Viņš balstās uz spieķīša, bet rokā papīra gabals ar uzrakstu “Latvijas kara invalīds”

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Pēckara postaža

Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados šādu mūsdienām neraksturīgu skatu Latvijas pilsētās varēja redzēt itin bieži. Un nav jau arī brīnums – mūsu zemei tajā laikā karu ziņā neklājās viegli. Karš Latvijas teritorijā ienāca 1915. gadā, un aktīva karadarbība ar nelieliem pārtraukumiem turpinājās līdz pat 1920. gada vasarai: sākumā to bija pārstaigājušas krievu un vācu armijas, vēlāk te notika dažādas revolucionārās jukas, visbeidzot – divus gadus ilgais Neatkarības karš (1918–1920). Savu valsti Latvijas tauta izcīnīja ar ieročiem rokās, tomēr pēc tam, kad ienaidnieki no mūsu zemes bija patriekti, jaunās valsts celšana bija jāsāk no drupām. Rūpniecība bija sagrauta, gandrīz visi rūpniecības uzņēmumi līdz ar valsts, pašvaldību un mācību iestādēm kara laikā evakuēti uz Krieviju, lauksaimniecība izpostīta. Atgriešanās pie dzīves normālos apstākļos pēc Neatkarības kara beigām noritēja ļoti lēni. Vēl 1922. gada pavasarī 7800 ģimeņu dzīvoja zemnīcās, jo katastrofāli trūka dzīvojamo telpu. Vissmagāk bija cietuši Rīgas, Jelgavas, Jaunjelgavas un Bauskas apriņķi.

Taču vistraģiskākā situācija bija ar pašiem cilvēkiem. Pirmā pasaules kara gadi un sekojošais revolucionāro juku laiks bija radījis daudzu simtu tūkstošu bēgļu straumi. Bēgļu gaitas bija Latvijas tautas lielā traģēdija, tas bija smagu ciešanu un pārbaudījumu laiks. Precīzs bēgļu gaitās devušos Latvijas iedzīvotāju skaits nav zināms, domājams, ka gan piespiedu kārtā, gan brīvprātīgi šajā laikā bēgļu gaitas uzsāka ap 800 000 cilvēku, daļa gan Latviju nepameta. 1920. gada sākumā Latvijas valdība uzskatīja, ka Krievijā atrodas aptuveni pusmiljons bēgļu, no kuriem pāri par 350 000 vēlētos atgriezties dzimtenē. 4000 bēgļu un karagūstekņu atradās Polijā, 1500 karagūstekņu – Vācijā. Vēlāk izrādījās, ka mājās pārbrauca mazāk bēgļu, nekā bija domāts 1920. gada sākumā, – daļa jau bija iedzīvojusies svešumā, daļa nevēlējās braukt politisku iemeslu dēļ, daļa vienkārši baidījās. Bet vēlmi izteikušiem doties uz Latviju mājupceļš izrādījās ļoti smags.

“Tūlīt jāņem invalīdi apgādībā…”

Karā uzvar armijas, zaudē valstis, tomēr galvenie kara upuri ir cilvēki. Mūsdienās karadarbības sekas ir ne tikai redzamie postījumi, bet arī izpostītas dvēseles un sakropļoti ķermeņi. Kara invalīdi. Pēc pārdzīvotajiem kariem Latvijā tādu bija daudz. Līdzās toreiz nesenajiem Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara Latvijā dalībniekiem dzīvoja vēl daudzi, kas bija piedalījušies 19. gadsimta beigās notikušajā Krievijas–Turcijas karā (1877–1878) un 20. gadsimta sākumā – Krievijas–Japānas karā (1904–1905).

Prasības pēc sociālā atbalsta karā cietušajiem karavīriem parādījās jau tūlīt pēc neatkarīgas valsts proklamēšanas. Desmit dienas pēc šā nozīmīgā notikuma, 1918. gada 28. novembrī, laikrakstā Jaunais Vārds publicēti rakstnieka un publicista, nākamā Valkas apriņķa valdes pirmā priekšsēdētaja Augusta Laiviņa vārdi: “Latvijas Pagaidu valdībai tūlīt jāņem invalīdi apgādībā, lai latviešu sirdsapziņai vairs nebūtu jākaunas no invalīdiem, mūsu reiz cildinātiem varoņiem.” Laiviņš bija izbijis Latviešu strēlnieku organizācijas komitejas darbinieks, vēlāk aktīvi darbojās Latvju invalīdu fondā. Nenoliedzami, ka publikācijas par latviešu strēlnieku – kara invalīdu (bet toreiz galvenokārt kara invalīdus uztvēra tieši kā bijušo strēlnieku pulku dalībniekus, jo viņu Latvijā bija visvairāk) – grūto stāvokli ietekmēja iedzīvotāju attieksmi pret valdības aicinājumu stāties valsts aizstāvju rindās. Tādēļ Latvijas Pagaidu valdībai kā viens no pirmajiem svarīgajiem uzdevumiem bija Latvijas valsts aizstāvībai iesaukto karavīru trūcīgo ģimeņu sociālā aizsardzība. 1919. gada sākumā, būdama ļoti grūtā militārā un politiskā situācijā, Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, aicinot pilsoņus “zem Latvijas karogiem par brīvu un neatkarīgu Latviju”, solīja, ka valsts materiāli nodrošinās katra kritušā karavīra un karā cietušā karavīra ģimeni, kā arī pēc Latvijas atbrīvošanas tām piešķirs zemi.

Kara invalīdi arī paši centās panākt tobrīd pie varas reāli esošo politisko režīmu atbalstu sev. 1918. gada decembrī bijušās Krievijas armijas 116. Malojaroslavecas pulka kareivis Pēteris Luziks lūgumā pēc palīdzības raksta, ka tā paša gada vasarā esot atgriezies no gūsta Vācijā, kur darbā ogļu raktuvēs zaudējis kāju. Dokumentus par invaliditātes piešķiršanu viņš iesniedza Vācijas valdības pilnvarotajam Baltijas valstīs Augustam Vinnigam, bet pēc varas nomaiņas 1919. gada janvārī turpinājis kārtot invaliditātes papīrus jau Padomju Latvijas valdības sociālajā dienestā. Lielinieki prasījuši pierādīt komunistisko darbību, ko Luziks nav varējis, tādēļ pensija viņam piešķirta netika. Daudziem kara invalīdiem, kas atgriezās gan no Vācijas, gan no Krievijas, kara gados bija pazuduši dokumenti, to skaitā arī par dienesta gaitām, kā arī invaliditāti apliecinošie. Šie karavīri varēja saņemt palīdzību tikai kā nabagi, un to karavīri uztvēra kā pazemojumu.

2182 reģistrēti invalīdi

Kara invalīdu sociālā apgādība sākumā atradās Iekšlietu ministrijas Sociālā departamenta pārziņā. Šī struktūra bija atbildīga arī par bēgļu, kara gūstekņu un nespējnieku apgādāšanu. Latvijas valsts mobilizēto karavīru trūcīgo ģimeņu apgādību šajā laikposmā uzņēmās Apsardzības ministrijas Galvenais štābs. Pēc 1920. gada Iekšlietu ministrijas Sociālo departamentu pārveidoja par Darba ministriju, bet vēlāk, 1925. gadā, Darba ministriju pārdēvēja par Tautas labklājības ministriju. Šajā iestādē izveidoja Sociālās apgādības departamenta Kara invalīdu nodaļu, kura tad arī bija atbildīga par šīs kategorijas cilvēkiem.

Kā kara invalīdiem valsts vislabāk varēja palīdzēt? Pabalsti un pensijas – galvenais atbalsta veids, tāpēc bija nepieciešams sakārtot šīs palīdzības saņemšanas noteikumus. “Apgādāt kara invalīdus, karā kritušo piederīgos, daudzos nespējīgos, kādus karš mums ir atstājis, ir ne tikai mūsu goda pienākums, bet arī sociālās taisnības prasības,” tā bija ierakstīts Pagaidu valdības 1919. gada 8. decembra deklarācijā. Bija nepieciešams likums, kas nodrošinātu finansiālu atbalstu Neatkarības karā kritušo un no ievainojumiem mirušo karavīru ģimenēm. Svarīgs bija arī kara invalīdu pensijas likums, kas paredzētu šādas pensijas ne tikai Neatkarības kara dalībniekiem, bet arī strēlniekiem un citiem Krievijas impērijas armijas veterāniem. Šajā laikā pabalstus no valsts saņēma tikai Latvijas armijas kritušo karavīru trūcīgās ģimenes. Ar armijas virspavēlnieka 1919. gada 4. decembra pavēli kritušā karavīra ģimenes locekļi varēja saņemt 500 rubļu pabalstu. Tādus saņēma 111 ģimenes. Vienlaikus sākās kara invalīdu reģistrācija. Šādai procedūrai, lai noskaidrotu attiecīgās personas dienesta gaitu, uzzinātu par gūtajiem ievainojumiem, to gūšanas apstākļiem, gūstu, bija sagatavota veidlapa ar 32 jautājumiem. Līdz 1920. gada 1. janvārim visā Latvijā bija reģistrējušies 2182 kara invalīdi. Gada beigās sākās Latvijas brīvības karā cietušo karavīru ģimeņu reģistrāciju.

64 lati mēnesī

1920. gada 26. janvārī Tautas padome pieņēma likumu par pensiju izsniegšanu ģimenēm. Pie likuma bija piesaistīti Noteikumi par cietušo karavīru un kara invalīdu pensijām. Tiesības uz pensiju bija tikai Latvijas armijas kara invalīdiem, kuri darbspēju bija zaudējuši karā vai miera laikā aktīvajā dienestā, kā arī Pirmā pasaules kara laika invalīdiem. Ģimeņu pensiju varēja saņemt tikai Latvijas armijā bojāgājušo piederīgie. Likums noteica, ka uz pensiju var pretendēt karavīri, kas piedalījušies karadarbībā no 1914. gada 1. augusta līdz 1918. gada 3. martam jeb Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas dienai. Agrāko karu dalībniekiem prasības pēc šādas pensijas tika atteiktas. Piemēram, Krievijas–Japānas kara veterānam J. Tortusam no Veclaicenes pagasta 1922. gadā aizsūtīja tipogrāfiski iespiestu standartizētu veidlapu, ka pensiju nevar piešķirt, bet, ja lūdzējs ir trūcīgs, tad par viņu jāgādā pašvaldībai.

1923. gadā kara invalīdu pensijas saņēma 3776 personas, no tiem 3352 bija latviešu tautības. Lielākā daļa invalīdu bija gados jauni cilvēki, vecumā no 26 līdz 31 gadam. Kopumā pensijām gadā izlietoja 65 miljonus Latvijas rubļu, 1924. gadā šai summai bija jāpieaug līdz 130 miljoniem rubļu. Tomēr summa bija nepietiekama visu kara invalīdu vajadzību apmierināšanai, kā arī ne visi varēja pensijām pieteikties un tādas saņemt. 1924. gada pavasarī pieņēma jaunu likumu Par cietušo karavīru un viņu ģimeņu locekļu pensijām. Saskaņā ar šo likumu uz pensijām varēja pretendēt arī Krievijas–Japānas kara dalībnieki, arī Latvijas pilsoņi, kuri kā citu valstu armiju karavīri bija piedalījušies Neatkarības karā mūsu valsts teritorijas atbrīvošanā (piemēram, Polijas, Lietuvas vai Igaunijas armijas sastāvā – bija arī šādi gadījumi).

1924. gadā pensiju saņēma 4430 kara invalīdi: 3645 personas, kas skaitījās Pirmā pasaules kara invalīdi, 650 Latvijas Neatkarības kara invalīdi, 135 Krievijas–Japānas kara invalīdi. No visiem invalīdiem 135 bija virsnieki. Pārejot uz latiem, I kategorijas invalīds mēnesī saņēma 64 latus, II kategorijas – 42,67 latus, III kategorijas invalīds – 29,84 latus, IV kategorijas – 17,07 latus, V kategorijas – 8,53 latus. Karā bojā gājušo un kara invalīdu ģimeņu locekļu kopskaits bija ap 35 tūkstošiem.

Likums noteica, ka pensiju varēja saņemt tikai trūcīgie un darba nespējīgie karavīru piederīgie, bet, ja viņiem bija kāds īpašums vai citi piederīgie, kuri strādāja algotu darbu, tad pensiju nepiešķīra.

Invalīdu demonstrācijas

Lai arī vairums invalīdu bija ar kādiem karā gūtiem fiziskiem ievainojumiem, tomēr aktīva sociālā dzīve šiem cilvēkiem nebija sveša. Jau tūlīt pēc Neatkarības kara beigām valsts pilsētās un laukos sāka rasties sabiedriskas organizācijas, kurās apvienojās tieši kara invalīdi. Kā lielākā un aktīvākā jānosauc Latvijas Kara invalīdu savienība, kura skaitījās visu līdzīgu organizāciju virsvadītāja un idejiskā līdere.

Protams, invalīdu, sevišķi trūcīgāko, prasības bija krietni vien lielākas par valsts iespējām, piešķirtajiem pabalstiem un pensijām. Šad tad kara invalīdi savu neapmierinātību pauda skaļi.

Lai arī nevar apgalvot, ka visi kara invalīdi vai viņu organizācijas simpatizēja zociķiem, tomēr dažreiz bija aizdomas, ka kreisie politiskie spēki kaut kādā veidā koordinēja invalīdu neapmierinātības izpausmes. 1928. gada 7. februārī laikraksts Latvijas Kareivis rakstīja: “Svētdien notika kara invalīdu un atvaļināto karavīru biedrību demonstrācija. Demonstranti devās uz Rīgas pili, kur viņu priekšstāvis iesniedza Valsts prezidentam organizāciju prasības. No pils demonstranti devās uz Saeimu. Presē izskan doma, ka šī demonstrācija aiz zināmiem apsvērumiem nav izvesta kreisās valdības laikā.” Šeit uzsvērts, ka kara invalīdu organizācijas izvairījās izpaust savu nepatiku laikā, kad Latvijā valdību vadīja sociāldemokrāts Marģers Skujenieks. Valdībā bija vairāki viņa domubiedri, un tā tiek uzskatīta par vienīgo politiski kreisi orientētu valdību starpkaru posmā. Skujenieka valdība demisionēja 1927. gada 13. decembrī.

1928. gada 1. aprīlī kara invalīdi sarīkoja vēl vienu, jau lielāku demonstrāciju, kurā pieprasīja sava materiālā stāvokļa uzlabošanu. Valsts militārā resora vadībai tāda politiskā izrādīšanās likās vērsta pret valdību. Tas pats kreisajiem spēkiem nesimpatizējošais laikraksts Latvijas Kareivis rakstīja: “Nevar teikt, ka demonstrantu svētdienas gājienam būtu izvēlēts īstais laiks. Bez tam neviļus uzmācās pārdoma: vai nebūtu labāk, ja invalīdi mēģinātu rast citus paņēmienus savu prasību izteikšanai? Karā dabūtie ievainojumi ir pārāk svēti, lai tos nestu uz ielas.”

Dažkārt invalīdu aizvainojums par politisko un sociālo netaisnību ieguva arī agresīvākas formas. 1934. gada 23. janvārī Saeimas sēžu zālē deputāti debatēja par kārtējo labojumu jau minētajā kara invalīdu pensiju likumā. Labojumu būtība bija pensiju pacelšana par 25 procentiem, taču to piedāvāja ne visiem, tikai Latvijas Neatkarības kara dalībniekiem, neraugoties uz to, kurās armijās tie bija karojuši, un šajā karā kritušo ģimeņu locekļiem. Latviešu strēlnieku pulku invalīdiem pensiju celšana nebija paredzēta. Invalīdu sabiedriskās organizācijas uzskatīja, ka šāda šķirošana būtu amorāla. Ar priekšlikumu tādējādi neapiet strēlnieku vienību karotājus uzstājās sociāldemokrātu deputāts, arīdzan kara invalīds Eduards Dzelzītis, taču kolēģi deputāti viņā nebija noskaņoti ieklausīties. Kad Dzelzīša priekšlikums netika pieņemts, Saeimas publikas daļā (parlamenta sēdes toreiz varēja apmeklēt skatītāji no malas, viņiem Saeimas sēžu zālē bija atvēlētas vairākas no deputātiem nožogotas krēslu rindas telpas vienā galā) kājās pielēca kāds vīrs un, vicinot spieķi, skaļā balsī sāka kliegt: “Kauns! Kauns!” Daudz netrūka, ka viņš būtu pārlēcis pāri nožogojošai barjerai un ar spieķi sācis iekaustīt pozīcijas deputātus… Tiesa, šim vīram bija tikai viena kāja. Kā vēlāk izrādījās, tas bija bijušais 3. Kurzemes strēlnieku pulka karavīrs E. Kumermanis, kuram Ziemassvētku kaujās bija sadragāta mugura, plecs un kurš bija zaudējis kāju. Saeimas apsargs viņu bija aizvedis uz apmeklētāju istabu, kur veterāns sagumis un spējis tikai izdvest: “Malku ūdens, ļoti lūdzu!”

Pensijas un pabalsti nebija vienīgais sociālais atspaids kara invalīdiem un viņu ģimeņu locekļiem. Periodiski tika izmaksāti vienreizēji pabalsti dažādām dzīves vajadzībām. Atsevišķi noteikumi regulēja šo kategoriju personām priekšrocības zemes piešķiršanā, ārstniecības pakalpojumu saņemšanā, braukšanai sabiedriskajā transportā, kurināmā sagādē, amatu apmācībā, priekšrocības bērniem dažādās mācību iestādēs un atpūtai vasaras nometnēs. Kara invalīdiem bija monopoltiesības laikrakstu kiosku īrē. Tomēr šīs priekšrocības netika piešķirtas visām pensiju grupām.

Saskaņā ar Latvijas Kara invalīdu savienības ziņām, 1936. gadā mūsu valstī bija reģistrēti 43 Krievijas–Turcijas kara invalīdi, 196 Krievijas–Japānas kara invalīdi, 986 invalīdi – Pirmā pasaules kara dalībnieki latviešu strēlnieku pulkos, 2826 invalīdi – Pirmā pasaules kara dalībnieki no citām Krievijas armijas daļām, 594 invalīdi – Neatkarības kara dalībnieki un 427 invalīdi, kas savu statusu bija ieguvuši no dažādiem ievainojumiem un traumām, jau miera laika dienot Latvijas armijas rindās.