Strādājošajiem jārēķinās ar strādāšanu "kamēr mirs": Jurģis Liepnieks par Latvijas sociālo sistēmu

Latvijas demogrāfiskā situācija un dzimstības mazināšanās rada arvien lielākas bažas par sociālās sistēmas nākotni. Cilvēki dzīvo aizvien ilgāk un tātad arī ilgāk bauda pensijas labumus. Taču demogrāfiskajai bedrei kļūstot arvien lielākai, kādu dienu vienkārši var nepietikt naudas pensijām un pabalstiem. Tādēļ Lielais jautājums: „Ko iesākt ar sociālo sistēmu Latvijā?” To Jauns.lv uzdeva rakstniekam Jurģim Liepniekam.

Sociālās sistēmas problēmas un iedzīvotāju skaita kritums rada spriedzi arī citās nozarēs, saka rakstnieks: „Mūsu skolu tīkls ir domāts citam skolnieku skaitam. Slimnīcu skaits – citam iedzīvotāju skaitam. Mums tas viss jāmaina (jāsamazina), kas rada papildus problēmas palikušajiem. Ir tikai divas lietas, kas var palīdzēt – optimisms un patriotisms.”

Optimisms, viņaprāt, ir vienīgais faktors, kas dzimstību dzen uz augšu: „Ja jums liekas, ka lietas notiek pareizā virzienā, ja esat pārliecināti par nākotni, ja jums pieaug ienākumi un izskatās, ka nākotne būs labāka nekā šodiena, tad tas veicina dzimstību. To mēs redzam arī Latvijā. Optimisms ir sajūta, vairāk pārliecības par to, ka lietas attīstās pareizā virzienā. Te mēs katrs sev varam pajautāt: „Vai mums ir sajūta, ka Latvija attīstās pareizā virzienā? Vai mums ir optimisms, vai mēs domājam, ka Latvijā pārskatāmā nākotnē dzīve būs labāka, ka lietas ies uz augšu, būs labākas, nekā tās ir šobrīd? Ja mums šīs sajūtas nav, bērni nedzims. Tik vienkārši tas ir.”

Lai šis optimisms būtu, ir nepieciešams miljons citu lietu, uzsver Jurģis Liepnieks, - jāattīstās ekonomikai, jārodas sociālajai drošībai un tā tālāk. Pēc optimisma nāk patriotisms, un šī jau ir sarežģītāka lieta: „Ja jums sāp sirds par to, ka tauta izmirst, ka tā kļūst vāja, ka tā pazudīs no zemes virsas, tad tas tiešām var ietekmēt dzimstību.”

Kā piemēru tam Jurģis Liepnieks min čečenus. Tā ir tauta, kura Staļina represijās cietusi daudz smagāk par latviešiem. Tika izvesti gandrīz simtprocentīgi visi čečeni, genocīds bija neiedomājams. Pirmajās nedēļās liela daļa no izsūtītajiem mira. Jau vēlākajos gados bija gan pirmais, gan otrais Čečenijas karš. Bet čečeni atgriezās, un viņu ģimenēs standarts šajos smagajos apstākļos ir pieci bērni. Šī nepieciešamība pēc bērniem balstās patriotismā un tāpēc to nevajag novērtēt par zemu. Bērnu radīšana nav īpaši racionāla, to ietekmē iracionāli faktori emociju, sajūtu un vērtību līmenī: „Tā ir sliktā ziņa tiem, kuri domā, ka demogrāfijas problēmas var atrisināt ar pabalstiem – 100 eiro vairāk vai mazāk. Tas, protams, ir svarīgi un būtiski, bet bērnu radīšana nav racionāla. Tas nav iemesls tam, kāpēc mēs radām vai neradām bērnus.”

Tai pašā laikā mums jārēķinās ar to, ka pašreiz strādājošo dzīves stils nebūs tāds pats, kā pašreizējiem pensionāriem – vairākums no mums nevarēs aiziet pensijā, sasniedzot 65 gadu vecumu un tad tā vienkārši pārtikt no pensijas.

Kā Jurģis Liepnieks vērtē Latvijas sociālo sistēmu un kā raugās uz tās nākotni, skatieties Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.