Viss sākās Alsungā. Japāniete savā dzimtenē māca ēst latviešu auksto zupu

“Cafe Laima” Aiči prefektūrā Japānas vidienē ir Norie veltījums suitu sievai Marijai Steimanei jeb Ručam. “Ručs man mācīja par latviešu kultūru, mūziku, dziesmām, latviešu ēdienu un visu citu. Viņa deva man tik daudz mīlestības, patiešām! Es gribēju kaut kā dot to atpakaļ,” lsm.lv stāsta Norie.

Viss sākās Alsungā

Viņai ilgi bijis sapnis par savu vietu, kur stāstīt par Latviju, turklāt patīk gatavot, pulcināt kopā cilvēkus, bet japāņiem patīk ēst, tāpēc jau kādus gadus lolojusi domu par kafejnīcu.

Pirmo reizi Latvijā Norie ieradās 2008. gadā kā antropoloģijas studente apmaiņas programmas ietvaros. Pēc krāšņu Jāņu piedzīvošanas viņa izlēma rakstīt maģistra darbu par suitu novadu un pēc gada atgriezās, jau konkrēti Alsungā.

Toreizējā Alsungas novada domes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls nolēma, ka viņai vislabāk būtu apmesties pie tobrīd vecākās suitu sievas Marijas Steimanes, sauktas par Ruču.

Globalizācijas skaistā puse

Ručs nerunāja svešvalodās, bet tā bija priekšrocība. Suitos Norie apguva latviešu valodu un izstrādāja diplomdarbu, turklāt starp abām uzplauka burvīga draudzība. Ruča znota māsa, režisore Ināra Kolmane sajuta – te ir stāsts, un 2015. gadā iznāca dokumentālā filma “Ručs un Norie”. Te izpaudās globalizācija tās labākajā veidā, nevis kādu kultūru nomācot un nivelējot, bet savstarpēji izzinot un bagātinoties.

Norie ar patiesu interesi mācījās gan rakstus, gan dziesmas, gan latviešu valodu un ēdienu pagatavošanu. Ručs turpmāk uztraucās par zemestrīcēm Japānā, bet Norie savā dzimtenē vilka latviešu tautastērpu un futbola stadionā kliedza: “Sarauj, Latvija!”

Ručs kopā ar suitu sievām 2000. gadā viesojās Japānā un piedzīvoja zemestrīci. “Pēcāk teicu, labi, ka tā bija zemestrīce, man jau likās, ka ar sirdi palika slikti. Ko es slima tur būtu iesākusi?” vēlāk jokoja suitene. Viņu draudzība turpinājās līdz pat Ruča aiziešanai mūžībā 2023. gadā.

Pirmais latvietis novērtē atzinīgi

Pie kafejnīcas ēkas dārziņā uzlikts dēlītis ar uzrakstu “Gobas” – Ruča māju vārds. Pašu kafejnīcu sauc “Cafe Laima”. “Laima jeb Laimes māte ir tā, kas norāda, kāds būs mūsu ceļš, kā varam būt laimīgi. Un es gribu, lai cilvēki, kas atnāk uz šejieni, zinātu, kas ir laime,” lsm.lv skaidro Norie.

Vēl pirms oficiālās atvēršanas 30. jūnijā šeit dzimšanas dienu nosvinēja latviešu baletdejotājs Arturs Sokolovs, kurš pirms dažiem gadiem kopā ar sievu, japāņu baletdejotāju Juku Mijaki-Sokolovu un abu bērniem pārcēlās uz viņas dzimteni. “Arturs bija pirmais latvietis, kas pagaršoja ēdienus un par meduskūku teica – o, īsta latviešu kūka!” priecājas Norie.

Atklāšanas ēdienkarte

Atklāšanas dienas ēdienkartē bija aukstā zupa, gurķi ar tomātiem un biezpienu, kartupeļi, meduskūka. Norie vasarā pie Ruča ēdusi tomātu un gurķu salātus katru dienu, bet aukstā zupa viņai ir vismīļākais ēdiens. Norie gatavo pati, turklāt viņa cep rudzu maizi.

Latviešu receptes Norie dabūjusi gan no Ruča, gan Latvijas draugiem. Japānā nav liela piena produktu izvēle, kaut kas tiek sūtīts no Latvijas, dažām sastāvdaļām atrasti līdzinieki. Vairākos ēdienos jūtama arī Japānas virtuves klātbūtne, piemēram, rīsi.

Ar latviešu virtuvi gadījušies arī joki, vēl ilgi pirms kafejnīcas. Alsungā dzīvojot, Norie mīļākās puķes bija kāršu rozes. Tad nu Ručs reiz aizsūtījusi uz Japānu sēklu pogaļas, lai Norie var iesēt, bet viņa pārpratusi un Ziemassvētkos pagatavojusi ģimenei tēju.

Japāniski latviskais stils

Kafejnīcas ēka atgādina daudzas tipiskas latviešu būves, bet tā tāda jau bijusi. “Patiesībā tas ir arī japāņu stils – lakonisks,  bez pārspīlējumiem, ciešā saistībā ar dabu,” teic Norie.

Interjerā izmantoti arī Latvijas elementi – pītie lampu abažūri, grozi, bērzu slotiņas, rakstainie cimdi, liels plecu lakats, Norie tautastērps, Latvijas zāļu tējas, pie sienas ir plakāts ar Latvijas mežu dzīvniekiem, Norie vainags, pīts Latvijā pērn Jāņos.