Nāksies ilgāk strādāt un celt nodokļus: Andis Kudors par Latvijas sociālo sistēmu

Latvijas demogrāfiskā situācija un dzimstības mazināšanās rada arvien lielākas bažas par sociālās sistēmas nākotni. Cilvēki dzīvo aizvien ilgāk un tātad arī ilgāk bauda pensijas labumus. Taču demogrāfiskajai bedrei kļūstot arvien lielākai, kādu dienu vienkārši var nepietikt naudas pensijām un pabalstiem. Tādēļ Lielais jautājums: „Ko iesākt ar sociālo sistēmu Latvijā?” To Jauns.lv uzdeva politologam Andim Kudoram.

Lai Latvijas sociālā sistēma nākotnē nesabruktu, būtu jārunā par dzimstības palielināšanu, teic politologs. Bet arī valstīs, kur bērnu pabalsti ir augsti, kā, piemēram, Zviedrijā un Vācijā, nemainās demogrāfiskā situācija. Viņi to sāka risināt ar migrācijas palielināšanu, un tagad no tās paši cieš.

„Spiediens uz sociālo sistēmu tikai pieaugs. Demogrāfijas līkne ir nepielūdzama. Par šo problēmu jārunā filozofiskāk. Rietumu civilizācija daļēji izvēlējās iet pa hedonisma ceļu – emancipācija, sieviešu vienlīdzība, kas paredz, ka vispirms obligāti jāsasniedz augsta izglītība un liela karjera. Un tad vairs nav, kas pasaulē laiž bērniņus. Bet ir citas nācijas, kas par to nerūpējas tām ģimenēs ir septiņi-desmit bērnu,” teic Andis Kudors.

Lai izkārpītos no demogrāfiskās bedres un glābtu sociālo sistēmu, mums būs jāsper nepatīkami soļi – jāpaaugstina pensionēšanās vecums, būs ilgāk jāstrādā, jāceļ darba ražīgums un nodokļu slogs, saka Andis Kudors un piebilst: „Nezinu, vai spēsim uz to pārslēgties. Bet es to gribētu redzēt, tas būtu labi – pārslēgties uz to, ka daudz bērnu tas ir labi.

Atceros, ka arī padomju laikos sprieda par daudzbērnu ģimenēm kā par sociāli negatīvām ģimenēm. Tāds jau tolaik bija ieradums. Tā kā tas nav tikai Rietumu fenomens, tā bija arī PSRS laikā. Es pēdējos gados daudz komunicēju kristīgi konservatīvā vidē, kurā ir lielas ģimenes ar daudziem bērniem. Kristīgajā vidē atgriežas ideja un doma, ka daudz bērnu ir svētība. Tas saistīts ar reliģisko pārliecību. Tas būtu ceļš, kas būtu ejams. Tikai jautājums, cik daudzi pa šo ceļu ies, bet tas būtu risinājums. Pašlaik situācija ir slikta, bet tas nenozīmē, ka tā neizbēgami turpināsies. Bet ja šādi turpināsies, mēs būsim lielā problēmā.”

Tad būs spiediens no uzņēmējdarbības vides par to, vajag palielināt migrāciju. Šajā jomā uz Latviju pirmāk būtu jāaicina migranti no mums kultūras ziņā līdzīgām nācijām, domā politologs, pie tam organizējot tā dēvēto rotējošo migrāciju. Tas nozīmē garantiju, ka iebraucēji (viesstrādnieki) pēc kaut kāda laika brauc prom: „Viņi šeit strādā, pelna un brauc prom. Viņiem neļauj pēc tam te palikt. Tad tiem jābūt arī tādiem, kas spēj integrēties. Tas ir vienīgais, par ko vispār var runāt, jo Rietumeiropas modelis neder, kad atbrauc liels īpatsvars radikālo islāmticīgo, kuri nedomā par integrāciju. Viņi atrisina tikai vienu lietu – aizpilda tukšās darbavietas, bet rada sociālo spriedzi un drošības jautājumus.

Politologs un ekonomists Daunis Auers ir šo jautājumu labi analizējis, mūs salīdzinot ar skandināviem. Mēs visā šajā ielecām pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, kad bija ideja, ka cilvēkiem jābūt sociāli jābūt nodrošinātiem, bet mūsu ekonomika to nespēja pavilkt, un tā ir joprojām.” Zviedrija jau labi sen ir sociāldemokrātiska, un viņi varēja uzsākt lielu pabalstu izmaksas sistēmu, kad viņiem bija ko dalīt. Bet mēs sākām dalīt, kad neko nebijām saražojuši. Mēs esam izlaiduši šo „modernitātes periodu”, kas, protams, bija saistīts ar mūsu padomju okupācijas pagātni. Tas nebija, nav un nebūs vienkārši, atrisināt šo problēmu, saka Andis Kudors.

Kā Andis Kudors vērtē Latvijas sociālo sistēmu un kā raugās uz tās nākotni, skatieties Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.