Dana Isarova par karā Ukrainā pieredzēto: “Bija sajūta, ka sēžu savā kapā”

“Kad plānoju šo braucienu, sazinājos gan ar radiniekiem, gan regulāri pētīju situāciju, cik mierīgi jeb, pareizāk sakot, nemierīgi tur ir. Pēdējos mēnešos gan Kijivā, gan Čerņihivā bija salīdzinoši mierīgi, raķešu un dronu uzbrukumi notika reti. Tāpēc izlēmu jūnijā doties uz Ukrainu. Vispirms biju Kijivā, satikos ar māsīcām un brālēniem, pirmajā dienā viņiem vaicāju, kā tad te ir, un viņi atbildēja, ka īsti pat neatceroties, kad beidzamo reizi pilsētai uzbrukts ar raķetēm. Bet jau pirmajā vakarā brālēns atsūtīja ziņu, ka naktī būs uzlidojums Kijivai, lai sagatavojos. Un tā arī bija – trijos naktī pamodos no gaisa trauksmes. Tā bija pirmā reize, bet pavisam no sešām naktīm, ko pavadīju Ukrainā, gaisa uzlidojuma trauksmes piedzīvoju trijās. Pēdējā nakts bija tieši pirms manas aizbraukšanas, un trauksmes sirēnas skanēja no trijiem naktī līdz pieciem, pēc tam stundu sešos no rīta un tad vēl deviņos. Tā nu sagadījās, ka Ukrainā ierados tieši tad, kad Krievija atsāka uzlidojumus Kijivai,” žurnālam “Kas Jauns” stāsta Dana.

Kādas ir sajūtas, atskanot gaisa trauksmēm? “Pēc pirmās nakts visu laiku bija iekšēja trauksme, pat dienās lūkojos debesīs, skatoties, vai tik nelido kāda raķete, meklēju tuvākās vietas, kur uzlidojuma gadījumā varētu paslēpties. Bet pirms došanās gulēt katru nakti pie gultas sakārtoju drēbes, lai varētu nekavējoties apģērbties un skriet uz patvertni, kā arī sagatavoju pa ķērienam visu nepieciešamo – dokumentus, naudu, mobilo telefonu, bateriju lādētājus. Visu laiku biju uztraukumā, taču paši ukraiņi pie trauksmes sirēnām jau ir pieraduši. Viņi patiesībā kļuvuši pat apātiski un vienaldzīgi. Tas vispār bija tik dīvaini – es, atskanot sirēnām, satraucos, bet apkārt neviens īpaši uz tām nereaģēja. Redzot to, šķita, ka jūku prātā. Patiesībā es tik ļoti nebaidījos par sevi, kā pārdzīvoju par saviem radiem. Bet pašai par sevi palika bail un beidzot “iebraucu”, kur vispār atrodos, tikai tad, kad devos prom no Ukrainas. Vienīgi tad sapratu, ka vismaz trīs reizes bija diezgan reāla varbūtība, ka arī es varētu nokļūt zem gruvešiem un iet bojā raķešu uzlidojumā. Bet tajā brīdī, kad esi tur uz vietas, kaut kā pieņem šos “spēles” noteikumus.”

Pēdējais raķešu uzlidojums, ko Dana Kijivā piedzīvoja, patiešām bijis baiss. Tas bija 12. jūnijā. “Kad trauksme atskanēja pirmo reizi, jau zināju, kā doties uz viesnīcas pagrabu. Pa ceļam dzirdēju sprādzienus, tie atgādināja metāla loksnes rīboņu. Dzīvoju centrā un sapratu, ka šī skaņa nāk no pilsētas pievārtes. Pagrabā it kā jutos drošībā, jo viesnīcai bija biezas mūra sienas, taču neteikšu, ka bija omulīgi. Skatoties internetā ziņas par to, kur Kijivā ielido droni, ka redzētas vēl un vēl raķetes, ka notikuši vairāki spēcīgi sprādzieni, ka pat loga rūtis drebējušas un stikli ieplaisājuši... Tajā brīdī man patiešām šķita, ka jebkurā brīdī raķetes var nokļūt līdz pilsētas centram un es varu palikt zem gruvešiem. Bija sajūta, ka sēžu savā kapā... Lai arī ļoti uzticējos pretgaisa aizsardzībai, tik un tā bija sajūta, ka nevaru izbēgt no sava likteņa, un, ja man būs lemts palikt zem gruvešiem, tā tas arī būs. Baiļu nebija, es vienkārši ļoti skaidri apzinājos, kādā situācijā esmu,” atceras Dana, sakot, ka tā bijusi ļoti nogurdinoša nakts: “Pēc divām stundām gaisa trauksme beidzās, atgriezos savā numuriņā, aizejot gulēt ar domu, ka viss ir beidzies. Taču sešos no rīta atkal atskanēja sirēnas, atkal bija jāskrien uz pagrabu. Kad tas beidzās, gāju gulēt jau ar visām drēbēm. Kad trešo reizi atskanēja gaisa trauksme, man jau pietrūka spēka uz to visu reaģēt. Es pat vairs negāju uz pagrabu, vienkārši izgāju viesnīcas gaitenī un nostājos starp divām sienām. Es biju tik pārgurusi. To sajūtu pat nevar aprakstīt – it kā viss ir jau vienalga, tajā pašā laikā viss ķermenis pārņemts ar milzu trauksmi.”

Dana uzsver – tas, ko viņa piedzīvoja Kijivā, absolūti nav salīdzināms ar to, kas notiek Harkivā un Donbasā, kur noris aktīva karadarbība un kur nav tādas pretgaisa aizsardzības kā Kijivā. Runājot par ikdienu Ukrainas galvaspilsētā, Dana teic, ka karš jūtams ik uz soļa. “Pilsētā jau nedēļu nav elektrības, to pieslēdz tikai divreiz uz divām stundām. Iebraucot tik lielā pilsētā, kurā nav elektrības un viss ir tumsā, sajūta bija apokaliptiska. Pilsētnieki paši jau mazliet pieraduši, taču sadzīve bez elektrības ir ļoti sarežģīta. Piemēram, manai māsīcai ir divi mazi bērni, viņiem ir kaut kā jāpaēd, taču pagatavot nav uz kā, ledusskapis nedarbojas un pārtiku nevar uzglabāt, ūdens arī nav, bet dupši jānomazgā, drēbes jāmazgā... Turklāt māsīca dzīvo daudzstāvu mājas 23. stāvā, un lifts šajās astoņās stundās, kad nav elektrības, nedarbojas! Tajā pašā laikā Kijivā dzīve turpinās, vakaros cilvēki iziet ielās, sēž kafejnīcās, dejo un dzied. Dzīvība kūsā, taču... Sarunās ar radiem izskanēja frāzes, ka jauniem cilvēkiem ir visgrūtāk – tu it kā dzīvo, bet bez nākotnes plāniem, jo nesaproti, vai vispār rītdiena pienāks.”

Un kāds ir ukraiņu noskaņojums, kad karš ilgst jau vairāk nekā divus gadus? Ukraina gatava cīnīties līdz galam vai arī apsver iespēju atdot Krievijai tās okupētos apgabalus, lai tikai iestātos miers? “Nezinu, kāds ir noskaņojums visā Ukrainā, bet mani radinieki nav gatavi atdot savas teritorijas iebrucējam. Viņi neredz Ukrainu Krievijas sastāvā, tajā pašā laikā ir ļoti pārguruši no kara. Visa Ukraina ir patiešām ļoti nogurusi, noguruši ir karavīri, katra ģimene ir cietusi šajā karā, zaudējusi kādu tuvinieku, draugu. Bet nav arī noskaņojuma, ka Ukraina vēlētos padoties, vienkārši ir grūti saglabāt cīņas sparu.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Vai Latvija ir gatava” saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".