Viss par manu tēvu. Stāsta Kaspars Pūce

Voldemārs Pūce bija izsūtīts, pēc Staļina nāves atgriezās dzimtenē, bija Leļļu teātra režisors, vēlāk – Rīgas Operetes teātra galvenais režisors.

Kaspars grāmatā dzīvīgā valodā apraksta tēva gaitas tālajā Sibīrijā – arī tur Voldemārs Pūce izcēlies ar savu oriģinālo izdomu –, kā arī dzīvi un darbošanos tālaika Latvijā. Starp citu, Pūce vecākais bija arī gleznotājs un skulptors. Viņš nezināja vārdu "nevaru".

Kā radās iecere par grāmatu, un kāds bija tapšanas process?

Tā ir mana trešā grāmata un tapa diezgan ilgi. Pabeidzu savu Pūcesbērnu (“Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”, kas nupat piedzīvojusi atkārtotu izdevumu – D. E.) un konstatēju, ka man no tēva palicis vesels blāķis materiālu – dažnedažādi uzmetumi un idejas. Jau agrāk biju mazliet ieskatījies viņa darbos, jo drīz pēc tēva aiziešanas man piezvanīja rakstnieks un publicists Andris Jakubāns, toreizējais avīzes Literatūra un Māksla redaktors, un teica – klausies, Kaspar, tavs tēvs man stāstīja, ka viņam esot kaut kas par kino. Atbildēju, ka ne vella nezinu, jo viņš jau tikai sēdēja un rakstīja. Apsolīju, ka paskatīšos, un atradu vienu čupiņu ar aprakstītām lapiņām. Sāku pētīt un analizēt, ko tēvs savā rokrakstā tur sarakstījis, un konstatēju, ka tas tiešām ir par ķinīti – par kino kā tādu. Rezultātā iznāca tīri normāli lasāms gabals, kas tika publicēts Literatūras un Mākslas beidzamajā lapā ar trīspadsmit turpinājumiem. Toreizējais kino prātnieks, zinātnieks Ģirts Dzenītis manam darbam deva nosaukumu Kino jaunība. Tas bija vēl pirms manām teātra anekdotēm, 80. gados. Materiāls man bija, fotomateriāls arī, un tad pienāca tas brīdis, kad kļuva pieejami slepenie arhīvi. Kurzemes prospekta lielajā arhīvā es dabūju sava tēva tā saukto krimināllietu. Sēdēju tur uz vietas un, rupji rēķinot, apmēram pusotra gada laikā to visu vairāk vai mazāk pārrakstīju. Beigās nejauši konstatēju – johaidī, šitā profesija, kas saistīta ar teātri, taču pazūd! Rakstnieks pēc sevis atstāj grāmatu, gleznotājs – gleznu, tēlnieks – skulptūru, komponists – operu vai simfoniju. Bet kas paliek pēc aktiera un režisora? Man bijušas sarunas ar jaunākiem cilvēkiem, un viņi pat nezina, kas ir Eduards Pāvuls! Kad atgādinu, ka viņš tēlojis tādā un tādā filmā, tad atskan – ak, tas? Tad nolēmu, ka pienācis laiks tēvam par viņa milzu darbu uzcelt literāru pieminekli.

Kādi tēva dzīves posmi iekļauti grāmatā?

Grāmatā vairāk vai mazāk atainots laika periods, sākot ar 1922. gada vasaru, kad tēvs, reālskolas skolnieks, atsūtīts apgūt zinības uz galvaspilsētu, nejauši iekļūst Nacionālā teātra izrādē, kurā spēlē Mihails Čehovs (izcils krievu aktieris, režisors, pedagogs, teātra aktieru universālās apmācības sistēmas izstrādātājs – D. E.). Tas viņu tā aizrauj, ka tēvs bez teātra mākslas vairs nespēj dzīvot.

Varu teikt, ka šajā grāmatā visi fakti ir patiesi, tas ir dokumentāls romāns. Tur izmantoti arī izraksti no Voldemāra Pūces karaklausības apliecības, Latvijas un vācu laika pasēm, pratināšanas protokoliem un vēl daudz kas cits.  Starp citu, pirmo pamatizglītību ieguvu krievu valodā, tāpēc arhīva dokumentu pētīšana nekādas problēmas nesagādāja. Visu tāpat krieviski pārrakstīju, vajadzīgo pārtulkoju un iekļāvu grāmatā. Arī vairākas tēva Vorkutas laikā rakstītas sūdzības un ierosinājumus, ka būtu laiks viņa lietu pārskatīt; arī pavēles. Tur ir arī lēģera grāmatiņa, kurā uzskaitīts, kādus amatus tēvs ieņēmis izsūtījumā.

Kur ņēmāt atmiņas par tēvu? Pats taču toreiz bijāt vēl mazs bērns.

Cik nu maziņš... Drusku ar tēvu pats arī runājos, tas viss man ir galvā. Es jau 1956. gadā arī pats dzīvoju Tālajos Austrumos, Vorkutā. Toreiz ģimenēm ļāva apvienoties, ja tiek garantēta dzīvesvieta. Respektīvi, ja tu, būdams zeks, varēji savai ģimenei nodrošināt dzīvesvietu, tad ģimenes locekļi varēja braukt pie tevis dzīvot. Grāmatā tas viss ir aprakstīts. Atceros tēva tehnisko kabinetu, kurā notika visas padarīšanas; atceros arī, kā pie mums jau Latvijā nāca ciemos tie paši lēģera biedri, mazu šņabīti iedzēra. Lieta tāda, ka viņi jau nesūrojās, bet pavadīja laiku vienos smieklos. Atcerējās, kā muļķojuši lēģera priekšniecību, iestāstot visādas blēņas, kurām tie noticējuši. Tur iznāca tas variants, ka nevis lēģera priekšniecība vadīja viņus, bet viņi vadīja priekšniecību.

Tētis bija ne tikai režisors un aktieris, bet iemēģināja roku arī glezniecībā. Ko tikai viņš nezīmēja! Kolīdz lēģerī pasūtījumi beigušies, tā cauri – lejā šahtā! Taču tēvs mūžam izdomāja kaut ko jaunu, ar ko tos dumiķus iekārdināt. Kādas krieviem ir populārākās gleznas? Aivazovska Devītais vilnis un Šiškina lācīši (krievu gleznotāja Ivana Šiškina glezna “Rīts priežu mežā” – D. E.). Un rezultātā tapa Devītais vilnis un dažādu izmēru lācīši – visi stāvēja rindā, lai tikai viņiem mājās būtu īsta Šiškina glezna.

Vai lēģerī tētis darbojās arī teātra mākslā?

Saka – lai tauta tiktu pie kultūras, tai ir vajadzīgs savs teātris. Voldemārs izpildīja Alunāna tēva vēlējumu un arī lēģerī noorganizēja teātri. Virsnieku sievas skatījās un priecājās. Vienubrīd tēvs bija tā dēvētais kultūras brigādes vadītājs un braukāja apkārt pa Vorkutas lēģeriem ar viesizrādēm.

Kāpēc viņš savulaik nedevās uz Rietumiem kā daudzi citi talantīgi tautieši?

Es arī jautāju tēvam – kāpēc? Vai tev nav žēl, ka atgriezies no Vācijas? Daudzi to nesaprot. Viņš atbildēja – Vācijā es nevarēju turpināt to darbu, ko biju iesācis šeit. Lai tur varētu kaut ko sākt, pirmkārt, vajadzēja perfekti zināt valodu. Otrkārt, jābūt sakariem teātrī. Šodien ir citādi, bet tolaik tādu iespēju nebija. Jaunie ļaudis, kuri 1945.–1946. gados devās uz Štatiem, Angliju un citām valstīm, sāka ar viszemāko darbu – rupji runājot, pat mazgāja govīm pakaļas, raka grāvjus. Tēvs teic – tam es nebiju gatavs, man to nevajadzēja.

Rīgu Voldemārs ieraudzīja tikai 1947. gada 22. aprīlī, kad pārradās no Narvas filtrācijas nometnes. Viņam izdevās iestāties darbā Rīgas Kinostudijā, tēvs tur dublēja filmas. Piemēram, Staļinu dublēja aktieris Artūrs Filipsons, kurš bija Voldemāra klasesbiedrs. Tēvs bija no Vestienas, Filipsons no Vējavas, taču abi bija mācījušies Vestienas skolā. Kad Filipsons ierunāja Staļinu, pakaļ honorāriem gāja ar čemodānu.

Kādi bijuši Voldemāra Pūces nozīmīgākie režijas darbi?

Tēvs ir pirmās latviešu populārzinātniskās filmas, kultūrfilmas Mūsu pelēkais dārgakmens režisors. Kopā ar Jāni Gresti viņi šo kino radīja 1936. gadā. No sīkas filmeles iznāca pilnmetrāžas dokumentālā filma par kaļķakmens atradnēm Latvijā un stāstu par to, ko no kaļķakmens var ražot.

Tēvs strādāja par režisoru arī Operā, viņš ir pirmās latviešu bērnu operas režisors – tā bija komponista Jāņa Mediņa Luteklīte. Paralēli viņš darbojās kino – 1940. gada janvārī bija leģendārās filmas Zvejnieka dēls pirmizrāde; tēvs to uzņēma kopā ar Vili Lapenieku. Jāpiebilst, ka arī Lapenieks bija nācis no tā paša apvidus – no Lazdonas. 

Grāmata beidzas ar 1956. gadu, bet to vēl varētu turpināt – par cīņām Operas teātrī un to, kā tēvs beidzot izcīnīja mākslas filmu Mērnieku laiki, ko šodien skatāmies kā mākslas vērtību, jo arī tur Voldemārs sapulcēja visas tā laika teātra zvaigznes. Tajā laikā par Elzu Radziņu teica – viņa nav kinematogrāfiska! Tēvs arī bija gribējis lielāku lomu teātra leģendai Lilitai Bērziņai, bet kādam izdevās viņu atrunāt, tāpēc Dailes teātra primadonnai filmā atvēlēta tikai epizode.

Gan mamma, gan tētis aizgāja mūžībā uz manām rokām. Un arī mans dēls... Grāmatu biju cerējis izdot uz savu septiņdesmito jubileju, bet visu izjauca dēla aiziešana. Tad nāca vēl vesela virkne bēru...

Visbeidzot – kas šobrīd ir jūsu prieka avots?

Mēs ar kundzi Janīnu, kā sakām, tagad esam jaunie vecvecāki. Mazmeitiņai Ugdai – tas ir sens ķeltu vārds – ir deviņi gadi, viņai piemīt ļoti labs zīmētājas talants. Ugda ir dzimusi Menas salā starp Angliju un Īriju.