"Galvenais ir neklusēt, jo vardarbībai patīk klusums," centra "MARTA" vadītāja Linda Saviele par vardarbības tolerēšanu sabiedrībā

“Likums un Taisnība” uz sarunu aicināja centra speciālistu komandas vadītāju, klīnisko psiholoģi Lindu Savieli.

Vai vardarbība sabiedrībā pieaug?

Jā, tā tiešām notiek, katru gadu klientu skaits, kuri pie mums saņem palīdzību, palielinās. Domāju, ka iemesls varētu būt arī tas, ka cilvēki vairāk uzdrošinās par to runāt un meklēt palīdzību, zvana mums, jo zina, kur vērsties. Tas arī šo statistiku palielina, ja cilvēki ir gatavi par to runāt.  Centram “MARTA” ir filiāles arī Liepājā un Rēzeknē, bet konkrētu statistiku varu pateikt par Rīgas filiāli – šeit palīdzību 2023. gadā saņēmušas 360 personas, tostarp astoņi vīrieši.

Par vardarbību pret vīriešiem mēs vēl runājam ļoti maz. Tā ir liela problēma, un joprojām Latvijā ir ļoti izplatīti stereotipi, ka vīrietim jābūt stipram, viņš neraud un līdz ar to arī nevar vērsties pēc palīdzības. Jāatzīst, ka pa gadiem nedaudz palielinās zvanu skaits no vīriešiem. Mūsu statistika gan ir par tiem stiprā dzimuma pārstāvjiem, kuri pie mums vērsušies vai saņēmuši rehabilitācijas pakalpojumu, nevaram runāt par kopējo situāciju Latvijā.

Runājot par zvanu skaitu, tas pieaug, un vīrieši vismaz uzdrīkstas konsultēties pa telefonu un pajautāt, kādas ir iespējas, kā vajadzētu rīkoties. Joprojām viņiem ir grūtības atnākt pie mums un saņemt pakalpojumu. 

Kā reāli izpaužas vardarbība pret vīriešiem?

Tie, kuri vērsušies pie mums, ir cietuši vai nu no cita vīrieša, vai bērnībā no vecākiem. Ir gadījumi, kur notikusi vardarbība no sievietes puses, bet daudz retāk. Kad vīrieši zvana, tad dzirdam emocionālas vardarbības piemērus, visbiežāk manipulēšanu ar bērniem, gan ja vīrietis vēlas aiziet, gan jau šķirtajās ģimenēs. Ir arī dzirdēti homofobijas uzbrukumi pret vīriešiem. Tomēr, kā minēju, mums ir grūti spriest par kopējo situāciju.

Un vardarbība pret sievietēm?

Tā ir ļoti dažāda. Mēs saskaramies ar gadījumiem, kur vardarbība ir tiešām briesmīga. Ilgstoša fiziska, seksuāla, arī emocionāla. Ir arī gadījumi, kad tiešām pastāv reāli draudi veselībai un dzīvībai. Tagad centram “MARTA” ir pieejami arī divi anonīmie dzīvokļi Rīgā jeb krīzes patvērums, arī Liepājā un Rēzeknē tādi ir.

Galvaspilsētā abi dzīvokļi tiek aktīvi izmantoti situācijās, kur vajag patverties sievietei pašai vai kopā ar bērniem. Iespējams uz kādu laiku apmesties, kamēr tiek atrasta patstāvīga dzīvesvieta. Tas brīdis, kad sieviete iet projām no vardarbīga vīrieša, ir visbīstamākais, jo zūd kontroles izjūta pret šo cilvēku un situāciju, un tad varmākas rīcība nav paredzama.

Kā centrs “MARTA” var palīdzēt?

Piedāvājam rehabilitācijas pakalpojumu, tas ietver dažādu speciālistu konsultācijas, pirmām kārtām – sociālā darbinieka. Vienmēr pirmā konsultācija notiek ar sociālo darbinieku, kurš izvērtē, kas konkrētajam cilvēkam individuāli šajā situācijā nepieciešams. Reizēm šim speciālistam pēc tam ir jāiesaistās vairāk, ja, piemēram, vajag kārtot sociālas, sadzīviskas lietas.

Taču lielākoties sievietes vēlas saņemt psihologa vai jurista konsultāciju, kuras mēs arī nodrošinām, ļoti atkarīgs no individuālās situācijas. Sievietei nav obligāti ar iesniegumu jāvēršas policijā, bet reizēm nepieciešams, piemēram, kārtot pagaidu aizsardzību pret vardarbību, citreiz vēlas uzsākt tiesvedības procesus. Tad “MARTA” palīdz, piesaistot juristu.

Ja nepieciešams kārtot sociālas lietas, palīdzēt atrast dzīvesvietu, nokārtot pabalstus, tad sociālais darbinieks palīdz izlemt, izstāsta, kur, ko, kā var sakārtot. Vēl ir jau pieminētie krīzes dzīvokļi, kuros var patverties, bet jāsaka, ka diemžēl tie ir tikai divi, sieviete mitekli var izmantot laika posmā līdz sešiem mēnešiem. Šie dzīvokļi ir bezmaksas.

Ja izmanto šo mītni, tas nozīmē, ka sievietei nav pamata zem kājām un mēs varam viņai iegādāties arī pārtiku vai palīdzēt ar nepieciešamajām ārstu konsultācijām – to visu varam apmaksāt no pakalpojuma groza. Jāatzīst gan, ka abi dzīvokļi ir diezgan noslogoti. Protams, ja šo noteikto sešu mēnešu laikā sieviete vēl nav atradusi dzīvesvietu, kur pārvākties, neviens no šī dzīvokļa viņu laukā nedzen, bet viņa tiek motivēta, lai sešu mēnešu laikā atrastu darbu un kopā ar sociālo darbinieku izdomātu plānu, ko darīt tālāk.

Ne visos gadījumos policija īpaši aizsargājusi apdraudētās sievietes. Piemēram, atceroties Jēkabpils gadījumu, kad Leonīds Rusiņš nogalināja bijušo sievu viņas mātes un bērna acu priekšā. Reizēm arī baidās teikt par vardarbību, par to, ka ģimenē kas tāds notiek.

Pavisam noteikti ir daudz slēpto gadījumu. Tas, ka policija nevar pasargāt, es teiktu, ka tas nebūtu īsti precīzi. Viņi spēj pasargāt, bet neizmanto šīs iespējas, kuras pastāv, likumi ir sakārtoti, un, manuprāt, tur ir daudzas vērtīgas lietas.

Taču viens ir tas, ka policija kaut kāda iemesla dēļ neizmanto šos līdzekļus. Otrs ir, ka sievietes baidās vērsties policijā. Šādi skaļie un traģiskie piemēri, kā, piemēram, Jēkabpils gadījums, liek domāt, ka policija nereaģēs, nekas tāpat nenotiks. Taču ir arī pozitīvi gadījumi, labie piemēri, kur ir reaģēts un sieviete pasargāta. Atkarīgs arī no tā, vai policisti godprātīgi pilda savu darbu vai viņiem ir vienalga.

Mēs varam paskatīties uz policiju – viņi arī ir daļa no mūsu sabiedrības. Tas, ko mēs redzam sabiedrībā Latvijā, ir augsta tolerance pret vardarbību. Ir, piemēram, statistikas pārvaldes pētījums 2021. gadā, kur ir arī provokatīvi jautājumi no sērijas: ja uzvelk īsus svārkus, vai sieviete pati provocē, un tamlīdzīgi. Izskatās bēdīgi. Mēs domājam, ka ir jāpatur iekšienē, ģimenē, netīro veļu nevajag mazgāt atklāti. Tā ir sabiedrības domāšanas problēma.

Tolerējam vardarbību, neizprotam, jo reizēm policija atbrauc uz mājām, piemēram, vīrs ir terorizējis sievu, spīdzinājis, darījis viņai pāri, kādā momentā viņa izsauc policiju, tā atbrauc, sieviete histērijā, raud un nevar nomierināties, bet vīrs gluži pretēji – savākts, mierīgs, uzsmaida policistiem. Tiesībsargi diemžēl nereti nav informēti, kas ir vardarbība, kā reaģē upuri.

Arī centrs "MARTA" ir vadījis apmācības, bijušas dažādas darba grupas, semināri, kur piedalās arī policijas darbinieki. Taču – kādam dzirdētais paliek atmiņā, un viņš var šīs zināšanas izmantot, izvērtējot situāciju, bet kāds tikai noklausās lekcijas ķeksīša pēc.

Policisti ierodas, izliek vardarbīgu vīru no dzīvokļa. Taču pēc tam sieviete nav aizsargāta, viņš uz ielas var piekaut, pat nosist....

Šajos gadījumos pagaidu aizsardzība pret vardarbību būtu tas instruments, kurš jāizmanto. Cik tas reizēm labi strādā, tas ir cits jautājums, bet šādos gadījumos kad vīrieti izliek ārā, gan policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu, gan arī sieviete pati pēc tam var vērsties tiesā ar prasību par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Ja tā piešķirta, tad principā vardarbīgais bijušais vīrs nedrīkst sievai tuvoties ne tikai dzīvesvietā, bet arī uz ielas un citur.

Kā aizsargāt?

Ja viņš tuvojas, jāzvana policijai.

Taču ja vardarbīgais vīrietis pēkšņi uzbrūk, sieviete nekur nevar piezvanīt...

Šeit ir tas trūkums, ka nevienam nav nekādas aproces ap roku vai kāju vai kāds GPS nolasītājs, un sievietei blakus visu laiku nestaigās policists un viņu nesargās. Tā tas ir, cilvēki jūtas neaizsargāti.

Tomēr ir diezgan liels skaits gadījumu, kad tiek piešķirta pagaidu aizsardzība un vīrietis arī klausa un netuvojas. Taču ir arī nepaklausīgie. Tiklīdz varmāka pārkāpj pagaidu aizsardzību – tuvojas, var uzsākt kriminālprocesu, un tad sekas ir daudz smagākas. Ir, kuru nākamais solis nobiedē, bet gadās, ka tomēr tas nenotiek. Tad ir svarīgi, lai policija un tiesa nosaka bargākus sodus, ko reizēm viņi dara, tomēr bieži no tā izvairās.

Vai centram “MARTA” notiek sadarbība ar policiju?

Es neteiktu, ka vardarbības gadījumos ļoti bieži, bet mums otrs pakalpojums ir rehabilitācija cilvēku tirdzniecības upuriem. Tur notiek ciešāka sadarbība ar policiju. Necieš tikai sievietes, ir arī vīrieši. Sievietes biežāk tiek izmantotas seksuālajā ekspluatācijā, bet vīrieši cieš darba ekspluatācijā. Centra “MARTA” iekšējā statistika vēsta, ka no 2015. līdz 2023. gadam 98 personas saņēmušas rehabilitācijas pakalpojumu cilvēku tirdzniecības upuriem.

Kā notiek viņu rehabilitācija?

Tajā, tāpat kā vardarbībā cietušo pakalpojumā, ir arī sociālais darbinieks, psihologs un jurists, bet bez šiem speciālistiem pieejams arī jebkurš ārsts, kas tajā brīdī ir nepieciešams – vai psihiatrs, vai narkologs, ja ir kādas veselības problēmas, kas radušās šīs ekspluatācijas laikā. To var segt no šī pakalpojuma groza – pārtiku, transportēšanu, dzīvesvietu, ja nepieciešams.

Ja ir ierosināts kriminālprocess par cilvēku tirdzniecību, tad pēc sešiem mēnešiem praktiski vēl trīs gadus cilvēks var izmantot psihologa, jurista un sociālā darbinieka papildu konsultācijas. Pēc sešiem mēnešiem finansējums gan beidzas pārtikai un dzīvesvietai, bet speciālistiem turpinās – ja ir iesākts kriminālprocess.  Lai cilvēku tirdzniecības upuri saņemtu pakalpojumus, viņiem nav obligāti jādodas uz policiju, mēs to varam piešķirt, pamatojoties uz personas iesnieguma.

Esam viens pakalpojuma sniedzējs, bet otrs ir “Patvērums Drošā māja” – veidojam protokolu, kopīgi organizējam komisiju, izvērtējam un varam piešķirt šo pakalpojumu arī bez policijas iesaistes. Ja persona vēlas uzsākt kriminālprocesu, tad, protams, jurists palīdz sagatavot visus dokumentus un to var darīt.

Bieži gan šie kriminālprocesi netiek uzsākti. Mēs redzam šo cilvēku kā cilvēku tirdzniecības upuri, bet policija atzīst, ka trūkst pierādījumu, nesanāks lieta, un atsaka uzsākt kriminālprocesu. Reizēm gan pati policija sazinās ar mums, piedāvā cietušajam, ka var izmantot šo rehabilitācijas pakalpojumu, ja viņi atklājuši kādu cietušo, kuram tas varētu palīdzēt.

Ir izdevies kādam palīdzēt?

Ir veiksmīgi stāsti, ir ne tik veiksmīgi. Ir gadījumi, kad, piemēram, sieviete ilgstoši cietusi no seksuālās ekspluatācijas ārvalstīs, un viņas ģimene sazinājās ar mums, mēs savukārt ar šo sievieti, piedāvājot palīdzību. Viņa atgriezās, saņēma rehabilitāciju, pasaulē nāca veselīgs bērniņš.

Ļoti bieži cilvēku tirdzniecības upuri ir ar ļoti lielām atkarībām, jo tas, kas ar viņiem notiek, ir grūti tolerējams. Bieži vien arī suteneri uzsēdina uz narkotikām, lai upuri noturētu. Vai arī cilvēks sāk lietot, lai izturētu visu to, kas ar viņu notiek. Ar atkarībām ir vissmagākie gadījumi. Mums gan centrā nav atkarību speciālisti, bet mēs cilvēktirdzniecības pakalpojumā piesaistām attiecīgus speciālistus.

Ir smagas atkarības, un ļoti grūti šos cilvēkus noturēt, jo ir atkritieni atpakaļ – viņi pazūd, atkal atgriežas. Laiks rit, un cilvēks nespēj noturēties. Bet ir arī labie gadījumi, kad skaties – kādu cilvēku saņēmi, bez mājām, pases, bez nekā, bet pēc sešiem mēnešiem viņš atkopies, mēs arī palīdzam atrast darbu, veseļoties. Gribētos, lai pakalpojums ir ilgāk, tas būtu vērtīgi, jo, ja cilvēks tiešām ir kā balta lapa, pilnībā bez pamata zem kājām – seši mēneši nav daudz.

Vīrieši biežāk ir cietuši darba ekspluatācijā, un no 2021. gada mums joprojām ir uzsākts kriminālprocess – tur šiem cilvēkiem  piešķirtas valsts kompensācijas, izmantots rehabilitācijas pakalpojums.

Vēl darbojas atbalsta grupas vardarbībā cietušajiem, kuras veidojam divreiz gadā.  Katrā grupā piedalās līdz divpadsmit pilngadīgas vardarbībā cietušas sievietes. Strādā psihologs, bet cietušās arī mijiedarbojas cita ar citu – sarunājas, dalās ar grūto pieredzi, pārdzīvojumiem, gūst spēku viena no otras.

Pagaidām mēs savas filiāles Rīgā, Rēzeknē, Liepājā nepaplašināsim. Bet tas, ka mēs atrodamies šajās pilsētās, nenozīmē, ka cilvēki no citām vietām nevar vērsties pēc palīdzības. Cilvēki brauc, un visi speciālisti piedāvā konsultācijas arī attālināti, ja ir tāda vajadzība. Arī iesniegumus var elektroniski parakstīt.

Vai bieži dzirdat pateicības vārdus no klientiem?

Jā, patiesībā bieži. Tas nav iemesls, kāpēc mēs darām to, ko darām, bet tas, protams, silda sirdi un dvēseli. Ir, kurus mēs saucam par labiem, veiksmīgiem piemēriem. Kad tiešām ir uzlabojumi, tiek pārtrauktas vardarbīgās attiecības, redzams, ka cilvēki mainās, viņu dzīve mainās un uzlabojas. Tas ir skaists process.

Reizēm tas prasa ilgāku laiku, bet vissvarīgākais ir, lai cilvēks pats ir motivēts sadarboties un rīkoties. Ir tomēr daudz piemēru, kur uzsāk rehabilitāciju, bet ir atkalatkritieni, atgriežas vardarbīgās attiecībās vai atkarībās. Izkļūt no šādām attiecībām ir ļoti grūts un ilgstošs process.

Pieredze rāda, ka atkritienu atpakaļ ir diezgan daudz, pirms cilvēks ir pavisam gatavs aiziet. Vidēji septiņas līdz astoņas reizes sieviete mēģina izkļūt no šīm attiecībām. Reizēm ir jāsasniedz kāds zemākais punkts – katram tas var būt citāds. Ir, protams, gadījumi, kad gatavība aiziet ir jau ātrāk. Sarežģītāk ir, ja ir bērni, nav darba un sieviete ir pilnībā atkarīga no vīrieša. Un, ja ir vardarbīga kontrole, ja vīrietis visu laiku atrodas mājās un sieviete nevar mums pat piezvanīt, tad jāsarakstās un ļoti jāmeklē brīdis, kad vispār varam tikt klāt cietušajai.

Vai strādājat arī ar vardarbībā cietušiem bērniem? 

Rīgā "MARTA" nesniedz šādu pakalpojumu. Liepājā gan tas notiek. Bet Rīgā ir, piemēram, centrs Dardedze, kas strādā ar bērniem, un citas institūcijas, kur vērsties. Cilvēku tirdzniecībā gan arī iesaistīti bērni, bet viņi reti tiek identificēti kā cilvēku tirdzniecības upuri. Ja šādi gadījumi ir, tad strādājam arī ar bērniem, jo šie ir specifiski gadījumi un ar cilvēktirdzniecību strādā tikai divi pakalpojumu sniedzēji Latvijā.

Jūsu ieteikums, ja cilvēks dzīvē saskaras ar vardarbību.

Netolerēt vardarbību, nebaidīties vērsties pēc palīdzības. Saprotams, ka ir bailes, ja tiek piedzīvota vardarbība, bet nevajag baidīties vērsties pēc palīdzības, kaut vai piezvanot vai uzrakstot e-pastu, pakonsultēties, painteresēties, kādas ir iespējas, ja vēl nav gatavības pilnībā doties projām vai saņemt kādu palīdzību, tad var vismaz palasīt internetā informāciju.

Jāsaka, ka centrs “MARTA ir ļoti noslogots, tādēļ mēs prioritāri uzņemam klientus, kuriem ir augsti riski veselībai un dzīvībai. Seksuālās vardarbības upuriem cenšamies pēc iespējas ātrāk nodrošināt pakalpojumu. Reizēm slodze ir liela un veidojas rindas pie speciālistiem. Tad mēs iesakām vērsties arī pie citiem palīdzības sniedzējiem, lai palīdzību saņemtu pēc iespējas ātrāk.

Varmākas biežāk pārkāpj tiesas lēmumus

Pērn gandrīz uz pusi kāpis tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pārkāpumu skaits, liecina Valsts policijas apkopotā informācija.

Varmākas vidējais vecums ir 43 gadi, lielākajā daļā tas ir kopdzīvotājs, turklāt no viņiem 263 bija vīri, bet – 130 dēli. Aizsargājamā portrets liecina, ka tā vidējais vecums ir 47 gadi, no viņiem 838 bija sievietes, bet 56 – vīrieši.

Valsts policija pērn pieņēma 894 lēmumus par nošķiršanu, par 247 vairāk nekā gadu iepriekš. Policijā saņemti 1342 tiesas lēmumi par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, par 218 lēmumiem vairāk nekā 2022. gadā. Konstatēti 894 tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pārkāpumi, par 327 vairāk nekā 2022. gadā.

Kopumā pērn uzskaitē bijušas 4435 personas, pret kurām pieņemts tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, par 627 personām vairāk nekā gadu iepriekš.

Grib uzraudzīt elektroniski

Valsts policija plāno ieviest elektronisko uzraudzību varmākām. Šāda sistēma darbotos pēc trīs punktu principa, proti, speciāla ierīce upurim un aproce varmākam, kas ļautu nosūtīt signālu policijai, ja ļaundaris tuvosies. Minētā rīka ieviešanai vēl nepieciešams veikt grozījumus likumos un veikt iepirkuma procedūras.

Sistēmas iegāde nebūs lēta, taču policija meklēs dažādus finansējuma avotus. Kā atsevišķs risinājums policijā testa režīmā tiks sākta trauksmes pogas ieviešana, kas ļautu informēt likumsargus gan par aizsargājamās personas atrašanās vietu, gan arī nodot signālu policijai, tādējādi nodrošinot ātrāku reaģēšanu bez nepieciešamības atsevišķi sazināties ar aizsargājamo personu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie” saturu atbild SIA Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.