“Kroniskiem dzērājiem rādās, ka vellēni viņus kaitina!” Ko savulaik dzēra Latvijā? Kā tas kļuva par problēmu
Droši vien visi zina, ka saknes latviešu kārei pēc grādīgiem dzērieniem meklējamas jau 18. gadsimtā, kad Krievijas impērija par vienu no galvenajiem valsts budžeta ieņēmumu avotiem padarīja alkohola ražošanu un tirdzniecību. Šāds lēmums tiešām papildināja valsts kasi, taču noveda arī pie vienkāršās tautas nodzeršanās. Izņēmums nebija arī Vidzemes un Kurzemes guberņas, kur alkohola patēriņš strauji auga augumā. Kā gadsimtu gaitā mainījusies latvieša stipro dzērienu karte un dzeršanas paradumi – no alus un brandvīna līdz kokteiļiem un liķieriem?
Muižnieku peļņas avots
Jau 19. gadsimtā alkohola patērēšana Latvijā bija diezgan stingri reglamentēta. Vairumam latviešu pieejamākā iedzeršanas vieta bija tuvākais krogs, kas parasti piederēja vietējam muižniekam, jo degvīna tirdzniecība bija muižniecības privilēģija. Turklāt parasti vienas apkaimes muižnieki veidoja kaut ko līdzīgu kartelim, vienojoties, kāda krogos būs zemākā pieļaujamā degvīna cena, lai zemnieki nesadomātu klīst apkārt, meklējot iespēju tikt pie reibuma par lētāku naudu. Pilsētās iedzeršanas vietu lomu pildīja traktieri, restorāni un viesnīcas, turklāt ar 1822. gada rīkojumu Kurzemes guberņā bija noteikts, ka viesnīcās un restorānos drīkst pārdot tikai labākās kvalitātes vīnu un degvīnu, tātad citur kvalitāte bija sliktāka. Vēl pastāvēja ēdienu nami, taču tajos varēja dabūt tikai alu.
Lielākā peļņas daļa no alkohola tirdzniecības tika muižniekiem, taču savu tiesu pievāca arī valsts, nosakot akcīzes nodokli, –19. gadsimta pirmajā pusē tas bija 20 procenti. Gadsimta otrajā pusē, kad arvien biežāk muižnieki mēģināja blēdīties, daļu saražotā alkohola apjoma slēpjot no valsts, valdība nosprieda, ka valstij šis rūpals jāpārņem savās rokās, ieviešot alkohola monopolu. Un gadsimta beigās degvīnu pārdeva tikai valsts veikalos noteikta mēra pudelēs (pirms tam tirgoja arī spaiņiem un mucām) par noteiktu cenu. Tomēr muižnieki, zaudējot alkohola tirdzniecību, nepalika zaudētājos, jo valsts viņiem izmaksāja kompensāciju – Vidzemes muižniekiem 3,6 miljonu, bet Kurzemes muižniekiem 1,1 miljona rubļu apmērā. Krogu skaits pēc jaunās kārtības ieviešanas ievērojami samazinājās – Kurzemē par 81 procentu, bet Vidzemē par 66 procentiem. Tas gan nenozīmē, ka būtiski būtu samazinājies alkohola patēriņš.
Jau no laika gala valstij nācās saskarties ar neatrisināmu problēmu, kā viegli papildināt valsts budžetu (alkohola monopols bija visvienkāršākais veids), bet tajā pašā laikā neļaut cilvēkiem nodzerties. Dzeršana jau 18. un 19. gadsimtā kļuva par nopietnu problēmu visā Krievijas impērijā, un Latvija nebija izņēmums. Kad 20. gadsimta trīsdesmitajos gados publicists Fricis Galenieks izpētīja kādas Kurzemes zemnieku dzimtas ciltskoku vairākās paaudzēs, viņš konstatēja, ka to caurvij alkoholisma stīga.
No 60 apzinātajiem dzimtas locekļiem puse bija kā minimums “mēreni iedzērāji”.
“Mežsargs un muzikants. Dzeršanu veicinājis mežsarga amats un biežās kāzas, kur spēlējis. [..] Vecais saimnieks, kronisks alkoholiķis, nesaticīgs, slikti vadījis saimniecību. [..] Ieprecēta saimniece, atraitne, dzer pie gadījuma. [..] Lauksaimnieka dēls, kronisks alkoholiķis. Dzērumā zagšanas mānija, no tēva mājas padzīts, bez noteiktas nodarbošanās, tagad izcieš cietumā sodu par zādzību. [..] Brālis, nepilngadīgs, kronisks alkoholiķis, dzer no mazotnes un bez mēra. [..] Lauksaimnieka un pērmindera dēls. Baudījis izglītību, bet dzeršanas dēļ atbildīgu darbu zaudējis, palicis klaidonis, miris pusmūža gados cietumā” – tie ir tikai daži no raksturojumiem.
Šņabis, alus, liķieris
Ko tad vidējais statistiskais latvietis gadu gaitā dzer? 19. gadsimtā viņam nekādas lielas izvēles nav – alus vai degvīns. Vīns un liķieri ir kungu dzērieni, kas vienkāršajai tautai nav pa kabatai. Pēc visa spriežot, alus ir diezgan stiprs, jo vai gan citādi tautasdziesmās tiktu pieminēts alutiņš, kas var “vīrus sviest pagaldē” un likt staigāt, “sētas mietus pieturot”. Ar vieglu alutiņu diez vai tāds efekts būtu panākams. Vēl ļaunāks ir brandvīns, kas gan svārkus dzērājam novelk, gan ātri aizved pie Dieviņa.
Tāds ir sortiments laukos, taču Rīgā var dabūt arī smalkākus dzērienus. Ielūkojoties leģendārā Oto Švarca restorāna 1912. gada dzērienu kartē, redzam, ka tajā var atrast pat smalkus franču šampaniešus Louis Roederer, Heidsieck, Pommery un citus. Maksā tie piecus vai sešus rubļus pudelē jeb ceturto daļu vienkārša strādnieka algas. Tādēļ skaidrs, ka tādus dzērienus pirka tikai sabiedrības augstākie slāņi.
Divdesmit gadus vēlāk, jau neatkarīgajā Latvijas Republikā, tā paša Švarca restorāna dzērienu karte īpaši neatpaliek – 12 veidu šampanietis, deviņu veidu Mozeles vīns, pusducis Bordo vīna šķirņu un divi desmiti vietējo vīnu – zemeņu, aveņu, ābolu, stiprinātais un tā tālāk. Vietējie trīs reizes lētāki nekā importa. Ir arī viskijs (28 lati par Johnnie Walker Red Label pudeli), konjaks (33 lati par pudeli Otard VSOP) un, protams, degvīns (3,50 līdz 5,50 lati par pudeli). Puslitrs alus maksā 60–70 santīmus. Interesanti, ka ir pieejami arī padomju Krievijā ražoti vīni.
Tomēr vienkāršo ļaužu dzērienu karte arī brīvajā Latvijā īpaši nemainās – galveno lomu spēlē tas pat brandvīns un alus, reizēm varbūt arī graķītis liķiera. Vīnu, rumu un viskiju dzer tikai romānu varoņi, nevis reāli cilvēki. Līdzīga situācija saglabājas arī padomju Latvijā, un tikai sešdesmitajos gados vietējo dzērienu sortiments pamazām kļūst arvien bagātīgāks. Kādu brīdi Latvijas balzams ražo pat džinu! Nosaukums tam bija vienkāršs un satriecošs – Padomju džins. Ilgi gan tas neturpinājās, jo pēc ārzemnieciskas izcelsmes dzērieniem nebija pieprasījuma. Publika tos vienkārši nesaprata. Septiņdesmitajos gados pat lauku veikalos stāvēja Kubas rums Habana club, taču to nepirka pat rūdītākie žūpas – gan cenas, gan neierastās garšas dēļ. Vēl paradoksālāka situācija bija Gorbačova sausā likuma laikā astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad brīžam zem rokas Kubas rums maksāja lētāk nekā vietējais šņabis – 10 rubļi pret 12 vai pat 15 rubļiem. Kā vēlāk kādā intervijā atzina to laiku bārmenis Kārlis Leiškalns: “Importa dzērienus mūsu publika ne pārāk mīlēja. Ja gribējās iedzert konjaku, tad armēņu gāja labāk par importa dzirām, ko dēvēja par blakšūdeņiem.”
Restorānos un kafejnīcās padomju laikā pieprasītākie dzērieni ir degvīns, konjaks un šampanietis. Studenti reizēm izlāpās ar vīnu (no 70 kapeikām līdz rublim par glāzi), bet nopietni vīri dzer šņabi (60 kapeikas par 100 gramiem). Atšķirīga aina paveras laukos, kur lielu popularitāti iemanto stiprinātie vīni kā Agdam un 777. Veikalā tie ir lēti, mazliet virs rubļa pudelē, bet pa galvu dod labi. Var pat teikt, ka stiprinātie vīni bija īsts proletāriešu dzēriens. Pirmsākumi šiem lētajiem vīniem meklējami vēl sešdesmito gadu vidu, kad PSRS sāka brālīgajā Alžīrijā iepirkt vislētāko vīnu, ko ar tankkuģiem veda uz Padomju Savienību un pildīja pudelēs.
Tas ir arī laiks, kad Latvija kļūst par vīna republiku, jo daudzi kolhozi piepelnās, brūvējot lētus augļu vīnus.
Daži iet vēl tālāk un iepērk vīnu dienvidu republikās, bet pēc tam cisternās transportē uz padomju valsts otru malu, kur ar peļņu pārdod – dažreiz transportēšanas laikā vīns jau ir tiktāl sarūdzis, ka kļuvis par stiprināto. Šim rūpalam gan punktu pieliek jaunā padomju līdera Mihaila Gorbačova 1985. gadā izsludinātais žūpības apkarošanas likums.
Deviņdesmito gadu sākumā reizē ar neatkarības atgūšanu latvietis beidzot tiek pie dažādiem aizjūras dzērieniem. Degvīns Gorbatchew, spirts Royal, liķieris Amaretto – tie ir pirmie dzērieni ar, tā teikt, brīvības garšu. Tiem seko bundžiņu kokteiļi, skrūves džintoniki un sidri, kas mūsu dzērienu karti pamatīgi izmaina, – deviņdesmito gadu vidū 61 procents no visa legāli patērētā alkohola bija degvīns, bet desmit gadus vēlāk populārākais dzēriens Latvijā jau ir Rīgas šampanietis, kam gan, tiesa, uz pēdām min degvīns Kaznečeiskaja vodka, vīns Kagor, lētais Trīsgraudu degvīns un sidrs Lucky dog.
Smalkais dzēriens – kokteilis
20. gadsimta divdesmitajos gados latvieši mēģina sajust pasaules vēsmas un ir iemācījušies jaunu vārdu – kokteilis. Jeb koktails, kā reizēm raksta tā laika avīzes. Sākumā gan tas ir diezgan mītisks dzēriens, kaut kas līdzīgs putna pienam vai dambrieža ragu uzlējumam – izklausās interesanti, taču, kas tas ir, īsti neviens nezina. Rīgas un vēl jo vairāk provinces restorāni kokteiļus nepiedāvā, par tiem var lasīt tikai lubu romānos, ko no svešvalodām tulko un turpinājumos publicē laikraksti un žurnāli. Ja romāns ir par mīlestību augstākajās aprindās, tad tajā aprakstītie bagātnieki noteikti laiku pa laikam iedzer kokteili un uzsmēķē cigāru. Tādēļ kokteilis vidusmēra latvietim paliek kaut kas tāls un asociējas tikai ar Franču Rivjēru vai Parīzi. Teju kā pasaku viņš var lasīt, piemēram, šādu aprakstu par kokteiļu un džeza laikmetu tālajā Francijā: “Mūsu dienās katrs bagātāko aprindu loceklis, uzaicinot pie sevis tuvākos paziņas, labprāt cenšas atdarināt restorānu starp savām četrām sienām. Un šī mājīgā restorāna degpunktā stāv kokteiļa bārs, kurā atrodami visi dzērieni, sulas, noslēpumainie trauki, biķeri un citi modernās indes jaukšanā nepieciešamie dzērieni. Baltā micītē un sniega baltā priekšautā stāv pats viesību rīkotājs un jauc, un jauc – līdz nemaņai. Īstā kokteiļa stunda ir starp pieciem un septiņiem. [..] Visiem kokteiļiem nepieciešams jaucamais biķeris, kurš līdz pusei pildīts ar sasmalcinātu ledu. Tanī pamatīgi izmaisa visas kokteiļa sastāvdaļas. Maisīšana notiek fokstrota taktī.”
Rīgā kokteiļus pagaršot var tikai izredzētie, piemēram, 1929. gadā Polijas sūtniecībā notikušās suarejas viesi, kurus sūtnis cienājis ar kokteili, ko pats pagatavojis un recepti dabūjis “no slavena Ženēvas bārmana”. “Kokteils bija tik garšīgs un stiprs, ka viens otrs viesis, kurš dzēra īstu kokteili pirmo reizi, jutās kā septītās debesīs,” rakstīja avīze Aizkulises.
1930. gadā Jūrmalā parādās pirmā kokteiļu bufete, taču, pēc visa spriežot, neko plašs tās sortiments nav bijis. Īsto Rietumu kokteiļu garšu latvieši var izbaudīt tikai 1936. gadā, kad slavenajā Oto Švarca restorānā tiek atklāts kokteiļu bārs. Tas ir tik svarīgs notikums, ka to apraksta visas avīzes, īpaši uzsverot, ka jaunajā bārā saimnieko bārmenis Niks, kurš jaunībā devies no Latvijas meklēt laimi Atlantijas okeāna otrā krastā un strādājis labākajos Buenosairesas bāros, bet nu atgriezies dzimtenē. Švarca bārā pieejamo kokteiļu skaits sniedzas desmitos, bet cenas svārstās no viena lata līdz divarpus. Pateicoties jaunajam bāram, kokteiļu mode ienāk arī Rīgas smalkajās aprindās, un, kad Amatu biedrībā tiek demonstrēti Latvijā ražotie apģērbi, publiku cienā ar Švarca kokteiļiem.
Sākoties Otrajam pasaules karam, kokteiļi no latvieša dzērienu kartes pazūd uz gadiem divdesmit. Padomju laikos kokteiļi Latvijā pamazām atgriežas sešdesmitajos gados, kad Latvijas stikls sāk pat ražot īpašas kokteiļu glāzes ar romāna Mērnieku laiki personāžiem. Taču ir viena būtiska atšķirība no pirmskara laikiem, kad katrs restorāns varēja pats veidot savu dzērienu karti, – padomju sabiedriskā ēdināšana, tāpat kā visa ekonomika, ir plānveida un tādēļ ielikta noteiktos rāmjos. Tieši tāpat kā ēdienu sortiments, arī kokteiļu receptes ir jāsaskaņo Maskavā, tādēļ iznākums ir likumsakarīgs – kafejnīcas un restorāni piedāvā uz vienas rokas pirkstiem skaitāmus kokteiļus, piemēram, Melno samtu, kurā sajaukts liķieris Moka un šampanietis. Paplašināt piedāvājumu nav iespējams gan birokrātijas dēļ, gan arī tāpēc, ka daudzi kokteiļiem nepieciešamie komponenti vienkārši nav pieejami. Piemēram, apelsīnu sula nav dabūjama, labākajā gadījumā ir tikai mandarīnu sula. Par laimiem, kas nepieciešami daudzos kokteiļos, padomju bārmeņi nav pat dzirdējuši, savukārt citronus restorāniem centralizēti piegādā vien pāris reizes gadā, tādēļ krogu personālam pa naktīm nākas spiest tos sulā un pasterizēt trīslitru burkās, lai pietiktu ilgam laikam. Tagad to grūti pat iedomāties, taču pamatīgas problēmas tolaik radīja tāda vienkārša prece kā ledus. Gatavu ledu nekur nevarēja dabūt, bet no krāna tekošo izmantot arī īsti nevarēja, jo tā kvalitāte bija pabriesmīga un kūstot tas radīja nepievilcīgus nosēdumus. Tādēļ dažviet bārmeņi mēģināja ūdeni pirms saldēšanas laist cauri kafijas automāta filtriem. Vēl viena problēma ir apkalpošanas kultūra kafejnīcās, jo vietām kokteiļus un šampanieti pasniedz tējas glāzēs.
Viena no pirmajām vietām visā Padomju Savienībā, kur parādās klasiskie kokteiļi, ir Jūrmalas restorāni, kur tie top, pateicoties leģendārajam bārmenim Kārlim Bilderam, kurš bija strādājis uz kruīza kuģiem un ārzemju reisos apguvis receptes. Nākas gan pamatīgi improvizēt, aizstājot itāļu liķierus un vermutus ar Padomju Savienībā ražotajiem. “Ieviest šos kokteiļus nebija viegli, jo tie neatbilda nevienam oficiālajam padomju standartam. Tomēr beigu beigās kaut kā tos Maskavā izdevās izsist cauri. Droši vien lielu lomu te spēlēja tas apstāklis, ka Jūrmalā atpūtās visa padomju elite ar Allu Pugačovu un kosmonautu Juriju Ļeonovu priekšgalā, kurš apgalvoja, ka tik labus kokteiļus nekur citur neesot dzēris,” atceras viens no labākajiem to laiku Latvijas bārmeņiem Zigmunds Ivaņinoks.
Cīņa pret žūpām
Tomēr kokteilis visos laikos ir bijis smalkā gala dzēriens, kura cienītāju loks nav plašs. Vidējā latvieša dzērienu karte jau izsenis ir krietni pieticīgāka, un kvalitāti viņš kompensē ar kvantitāti. Un dara to ļoti centīgi, jo jau 20. gadsimta sākumā atskan arvien uzstājīgākas balsis, kas prasa ierobežot žūpošanu. Tiek dibinātas atturības biedrības un drukātas brošūras, aicinot atteikties no alkohola. Lai vestu cilvēkus pie prāta, tiek pat minēti statistikas dati par Rīgas trakonamu, kur 20. gadsimta sākumā ik gadu nonāca ap pussimt alkoholiķu.
Alkohola patēriņš ir tik liels, ka jau divdesmito gadu vidū Saeima pieņem īpašu likumu, kura mērķis ir ierobežot dzeršanu. Tas nosaka, ka alkoholu tirgot drīkst darbadienās no plkst. 9 rītā līdz 10 vakarā, bet svētdienās un svētku dienās tirdzniecība aizliegta. Lielākas pilnvaras alkoholisko dzērienu tirdzniecības regulēšanā piešķirtas pašvaldībām, bet degvīna tirgošana aizliegta dažādos saviesīgos pasākumos, piemēram, zaļumballēs. Vēl viens jaunums – aizliegta alkohola reklāma avīzēs un uz namu sienām.
Cīņa pret dzeršanu ir ilga un rit ar mainīgām sekmēm. Ņemot vērā, ka dzertuvju darba laiks bija ierobežots, daudzviet notiek nelegāla alkohola tirdzniecība. Degvīna vai konjaka servēšana kafijas kanniņās nebūt nav Gorbačova astoņdesmito gadu sausā likuma izgudrojums – šādu praksi piekopa daudzi Rīgas krogi jau pusgadsimtu iepriekš. Reizēm gan varas iestādes likuma pārkāpējus pieķer un izraksta sodu vai pat slēdz iestādījumu, kā tas 1939. gadā notiek ar restorānu Meža parks, taču kopumā tas problēmu tik un tā neatrisina. Neko daudz nelīdz arī dzērienu pārdotavu skaita samazināšana, jo paralēli darbojas melnais tirgus un vietas, ko krietni vēlāk sāka saukt par točkām. Laukos, kur samazinās dzertuvju un dzērienu veikalu skaits, parādās jauns biznesa veids – alkohola piegāde. Apmēram kā tagad Bolt vai Wolt ēdienu piegāde, tikai tolaik kurjera pienākumus pildīja vietējie trūkumcietēji vai pat pagasta ziņneši, kuri par pudeli prasīja 25 santīmus pa virsu. Viņus var saprast: pagasts ziņnesim par 10 kilometrus tālu braucienu pēc pasta maksā tikai vienu latu, savukārt, aizvedot mežstrādniekiem uz tuvējo mežu četrus polšus, viņš šo pašu naudu nopelna bez lielām pūlēm.
Lūk, kā 1940. gada Latvijas pretalkohola biedrības brošūrā rakstīts par alkoholisma izpausmēm: “Dažiem kroniskiem dzērājiem mostas skumīgas jūtas, sāpes sirdspusē, bailes, kuras attīstās līdz vajāšanas jūtām. Dažiem rādās, ka vellēni visapkārt viņus kaitina, viņiem uzbrūk, tādēļ tie kaujas; citiem istaba izliekas par līķu kambari, kautuvi, pagrabu, slimo rati par krāsni, dakters par līķu racēju, velnu, kuru jāsit. Trešie jūtas priecīgi, laimīgi, iedomājas sevi par ķeizariem vai Kristu. Daži, vēlēdamies uz sevi griezt vispārīgu vērību, ķildojas, kaujas, dedzina mājas un paši tās dzēš.”
Gadu pēc žūpības apkarošanas likuma stāšanās spēkā Iekšlietu ministrijas oficiālā avīze ir spiesta secināt: “Nesen piedzīvotie lielinieku spaidi mācījuši veikli apiet žūpības apkarošanas likuma pantus, un īstam iebaudītājam tie nekādas lielas neērtības vairs nerada. Ja gadu atpakaļ dzēra atklātās dzertuvēs, tad tagad dzer sētās, aiz stūriem, uz ceļiem, krūmos, mājās ģimenēs. Ko agrāk patērēja cauru dienu, to tagad paveic dažās stundās. Mazinājies pieprasījums uz pusstopiem, bet pieaudzis uz vieglāk pārnesamiem un ērtāk novietojamiem kortelīšiem. Degvīna vietā stājies spirts.”
Sešdesmit gadus vēlāk, astoņdesmito gadu vidū, šāda pati aina būs vērojama vēlreiz, tikai nu jau padomju Latvijā. Atkal tiks ierobežota alkohola tirdzniecība, atkal tiks meklēti ceļi, kā tikt pie pudeles, atkal pieaugs kandžas tecināšana. Vēsture mēdz atkārtoties, un tā tas notika arī šajā gadījumā.
