Ziedoja 22 200 latu, bet alga tikai 1920 latu. Cik dāsns patiesībā bija Kārlis Ulmanis

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Iesākumam neliels matemātikas vingrinājums. 1939. gada septembrī Kārlis Ulmanis dažādiem svētīgiem mērķiem, sākot no Rēzeknes trūkumcietējiem un beidzot ar prēmijām rakstiem par taupības tēmu, ziedoja 22 200 latu. Cik mēneši viņam bija jāstrādā, lai nopelnītu šo summu, ja zinām, ka prezidenta alga bija 1920 latu? Teiksiet, nepilnus 12 mēnešus? Matemātiski tā tiešām sanāk. Tātad varam pieņemt, ka Ulmanis visu gadu krāja un tad vienā mēnesī izdāļāja savus ietaupījumus? Laikam jau ne, jo jau nākamajā mēnesī viņš dažādiem cēliem mērķiem ziedoja vēl 19 510 latu jeb vēl desmit mēnešu algu. Jautāsiet – kā tas iespējams? Vienkārši! Kaut gan oficiāli ziedotājs skaitījās Valsts prezidents, ziedojumus viņš dalīja ne jau no savas kabatas.

“No viņa rīcībā nodotiem līdzekļiem…”

Iedomājieties situāciju, ka tagadējais Valsts prezidents tā vienkārši ielaistu roku kāda valsts uzņēmuma, piemēram, Latvenergo vai Latvijas valsts mežu, kasē, paņemtu no tās pāris miljonus eiro un sadalītu pēc saviem ieskatiem. Teiksim, 100 000 eiro Pļaviņu plūdos cietušajiem, 25 000 eiro sporta inventāra iegādei Valkas ģimnāzijai, 10 000 eiro patriotisku fotogrāfiju izstādes sarīkošanai un 250 eiro jaunu durvju ielikšanai kādai lauku baznīcai. Visi šie mērķi ir nenoliedzami labi, taču kādēļ izvēlēti tieši šie, un kas piešķīris prezidentam tiesības tā izrīkoties ar mūsu kopējiem līdzekļiem?

Šādi jautājumi rastos mums, taču trīsdesmitajos gados nevienam tādi neradās. Prezidenta ziedojumi, izmantojot šim nolūkam valsts naudu, par diezgan ierastu parādību kļuva drīz pēc Ulmaņa noorganizētā 1934. gada 15. maija apvērsuma. Sākumā tie plūda diezgan šaurā straumītē, un to izcelsme īpaši netika slēpta, taču drīz vien tika radīts iespaids, ka vadonis vienkārši no kaut kurienes ir uzbūris naudu, ko dala visiem grūtdieņiem un censoņiem.

Tas, ka politiķi laiku pa laikam kaut ko ziedo cēliem mērķiem, nav nekas jauns. Piemēram, Valsts prezidents Alberts Kviesis, kura krēslā pēc pilnvaru termiņa beigām iesēdās Ulmanis, apvienojot vienās rokās gan Ministru prezidenta, gan Valsts prezidenta amatus, 1936. gada sākumā ziedoja Babītes brāļu kapu sakopšanai 50 latus. Saprātīga summa, par kuru nerodas ne mazākās šaubas, ka tā ņemta no Kvieša personīgā maciņa. Arī Ulmanis, kurš tolaik formāli skaitījās vēl tikai valdības galva, sākumā ziedoja diezgan pieticīgi: 1935. gada aviācijas svētkiem 100 latus, Skrīveru pamatskolas orķestrim mūzikas instrumentu iegādei 100 latus, bijušā premjerministra Alberinga pieminekļa izveidei 100 latus (vēl 100 latus ziedoja arī Kviesis).

Taču jau apvērsuma pirmajā gadadienā sāka pūst jaunas vēsmas. 1935. gada maijā, sveicot jaunās kārtības ieviesēju, pie Ulmaņa ieradās Latvijas Bankas delegācija, kura paziņoja, ka nolēmusi “nacionālās atdzimšanas un vadoņa vienības svētkos” pasniegt Ministru prezidentam 500 000 latu ziedojumu, kas izlietojams Latvijas gaisa spēku stiprināšanai. Tātad te vēl skaidri redzams naudas avots, kas nepārprotami norāda ziedojuma mērķi. Ulmanis būtībā ir tikai starpnieks starp Latvijas Banku un gaisa floti. Līdzīgi rīkojās arī Rīgas pilsētas krājkase, kas tajā pašā laikā Ulmanim nodeva 1000 latus, ļaujot viņam tos izlietot pēc saviem ieskatiem.

Vēl 1936. gada vasarā preses publikācijās tiek norādīts, ka tobrīd jau arī Valsts prezidenta funkcijas pārņēmušais Ulmanis “no viņa rīcībā nodotiem līdzekļiem” ziedojis 20 000 latu Darba kamerai strādnieku svētku vajadzībām. No vadoņa centās neatpalikt arī viņa cīņubiedrs kara ministrs Jānis Balodis, kurš caur Armijas ekonomisko veikalu svētkiem ziedojis 6000 paciņas saldumu. Ziedotāju šim pasākumam bija daudz, un katrs deva, ko nu varēja: centrālā savienība Konzums (tā nodarbojās ar dažādu preču importu un lauksaimniecības produktu eksportu, kā arī izsniedza kredītus) 100 kilogramus cīsiņu un 1000 smalkmaizīšu, Maikapara tabakas fabrika 3000 papirosus Rīga un 5000 papirosus Sports, Rīgas konservu fabrika 1000 šprotu bundžiņas un 500 ķilavu bundžiņas utt. Taču šis bija viens no pēdējiem gadījumiem, kad tika uzskaitīti ziedojumu avoti. Turpmāk par galveno ziedotāju kļuva vadonis, bet prese vairumā gadījumu neapgrūtināja lasītājus ar nevajadzīgām detaļām par to, kāds valsts uzņēmums vai kura valsts banka Ulmanim iedevusi līdzekļus ziedojumiem.

Invalīdiem, žurnālam un slēpēm

Pirmajos pāris gados ziedojumi bija samērā pieticīgi, jo acīmredzot vēl īsti nebija atstrādāta naudas sadales sistēma. 1936. gada augustā Ulmanis 200 latus ziedoja Ventspils baznīcas ērģelēm un 3000 latus skautiem, kuri par šo naudu apņēmās iegādāties jaunas mugursomas. Oktobrī 500 lati tika Liepājas zvejniecības skolai mācību līdzekļu iegādei, bet novembrī 1000 latu invalīdu namam Tīnūžos un vēl tikpat trūcīgiem Latgales studentiem. Decembrī 300 latu Daugavpils sporta biedrībai slēpošanas veicināšanai.

1937. gadā sākumā tika sadalītas lielākas summas, ko Draudzīgā aicinājuma akcijas ietvaros bija ziedojusi Rīgas Diskonta banka un centrālā sabiedrība Konzums. Kopā tie bija 55 000 latu, no kuriem ar Ulmaņa svētību 10 000 latu tika Draudzīgā aicinājuma akcijai, pa 7500 latu kara aviācijai un aizsargu aviācijai, 5000 latu Uzvaras laukuma izbūvei, 7500 latu mazpulkiem, tikpat skolēnu pusdienām un 5000 latu Siguldas pilij.

Nākamajos mēnešos ziedojumus dalīja jau vienpersoniski vadonis. Martā 1000 latu Ogres plūdos cietušajiem, jūlijā 4000 latu lauksaimniecības žurnālam Sētā un Druvā, oktobrī pa 2000 latiem pareizticīgo katedrāles atjaunošanai un studentu nama fondam. Novembrī 6300 latu mazpulku un lauksaimnieku premēšanai par mežu darbiem, decembrī 10 000 latu Jaunliepājas baznīcai un 100 latu Ziemassvētku eglīšu sarīkošanai divos Jelgavas pagastos.

1938. gads ziedojumu ziņā bija ražīgāks, jo katru mēnesi ziedotās summas sniedzās tūkstošos. Pāris reizes gan ir norādīti arī naudas avoti – 2000 latus prezidenta rīcībā bija nodevusi akciju sabiedrība Degviela, bet cementa fabrika – 10 000 latu. Cita starpā pavīd interesanta ziņa par valstij piederošās Latvijas Hipotēku bankas piešķirtajiem līdzekļiem, kas nodoti Ulmanim kā “bankas darbības gada noslēguma peļņas sadalījumā paredzētais ziedojums” – tātad valsts bankām acīmredzot bija noteikts peļņas procents jānodod prezidentam, kurš ar šo naudu varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem. Gods kam gods, sev Ulmanis neko nepaturēja un tiešām centās palīdzēt tiem, kam, pēc viņa domām, tas visvairāk bija nepieciešams, taču atklāts paliek jautājums, vai tiešām ir pareizi vienam cilvēkam dalīt valsts naudu tā, kā nu pašam ienāk prātā. Pārskatot ziedojumu izlietojumu, bieži vien rodas iespaids, ka tie dalīti visai haotiski un mirkļa emociju iespaidā, turklāt vai tiešām valsts augstākajai amatpersonai būtu jānodarbojas ar tik nelielu summu kā 200 vai 500 latu sadali?

Tikpat dāsns prezidents bija arī 1939. gadā. Tad ziedojumi tika gan Liepājas skolai karoga iegāde, gan godalgām tiem lauksaimniekiem, kuri vislabāk pratuši izmantot tehniku (10 000 latu), gan Kuldīgas peldētavai, gan Nautrēnu baznīcas ērģeļu iegādei, gan Daugavpils ugunsdzēsējiem skābekļa aparāta iegādei (1000 latu), gan Alūksnes ugunsdzēsēju orķestrim (500 latu), gan Rēzeknes trūkumcietējiem (2000 latu), gan mazpulkiem (15 000 latu). Sākoties Otrajam pasaules karam, gan mazliet mainās ziedošanas tematika, piemēram, 200 lati atvēlēti prēmijām žurnālistiem, kuri raksta par to, ka nepieciešams kļūt taupīgākiem. 5000 lati atvēlēti ceļa salabošanai Mazsalacas pagastā, bet 600 lati kādai ugunsnelaimē cietušai Daugavpils ģimenei. Vēl 20 000 latu prēmijām zemniekiem par krūmu izciršanu pļavās un 600 lati Nīcas baznīcas zvana iegādei. Bešā nav palikusi arī Valkas Tērauda pamatskola, kas no prezidenta saņēmusi vērtīgas dāvanas: vingrošanas matraci, medikamentu skapīti ar medikamentiem un miglošanas aparātu.

Pēdējās dāvanas

Gluži kā jūtot Latvijas brīvības tuvās beigās, 1940. gada pirmajā pusē Ulmanis naudu dalīja īpaši aktīvi. Janvārī 500 latu malkas iegādei trūcīgajiem Rēzeknes iedzīvotājiem un 1000 latu Brāļu kapu komitejai. Martā dāvinājums armijai – 200 jaunizdotas Viduseiropas rietumdaļas kartes. Jāpabrīnās, vai tiešām Kara ministrija pati nespēja kartes nopirkt. Jo vairāk tāpēc, ka apmēram tajā pašā laikā arī kara ministrs Balodis ziedoja kartes, tikai šoreiz tās bija Latvijas kartes un domātas lauku pamatskolām.

Aprīlī 500 latu tikuši Daugavpils teātrim ugunsdroša priekškara iegādei un 10 000 latu Tilzas aizsargu namam. Vēl 300 latu Sabiles Vienības namam un 200 latu Sabiles trūcīgajiem bērniem, kā arī 150 latu Madonas ugunsdzēsējiem. 1000 latu Rīgas bibliotēkām, 5000 latu prēmijām jaunu tehnisku izgudrojumu autoriem un 30 000 latu Armijas sporta kluba laukuma izbūvei.

Maijā 500 latu Zilupes pamatskolai – par šo naudu iegādāts VEF ražojuma skaņu pastiprinātājs, kuram pateicoties “labvēlīgos laika apstākļos radiofona programma skaidri sadzirdama 5 līdz 6 kilometrus tālu arī apkārtējo pagastu iedzīvotājiem”. 1500 latu Durbes baznīcai, 27 500 latu aizsargiem un 200 latu trūkumcietējiem.

Pēdējie divi ziedojumi minēti neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas pēdējā mēnesī, 1940. gada jūnijā. Pirmais no tiem (500 latu) ticis Bērzes pamatskolai ēkas krāsošanai, bet otrais pasniegts Latgales Dziesmu svētku laikā, kad līdz krievu tanku ienākšanai bija atlikušas vairs tikai dažas stundas. “Kā piemiņu Latgales Dziesmu svētkiem ziedoju 20 000 latus kameru un Latgales pašvaldību rīcībā godalgu izsniegšanai par sekmīgu darbību saimniecības un kultūras laukā. Bez tam pievienoju 10 000 latus jaundibināmās slimnīcas fondā,” teikts Ulmaņa telegrammā, ko nolasīja svētku dalībniekiem. Diemžēl godalgas palika neizsniegtas un slimnīca neuzbūvēta, bet pašam dāsnajam ziedotājam bija lemts traģisks mūža noslēgums.

Valsts prezidenta ziedojumi 1938. gadā

Druvienas pamatskolai 10 000 latu, Valmieras Viestura skolai 10 000 latu, Vēstures pētniecībai 10 000 latu, Ipiķu skolai 8000 latu, Kara invalīdu fondam 7500 latu, Ludzas baznīcas mācītājmājas pabeigšanai 6000 latu, Studentu vingrošanas plānam 5000 latu, Skolām biškopības veicināšanai 3000 latu, Tūrisma nodaļai laivu iegādei 3000 latu, Trūcīgiem atbrīvošanās cīņu dalībniekiem 2500 latu, Universitātes pētniecības fondam 2000 latu, Viesuļvētrā cietušajiem Jaunlatgalē 2000 latu, Zeltiņu baznīcai 2000 latu, Sventes aizsargu namam 2000 latu, Mazturīgo bērnu pabalstiem 1500 latu, Krāslavas ugunsgrēkā cietušajiem 1500 latu, Latvijas bērnu biedrībai 1000 latu, Rendas baznīcas uzkopšanai 1000 latu, Amatnieku dienu rīkošanai 500 latu, Sventes pamatskolai 250 latu.