Kā Latvija nonāca līdz tam, ka krievu valoda kļuva teju vai par otru oficiālo valodu?
Kā Latvija nonāca līdz tam, ka krievu valoda kļuva teju vai par otru oficiālo valodu? Lielā mērā pie tā vainīgi bija vietējie kompartijas vadoņi, kuri locījās līdzi no Maskavas nākošajām vēsmām, par varītēm cenšoties ar uzviju izpildīt augsto biedru vēlmes…
Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.
Kursu uz rusifikācijas politiku komunisti uzņēma jau pavisam drīz pēc kara beigām, kad viesstrādnieku ordas Latviju vēl nebija pārplūdinājušas. Iniciators valodas jautājuma aktualizēšanai bija Baltijas kara apgabala štābs, kas visu triju nesen pievienoto Baltijas republiku kompartiju vadītājiem 1947. gada septembrī nosūtīja vēstuli, aicinot armijas virsnieku bērnus atbrīvot no vietējo valodu mācīšanās. Kā iemesls tika minēts tas, ka šeit dislocētie virsnieki kopā ar savām ģimenēm pēc kāda laika tiks pārcelti uz citu dienesta vietu un tādēļ latviešu vai igauņu valoda viņu bērniem nav vajadzīga. “Obligāta nacionālās valodas apgūšana noveda pie virsnieku bērnu sekmju pazemināšanās, jo viņi ik reizi ir spiesti sākt valodas apguvi no jauna,” teikts vēstulē. Militāristi pat nekautrējās sagrozīt faktus, apgalvojot, ka virsnieku bērni, ierodoties Latvijā vai Igaunijā no kāda cita PSRS reģiona, ir spiesti apgūt vietējo valodu pilnā apmērā, lai vispār varētu te sākt mācības. Ko piedāvāja štābs? Viņuprāt, godīgu risinājumu – palielināt krievu valodas stundu skaitu virsnieku bērniem. Protams, republiku vadība izrādīja pretimnākšanu (pamēģinātu tā nedarīt!) un ļāva virsnieku atvasēm nemācīties valodu. Tā viens no pirmajiem ķieģelīšiem lielajā rusifikācijas mūrī bija iemūrēts.
Priekšnieki, kuri nesaprot padotos
Pēckara apstākļos rusifikācijas politikai bija ļoti labvēlīgi apstākļi. Kara izpostītajās republikās trūka darbaspēka un vadošu kadru, kas atbilstu komunistu prasībām, tādēļ tos importēja no citiem padomju valsts reģioniem. Vietējo valodu iebraucējiem mācīties nebija ne vēlēšanās, ne arī vajadzības, jo gluži labi varēja iztikt ar krievu.
Piecdesmito gadu sākumā vadošos amatos Latvijā nospiedošā vairumā bija krievvalodīgie. No Ministru Padomes vadošā līmeņa darbiniekiem tikai 44 procenti bija latvieši, pilsētu izpildkomitejās šis procents bija mazliet lielāks – 59 procenti. Tirdzniecības tīkla vadošajos amatos latvieši bija mazākumā – no 58 rajonu patērētāju biedrību (šī organizācija nodrošināja veikalus ar nepieciešamajām precēm) vadītājiem tikai 27 bija latvieši.
Stāties partijā lielum lielais vairums latviešu nebija noskaņoti, tādēļ arī tur palika minoritātes statusā – no visiem Latvijas PSR kompartijas biedriem tikai nepilna trešdaļa bija latvieši, bet Rīgā tikai 20 procenti. Nav grūti uzminēt, kādā valodā notika visa partijas lietvedība. Nav jau arī brīnums, ka latvieši nestājās partijā, jo aģitācijas darbs šajā virzienā noritēja pamatā krievu valodā, ko ne visi saprata. Piemēram, Rīgā partijas komiteja 1953. gada pirmajā pusē bija noorganizējusi 5055 politiskas lekcijas, taču latviešu valodā no tām bija tikai tūkstotis. Viens otru nesaprata ne tikai partijas lektori un potenciālie klausītāji, bet arī priekšnieki savus padotos. Ja kāds aktīvists mēģināja iebilst, ka šāda aģitācija nav efektīva, viņu ātri vien apklusināja. Nesen izveidotajos sovhozos tikai 12 procenti direktoru bija latvieši, bet pārējie no Krievijas atvesti partijas funkcionāri un atvaļināti militāristi, kuriem vienlīdz maz sajēgas bija kā par lauksaimniecību, tā par latviešu valodu. Īpaši bēdīga situācija šajā ziņā bija Latgalē, kur iebraucējus masveidā lika par sovhozu un kolhozu direktoriem, bet pēc tam brīnījās, kādēļ rezultāti ir tik zemi. Līdzīga aina bija arī rūpnīcās.
Bailes izskatīties pēc nacionālista
Pēc Staļina nāves bija īss brīdis, kad situācija varēja mainīties. Tad par vienu no varenākajām personām Padomju Savienībā kļuva Lavrentijs Berija, kurš, neskatoties uz savu baiso pagātni NKVD šefa amatā, tomēr saprata, ka nacionālo republiku pārkrievošana rada pārāk daudz problēmu. Tādēļ no Maskavas republiku virzienā tika raidīts nepārprotams signāls, ka vadošos amatos jāliek nacionālie kadri, nevis iebraukušie krievi.
Republikas nekavējās attiecīgi reaģēt un metās izpildīt rīkojumus. Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš partijas centrālkomitejas plēnumā, kas notika 1953. gada vasarā, uzstājās ar ziņojumu, kurā skarbi kritizēja līdzšinējo politiku, kuras dēļ latvieši atbīdīti otrajā plānā: “Daudzos partijas, padomju un saimnieciskajos orgānos strādā kadri, kuri nezina latviešu valodu un nepārzina vietējos apstākļus, sadzīvi, kultūru un tradīcijas. (..) Īpaši neapmierinošs ir nacionālais sastāvs saimniecisko kadru jomā.”
Kalnbērziņam piebalsoja arī centrālkomitejas propagandas un aģitācijas daļas vadītājs Jānis Avotiņš: “Mēs līdz šim bieži ignorējām nacionālo vai valodas momentu, it kā reizē ar šķiru likvidāciju būtu likvidētas arī nacionālās īpatnības. Mēs baidījāmies, ka mūs nosauks par nacionālistiem, ja mēs vadošajos amatos virzīsim latviešus. Tādēļ tur nonāca tik daudz biedru, kuri nezina latviešu valodu un vietējās tradīcijas. Ar to izskaidrojams, ka gandrīz visās iestādēs lietvedība notika nevis latviešu, bet krievu valodā. (..) Arī biedrs Kalnbērziņš baidījās, ka tikai kāds nenobriedis biedrs viņu nenosauktu par nacionālistu. Vienaldzība pret latviešu valodu bija tik liela, ka pēdējā laikā Rīgas tautas deputātu padomes sēdēs pat latvieši, kuri labi zina savu dzimto valodu, uzstājas krievu valodā.”
Iespējams, ka rusifikācijas politika tiktu apturēta, ja Berija būtu ilgāk noturējies varas virsotnēs. Taču jau 1953. gada beigās viņu novāca paša līdzgaitnieki ar Ņikitu Hruščovu priekšgalā, kuri uzskatīja, ka Berija savās rokās koncentrē pārāk lielu varu un pārāk maz uzmanības pievērš kompartijas vadošajai lomai, uzsvaru liekot uz saimniecisko darbību. Tomēr nelielu atelpu nacionālās republikas, tostarp arī Latvija, bija guvušas.
Skrūvju piegriešana
Atelpa beidzās 1959. gada vasarā, kad Hruščovs nosprieda, ka republikām tiek dots pārāk daudz varas un to vadībā saviesušies nacionālisti, kurus vajag izmēzt no amatiem. Tas bija laiks, kad savas pozīcijas zaudēja tā dēvētie nacionālkomunisti ar Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku Eduardu Berklavu priekšgalā.
Īpaši sasauktā partijas slēgtajā plēnumā tas pats Kalnbērziņš, kurš pirms sešiem gadiem bija atzinis, ka likt vadošos amatos cilvēkus, kuri nezina latviešu valodu, ir nepareizi, tagad dziedāja pavisam citu dziesmu un stāstīja, ka ir aplami izvēlēties kadrus, vadoties pēc nacionalitātes, nevis pēc prasmēm un politiskās nostājas: “Tā ir rupja ļeņiniskā kadru atlases principa sagrozīšana, tās būtības nomaiņa ar izdomātu jaunu principu, atlasot cilvēkus pēc nacionalitātes.” Tagad jau Kalnbērziņš par kļūdainu pasludināja prasību vadošajiem darbiniekiem zināt gan latviešu, gan krievu valodu, turklāt Rīgas pilsētas partijas komiteja, ko vēl nesen vadīja Berklavs, esot pat atļāvusies paģērēt, lai iebraucēji latviešu valodu iemācītos divu gadu laikā. Tā taču ir visīstākā nelatviešu izspiešana, kā ieganstu izmantojot valodas nezināšanu!
Vēl vairāk – Berklavs bija atļāvies iebilst pret smagās mašīnbūves uzņēmumu attīstīšanu Latvijā, norādot, ka tādā gadījumā republikā nāksies ieplūdināt tūkstošiem strādnieku no citām republikām, tā ar laiku padarot latviešus par minoritāti savā dzimtenē. “Tie ir politiski kaitīgi, buržuāziski nacionālistiski uzskati,” paziņoja Kalnbērziņš, un Berklava karjera ar to pašu bija galā.
Latvijas kompartijas bosa stabulē pūta arī Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Kārlis Ozoliņš, liekulīgi izrādot rūpes par iebraucējiem: “Agrāk pieņemtie lēmumi valodu jautājumā krievu biedru vidū izraisīja nervozitāti; daudzi krievu biedri jutās tā, ka varbūt viņiem labāk braukt projām no republikas. Vai mums bija tiesības radīt krievu biedriem tādu nervozitāti? Protams, ka nebija.”
Lai kā Kalnbērziņš mēģināja izkalpoties, tomēr izlietu ūdeni nesasmelsi – reizē ar nacionālkomunistiem arī viņu nometa no amata, pārceļot uz formāli augsto, taču realitātē maznozīmīgo Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja posteni. Vietā nāca līdzšinējās Latvijas kompartijas ideoloģiskais sekretārs Arvīds Pelše, kurš bija fanātisks rusifikācijas piekritējs, un tieši viņam ir ļoti lieli nopelni neefektīvu rūpniecības uzņēmumu būvēšanā, iebraucēju ieplūdināšanā Latvijā un krievu skolu skaita palielināšanā. Šī politika nemainījās līdz pat astoņdesmito gadu beigām, pašos pamatos izkropļojot demogrāfisko situāciju Latvijā.
