāatceras, ka vēsturiski līdzīgs fonds jau bija izveidots un tas nedarbojās, jo dalība tajā bija brīvprātīga un, ja nemaldos, pietiecās tieši septiņi lauksaimnieki. Tādā veidā apdrošināšana nestrādās, un tas nav variants. Tādēļ, ja domājam, ko darīt ar tiem, kuriem nav apdrošināšanas, kuri nevar apdrošināties un kuriem vajadzētu atbalstu, tad, pirmkārt, ir skaidrs, ka dalībai šādā fondā jābūt obligātai. Otrkārt, rodas jautājums, cik tajā būtu jāiemaksā un no kurienes. Ja skatāmies, kā tas ir citās Eiropas valstīs, tad pārsvarā visur strādā apdrošināšana, bet tur, kur nestrādā, risinājumi ir dažādi. Piemēram, ir arī tā, ka daļa naudas šādos fondos tiek ieguldīta no tiešmaksājumiem. Vai mēs gribam daļu no tiešmaksājumu naudas, kura jau tā ir mazākā Eiropā, ieguldīt šādā fondā? Visdrīzāk nē. Vēl viens risinājums ir, ka šādā fondā ir jāveic iemaksas visiem, kuriem pieder lauksaimniecības zeme, piemēram, viens vai daži eiro par katru hektāru. Bet tas nozīmē, ka visi lauksaimniecības zemes īpašnieki saņems papildu nodokli.

Turklāt arī tie, kuri tagad iegādājas apdrošināšanas polises.

Jā, un tas rada jautājumus, jo šie lauksaimnieki saka, mums viss ir labi, mums neko tādu nevajag, nejauciet ārā strādājošu sistēmu.

Tāpat pašlaik LAD deklarētās lauksaimniecības zemes platības, kurās tiek veikta saimnieciskā darbība, ir ap 1,7 miljoniem hektāru. Kopējā lauksaimniecībā izmantojamā zeme pēc kadastra datiem ir 2,22 miljoni hektāru. Tas nozīmē, ka aptuveni 0,5 miljoni hektāru zemes pieder īpašniekiem, kuri ar lauksaimniecību nenodarbojas. Tas atkal rada jautājumus.

Tāpat lauksaimnieki uzreiz prasa - cik izmaksās šāda fonda administrēšana, kas to darīs un kas pieņems lēmumus par izmaksām no fonda? Piemēram, neviens lauksaimnieks vai lauksaimnieku organizācijas to nevar darīt, jo tas uzreiz rada interešu konfliktu. Tad to uzticēt bankām, apdrošinātājiem, valstij? Un cik tad tas maksās?

Mēs pašlaik ar ZM esam vienojušies, ka visas organizācijas savstarpēji šos jautājumus izrunā un uzraksta savus viedokļus - vai Riska fondu vajag un, ja vajag, tad kādu. Tad nāksim kopā vēlreiz un domāsim. Taču pamata uzstādījums ir neizjaukt to sistēmu, kur pašlaik darbojas apdrošināšana.

Tomēr meteorologi saka, ka šādi ekstremāli laikapstākļi, kādi tika piedzīvoti gan šogad, gan pērn, arvien vairāk kļūst par normu klimata izmaiņu ietekmē. Tas tomēr nozīmē, ka lauksaimniekus bez jebkādiem kompensāciju risinājumiem - vienalga, kādi tie būtu, - atstāt nevar.

Ziniet, ir arī zemnieki, kuri saka, ka neapdrošināsies, jo apdrošinātāji samaksāto naudu tāpat "apēd" kaut vai administratīvajās izmaksās, un tā vietā savi riski katram ir jāvada pašam - jātaupa un jāuzkrāj līdzekļi neparedzētiem gadījumiem. Pēc manām domām, tomēr apdrošināšana ir labākais risinājums.

Nekad gan nebūs tā, ka apdrošinājušies ir visi, tādēļ jautājums ir, kā rīkoties gadījumos, kad apdrošināšanas nav, bet ir radīti lieli zaudējumi. Es negribu nonākt tādās situācijās, kādas bija pērn, kad atnāk zemnieks, kuram krusa visu ir nokapājusi, un lūdz - palīdziet, citādi gandrīz vai jāiet kārties! Es cilvēcīgi viņa situāciju ļoti labi saprotu. Savukārt no otras puses ir zemnieks, kurš saka - pamēģiniet tikai izmaksāt atbalstu tiem, kas nebija apdrošinājušies, jo es apdrošināšanu pērku desmit gadus, pirmo reizi saņemšu atlīdzību, un tie, kas neko nav apdrošinājuši, arī saņems? Tas arī nav godīgi.

No jūsu teiktā var saprast, ka vienprātības par Riska fondu pagaidām starp lauksaimnieku organizācijām nav. Cik ilgi diskusijas vēl notiks? Vai uz nākamo vasaras sezonu tomēr nevajadzētu jau būt risinājumam?

ZM uzstādījums ir - saprotam, vai šādu fondu vajag, un, ja vajag, tad izdarām visu līdz rudenim, lai nākamajā gadā tas jau ir. Tāpat ZM ir paudusi, ka nevienam neko negrib uzspiest, lauksaimniekiem pašiem ir jāsanāk kopā un jāpasaka, ko vēlas.

Tomēr tas nav viegls jautājums, un es nedomāju, ka diskusija beigsies ātri. Taču šajā rudenī par to ir jātiek skaidrībā.

Ja abstrahējamies no nesen piedzīvotajām dabas kataklizmām, tad kāda kopumā šogad varētu būt raža?

Kopumā raža šogad nav slikta. Tomēr, kā jau es minēju, graudkopībā šogad problēma ir tajā, ka karstā laika dēļ vairāk ir lopbarības kvalitātes graudu. Laikapstākļi ietekmē arī citas nozares. Piemēram, lopkopības saimniecības Vidzemē saka, ka pēc pirmās pļaušanas karstuma dēļ pļavās neatauga jaunais atāls. Mums jau arī kopumā šķiet, ka lietus šovasar ir bijis, arī ja neskatāmies uz nesenajām lietavām, bet vieta no vietas mēdz atšķirties. Ir lauki, kas ir ļoti sausi, jo konkrētajā vietā lijis ir reti.

Ražas kvalitāte savukārt tālāk rada jautājumus par pārdošanas cenu. Agronomi arī saka, izskatās, ka lauksaimnieki šogad ir taupījuši uz mēslošanu - gan Eiropas prasību ietekmē, gan tādēļ, ka vienu gadu mēslojums bija ārkārtīgi dārgs, kas jau atkal ietekmē ražas kvalitāti. Ja runājam par cenām, tad labības cenas pasaules biržās pašlaik ir kritušās, un liela ietekme joprojām ir arī ģeopolitiskajai situācijai.

Vai joprojām graudu tirgu ietekmē arī peripetijas, kas visu laiku notiek ap Ukrainas graudu ievešanu Eiropas Savienībā (ES)?

Es teikšu, ka mūs Latvijā vairāk ietekmēja Krievijas graudi līdz brīdim, kad tika pieņemts lēmums par ievedmuitas ieviešanu. Tomēr es neteiktu, ka šī ietekme būtu redzama uz biržas cenām.

Pagājušajā gadā lielas problēmas bija redzamas piena lopkopībā, ko radīja gan lopbarības trūkums, gan zemās piena iepirkumu cenas. Vai šogad saimniecības ir atkopušās?

Nē. Mums jau ļoti ilgu laiku ir stagnējoša piena cena. Mēs dzīvojam robežā ap piena pašizmaksu. Ja mums vidējā piena cena ir ap 39 eirocentiem par litru, tad Eiropā tā ir 46 eirocenti par litru, bet izmaksas mums ir ļoti līdzīgas. Situācija nav laba. Mēs varbūt gaidījām, ka "E-piim" piena rūpnīcas atvēršana Igaunijā iedos kaut kādu grūdienu piena cenām, bet izskatās, ka tas tomēr nav noticis.

Kādēļ tā?

Grūti pateikt.

Latvija vispār šajā ziņā ir unikāla valsts. Tikai Latvijā un Rumānijā bioloģiski ražoto pienu iepērk par zemāku cenu nekā konvencionāli ražoto. Mēs te runājam, ka mums vairāk vajadzētu bioloģisko lauksaimniecību, bet kā es varu kaut vienu lauksaimnieku pārliecināt pāriet uz bioloģisko saimniekošanu, ja tad piena ražošana izmaksā vairāk, bet maksā par to mazāk. Eiropā bioloģiskā piena litrs maksā 5-10 eirocentus dārgāk, pie mums lētāk… Te es varu piekrist tam, ko savulaik teica zemkopības ministrs Didzis Šmits, ka ir jāsāk no otra gala, no sākuma ir jārada pieprasījums pēc bioloģiskajiem lauksaimniecības produktiem un tad radīsies arī piedāvājums.

Vai pērn vērojamā krīze ir atstājusi paliekošas sekas uz nozari - samazinājies saimniecību skaits, ganāmpulki?

Lopu skaits ganāmpulkos mazinās jau pēdējos 20 gadus. Tas pats attiecas uz saimniecību skaitu. Savukārt interesanti ir tas, ka kopējais izslauktais piena apjoms nemazinās. Tas nozīmē, ka likvidējas mazās saimniecības un arī pa kādai vidējai saimniecībai, bet lielās saimniecības kļūst efektīvākas. Samazinājums tiešām ir uz mazo saimniecību rēķina. Nu cik tu ilgi vari strādāt par pašizmaksu vai pat zem pašizmaksas?

Kādas ir nākotnes prognozes?

Turklāt lieta, kas lauksaimniecību ietekmēs ļoti būtiski un par ko būtu jādomā nākamo desmit gadu perspektīvā, ir jautājums, kas notiks ar Ukrainu un tās dalību ES. Vai būs asociētais līgums, vai Ukraina kļūs par ES dalībvalsti, vai iekļausies kopējā tirgū? Tas visu lauksaimniecību ietekmēs ļoti būtiski. Jo mēs ātrāk nonāksim pie kaut kādiem secinājumiem un aprēķiniem, jo mēs ātrāk tam spēsim pielāgoties. Es, protams, nezinu, kā ir šodien, bet pirms kara lielākā graudkopības saimniecība Ukrainā apsaimniekoja 800 000 hektāru. Viena saimniecība! Turklāt Ukrainā ir auglīgākā zeme Eiropā. Līdz ar to viņu ražas ir lielākas, pašizmaksa mazāka un lauksaimniecības apjoms ir liels. Tas ietekmēs ne tikai Latvijas, bet visas ES lauksaimniecību. Tādēļ jo mēs ātrāk zināsim, kurā virzienā iet, jo mēs ātrāk tam varēsim sagatavoties. Lopkopība ir viena no tām nišām, kur mēs varētu darboties. Mēs to mākam darīt, mūsu klimats tam ir piemērots, tādēļ jāmāk šī iespēja gudri realizēt. Taču, ja mēs redzam, ka mums ir ES zemākās piena iepirkuma cenas, tad tas to visu nestimulē.

Turklāt Covid-19 laika pieredze parādīja, ka ir jābūt pašpietiekamam, jo vienā dienā robežas var aizvērties un nekāda globālā tirgus vairs nav. Mums vajag spēt sevi pabarot. Mēs to tiešām varam, bet tad, lūdzu, nedarām neko tādu, ka kāda lauksaimniecības nozare pēkšņi "izkrīt" ārā. Mums ir jābūt gan lopkopībai, gan graudkopībai, gan dārzeņkopībai. Ja pēkšņi kāda nozare vairs nevar tik sekmīgi konkurēt, tad tā ir jāatbalsta vairāk, lai mēs spētu to noturēt. Pārtikas nodrošinājums ir arī nacionālās drošības jautājums.

Jūs darbojaties arī ES Piena nozares grupā. Pašlaik notiek virzība uz to, kā tieši ES tirgus atvērsies Ukrainai? Būs kopīgs tirgus, būs kaut kādi ierobežojumi Ukrainas lauksaimniecības precēm, būs citi modeļi?

Pašlaik šīs diskusijas ir ļoti smagas. Ukraina karo mūsu vietā, un mēs to ļoti labi saprotam un palīdzam, cik varam. Es zinu ļoti daudzus lauksaimniekus, kuri daudz palīdz, to nekur nereklamējot, nestāstot, bet vienkārši darot. No otras puses ir jāapzinās, ka Eiropā ir ļoti stingras prasības attiecībā uz pārtikas kvalitāti. Ukrainā bieži vien tā nav. Un, ja tu spēj saražot pārtiku lētāk tādēļ, ka tu neievēro tādas pašas prasības, tad tas nav godīgi, un, šādām precēm ienākot mūsu tirgū, tās vienkārši izspiež mūsu produkciju. Te būs jābūt kaut kādai samērībai. Vai tās būs kvotas, vai kādi citi mehānismi, pašlaik vēl ir ļoti grūti pateikt, bet šī diskusija notiek ļoti smagi, un nav nevienas ES valsts, kurai tas potenciāli nebūtu sāpīgi.

Šis ir jau otrais gads ar jauno platībmaksājumu sistēmu. Pagājušajā gadā lauksaimnieki daudz sūdzējās par sarežģīto pieteikšanās kārtību un milzīgo birokrātiju. Vai šajā ziņā ir notikuši uzlabojumi? Lauksaimnieki ir adaptējušies?

Kopš pagājušā gada mēs ļoti daudz esam strādājuši darba grupās kopā ar ZM un gājuši cauri visiem normatīviem, kas atnāk no Briseles, un skatījušies, kur pēc būtības uzskaite un kontrole ir vajadzīga un kur mēs varam uzticēties zemniekiem un domāt līdzi visām prasībām ar prātu. ZM tiešām, ko nu var, ir mēģinājusi mazināt - gan atskaišu skaitu, gan to iesniegšanas biežumu. Es teikšu, ka mēs esam spējuši vienoties par lielāko daļu to pretenziju, kas lauksaimniekiem bija sākumā. Nu, piemēram, fotogrāfijas, kuras apliecina, ka lauki ir apkopti atbilstoši prasībām, nesūtām uz LAD, bet gan glabājam paši, un pēc tam, kad LAD izlases kārtībā veiks pārbaudes, tās arī varēs parādīt. Nevajag jau lieki noslogot arī valsts pusi. Jo viņiem tiek iedots vairāk darba, jo grūtāk ir tikt galā ar pamata uzdevumu - platībmaksājumu izmaksāšanu. Bet kaut kas ir arī jāuzskaita un jāparāda, kas ir tikai loģiski. Tādēļ es varu teikt, ka sadarbība pašlaik ir laba.

Turklāt jāatceras, ka pērn sakrita kopā vairākas lietas. Lauksaimniekiem bija ļoti slikts gads ar sausumu, krusu un visu pārējo. Un, ja tad vēl katru dienu ir jāsēž pie datora, lai saprastu, kā jaunajā sistēmā ir jāraksta atskaites, tad vienā brīdī zemnieki ļoti "uzvilkās".

Pēc Konkurences padomes ziņojumiem par pārtikas preču uzcenojumu mazumtirdzniecības veikalos Latvijā, pavasarī apņēmāties meklēt risinājumus līdzvērtīgam Latvijas produkcijas uzcenojumam un vietējo preču īpatsvara palielināšanai veikalu plauktos. Vai šajā jautājumā ir kaut kas pavirzījies uz priekšu?

Es neredzu, ka situācija uzlabotos. Man pat šķiet, ka kļūst tikai sliktāk. Godīgi sakot, es nesaprotu tirgotājus. Mēs visi dzīvojam un strādājam vienā valstī, visi maksājam nodokļus un gūstam no tiem labumu, un mums visiem tādēļ vajadzētu būt šīs valsts patriotiem. Ja atceraties, tad mums bija milzīgas cīņas, ka pie Latvijas precēm vajag Latvijas karodziņus un pie importa precēm šo valstu ražotāju karodziņus. Beigās Saeimā nonāca pie kompromisa par karodziņiem vai uzrakstiem par izcelsmes valsti, lai dotu patērētājam tiesības skaidri zināt, ko viņš pērk.

No 1.septembra veikalos šiem karodziņiem un uzrakstiem pie precēm ir jābūt klāt. Ir palicis mazāk nekā mēnesis. Es vakar ieeju veikalā un pat uz lielajām informācijas zīmēm, kur var sarakstīt pašu vellu, nekā nav par produkta izcelsmes valsti. Tā vietā man ir jāņem un jāpēta dārzenis, uz kura ir uzlīmēta uzlīme ar informāciju tik sīkā šriftā, ka to ir grūti salasīt. Kādēļ to visu ir tik grūti izdarīt? Baidāmies? Negribam? Man ir sajūta, ka tirgotāji negrib norādīt produktu izcelsmes valsti. Es to nesaprotu.

Vēl interesantāk ir ar veikalu privātajām preču zīmēm. Piemēram, ko nozīmē "Rimi eļļa" vai "Maxima Well done vistas gaļa"? Es gribu saprast un redzēt, kas ir ražotājs, jo ir skaidrs, ka ne "Rimi" ražo eļļu, ne "Maxima" vistas gaļu. Atkal ir jāmeklē, kur ar ļoti maziem burtiņiem ir rakstīts ražotājs. Arī tā ir mana kā patērētāja apšmaukšana.

Savukārt, kas attiecas uz uzcenojumiem, tad jau Konkurences padome izstāstīja, ka Latvijas produktiem uzcenojumi ir lielākie. Protams, ka tirgus ekonomikā nevajag iejaukties, bet tagad ir redzama absurda lieta, ka mēs mūsu vietējo produkciju padarām cilvēkiem visgrūtāk nopērkamu. Manuprāt, tas ir nepareizi. Es zinu, ka pie šī jautājuma strādā Ekonomikas ministrija un uz rudeni piedāvās kaut kādu regulējumu, un mēs to gribēsim redzēt.

Es joprojām veikalos redzu milzīgus uzcenojumus. Es publiski nevienam to nevaru pierādīt, jo tas ir komercnoslēpums, bet nu nav precēm 20-30% uzcenojumi. Ir arī tādi un ir arī mazāki, bet joprojām ir arī 80%, 100% un 150% uzcenojumi. Manuprāt, tas nav samērīgi. Piemēram, daudzi jau tagad smejas, ka, ja gribat uzzināt, kādām ir jābūt pārtikas cenām, tad aizejiet uz "Depo", kas ir būvmateriālu veikals, bet ar pārtikas preču nodaļu.

Piemēram, Īrijā politiķi vispār ir nākuši klajā ar savdabīgu piedāvājumu, ka veikali ir jāuzskata par infrastruktūras objektu un kā jebkuru infrastruktūru, arī veikalu darbību var regulēt regulators.

Valdība arī tikko pieņēma ZM izstrādātos noteikumus. Jums tajos viss ir pieņemami?

Mēs tiem gājām cauri daudzās darba grupās un kašķu bija daudz. Tirgotāji gribēja vienu, lauksaimnieki un pārtikas ražotāji kaut ko citu, tādēļ es teikšu, ka ir panākts kompromiss. Lai šī jaunā kārtība sāk strādāt, paskatāmies, kā tas darbojas vismaz pāris mēnešus. Jebkurš normatīvais dokuments ir labojams, ja kaut kas nebūs labi.

Mums nesen bija intervija ar Latvijas mazo alus darītāju pārstāvi, un viņš teica, ka daudzi pircēji 1.septembrī būs ļoti pārsteigti, ka pie precēm, kuras uzskatīja par Latvijā ražotām, ieraudzīs ražotājvalstu karodziņus. Jūs attiecībā uz pārtiku sagaidāt to pašu?

Jā, un tas arī ir mērķis. Mums savulaik bija kampaņa "Tiesības zināt", un pirms tās veicām aptauju, un atklājās, ka cilvēki tiešām nezina, kurās valstīs ražotus produktus pērk, jo viņiem šķiet, ka tas ir kaut kas cits. Mēs domājam, ka zinām, ko nopērkam, bet reizēm tā nemaz nav. Tas ir mārketings.

Es varu nopirkt importa produktu. Tā jau nav problēma. Bet tad, kad es to pērku, es gribu, lai tas notiktu apzināti. Taču tad, kad es vēlos nopirkt vietējo ražojumu un mani apmāna, man tas nemaz nepatīk. Liela daļa cilvēku nelasa tos mazos burtiņus un pēc tam ir ļoti pārsteigti. Turklāt tā tas ir visās produktu grupās, ne tikai piena vai gaļas produktos.

Tur būs brīnumi. Tiešām būs.

Pavasarī Eiropu pāršalca lauksaimnieku protesti. Lai arī katrā valstī prasības bija nedaudz atšķirīgas, Eiropas zemniekus vienoja "nepatika" pret pārmērīgām Zaļā kursa prasībām, trešo valstu pārtikas importu un Eiropas birokrātiju. Lai arī LOSP Latvijā protestā nepiedalījās, tomēr valdībai nosūtījāt ziņu par lauksaimniekiem svarīgiem jautājumiem, kas ir pievienotās vertības nodokļa (PVN) samazinātā likme pārtikas produktiem, subsīdiju neaplikšana ar ienākuma nodokli, kadastrālo vērtību izmaiņas un nekustamā īpašuma nodokļa likmes, sezonas laukstrādnieku programma, lauksaimniecības dīzeļdegvielas apmērs un likme, kā arī nodokļu atvieglojumi zemes pārdevējiem, pārdodot zemi lauksaimniekiem. Kuras no šīm prasībām ir pavirzījušās uz priekšu, kurām ir valdības atbalsts?

Mēs nevienu neaicinājām piedalīties protesta akcijās, bet neaicinājām arī nepiedalīties, un daži mūsu biedri piedalījās. Taču, jā, mēs nosūtījām vēstuli gan valdībai, gan Finanšu ministrijai par jautājumiem, kas mums ir būtiski, lai Latvijas zemnieki nezaudētu konkurētspēju kopējā Eiropas tirgū.

Mums jūlijā par šiem jautājumiem bija saruna Finanšu ministrijā, kurā piedalījās arī "Zemnieku saiema" un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija. Es teiktu, ka šī saruna beidzās ne ar ko. Mūs uzklausīja, bet neiedeva atbildi ne uz vienu no mūsu jautājumiem. Protams, ka mēs saprotam to, ka budžetā nav viegla situācija, un tas vēl ir maigi teikts, jo ir ļoti daudz vajadzību aizsardzībai un iekšējai drošībai. Tas viss ir skaidrs. Taču mēs jau arī neprasām neko vairāk. Vienkārši nesamaziniet to atbalstu, kas jau ir. Tas nav stāsts tikai par mums. Tas ir stāsts arī par Latvijas konkurētspēju Eiropas tirgū. Mūsu zemniekiem jau tā ir mazākie atbalsta maksājumi Eiropā. Mēs visu saprotam, mēs neprasām neko vairāk, bet vienkārši atstājiet visu, kā ir. Ja kaut ko no tā aiztiks… Es domāju, ka tad lauksaimnieki būs ielās, būs Vecrīgā un būs Finanšu ministrijā. Nevajag lauksaimniekus kaitināt! Mēs esam nākuši visu laiku pretī, bet tās dažas lietas, kas mums ir svarīgas, lūdzu, liekam mierā. Piemēram, nekustamā īpašuma nodoklī mēs maksājam uz pusi vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Neaiztiekam to.

Protams, tad, kad iesniegs budžetu, mēs redzēsim, kādi priekšlikumi tur ir. Mēs saprotam, ka PVN augļiem un dārzeņiem varbūt paliks 12%. Pēc PVN likmes palielināšanas no 5% līdz 12% ir dzirdams, ka ir palielinājies to skaits, kas brauc pēc dārzeņiem uz Poliju un tad tos kaut kur notirgo, no mūsu audzētājiem mēs dzirdam, ka veikalu pieprasījums pēc viņu izaudzētā mazinās. Arī šie daži procentpunkti dod savu ietekmi. Ja uzliks pilno PVN likmi - 21% -, mēs šo nozari vienkārši sabeigsim. Tas ir skaidrs.

Līdzīgi ir ar citiem nodokļiem. Kāpēc Vācijā sākās lauksaimnieku protesti? Jo gribēja piemērot akcīzi lauksaimniecībā izmantojamai degvielai. Tādas lietas vienkārši nevajag darīt.

Mums tomēr ir jāspēj saražot pārtika, strādāt un konkurēt Eiropā.

Ja sāksies jauni protesti, ko "Zemnieku saeima" kā iepriekšējās akcijas galvenais rīkotājs neizslēdz, LOSP šoreiz arī piedalītos?

Mēs skatīsimies, kas tālāk notiks ar šiem sešiem mūsu formulētajiem jautājumiem.

Vai piedalīsimies? LOSP nav ne piecu, ne desmit cilvēku organizācija. Mēs arī iepriekšējā reizē sanācām kopā, apsēdāmies pie galda un plašā lokā izrunājām, ko mēs darām. Toreiz mēs izlēmām kā organizācija nepiedalīties, jo situācija bija tāda, kas vairāk prasīja sarunas ar valsts pārvaldi un daudzu mājasdarbu izdarīšanu. Taču šie mūsu formulētie seši jautājumi ir tādi, kur ir vajadzīgi politiski lēmumi, kuriem savukārt ir konkrētas sekas, kuras var radīt zaudējumus lauksaimniekiem. Ja šos jautājumus neņems vērā, skaidrs, ka mēs protestēsim. Es ceru, ka politiķi būs saprātīgi un dzirdēs to, ko mēs viņiem sakām.

Jūlija sākumā LOSP sēdē tika runāts par mākslīgā intelekta izmantošanu. Vai mākslīgā intelekta risinājumus lauksaimniecībā jau izmanto, un kā tas varētu notikt nākotnē?

Mums bija tikšanās ar vienu IT kompāniju, kura bija atradusi risinājumu, kā mākslīgo intelektu var savienot ar novērošanas kamerām. Ļoti vienkāršoti runājot, mākslīgajam intelektam var iemācīt atpazīt darbības, kas atšķiras no normas, vienalga, vai tiek filmēta lopu novietne vai lauks, un līdz ar to dot ziņu, ka kaut kam ir jāpievērš uzmanība, sākot no netipiskas lopu uzvedības un beidzot ar to, ka teritorijā atrodas personas, kurām tur nav jāatrodas.

Šī joma attīstās ļoti strauji, un es pieļauju, ka mēs pašlaik pat nenojaušam, kas tajā notiks pēc pieciem gadiem. Tādēļ ir svarīgi būt tajā iekšā, saprast, kas notiek, un darīt. Mani baida tas, ka zemnieks pēc savas būtības ir diezgan konservatīvs, un es pēc pieredzes zinu, ka jaunu lietu pieņemšana notiek diezgan grūti, pat ar argumentiem, ka tā darīja mana mamma, vectēvs un vecvectēvs, kādēļ man tagad būtu jārīkojas citādāk. Mani baida, ka veidosies ļoti liela plaisa starp tiem, kuri ies līdzi mākslīgā intelekta attīstībai, un tiem, kuri neies. Man gribētos, lai lauksaimnieki iet līdzi un iemācās savā labā izmantot labās lietas, ko dod jaunākās tehnoloģijas, vienlaikus apzinoties, kur tas rada arī potenciālu bīstamību.

Šodien mākslīgais intelekts lauksaimniecībā tiek izmantots maz, bet es ceru, ka tas notiks arvien vairāk. Piemēram, lauksaimniekiem laiku pa laikam tiek nozagta visai dārga tehnika. Viena lieta, ko zagļi dara, ir noslāpē interneta signālu, lai nedarbotos novērošanas kameras. Ja to laikus nepamana, tad neko jau vairs nevar izdarīt. Mākslīgajam intelektam var iemācīt padot ziņu, tikko kaut kas nav kārtībā ar novērošanas kamerām. Lopkopībā var ļoti labi pamanīt, vai nesākas slimības, sākot ar to, ka tiek ļoti laicīgi pamanīta netipiska dzīvnieku uzvedība, beidzot ar ķermeņa temperatūras uzraudzīšanu.

Kas vēl nākotnē varētu būt aktuāls?

No nākamā gada Latvijā sāks darboties sociālā nodrošinājuma sistēma, par ko mums ir daudz jautājumu un mēs ceram par to vēl runāt ar Valsts darba inspekciju. Vienkāršoti runājot, ja lauksaimnieks tiks sodīts par kādu pārkāpumu, uzliekot naudas sodu, tad viņam piemēros arī papildu tiešmaksājumu samazinājumu. Tas ir būtiski. Tādēļ mēs aicināsim uz sarunu Valsts darba inspekciju, lai saprastu, kad sodi tiek uzlikti un cik tas ir samērīgi. Ir trīs bloki, par ko var uzlikt sodus. Viens ir par darbu bez darba līguma, kam, protams, ir jābūt, tad ir darba drošības jautājumi, kā arī nelaimes gadījumi darbā. Problēma ir tajā, ka ikdienas dzīvē nereti situācijas krietni atšķiras no tā, kā ir rakstīts uz papīra. Nu, piemēram, kādas ir situācijas lopkopības saimniecībā. No rīta atklājas, ka uz darbu nav atnācis lopu piedzinējs. Ko darīt? Lopus piedzīt liek traktoristam, kas tajā brīdī ir bez darba. Tas uzšāva lopam pa dibenu, lops viņam iespēra, traktorists guva traumu. Vai viņš ir instruēts, kā pareizi apieties ar lopu? Nē. Vai tas ir pārkāpums? Protams, un būtisks. Taču tā ir dzīve, kas ne vienmēr atbilst tam, kas ir rakstīts dokumentos, jo govs ir jāslauc un nevienam nebija laika pirms tam lasīt traktoristam darba instrukciju un likt to parakstīt.

Tādēļ mēs mēģināsim visas puses savest kopā pie viena galda un saprast, kā to, kas ir paredzēts dokumentos, salāgot ar to, kas reāli mēdz notikt dzīvē, lai sekas lauksaimniekiem nebūtu pārlieku smagas.