Bijusī izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile: par vidusskolēnu izglītības līmeni un tā celšanu

Līdzīgi kā iepriekšējā mācību gadā, arī nupat aizvadītajā 2023./2024. mācību gadā pamatskolēni augstāko sniegumu uzrādījuši angļu valodā, bet zemāko - matemātikā. Kā tas skaidrojams?

Lai būtu labi rezultāti jebkurā mācību priekšmetā, bet īpaši matemātikā un citos eksaktajos priekšmetos, ir nepieciešams ilglaicīgs, precīzs un koncentrēts darbs, kā arī savlaicīga problēmu "izķeršana". Ja matemātikā skolēns nav kādu tēmu apguvis, tad tas atstāj nekavējošu ietekmi uz tālāko spēju būt sekmīgam matemātikā, jo nākamās tēmas tiek balstītas uz iepriekš apgūtām zināšanām un prasmēm. Ja skolā nav ieviesta sistēma, kā savlaicīgi "izķert" bērnus, kuru zināšanas nav pietiekamas, īpaši eksaktajos priekšmetos, tad pēc tam atgriezties pie sekmības ir ļoti, ļoti sarežģīti. Reālus risinājumus šai problēmai mums gadiem nav izdevies Latvijā iekustināt, un nav skaidras sistēmas, kas jādara, ja kāds bērns 4., 5. vai 6.klasē sāk atpalikt. Tieši šajā posmā bērnu sniegums sāk ļoti atšķirties un pastāv liels risks, ka skolēni, tostarp apdāvinātie bērni, var kļūt par nesekmīgiem. Bieži vien tad vecāku atbalsts ir galvenais faktors, vai skolēna zināšanās un prasmēs "robi" tiks likvidēti.

Arī attiecībā uz matemātikas mācīšanas didaktiku ir daudz darāmā. Ļoti ceru, ka drīzumā pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pasūtījuma tiks uzsākts darbs pie matemātikas standarta analīzes un matemātikas metodisko materiālu sagatavošanas matemātikas skolotājiem, kā arī pilnvērtīgas un ilglaicīgas metodiskā atbalsta sistēmas veidošanas visos mācību priekšmetos, sadarbojoties IZM, augstskolām, skolotāju profesionālajām asociācijām. Pirmās veiksmīgās iestrādes ir kursiem "Fizika I", "Bioloģija I", "Ķīmija I", "Programmēšana II", "Dizains un tehnoloģijas II". Bet pagaidām tas ir piliens jūrā, un ļoti daudz vēl darāmā. Un svarīgākais - vai pietiks īstenošanas prasmju, politiskās vilkmes iesākto turpināt ilgtermiņā un iedzīvināt uz palikšanu.

Pārmaiņas izglītības sistēmā nenotiek ātri. Pat, ja mēs šodien izdomātu labu un pareizu risinājumu, apstiprinātu Ministru kabineta noteikumus, tad, lai jebkuras izmaiņas iedzīvinātu izglītības sistēmā, paiet ilgs laiks un ir iesaistīts ārkārtīgi daudz cilvēku. Arī attiecībā uz skolēnu sekmju rezultātiem ir skaidrs, ka nekas jau nenotiek vienā dienā. Bērni sāk mācīties 1.klasē, un līdz 9.klasei paiet 9 gadi, vidusskolā 12 gadi. Tas ir laika periods, kurā sasummējas izglītības sistēmas gan vājās puses, gan stiprās puses. Tas ļoti sasaucas ar tēmu, kāpēc ir tik grūti panākt izmaiņas izglītības sistēmā. Politiskais cikls - cik ilgi ministrs ir amatā, cik ilgi konkrētā partija ir pie varas, cik ilgi lēmumus pieņem noteikta koalīcija - ir daudz īsāks nekā objektīvais cikls izglītības procesā. Somija bieži tiek minēta kā labais piemērs izglītības sistēmai. Paši somi saka, ka iemesls, kādēļ viņiem izdevās ilgā laika periodā nokļūt pasaules labāko izglītības sistēmu vidū, bija tas, ka viņiem politiski izdevās vienoties ilgākā termiņā par galvenajiem mērķiem un uz tiem konsekventi virzīties. Neskatoties uz to, kura partija ir bijusi pie varas, somiem izdevās izglītības jomā svarīgākās vienošanās noturēt. Mums šis princips īsti nedarbojas. Mainoties ministriem, bieži vien mainās arī uzstādījumi, mainās prioritātes, uzsāktās lietas netiek pabeigtas, bet tā vietā tiek sāktas jaunas. Ir saprotami, ka tādā situācijā, kad valsts līmeņa prioritātes mainās, nesasniedzot iepriekš izvirzītus mērķus, skolas vadībai un skolotājiem ir ļoti sarežģīti strādāt.

Savukārt labie rezultāti angļu valodā atspoguļo ikdienu, kādā dzīvo vairums Latvijas jauniešu, - angļu valoda viņiem ir kļuvusi par ikdienā aktīvi lietotu, dzīvu valodu. Līdz ar to labie rezultāti valsts pārbaudes darbos nav tikai formālās izglītības sistēmas veiksmes stāsts.

Tajā pašā laikā eksāmenos izkritušo 9.klašu skolēnu skaits šoreiz bija mazāks. Vai to var skaidrot ar minimālā vērtējuma latiņas saglabāšanu - līdzšinējie 10%?

Nezinu. Tas ir jautājums eksāmenu izstrādātājiem, un ir jāredz detalizēta analīze. Kopumā par izglītību mums ir daudz pļāpu un daudz viedokļu, kas nav balstīti skaitļos, datos, analīzē, bet gan tikai personīgajā pieredzē. Mēs ļoti bieži publiski diskusijās par izglītību dzirdam personīgās pieredzes stāstus, kas tiek vispārināti: mana bērna skolā notiek tā un tātad tā notiek visur. Protams, personīgā pieredze ir ļoti svarīga. Pie tam vecākiem tas, kas notiek viņa bērna klasē vai skolā, ir vissvarīgākais neatkarīgi no tā, kas notiek citur. Tomēr ar to nepietiek, lai izdarītu secinājumus, ka "visur tā notiek". Es atturēšos izteikt secinājumus, kāpēc ir bijušas šādas svārstības eksāmenu rezultātos. Gaidīsim datos balstītu analīzi no eksāmenu izstrādātājiem, no profesionāļiem, kas ar šo tēmu strādā diendienā. Jo pārbaudes darbi, ja pēc to rezultātiem netiek veikta nopietna analīze, izstrādāti ieteikumi un plāns uzlabojumiem un tiek sekots šo uzlabojumu ieviešanai, nav nekā vērti.

Bet, ņemot vērā, ka nākat no universitātes vides, vai, jūsuprāt, šis 10% vai 15% slieksnis ir par zemu?

Vidusskolas absolventam ir jāapzinās, ka, pat ja viņš būs ieguvis vidējās izglītības sertifikātu, lai iestātos un mācītos augstskolā, šāds sekmju līmenis nebūs pietiekams.

Nosakot sekmības slieksni, valsts līmenī ir jābūt plānam, kas notiek ar tiem jauniešiem, kuru sniegums ir kritiski zems un kuri šo latiņu nepārvar. Pirmkārt, tas ir ļoti svarīgs indikators vispārējās izglītības sistēmas sekmēm. Jebkuras valsts izglītības sistēmā ir kāds neliels procents absolventu, kuru sniegums ir ļoti zems. Jautājums, cik liels ir šis procents un kādi tam ir cēloņi.

Otrkārt - kas notiek ar jauniešiem, kas nenokārto sekmīgi 9.klases eksāmenus. Bieži vien skolēni, kas palikuši uz otru gadu, skolā neatgriežas un vispār izkrīt no izglītības aprites. Ministrijas iecere veidot speciālās atbalsta programmas pie profesionālās izglītības iestādēm varētu būt prātīgs solis. Šādā programmā pastiprināti tiktu apgūti priekšmeti, kuros skolēns ir bijis nesekmīgs, un paralēli viņš arī apgūtu kādu profesiju.

Viens no tumšajiem laukumiem ir arī tālmācības skolas, kurās arī bija vieni no zemākajiem vērtējumiem. Kā jūs vērtējat, vai tālmācības skolās vajadzētu ļaut mācīties jau no 1.klases?

Domāju, ka tālmācība nav nekādā veidā piemērota sākumskolas posmā, kur nu vēl pirmskolas bērniem. Manuprāt, ļoti labs izglītības modelis ir kombinētā mācīšanās (angliski - blended learning). Tas ir mācību process, kura laikā skolēns patstāvīgi, izmantojot kvalitatīvi sagatavotu mācību kursu, pielāgotus pārbaudes darbus elektroniskajā mācību vidē, apgūst noteiktu mācību kursu. Skolēns apgūst vielu savā tempā un apgūst to daļu, kur skolotāja iesaiste nav īpaši nepieciešama, bet vēlāk tomēr atgriežas klasē, pie skolotājiem, pie citiem skolēniem un mācās tās lietas, ko var apgūt tikai sabiedrībā. Tas tiešām ir ļoti svarīgs filozofisks jautājums, kādu mēs nākotnē redzam sabiedrību. Vai mēs būsim individuālas būtnes, kas savstarpēji nesadarbojas un tikai galvā ielādē kādus zināšanu un prasmju failus, vai tomēr gribam dzīvot sabiedrībā, kur cilvēki māk sarunāties, kur cilvēki māk konstruktīvi risināt konfliktus, māk kopā risināt problēmas, māk kopā priecāties, māk būt līdzjūtīgi, kur cilvēkiem ir emocijas. Prasme sadarboties, cieņpilni diskutēt, saprast pasaules norišu un viedokļu daudzveidību, veidot personīgās vērtības ir tā daļa, kas ir jāapgūst arī skolā, un šajā procesā skolotājam ir izšķiroši svarīga loma. Šāds kombinētās mācīšanās modelis var labi darboties vidusskolas posmā. Tas ir vecumposms, kad būtu sagaidāma un attīstāma spēja plānot savu laiku, izvirzīt mērķus, pašam organizēt prioritātes. Par pamatskolas posmu neesmu pārliecināta. Iespējams, 7., 8., 9.klase jau ir brīdis, kad pietiekami motivēti jaunieši var mācīties arī gana patstāvīgi bez regulāra atbalsta, bet neredzu, ka šī metode jebkādā veidā būtu izmantojama agrāk.

Kam būtu jāuzņemas atbildība par skolēnu sniegumu, tostarp centralizētajos eksāmenos?

Skolām. Tāpēc jau valsts uztur milzīgu skolu tīklu un saistītās sistēmas, lai tās izpildītu savu tiešo funkciju. Protams, līdzatbildīgi ir arī paši skolēni un viņu vecāki, bet tomēr galvenais profesionālis šajā trijstūrī un atbildīgais ir skola.

Vai IZM esošā iecere par skolu tīkla optimizāciju, ka finansējums tiek piešķirts skolām uzreiz, jūsuprāt, ir labākais risinājums, kāds bijis līdz šim?

Jāatzīst, ka nespēju vairs izsekot finansējuma modeļa detaļām, jo tas ir ārkārtīgi komplicēts ar daudz kritēriju un izņēmumu. Bet es atbalstu ideju, ka valsts finansējumam aprēķinātajā apjomā vajadzētu nonākt skolā.

Bet līdztekus naudas sadales formulām kritiski svarīga ir vienošanās par skolu tīkla struktūru.

Atbalstu pieeju, ka sākumskolas var būt ļoti mazas, tuvu bērna mājām, bet tad tur ir arī ļoti maz skolotāju. Neuzskatu, ka izglītības kvalitāte sākumskolā cieš no tā, ka ir maz bērnu un maz skolotāju. Šādās mazās skolās direktors ir arī skolotājs. Savukārt, vidusskolām, manuprāt, vajadzētu būt lielām, specializētām, ar ļoti kvalificētiem skolotājiem attiecīgajās zinātņu jomās, teicamu aprīkojumu, lai skolēni iegūtu tiešām daudzveidīgu un kvalitatīvu izglītību vidē, kas var nodrošināt skolēnu virzību uz ambicioziem mērķiem. Pie tam neatkarīgi no tā, vai vidusskola atrodas galvaspilsētā vai novados. Mazajās vidusskolās ir problēmas nodrošināt visu mācību priekšmetu apguvi augstākajā līmenī gan tādēļ, ka nav pieejams piemērots aprīkojums, gan vēl vairāk tādēļ, ka nav pietiekami daudz skolotāju. Ja ir maza skola, ir maz stundu priekšmetu skolotājiem. Jautājums, cik daudz mēs varam atrast cilvēku, kas būtu ar mieru braukāt pa daudzām skolām, lai savāktu sev pilnu darba slodzi, un cik tas ir kvalitatīvi. Aizvadītajā mācību gadā, piemēram, bija pašvaldības, kur nebija iespējams apgūt "Fizika II" vai "Programmēšana II".

Primārais jautājums šajā diskusijā ir, kādu izglītības kvalitāti mēs varam nodrošināt katram skolēnam neatkarīgi no tā, kur viņš ir dzimis. Diskusija, kas Latvijā pēdējos 20 gadus ir bijusi aktuāla, ka, ja nebūs skolas, apdzīvotā vieta pamazām iznīks. Tā, protams, ir taisnība, bet vai mēs domājam par to, kas notiek ar bērniem, kuriem pieejamā vidējās izglītības kvalitāte nav pietiekama? Būtu jāpasaka godīgi, ka šī vieta tikai vidusskolas dēļ ilgtermiņā nepastāvēs jebkurā gadījumā. Ja nebūs pieejamas arī darba vietas, tad apdzīvotajai vietai jebkurā gadījumā nav perspektīvas. Būtu tikai godīgi, ja politiķi, īpaši pašvaldībās, to arī pateiktu un vairāk laika, enerģijas un ietekmes veltītu darba vietu radīšanai reģionos, nevis tikai un vienīgi runātu par skolu saglabāšanu. Tas ir kaitniecisks populisms - runāt par skolu saglabāšanu, bet nestrādāt pie darba vietu radīšanas, lai cilvēki var atgriezties, palikt un dzīvot, saņemot pieeju gan kultūras, gan izglītības piedāvājumam, gan citiem pakalpojumiem pilnvērtīgai dzīvei. Citādi var uzdot jautājumu, kāpēc Pierīgas skolas ir pārpildītas? Tieši darba un citu iespēju dēļ.

Runājot par skolu tīklu, jāpiekrīt viedoklim, ka nav tikusi pievērsta pietiekama uzmanība Pierīgai. Tur šobrīd ir samilzusi pretējā problēma, ka bērnu ir ļoti, ļoti daudz un nepietiek vietu skolās. Mani pārsteidz, ka publiskajās diskusijās ļoti daudz dzirdam, ka vidusskolēniem ir tālu jābrauc līdz skolām un tas nav pareizi, taču visās, tā sauktajās, prestižajās skolās ne tikai Rīgā, bet arī citos reģionos, ir ievērojami konkursi, un bērni ir gatavi braukt no visas Latvijas un dzīvot internātā, lai tur mācītos. Tajā pašā laikā populistiski politiķi runā par to, ka skolēni izkritīs no izglītības, ja vidusskola nebūs pie mājām. Savukārt attiecībā uz profesionālajām izglītības iestādēm šķiet pašsaprotami, ka tām nav obligāti jāatrodas tuvu mājām. Bet gan vidusskolā, gan profesionālajās skolās mācās tā paša vecuma jaunieši.

Cik liela ietekme uz skolēnu sniegumu ir mācību saturam? Iepriekš paudāt cerību par "Skola 2030", ka tas varētu veicināt skolēnu izcilību.

"Skolas 2030" lielie mērķi ir pareizs virziens - nodrošināt sadarbību starp skolotājiem, nodrošināt starppriekšmetu saiti, nodrošināt ne tikai zināšanu iegūšanu, bet arī prasmi tās praktiski pielietot. Tās visas ir pareizas tēzes, bet diemžēl projekta ieviešanas process nav bijis sekmīgs, jo rezultātā skolās ir apjukums, kas ir pareizi un kas nav, kas ir jādara un kas nav. Tagad mēģinājumi viest vairāk skaidrības notiek arī caur metodisko materiālu izstrādi - ir tapuši metodiskie materiāli skolotājiem, kuru izstrādē, pēc Valsts izglītības satura centra pasūtījuma, bija iesaistīta arī Latvijas Universitāte (LU), Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skola, "Lielvārds" un skolotāju profesionālās asociācijas. Šis ir ļoti pareizs virziens, bet pie nosacījuma, ka iesāktais darbs nepaliks kā viendienītis. Darbam ir jāturpinās ilgtermiņā, lai Latvijā mēs atgrieztos pie kvalitatīvas mācību priekšmetu metodikas un didaktikas sistēmas izveides. Par izglītību mēs runājam tomēr kā par zinātnes nozari. Pasaulē arvien vairāk attīstās smadzeņu pētījumi, cilvēki arvien vairāk sāk saprast, kā darbojas atcerēšanās, izpratnes veidošanas procesi, un tam ir jāintegrējas mācību procesā. Mācīšana nav tikai par to, ka esmu jauks cilvēks un man patīk bērni. Mācīšana ir arī izpratne par procesiem, kādā veidā notiek mācīšanās process, un šīs izpratnes integrēšana praktiskā stundu plānā. Lai sagatavotu kvalitatīvu stundas plānu, skolotājam ir jāpatur prātā šīs zināšanas, ir jāpārzina savs priekšmets, skolēnu vecumposmu īpatnības un tad rūpīgi jāplāno stunda, ņemot vērā konkrētās klases skolēnu specifiku. Tas nav vienkārši un prasa milzīgu laiku. Mana cieša pārliecība ir, ka Latvijā ir nepieciešams stingrs pamats, kur profesionāļi izstrādā metodiskos ieteikumus un konkrētus atbalsta materiālus skolotājiem. Šāda pieeja ir vairumā pasaules valstu, kuru izglītības sistēmas tiek vērtētas kā sekmīgas. Mēs nevaram teikt, ka nav pieejami materiāli, īpaši, ja lasa svešvalodās, bet tajā pašā laikā nevar skolotājs visu dienu meklēt informāciju internetā, turklāt materiāliem ir arī dažāda kvalitāte - var būt labi materiāli un pilnīgi nederīgi. Lai skolotājs veiktu patiešām pilnvērtīgu analīzi patstāvīgi, no nulles, nepietiek ar 24 stundām dienā. Tādēļ mana pārliecība, ka sagatavēm, metodiskiem ieteikumiem ir jābūt sagatavotiem centralizēti, izmantojot pasaules labākos piemērus un starptautiskus pētījumus. Katrs skolotājs sagatavi var pielāgot savām vajadzībām. Šim darbam ir jābūt sasaistītam arī ar skolotāju sagatavošanas sistēmu. Piemēram, attiecībā uz tiem materiāliem, ko gatavoja LU ("Fizika 1" un "Bioloģija 1"), šie kursi tiek integrēti arī skolotāju sagatavošanā, kas nozīmē, ka topošajam skolotājam jau studiju laikā ir gatavi stundu plāni, ar kuriem strādāt, analizēt un domāt, kā tos pielāgot. Tādējādi skolotājs metodiski ir jau daudz gatavāks darbam skolā.

Tāpat sistēmai ir jābūt salāgotai ar valsts pārbaudes darbiem. Mums šobrīd mēdz būt situācijas, ka skolotāji, ieraugot valsts pārbaudes darbus, īsti nesaprot, kāpēc uzdevumu komplekts ir tāds, kāds tas ir. Mēdz gadīties, ka atslēgas tēmām ir veltīta pārāk maza uzmanība, savukārt pakārtotām tēmām ir pievērsta ļoti liela uzmanība. Tas notiek arī tādēļ, ka nav pietiekamas sadarbības starp valsts pārbaudes darbu izstrādātājiem un satura radītājiem. Cik zināms, IZM taps metodiskais centrs, kur par katru mācību priekšmetu būs viens atbildīgais, kam vajadzētu šīs tēmas koordinēt. Virziens ir ļoti pareizs. Jācer, ka ieviešanas process būs nesasteigts un pārdomāts. Latvijā diemžēl mums tā gadās bieži, ka sākumposmā ir ļoti labas un pareizas idejas, bet ar ieviešanu mums veicas ne pārāk labi. Bieži vien, jo īpaši Eiropas Savienības programmu finansēti projekti, tiek uzsākti novēloti, tad sasteigti, jo jāpaspēj "apgūt" finansējums plānotajos termiņos, un beigās čiks vien sanāk. Ļoti, ļoti ceru, ka šis būs izņēmums.

Vienotas metodikas izveide, jūsuprāt, ir viens no soļiem, lai veicinātu Latvijas skolēnu izraušanos no viduvējības?

Neapšaubāmi. Joprojām uzskatu, ka izglītības sistēma ir tik laba, kādi ir tās skolotāji. Attiecīgi uz izglītības sistēmu jāraugās kā uz kopainu - kas ir cilvēki, kas kļūst par skolotājiem, cik labi viņi ir sagatavoti augstskolās, cik liels ir viņu atalgojums attiecībā pret pārējo tautsaimniecību un cik viņi ir prasmīgi savā amatā. Tāpat, vai viņi skolā, klasē ir pamesti vieni, kur pašiem ir jātiek galā gan ar priekšmeta mācību, gan skolēnu emocijām un īpašajām vajadzībām, gan ar vecākiem. Tas ir jautājums, cik kvalitatīvi Latvijā mēs spēsim sagatavot ne tikai skolotājus, bet arī direktorus, ko dara izglītības pārvaldes pašvaldībās, vai tās uz skolu raugās tikai kā uz ēku, par kuru jānomaksā rēķini un praktiski jāsaorganizē būvniecības darbi, vai izglītības pārvaldes patiešām iedziļinās, kas patiesībā notiek viņu pašvaldības skolās, kāda ir kvalitāte, kā skolās jūtas skolēni un skolotāji. Jāņem vērā, ka skolu direktorus darbā pieņem pašvaldība, līdz ar to no pašvaldības ieinteresētības vislielākajā mērā ir atkarīgs, kā tiek uzraudzīts arī direktora darbs.

STEM (zinātne, tehnoloģija, inženierija, matemātika) monitoringa darbos vidusskolēni viszemāko sniegumu uzrādījuši dabaszinībās (30%), bet pārējos mācību priekšmetos skolēnu sniegums novērtēts vidēji virs 40%. STEM jomā jau ilgstoši ir novērots arī skolotāju trūkums, pavisam nesen izskanēja informācija, ka šogad ir sagatavots tikai viens fizikas skolotājs. Kā jūs redzat, kā situāciju varētu uzlabot?

Šogad ir sagatavots viens fizikas skolotājs, kas ir mācījies pamatprogrammā, bet vēl ir cilvēki, kas ir apguvuši mazāka apjoma kursus un ir tiesības skolās mācīt fiziku, kā arī ir vēl "Macītspēks", kur 43% no 82 absolventiem ir STEM jomas skolotāji. Tādēļ patiesais fizikas skolotāju skaits, kas pievienojas izglītības sistēmai, ir lielāks, bet, protams, nepietiekams. Ko darīt? Tas sasaucas ar jau iepriekš intervijā izrunātajām problēmām. Atalgojumam ir jābūt virs vidējā līmeņa valstī, kā tas arī ir paredzēts Izglītības attīstības pamatnostādnēs. Svarīga ir vide skolā, atbalsts skolotājiem. 99,9% gadījumu jaunie cilvēki uz skolu aiziet strādāt ar cerībām, ka savu darbu grib izdarīt labi. Neliela daļa no jaunajiem skolotājiem saprot, ka viņiem kā personībām skolotāja darbs tomēr nav piemērots. Bet šobrīd ir ievērojama daļa jauno skolotāju, kas darbu skolā pamet pēc dažiem gadiem ne tāpēc, ka viņiem nepatiktu skolotāja profesija, bet tāpēc, ka viņi neredz izeju no nepārtrauktās pārslodzes, profesionāla atbalsta trūkuma, sistēmisku risinājumu trūkuma, lai uzlabotu vidi skolā, tostarp emocionālo. Tas ir jautājums ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, kā izveidot tādu vidi skolā, lai cilvēki neietu prom. Man patīk tēze, ka mums nevis pietrūkst skolotāju, jo arī Latvijā ir daudz cilvēku, kuriem ir tiesības mācīt skolā, bet mums ir krīze tādas skolas vides izveidē, kur skolotāji gribētu strādāt un gribētu strādāt ilgāku laiku, un augt profesionāli skolā, nevis tikai trīs četrus gadus. Uz šo jautājumu šobrīd nav vienkāršas atbildes, jo īpaši pēc Covid-19 pieredzes, kad ļoti daudzas darba vietas ir pārgājušas uz hibrīdveida darba laiku. Skolā tas nav iespējams, un tas savukārt atsijā jauniešus, kas daļu laika grib ceļot, kādu laiku pavadīt citās valstīs un strādāt attālināti. Skolā strādājot, tas nav iespējams, ja vien tā nav tālmācības skola. Tādēļ, līdztekus objektīvi nepieciešamajiem uzlabojumiem, skolu vidē svarīga loma ir arī publiskajai komunikācijai. Nav jau tā, ka visi ir neapmierināti, strādājot skolā. Skolās strādā ļoti, ļoti daudz izcilu skolotāju, kam patīk šis darbs, kas gūst no tā gandarījumu un kuru skolēni ir milzīgi ieguvēji. Bet publiskajā telpā biežāk dzird par negācijām. Tāpat ir ļoti daudz jauno skolotāju, kas strādā ar prieku un gandarījumu skolās, kurās ir profesionāla vadības komanda, un saskata tur savas izaugsmes iespējas ilgākā periodā.

Nupat IZM ir nākusi klajā ar rosinājumu noteikt stingrākas uzņemšanas prasības pedagogiem augstskolās. Vai tas nerada bažas, ka topošo skolotāju skaits vēl vairāk var samazināties?

LU tas neko nemaina, jo mums jau ir prasība, ka vidējai atzīmei ir jābūt vismaz 7 un vismaz 7 arī profilējošā priekšmetā, ko topošais skolotājs mācīs. Rosinājums ir ļoti pareizs tieši tā iemesla dēļ, ka nedrīkstētu pieļaut situāciju, ka iekrītam lejupejošā spirālē - mums pietrūkst skolotāju, tādēļ atcelsim prasības, lai iet mācīties katrs kurš vēlas, pietiks ar nelieliem kursiem, jo galvenais, lai klasē ir cilvēks. Ja mēs šādu ziņu pasakām, tad mums nav nekādu cerību skolām piesaistīt jaunus, talantīgus cilvēkus. Neviens ambiciozs, prātīgs cilvēks negrib strādāt vidē, uz kuru neviens vairs neliek nekādas cerības un kur tiek ņemti visi, kas grib kādu gadiņu pastāvēt klases priekšā. Tādai videi nav nākotnes.

Vai pareizi saprotu, ka jūs ne visai atbalstāt iniciatīvas, kurās citas profesijas pārstāvji tiek aicināti nākt mācīt skolās?

Tieši otrādi, es uz šīm programmām raugos ļoti pozitīvi. Labs piemērs ir "Mācītspēks", kur visi programmas dalībnieki pirms tās uzsākšanas jau ir ieguvuši augstāko izglītību, viņiem ir nepieciešamās kompetences zinātņu jomā un tad jau caur darba vidē balstītām studijām viņi iegūst pedagoģisko pieredzi.

LU arī plāno plašāk piedāvāt pedagoģijas studiju kursu visu fakultāšu studentiem, lai viņi apgūtu skolotāja profesijai nepieciešamās pamatprasmes. Šis kurss tiks arī papildināts, lai ietvertu pietiekamu bāzes teoriju un praksi.

Neatbalstu īsus kursus, kur 72 stundas paklausās teoriju. Tā ir kaitnieciska prakse.

Kā kopumā veicināt jauniešos interesi par STEM jomu?

Interese un motivācija rodas no vairākiem faktoriem. Viens ir atraktīvais faktors, caur spēlēm, organizētiem notikumiem, kā fizikas, ķīmijas šoviem, caur zinātnes centriem. Piemēram, Ventspils zinātnes centrs VIZIUM, Kosmosa izziņas centrs Cēsīs, "Futurimo Rīga" - tās ir vietas, kas caur aizraujošu un atraktīvu vidi rada pirmo interesi bērnos par STEM jomu. Tāpat ir ļoti svarīgi gan uzņēmējiem, gan zinātniekiem braukt uz skolām, tikties ar skolēniem, stāstīt par savu sfēru, lai bērni redzētu, ka ķīmiķi, fiziķi, inženieri ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie un ka šīs profesijas ir pieejamas katram bērnam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas un vecāku profesijām.

Nākamais faktors ir ģimene - vai ģimene pamudina bērnus mācīties šos priekšmetus. Gana biežas ir situācijas, ka vecāki savam bērnam, redzot pirmās ne pārāk labās atzīmes ķīmijā un fizikā, saka, ka nekas, man jau arī savā laikā šie priekšmeti nepadevās. Neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi vecāku pieredze, to nedrīkst transformēt bērnam.

Visbeidzot, skolēnam nevar patikt priekšmets, kuru viņš nesaprot un netiek galā. Tad atgriežamies pie iepriekš runātā, proti, vai tajā brīdī, kad skolēnam pirmo reizi kaut kas nesanāk, vai ir reāls mehānisms, kā viņam palīdzēt. Ar visu šo faktoru kopumu pilnveidi mēs varam nonākt līdz lielākam STEM jomas speciālistu skaitam. Mēs maz ko varam līdzēt, ja par fizikas vai ķīmijas speciālistiem mēs sākam domāt vidusskolā un kur nu vēl augstskolā, tad viss ir sen nokavēts.

Vai centralizētie eksāmeni ir vienīgais objektīvais veids, kā novērtēt skolēnu zināšanas?

Protams, nē. Centralizēto eksāmenu mērķis ir tikai un vienīgi veikt gala mērījumu, cik sekmīga ir bijusi mūsu izglītības sistēma un cik efektīvs ir bijis finansējuma ieguldījums šajā sistēmā. Tas ir gala novērtējums. Izglītības sistēmā tiek lietota gan summatīvā vērtēšana, gan formatīvā vērtēšana. Summatīvā vērtēšana ir gala novērtējums, savukārt formatīvā vērtēšana, lai saprastu, kā bērnam klājas šodien un kā rīkoties tālāk. Vērtēšanā svarīga ir atgriezeniskā saite, jo viss mācīšanas process ir par atgriezenisko saiti. Ja skolēns nedabū informāciju par savu vērtējumu, tad nesaprot, vai ir iemācījies vai nav, savukārt skolotājam atgriezeniskā saite nepieciešama, lai savlaicīgi saprastu, kā sokas mācību procesā, kas jāmaina, citādi nevaram runāt par efektīvu mācību procesu. Nevajadzētu jaukt kopā centralizētos eksāmenus ar formatīvo vērtēšanu ikdienā, jo centralizētais eksāmens ir gala novērtējums un kalpo arī kā atgriezeniskā saite pašvaldībām, pašām skolām, cik labi mēs strādājam.

Ir sākušās diskusijas, vai vispār centralizētie eksāmeni ir vajadzīgi un varbūt ir jāpārskata priekšmeti, kuros ir centralizētie eksāmeni.

Centralizētie eksāmeni ir nepieciešami, jo mums ir vajadzīgs maksimāli objektīvs mērījums, kāpēc valsts vispār iegulda naudu izglītības sistēmā un vai tiek sasniegti plānotie mērķi, kas ir bijuši izvirzīti. Ir daudz pētījumu pasaulē, kas skaidri parāda, ka šāds objektīvs mērījums sniedz pozitīvu efektu uz visu izglītības sistēmu. Pieredze Latvijā, kad nebija centralizēto eksāmenu, radīja ievērojamas atšķirības starp skolām un arī vilšanos skolu absolventos, kas aiziet mācīties uz augstskolu ar it kā labām atzīmēm, bet netiek galā ar mācībām un atpaliek no citu skolu skolēniem. Centralizētie eksāmeni ir arī instruments, kas veido precīzāku izpratni par sasniedzamajiem rezultātiem skolās. Cik daudz eksāmenu un kuros priekšmetos vajadzētu būt? Domāju, ka matemātikai un latviešu valodai, kā arī kādai no dabas zinībām vajadzētu būtu centralizēto eksāmenu sarakstā. Par svešvalodām - neesmu pārliecināta.

Piemēram, bijušais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis izteicās, ka augstskolas paratizē uz centralizētajiem eksāmeniem vidusskolas noslēgumā.

Esmu lasījusi šo interviju un esmu ļoti samulsusi par Šadurska kunga izteikumiem. Tiešām nesaprotu, ko viņš ar to domāja.

Vai studējošo skaitu varētu palielināt iecere par augstākās izglītības jauno finansēšanas modeli?

Plānotā institucionālā finansējuma modeļa jēga ir tāda, ka valsts dod augstskolām naudu nevis pēc uzņemto studentu skaita, bet gan pabeigušo absolventu skaita. Ja augstskolas uzņem pēc iespējas lielāku skaitu studentu, jo no tā atkarīgs finansējums, tad tas nav pareizs motīvs. Virzība uz institucionālo finansējuma modeli ir pareizs solis. Protams, pie nosacījuma, ka tiek nodrošināta pienācīga absolventu iegūtās izglītības kvalitāte.

Kā jūs vērtējat esošo situāciju un nesaskaņas starp IZM un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA)? Vai iespējams atrast kompromisu?

Nevarēšu komentēt IZM un LIZDA attiecību nākotni. Problēmas, ko aktualizē arodbiedrība, ir īstas un objektīvi eksistējošas, gan nepieciešamība palielināt atalgojumu, gan pedagogu slodžu sabalansēšana. Bet man nav pieņemams veids, kādā arodbiedrība mēģina rast risinājumus.

Arodbiedrības izvirzītās prasības ir nekonkrētas un manipulatīvas, jo apgalvojums, ka vajag sabalansētu darba slodzi ir bezgalīgs apgalvojums. Nekad nebūs labi ar šādu apgalvojumu un nekad nevarēs pateikt, ka tagad slodze ir sabalansēta. Scenārijs, kas atkārtojas gadiem - arodbiedrība izvirza vispārīgas prasības, ministrija izdara kādus soļus un paziņo, ka ir izpildījusi arodbiedrības prasības, un tad seko nākamais arodbiedrības paziņojums, ka tas, kas ir izdarīts, ir labi, bet vēl 20 citas prasības nav izpildītas. Domāju, ka LIZDA varētu panākt daudz vairāk, ja skaidri un precīzi formulētu savas prasības, pret kurām varētu mērīt rezultātu. Arodbiedrība dara savu darbu, bet strādā manipulējošā un nepietiekami mērķtiecīgā veidā.

Sarunas sākumā minējāt, ka Latvijā iztrūkst Somijas spējas vienoties par ilgtermiņa izglītībā veicamajiem darbiem. Kā to varētu mainīt?

Tā ir starppartiju vienošanās un valdības apņemšanās, vai ir iespējams vienoties par, piemēram, trim prioritātēm izglītībā, kuras tiks īstenotas neatkarīgi no partiju savstarpējām attiecībām. Ir saprotams, ka katrs ministrs nāk ar savām idejām un katram ministram objektīvi ir savs pienesums, bet uzskatu, ka ir jābūt pāris prioritātēm, kas tiek īstenotas neatkarīgi no ministru iecerēm.

Ja jums būtu teikšana, kas būtu šīs prioritātes?

Domāju, ka šobrīd Latvijā viskritiskākā situācija ir vispārējā izglītībā, kas tālāk ietekmē arī augstākās izglītības kvalitāti. Tāpēc mana pirmā prioritāte būtu sistēmas veidošana, lai palīdzētu skolēniem savlaicīgi gan mācību priekšmeta apguvē, gan emocionālajā izaugsmē un nodrošinātu skolotājiem metodisko atbalstu un atbalstu darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Otra prioritāte būtu pēc iespējas strauja atalgojuma palielināšana skolotājiem un skaidri algas aprēķināšanas principi, sasniedzot Izglītības attīstības pamatnostādnēs definētos mērķus. Savukārt trešā prioritāte - skolu tīkla izveide ar precīzu vidusskolu izvietojuma un specializāciju definēšanu, līdzīgi, kā tas ir profesionālajā izglītībā.

Attiecībā uz augstāko izglītību - pirmkārt, finansējuma palielinājums; otrkārt - institucionālā akreditācija, kas ievērojami mazinātu birokrātisko slogu, kāds tas ir tagad, veicot katras programmas akreditāciju. Ietaupītos resursus tad būtu iespējams novirzīt daudz elastīgākai programmu attīstībai, balstoties gan secinājumos no iepriekšējās pieredzes un studentu atsauksmēm, gan darba devēju vajadzībās. Treškārt - steidzami attīstīt mākslīgā intelekta tehnoloģiju integrēšanu studijās un pētniecībā.

Attiecībā uz visiem izglītības posmiem valsts līmenī daudz lielāka vērība jāpievērš datu kvalitātei, jānodrošina to jēgpilna analīze un secinājumos balstītas rīcības.

Lai gan pats galvenais tomēr, kam mēs intervijā īsti nepieskārāmies, manuprāt, ir nepieciešamība pēc skaidras, precīzas vīzijas, katram Latvijas iedzīvotājam saprotama stāsta, ko tad mēs saprotam ar vārdiem kvalitatīva izglītība un kā plānojam tur nokļūt. Mūsu pašu, Latvijas, vīzijas.