"Ir grūti pamest Latviju!" Interneta slavenība Gokuls par dzīvi, rasismu, mīlestību un cieņu pret latviešu valodu

No kurienes esi?

Es esmu no Keralas, Indijas dienvidu daļas. Ierados Latvijā, jo tā ir Eiropas Savienības (ES) valsts. Mans mērķis bija iegūt diplomu, ko atbalsta ES, un pēc tam atrast darbu lielākās ES valstīs, piemēram, Vācijā, Spānijā, Somijā vai Dānijā. Visas šīs ir valstis, kurās ir diezgan labas algas un arī diezgan labi dzīves apstākļi.

Ierados Latvijā 2017. gadā un dzīvoju šeit jau aptuveni septiņus gadus. Sākotnēji ierados studēt ķīmiju un ķīmijas tehnoloģiju Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU). Redzi, 18 gadu vecumā tu īsti nezini, ko vēlies studēt. Atšķirībā no tā, kā tas notiek citās Indijas ģimenēs, man bija brīvība izvēlēties, ko es vēlos studēt. Parasti indiešu ģimenēs vecāki sagaida, ka bērns kļūs par juristu, inženieri vai ārstu. Mana mamma teica, ka varu izvēlēties novirzienu pats. Ar laiku es sapratu, ka man izvēlētais novirziens īsti nepatīk, tāpēc pārgāju uz Mašīnbūves un mehānikas bakalaura programmu, ko arī pabeidzu.

Vai ārzemju studentam ir grūti Latvijā dzīvot patstāvīgi?

Nav tik vienkārši atrast darbu, ja tev nav darba pieredzes konkrētajā nozarē vai valstī. Ārzemniekiem, lai iegūtu darba vīzu, ir nepieciešams sponsors, kurš segs ceļojuma un uzturēšanās izdevumus, un to nepiedāvā daudzi uzņēmumi. Aptuveni 1570 eiro ir minimālā alga, ko ārzemniekam ir jāsaņem, lai Latvijā varētu iegūt darba atļauju. Bet ir grūti atrast darbu, kur nav nepieciešama darba pieredze, piemēram, administrācijā, un kur maksā minimālo algu. Piemēram, darbiniekam recepcijā nemaksā 1500 eiro mēnesī. Tādējādi jau tiek pieņemts, ka ārzemnieks nevar tikt pieņemts darbā šajā amatā.

Katru gadu šī summa ir palielinājusies. Kad es sāku strādāt, šī te minimālās algas prasība bija 1300 eiro. Pat ja darba devējs nevēlas paaugstināt tev algu, viņam tas ir jādara. Tāpēc darba devējam katru reizi nākas apsvērt - ārzemnieks ir pietiekami kompetents, lai viņu paturētu vai labāk pieņemt darbā vietējo? 

Es neesmu strādājis savā specializācijā. Es sāku strādāt izglītības jomā savā pēdējā mācību gadā, un man tas iepatikās – es ieguvu izpratni par universitātes darbību. Taču šobrīd vairs tur nestrādāju. Turpināšu studēt maģistrantūrā. Mērķis vienmēr bija studēt maģistrantūrā Vācijā, jo tur ir bezmaksas maģistrantūras studijas, pat angļu valodā. Bet man sāka padoties satura radīšana Latvijā.

Kā tu pieķēries sociālo tīklu satura veidošanai?

Sākumā es sāku publicēt saturu “YouTube” un video bija vairāk izglītojošs, par studijām Latvijā, kādas ir izmaksas, un tamlīdzīgiem tematiem. Daudzi cilvēki no Indijas vai Āfrikas jau bija publicējuši šādus video, vienīgi savā dzimtajā valodā, bet angļu valodā šādu video bija maz. Tāpēc es nolēmu filmēt video angļu valodā, lai sasniegtu vairāk cilvēku. 

Pēc tam lēnām sāku publicēt saturu arī “Instagram” un “TikTok”. Pamanīju, ka video, kuros dalos ar savu personīgo pieredzi un novērojumiem, ir daudz skatītāki nekā mans izglītojošais saturs. Es sapratu, ka cilvēki vēlas, lai es būtu autentiskāks, runājot par Latviju, un dalītos ar savu imigranta studenta perspektīvu.

Kādus video tev patīk filmēt?

Man visvairāk patīk veidot video par novērojumiem – lietām, kas man šķiet mazliet dīvainas dzīvojot šeit, bet ir pilnīgi normālas latviešiem. Piemēram, cik introverti ir latvieši. Indijā, ja ieej veikalā vai kaut kur citur, cilvēki varētu tev pamāt, pasmaidīt vai uzdot jautājumu par produktiem, bet šeit tas nav raksturīgi. Tu centies neskatīties cilvēkiem acīs ilgāk par divām sekundēm. Es ātri sapratu, ka latvieši sākumā ir mazliet “auksti”, bet ar laiku viņi atveras – ir tikai jāiepazīstas.

Tāpat arī ar satiksmi. Cilvēki šeit ir daudz pieklājīgāki un pacietīgāki. Viņi ievēro ceļa satiksmes noteikumus. Bet manā pilsētā viss notiek kā spēlē “Tetris”. Cik daudz transportlīdzekļu var satilpt uz ceļa? (Smejas)

Šeit naktsdzīve ir... dzīvīga! Cilvēki vienmēr ir Vecrīgā. Viņiem vienmēr ir jautri. Bet, manā pilsētā šis socializēšanās aspekts vēl nav tik labi attīstīts. Mums ir bāri, bet to nav tik daudz. Alkohola izplatīšana Indijā ir daudz sarežģītāka. Tu nevari nopirkt alkoholu lielveikalos; tev jāiet uz īpašu veikalu, ko valdība ir apstiprinājusi, kur pārdod alkoholu.

Kā tev patīk latviešu ēdiens? 

Man pirmajos gados Latvijā ēdiens šķita ļoti bezgaršīgs. Tāpat kā, ja tu dotos uz Indiju un izmēģinātu vietējo virtuvi, tev ēdiens šķistu pārāk pikants. Bet esmu dzīvojis šeit pietiekami ilgi un esmu paspējis pielāgoties. Tagad man ļoti garšo kartupeļu sacepums, kotletes un biešu salāti.

Jautājums, kāpēc pārtika ir tik dārga? Tas man joprojām nav skaidrs, jo esmu ceļojis, esmu bijis Vācijā, Francijā, un pārtika tur ir, protams, nedaudz dārgāka, jo tās ir lielākas valstis, iedzīvotāji saņem vairāk algas, bet pārtikas cenu atšķirība nav liela. Tas ir mazliet satraucoši. 

Vai indietim Latvijā ir viegli tikt pie dzīvokļa?

Pirmo gadu es dzīvoju RTU hostelī vēlāk pārcēlos ar saviem četriem draugiem uz dzīvokli bez mēbelēm. Mums bija tikai trīs vai četri matrači, visu pārējo lēnām piepirkām klāt. Tas patiešām palīdzēja samazināt īres izmaksas. Tolaik mēs maksājām ap 175 eiro no cilvēka par īri, ieskaitot komunālos maksājumu. 

Šobrīd dzīvoju ar savu dzīvesbiedru vienā dzīvoklī jau trīs gadus. Mēs neesam mainījuši dzīvokli jau ilgu laiku. Taču pēdējā reizē, kad mainījām, tas bija grūti. Viņš zvanīja izīrētājiem. Parasti, kad viņi dzird, ka runā indietis, viņi vienkārši noliek klausuli, neatbild uz ziņām. Arī maniem draugiem ir bijusi līdzīga pieredze, kad viņi mēģināja izīrēt dzīvokli. Viņiem bija jāizliekas, ka viņi ir no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, jo tādā gadījumā izīrētāji uzskata, ka viņi nav nekārtīgi.

Es viņus nevaru vainot, jo es esmu strādājis izglītības jomā un esmu redzējis dažus studentu dzīvokļus, es varu teikt, ka tie nu nebija gluži tīri. Lai risinātu šo problēmu, varētu lūgt iepriekšējo izīrētāju atsauksmes par īrniekiem. Mums ir jāmaksā vairāk, nekā vajadzētu, lai saņemtu dzīvokli, tikai un vienīgi tādēļ, ka tos ir grūti dabūt. Es pats izmantoju nekustamo īpašumu aģentu, lai atrastu dzīvokli. Protams, bija jāmaksā komisija, bet esmu gatavs iztērēt mazliet vairāk naudas, ja var atrast dzīvokli diezgan viegli un par labu cenu, salīdzinot ar to, ko es dabūtu, ja meklētu pats.

Kā ir ar rasismu Latvijā? Ir sanācis saskarties?

Visi tie uzbrukumi, kas ir novēroti pēdējā laikā, mani patiešām biedē. Es satraucos gan par savu, gan citu cilvēku labklājību. Ir bijuši brīži, kad esmu bijis bārā ar draugiem un mēs vienkārši dzeram, un, protams, kad dzeram, esam priecīgi un skaļi, un ir bijuši cilvēki, kuri izteikuši mums rasistiskus aizvainojumus. Un, tā kā es īsti nesapratu, ko man teica, es īpaši par to neuztraucos. Es saņemu komentārus zem video - cilvēki prasa, kur ir mans kebabs? Šādi komentāri jau ir kļuvuši kaitinoši.  

Es biju tikko ieradies Latvijā, mans pirmais darbs bija aviobiļešu pārdošanas uzņēmumā. Es biju labs darbinieks, bet darba vide bija ļoti toksiska, darbs pieprasīja lielu piepūli un uzmanības, ko tobrīd kā pilna laika students nevarēju sniegt, tāpēc es izlēmu aiziet prom. Kad es pametu savu darbavietu, manas komandas vadītājs man pateica, ka es nekad neatradīšu labāku darbu par šo, un viņš redzēs mani strādājam kādā kebabnīcā un pirks kebabus no manis.

Es saprotu, ka rasistiski komentāri nāk sāpju un baiļu dēļ. Bet mēs arī esam piedzīvojuši to pašu. Afrikāņus daudz ir kolonizējuši. Indiju, Šrilanku arī ir kolonizējuši. Tāpēc mēs saprotam šo. Mēs neesam šeit, lai jums nodarītu pāri. Mēs varam dalīties kopējā pieredzē, un patiesībā tas varētu mūs apvienot, nevis šķirt.

Latvijā esi sastapis savu mīļoto – kā tas notika?

Cilvēki šeit dalās divās grupās - tie, kas ir ieinteresēti būt attiecībās ar etnisko minoritāšu pārstāvjiem - iespējams, tas pat ir sava veida fetišs - un tie, kas nav ieinteresēti. Es ar savu draugu iepazinos lietotnē “Tinder”, un tas ir vienīgais “Tinder” veiksmes stāsts, kas man pašam ir zināms! 

Mēs iepazināmies apmēram sešus, septiņus mēnešus pēc manas ierašanās Latvijā, un mēs esam bijuši kopā kopš tā laika. Viņš ir tikai divus gadus vecāks par mani. Mēs abi esam auguši, attīstījušies. Mēs esam piedzīvojuši karjeras izaugsmi, attiecību augšas un lejas, bet mēs vienmēr esam bijuši viens otram blakus.

Es nekad neesmu bijis attiecībās ar indieti, jo Indijā bieži vien vecāki neļauj saviem bērniem iet uz randiņiem. Indijā ir tik daudz dažādu reliģiju un tik daudz dažādu veidu, kā lietas tiek darītas. Es Latvijā ierados 18 gadu vecumā un tikai tad sāku iepazīties. Tas bija grūti sākumā, bet es esmu laimīgs! Es varu teikt, ka dodu priekšroku randiņiem ar latviešiem, nevis ar indiešiem.

Nākotnes plāni?

Hmm... nu es noteikti turpināšu veidot saturu, baudīt dzīvi, saņemšu savu maģistra grādu un strādāšu pie sava uzņēmuma izveides! Esmu strādājis izglītības nozarē, tāpēc varbūt paralēli darbošos par konsultantu. Strādāju ar mentoru pie sava uzņēmuma idejas, kas, cerams, izdosies. Tas ir galvenais mērķis šobrīd.

Paralēli šim visam es mācos latviešu valodu. Sākumā tas nebija plānā, bet tagad, kad esmu nolēmis palikt, man ir jāapgūst valoda un jāintegrējas. Tā ir cieņas izrādīšana kultūrai un valstij, kurā dzīvoju. Esmu sācis mācīties tiešsaistes kursos. Es dzīvoju ar latvieti, bet joprojām nezinu latviešu valodu, tāpēc tas ir mazliet dīvaini.

Bet es tieku uz priekšu! Manas latviešu valodas prasmes noteikti ir uzlabojušās. Gatavojos rakstīt A2 eksāmenu, jo ilgtermiņā, lai pieteiktos pastāvīgajai uzturēšanās atļaujai, man vajag latviešu valodu A2 līmenī.