Noklusētā pagātne: latvieši karā gāja ar sajūsmu. Armijā stājās arī sievietes un bērni

Armijā stājās arī sievietes un bērni

Visai plaši izplatīts ir uzskats, ka Pirmajā pasaules karā no Latvijas karoja tikai strēlnieki vien. Taču piemirsti ir tie tūkstoši latviešu, kurus iesauca Krievijas impērijas armijā jau pašā kara sākumā, kad par latviešu strēlnieku bataljoniem neviens vēl pat nedomāja. Cik tad pavisam latviešu karoja Krievijas pusē?

Jā, leģenda par latviešu strēlniekiem ir dominējoša, turklāt tā ir apaugusi ar dažādiem mītiem, piemēram, ka latviešu strēlnieku bataljoni ir bijuši pirmās nacionālās karaspēka daļas Krievijas armijā. Patiesībā tā tas nav. Pirmās bija armēņu družīnas, kuru veidošanai motīvs bija tieši tāds pats kā latviešu strēlnieku bataljoniem, somu vienībām Vācijas armijā vai poļu vienībām Austroungārijas armijā, – izmantot šo tautu nacionālo pacēlumu un naidu pret kopējo ienaidnieku. Armēņu gadījumā tas bija naids pret turkiem, latviešu – pret vāciešiem, somu un poļu – pret krieviem. Vēl viens būtisks motīvs – šo vienību karavīru labi pārzināja vietējos apstākļus.

Protams, latvieši Pirmajā pasaules karā iesaistījās jau no pirmās dienas. Kad sāku rēķināt, cik tad īsti latviešu ir piedalījušies Pirmajā pasaules karā, mani pašu šie skaitļi pārsteidza. Līdz šim tika pieņemts, ka tie varētu būt 120–140 tūkstoši cilvēku, taču tas nekādi nevar būt pareizi, jo 1914. gadā vien iesauca 70–80 tūkstošus, vēl 10 tūkstoši dienēja obligātajā dienestā jau brīdī, kad karš sākās, plus vēl bija ap pustūkstotis latviešu kadru jeb profesionālo virsnieku. Taču nākamajos gados iesauca arvien jaunas iedzīvotāju kategorijas, piemēram, studentus. Ja paskaitām tās iedzīvotāju kategorijas, ko Krievijas impērijā neiesauca armijā, piemēram, musulmaņus un somus, un zinām kopējo iesaukto skaitu, tad jāsecina, ka latviešu skaitam vajadzētu būt lielākam. Mani aprēķini rāda, ka kopumā iesaukti varētu būt virs 300 tūkstošiem latviešu. Strēlniekos no viņiem bija tikai neliela daļa – kādi 60–70 tūkstoši.

Diezgan droši var apgalvot, ka pareizi nav arī līdzšinējie skaitļi par bēgļiem. Līdz šim oficiālais skaitlis bija 850 000 bēgļu, kas Latvijā Pirmā pasaules kara laikā pametuši savas mājas un pat dzimteni. Taču, ja zinām, ka mājās atgriezās tikai 200–250 tūkstoši, tad rodas aizdomas, vai tiešām šis skaitlis varētu būt pareizs, jo kur tad palika visi pārējie?

Trīssimt tūkstoši armijā iesauktu cilvēku – tas taču ir ļoti daudz, kāda piektā daļa no visiem latviešiem, ja pat ne vēl vairāk!

Ir tautas, kurām ir vēl vairāk, bulgāriem un vāciešiem, piemēram, karā bija iesaistīts katrs piektais iedzīvotājs, rēķinot arī sievietes un bērnus. Es mēģināju aprēķināt, cik apmēram Latvijas iedzīvotāju varēja būt atbrīvoti no dienesta veselības stāvokļa vai nodarbinātības dēļ rūpniecības uzņēmumos, bet tik un tā kopējais skaitlis man sanāca ļoti liels. Daļēji tas skaidrojams ar to, ka šeit iedzīvotājiem veselības stāvoklis bija ievērojami labāks nekā Krievijā vai Ukrainā, tādēļ mazāk bija to, kurus veselības dēļ atbrīvoja no dienesta. Latvijā vidējais mūža ilgums bija 41 gads, bet Krievijā tikai 27 gadi. Tas vien jau par kaut ko liecina. Arī izglītības līmenis bija augstāks, pateicoties tam, salīdzinoši augsts bija latviešu virsnieku īpatsvars. Un, protams, lielu lomu spēlēja nacionālā pašapziņa.

Kara pirmajos gados daudzi karot aizgāja brīvprātīgi, īpaši jau pirmajā gadā. Kad 1914. gadā karš sākās, sajūsmas pilnas demonstrācijas bija ne tikai Berlīnē un Pēterburgā, bet arī Rīgā. Sak, beidzot varēsim sadot savam vēsturiskajam ienaidniekam – vāciešiem! Naids pret vāciešiem bija ļoti liels, sevišķi jau pēc 1905. gada revolūcijas. Tagad beidzot varēja aizkrāsot visus vāciskos uzrakstus, bet tiem, kuri uz ielas runāja vāciski, uzlika naudassodus. Tas kārkluvācietis, kurš no sevis vēl nesen tēloja nezin ko, tagad dabūja sodu!

Sajūsma, sākoties karam, bija arī tāpēc, ka latviešu elite neoficiāli sludināja: lai nu kā mums ar caru ir gājis, taču viņš ir savējais, bet mēs, latvieši, pēc kara par savu patriotismu varbūt varēsim pretendēt uz īpašu stāvokli, varbūt pat autonomiju. Vāciešu taču te vairs nebūs! Tas arī radīja šo patriotismu. Vēl jo vairāk naids pieauga 1915. gadā, kad vācieši ieņēma Kurzemi. Avīzes brīžam rakstīja pilnīgas propagandas muļķības; vienā laikrakstā pat tika reklamēta “uz patiesiem faktiem balstīta” filma  par Vācijas ķeizaru, kurš katru svētdienu apēdot vienu krievu bērnu. Droši vien tā bija uzņemta kaut kur Krievijā, taču rādīja to arī Latvijā.

Skaidrs, ka uz šāda patriotisma viļņa daudzi stājās armijā, īpaši jau Kurzemes un Zemgales puiši, kuriem nācās doties bēgļu gaitās pēc tam, kad Kurzemi okupēja vācieši. Tie, kuri bēgļu gaitās devās 15 gadu vecumā, pāris gadu vēlāk jau bija sasnieguši iesaukšanas vecumu. Armijā gāja arī daudz bērnu – tas ir fakts, par ko līdz šim mazāk runāts, taču latviešiem šī parādība bija īpaši izteikta. Jau no 1914. gada bērni sāka stāties armijā, to pašu mēģināja darīt arī sievietes.

Vai tad nekādus dokumentus iesaukšanas komisija neprasīja?

Oficiāli jau Krievijas armijā, protams, nevarēja būt ne mazgadīgi puikas, ne arī sievietes, taču realitātē viņi tur bija. Jo patriotisma jau viņos nebija mazāk, bet piedzīvojumu gars varbūt pat lielāks nekā pieaugušiem vīriešiem! Arī sievietes vairs nebija ar mieru vārīt putru vai aprūpēt ievainotos, viņas gribēja kaut ko vairāk. Un ko gan iesākt komandierim, kurš kārtējā papildinājumā saņem skuķi ar īsi apgrieztiem matiem, kurš uzdodas par puisi? Varbūt atstāt, jo, paskat, Ivans vai Fjodors vairs īsti negrib skriet uzbrukumā, jo ir jau pieredzējis, ka tas beidzas nelāgi, taču, ja pa priekšu skries meitene Marija, tad viņam varbūt būs kauns palikt ierakumā? Oficiāli gan Marija skaitās Ivans, taču visi jau tāpat zina, ka tā ir meitene. Latviešu strēlniekos, starp citu, bija vismaz deviņas meitenes, no kurām slavenākā bija Līna Čanka, kura pēc papīriem skaitījās Jānis. Taču visi tāpat zināja, ka viņa ir Līna, pat avīzes par viņu rakstīja, tas nevienam nebija nekāds noslēpums.

Starp strēlniekiem arī bija daudz puiku. Avīzes ik pēc pāris dienām ziņoja par kārtējo no mājām aizbēgušo puiku, kurš gribējis doties karot. Bija pat gadījums, kad tāds mazais karotājs novēlās no zirga un uzkrita uz zobena, – pirms tam bija nolikts mizot kartupeļus, taču, sākoties kaujai, kaut kur dabūjis zirgu un skrējis piedalīties. Pēc tam ārstējās hospitālī, taču tik un tā atkal rāvās un fronti. Taču var jau arī šos puikas saprast, īpaši tos, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, kur nekāda saldā dzīve nebija. Tas pats jau atkārtojās arī Latvijas Neatkarības kara laikā, kad jaunākajam brīvības cīnītājam Kopelim Gorelikam bija tikai desmit gadi. Pieņemu, ka viņš armijā iestājās tāpēc, ka vienkārši gribējās ēst. Viņu pēc tam sūtīja izlūkos, jo tādam mazam lupatās satinušamies puišelim, turklāt ebreju tautības, jau neviens ienaidnieks nepievērsa uzmanību.

Kur nonāca tie latvieši, kurus iesauca armijā pirms strēlnieku bataljonu veidošanas?

Kara sākumā daudzi nonāca 20. armijas korpusā, kas 1915. gada sākumā piedzīvoja sagrāvi Astrumprūsijā, – tur atsevišķās karaspēka daļās latvieši varēja būt pat līdz pusei personālsastāva. Kopumā kaujās Austrumprūsijā varētu būt gājuši bojā 15–20 tūkstoši latviešu karavīru, taču tie ir diezgan aptuveni aprēķini, Lai precīzāk visu saskaitītu, tostarp arī bojā gājušos un gūstā kritušos, būtu jāiegulda milzīgs darbs, taču izdarāms tas ir, jo šie Krievijas arhīvi ir pieejami. Katrā ziņā latviešu īpatsvars Krievijas armijā bija lielāks nekā citām tautām, apmēram 18 procenti no visas nācijas varēja būt iesaistījušies armijā. Lēšu, ka apmēram divi procenti no visiem Krievijas armijā dienošajiem bija latvieši. Ja paskatāmies tā laika cilvēku biogrāfijas, ir ļoti grūti atrast tādu, kurš kaut kādā veidā nebūtu bijis saistīts ar armiju.

Precīzu datu gan nav, taču skaitlis noteikti ir liels, ja skatāmies proporcionāli latviešu skaitu visā Krievijas armijā, – nav pamata domāt, ka mums gūstā kritušo daļa būtu mazāka nekā citām tautībām. Gūstā jau krita arī diezgan daudz strēlnieku, vienkārši par to nebija pieņemts runāt. Tie, kuri skaitījās pazuduši bez vēsts, patiesībā bija krituši gūstā, jo citur jau viņiem nebija, kur palikt, – fronte Latvijā taču lielākoties stāvēja uz vietas. Un šo bezvēsts pazudušo strēlnieku ir apmēram tikpat, cik kritušo. Daļa gūstā nonāca, ejot izlūkgājienos, citi kaut kur pakrita uzbrukumu laikā.

Gūstā kritušo un bojā gājušo kartotēkas ir saglabājušās gan vācu, gan krievu arhīvos, vienkārši būtu jāiet tām cauri, taču tas ir ļoti darbietilpīgs process. Turklāt arī rezultāti ne vienmēr ir skaidri un saprotami, jo karavīru tautība jau nav norādīta, tādēļ jāskatās pēc uzvārdiem. Ar to saskāros, vācot informāciju grāmatai par latviešu virsniekiem. Ar latviskiem uzvārdiem viss skaidrs, taču, piemēram, Šmits tikpat labi var būt arī igaunis. Labi vēl, ja ir norādīts, ka šis Šmits ir iesaukts no Kurzemes, nevis, piemēram, no Vitebskas guberņas. Vai Štālbergs – te, par laimi, ir norādīts, ka viņš ir Carnikavas zemnieks, tātad diezgan droši var uzskatīt, ka latvietis. Taču daudziem krievu papīros nav rakstīts, no kura pagasta viņš ir, un tad var tikai minēt, kāda tautība patiesībā ir.

Kur vēl bez Austrumprūsijas un Latvijas karoja latvieši?

Visos frontes iecirkņos, ieskaitot Rumāniju un Turciju. Uz Turciju, starp citu, sūtīja Baltijas vāciešus – nevarēja taču viņiem likt karot pret vācu armiju. Ļoti daudz latviešu bija rezerves vienībās, dažādās tehniskajās karaspēka daļās. Frontes vienības jau veidoja pat mazāk par pusi no visa karaspēka.

Latviešu ģenerāļi cara armijā

Vai ir pamats uzskatīt, ka latvieši karā cieta īpaši lielus zaudējumus?

Lai cik tas varbūt izklausītos egoistiski vai skaļi, taču Latviju Pirmais pasaules karš patiešām skāra visvairāk no visām Eiropas tautām. Otra zeme, ko arī skāra ļoti smagi, bija Beļģija. Taču Beļģijai karš beidzās 1918. gada novembrī, kamēr mums karadarbība vēl turpinājās, turklāt beļģus neskāra tik vērienīga bēgļu kustība kā latviešus.

Es gan šaubos, vai pamatots ir uzskats, ka latviešu strēlnieki cieta milzīgus zaudējumus, vismaz, ja skatāmies uz kopējo stāvokli visās frontēs. Ziemeļu fronte, kurā karoja strēlnieki, bija ievērojami mierīgāka nekā, piemēram, Rietumu fronte pie Smordoņas ezera Baltkrievijas teritorijā vai Rumānijā, kur nepārtraukti vārījās tāds katls, kā te norisinājās tikai Ziemassvētku kaujās. Taču nevar noliegt, ka strēlnieku fenomens pastāv – gan tāpēc, ka latvieši cīnījās vienkopus, nevis tika izkaisīti visās frontēs, gan arī ar sarkanuma elementu, kas te bija raksturīgs.

Kā pēc lielinieku apvērsuma veidojās sarkano strēlnieku karaspēka daļas – tajās bija tikai vecie, kaujās rūdītie strēlnieki vai arī no kaut kurienes tika ņemts papildinājums?

Kad Krievijā veidoja sarkano strēlnieku divīziju, tajā vecie strēlnieki bija tikai daļa no personālsastāva. Vēl daļu iesauca no bēgļiem, kas atradās Krievijā, daļa bija arī Krievijā dzīvojošie latvieši. Taču latviešu skaits Sarkanajā armijā nav tik liels, kā mēs līdz šim esam domājuši. Un patiesībā jau viņiem arī nemaz nebija citas izejas, kā vien dienēt šajā vienībā, ja reiz viņi bija nonākuši Krievijā.

Nez, kā vecie strēlnieki atrada kopīgu valodu ar Krievijas latviešiem?

Grūti pateikt. Daļa Krievijas latviešu jau vispār neprata latviešu valodu. Kaut vai slavenais Frīdrihs Briedis, kuram īstais vārds patiesībā bija Fricis, – viņš nemācēja latviski runāt. Taču 1920. gadā latviešu sarkano strēlnieku daļās, kas karoja Krimā, bija palikuši vairs tikai kādi 40 procenti latviešu.

Tas, ka latviešiem bija daudz virsnieku cariskās Krievijas armijā, nav nekāds noslēpums, taču man pašam liels pārsteigums bija, ka, izrādās, mums pirms kara ir bijuši pat 12 ģenerāļi! Kur viņi pēc tam palika?

Tikai četri cariskās armijas ģenerāļi pēc tam atnāca uz Latvijas armiju: Augusts Misiņš, Kārlis Ezeriņš, Jānis Buivids, Andrejs Auzāns. Tiesa, pirmās lomas viņi te nespēlēja, izņemot varbūt Misiņu, kurš 1919. gadā bija armijas ģenerālinspektors. Bet, piemēram, ģenerālmajors Teodors Biernis sāka strādāt par tiesu izpildītāju. Pārējie palika Krievijā, piemēram, Reini Bisenieku Sibīrijā nošāva boļševiki, Aleksandrs Kambergs nomira boļševiku cietumā, Ušaks aizbrauca uz Poliju. Jau 1912. gadā atvaļinātais ģenerālmajors Plūme pirms kara kļuva par bankas direktoru. Vairāk zināmos Goperu un Bangerski par ģenerāļiem paaugstināja jau vēlāk, balto armijās. Visaugstāk pirms kara bija uzkalpojies ģenerālleitnants Emanuils Kalniņš, kurš gadsimtu mijā bija pat Krievijas militārais atašejs Turcijā. Dzimis gan viņš bija Pēterburgā kā rekrūša dēls un latviski diez vai prata, taču, neraugoties uz to, bija tīrasiņu latvietis.

Kirhenšteina tēvs un unikālais sarkanais komandieris

Tātad militārā karjera latviešiem pirms kara likās visai pievilcīga?

Protams. Domāju, ka Krievijas karaskolas līdz Pirmajam pasaules karam bija pabeiguši kāds tūkstotis latviešu, kļūstot par profesionāliem virsniekiem. Būtiska nozīme te bija reformai 19. gadsimta septiņdesmitajos gados, kas ļāva ar pilsētas skolas izglītību vai noliekot tā saukto savvaļnieka eksāmenu iestāties karaskolā. Ja vēl tēvs bija rekrūtis, tad tā jau bija ļoti privileģēta pozīcija. Starp citu, Augustam Kirhenšteinam tēvs bija rekrūtis, un viens no brāļiem kļuva par kadru virsnieku, kaut gan Augusts šo faktu vēlāk slēpa, jo tas taču esot bijis tik sen. Stāstīja, ka bijuši vairāki brāļi, no kuriem četri palikuši Krievijā, kur plaukstot un zeļot, kaut gan patiesībā jau bija nogalināti.

Tas, ka cara armijas rekrūšiem dzīve bijusi ļoti smaga un viņi armijā nonākuši teju vai verdzībā uz divdesmit gadiem, ir kārtējais mīts. Tam pašam Kirhenšteinam tēvs pēc atgriešanās no rekrūšiem spēja visiem saviem dēliem nodrošināt augstāko izglītību. 19. gadsimta vidū rekrūtim bija jādien vairs tikai kādi desmit gadi, bet pēc tam pienācās ļoti laba pensija. Tādēļ Kirhenšteina tēvs pēc atgriešanās no armijas kļuva par vienu no cienījamākiem cilvēkiem visā tuvākajā apkaimē. Augusts padomju laikos savā biogrāfijā rakstīja, ka esot dzimis muižas kalpu mājā un tātad pieskaitāms pareizajai šķirai, taču patiesībā šo māju viņa tēvs īrēja no muižas kā krogu un dzirdīja visas apkārtnes cilvēkus, lai varētu bērnus sūtīt labā skolā.

Visiem, protams, neklājās tik labi kā Kirhenšteiniem, tādēļ parasti lielās ģimenēs nācās domāt, ko jaunākajiem bērniem darīt. Zeme taču palika vecākajiem, to nedalīja. Lai jaunākie kļūtu par sabiedrībā cienījamiem cilvēkiem, piemēram, izmācītos par mērnieku, bija vajadzīga nauda. Savukārt virsnieku skolā viss bija par brīvu, bet pēc tās beigšanas tu arī esi cienījams cilvēks, turklāt diezgan ātri tiec pie pensijas! Tādēļ daudzi latvieši izvēlējās šo ceļu, īpaši jau tad, kad tepat Rīgā vēl pastāvēja junkuru skola – 1886. gadā to gan slēdza. Bet tās pastāvēšanas laikā ik gadu no 100 absolventiem kādi 10–12 bija latvieši. Pēc Rīgas skolas slēgšanas daudzi devās mācīties uz Viļņas karaskolu, taču tur bija ierobežojumi luterticīgo skaitam, tādēļ daļa brauca tālāk uz Tiflisu, Čugujevu, pat Irkutsku. Pēc aiziešanas pensijā daudzi bijušie virsnieki nonāca labos amatos, piemēram, kļuva par muižu pārvaldniekiem vai strādāja bankā. Izglītību taču viņi bija guvuši labu, tas atkal ir kārtējais mīts, ka krievu virsnieks bija stulbs.

Par sauszemes spēku virsniekiem latviešiem dzirdēts daudz, taču kā bija ar floti?

Uz floti reforma neattiecās, tādēļ tur latvieši parādījās tikai kā rezerves virsnieki. Tikai pēc 1905. gada revolūcijas un sekojošās liberalizācijas kādi desmit latvieši pabeidza attiecīgās skolas un kļuva par flotes virsniekiem, taču neko augstu uzkalpoties viņi nepaspēja. Izņēmums bija no Latgales ievēlētā Valsts domes deputāta Eduarda Kazradža jeb Kazriča brālis Antons, kurš bija iestājies inženieru karaskolā Kronštatē un uzkalpojās diezgan augstu.

Daudziem sarkanajiem latviešiem vēlāk izdevās laba karjera arī padomju Krievijā, tiesa, vairumam tā beidzās ar Staļina represijām…

Kad 1935. gadā Sarkanajā armijā un NKVD piešķīra ģenerāļu pakāpes, tās saņēma 135 latvieši, no kuriem represēts netika viens, bet izdzīvoja trīs… Arī kādi 20 augsta ranga čekisti bija latvieši. Kādēļ tā? Galvenais iemesls bija tas, ka atšķirībā no lielas daļas krievu latviešiem bija samērā laba izglītība, kas ļāva kāpt pa karjeras kāpnēm. Un, ja karjera izdevās, tad kādēļ gan lai viņi brauktu atpakaļ uz Latviju, kur pat īsti nevar zināt, kas notiek?

Vienam otram tur izdevās pilnīgi fantastiska karjera. Kā piemēru var minēt tādu unikālu vīru kā Maksi Reiteru, kurš Sarkanajā armijā uzkalpojās līdz ģenerālpulkvedim. Viņš stāstīja pekstiņus, ka 1910. gadā esot beidzis Irkutskas karaskolu. Mani pašu ļoti pārsteidza fakts, ka viņš ir vienīgais cara armijas virsnieks, kurš Otrajā pasaules karā ieņēma frontes pavēlnieka posteni – komandēja Brjanskas fronti. Kad sāku pētīt, konstatēju, ka nekādu karaskolu viņš vispār nav beidzis! Reitera vārda nav nevienā pavēlē par karaskolas beigšanu, nav arī pavēlēs par dienesta pakāpes piešķiršanu. Ja viņš tiešām būtu virsnieks, tad viņa vārdam noteikti būtu jāparādās pavēlēs par paaugstināšanu, pārcelšanu citā amatā un tā tālāk. Taču nekā nav! Viņš vienkārši uzpeldēja kaut kad 1917. gadā un visiem stāstīja, ka kara laikā esot bijis pulkvedis. No kurienes viņš radās, nav ne jausmas. Pēc tam izkarojās pilsoņu karā un pabeidza sarkano komandieru kursus, taču var tikai pabrīnīties, kā viņš varēja komandēt divīzijas. Taču visās enciklopēdijās ir norādīts, ka viņš bijis cara virsnieks, kaut kur pat minēts, ka 1945. gadā bijis Latvijas PSR aizsardzības tautas komisārs, kas gan nav taisnība. Vispār jau jāpabrīnās, kā viņam izdevās izdzīvot Staļina represijās…