Kā glābt sunīti un kaķīti no krievu raķetēm
Negaidīti asas kaislības ir izraisījis jautājums - vai kara gadījumā patvertnēs drīkstēs slēpties arī mājdzīvnieki? Aizsardzības ministrijas sagatavotais informatīvais materiāls vēsta, ka sunīšiem un kaķīšiem būs jāpaliek mājās, jo patvertņu durvis mūsu mazajiem draugiem būs slēgtas. Mājdzīvnieku īpašnieki šo ziņu uztvēra ar tādu sašutumu, ka ministrija bija spiesta ieslēgt atpakaļgaitu un solīt padomāt par suņu un kaķu problēmu. Taču patiesībā patreizējā situācijā šis jautājums vairāk teorētiskas, nekā praktiskas dabas.
Teorētiskas dabas tādēļ, ka ar patvertnēm mums ir slikti - to nepietiek ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem. Iedomājieties situāciju, ka tagad tiek izsludināta gaisa trauksme - vai jums ir kaut mazākā nojausma, uz kurieni skriet un kur slēpties? Manā gadījumā labā ziņa ir tā, ka zem daudzstāvu ēkas, kurā dzīvoju, ir pagrabs un tajā patiešām varētu paslēpties. Bet cik Rīgā ir tādu dzīvojamo namu, kur tiešām ir visiem iedzīvotājiem pieejami pagrabi, nerunājot nemaz par ventilāciju, divām izejām un pārējiem patvertņu ierīkošanai nepieciešamajiem nosacījumiem? Baidos, ka nebūs neko daudz. Bet tajos namos, kur tādi pagrabi ir, reālajā dzīvē patvertnes lietošanas noteikumi, visticamāk, paliks pašu iedzīvotāju ziņā. Vismaz man ir ļoti grūti iedomāties, ka mūsu mājas pagrabā kaimiņi kategoriski atteiktos ielaist mūsu ģimenes šuneli. Un tādos pašregulācijas apstākļos varu tikai ieteikt uzturēt labas attiecības ar kaimiņiem - patiesībā jau tās noderēs arī ikdienā, ne tikai krīzes situācijā.
Ja runājam par publiskām patvertnēm, tad patreizējā situācijā, kamēr nav izbūvētas vai atjaunotas speciālas slēptuves, to lomu, visticamāk, pildīs pazemes autostāvvietas un pazemes pārejas - šādu risinājumu jau ir iezīmējuši, piemēram, igauņi. Tātad paveicies ir tiem, kam tuvumā ir kāda pazemes stāvvieta. Parasti jauno daudzdzīvokļu namu vai ofisu kompleksu pazemes stāvvietas ir diezgan ietilpīgas, tādēļ nav saprotams, kādēļ kādam vajadzētu pie ieejas šķirot - Anna un Pēteris var nākt iekšā, bet Bobīti gan atstājiet ārā! Normālā vidusmēra pazemes stāvvietā vienu kaktu mierīgi var ierādīt suņu un kaķu īpašniekiem - tad arī nebūs problēmu cilvēkiem, kuri baidās no suņiem vai arī ir kāda alerģija. Īsi sakot - kamēr valsts un pašvaldība nav uzbūvējusi speciālas patvertnes, suņu un kaķu problēma īstenībā nav aktuāla. Šajā gadījumā Aizsardzības ministrija ir aizsteigusies labu gabalu pa priekšu reālajai situācijai, uzrakstot instrukciju, kas dzīvē nemaz nav īstenojama. Vismaz pagaidām nē. Kad uz katra stūra būs pa patvertnei, tad arī spriedīsim, ko darīt ar suņiem un kaķiem. Galu galā, vēl taču var paspēt būvnormatīvos ierakstīt, ka jaunbūvējamās patvertnēs atsevišķs nodalījums paredzams mājdzīvniekiem, ja jau tiešām tā ir tik liela problēma.
Turklāt izskatās, ka instrukcijas autori šajā punktā tā īpaši nav centušies pētīt citu valstu pieredzi. Jā, Somijā un Zviedrijā līdzīgas instrukcijas aizliedz uz patvertni vest mājdzīvniekus. Taču valstī, kurai ir vislielākā praktiskā pieredze šajā jautājumā - Ukrainā - kopš šā gada sākuma suņiem un kaķiem ieeja patvertnēs ir atļauta. Piedodiet, bet šajā jautājumā es tomēr vairāk sliektos pārņemt ukraiņu pieredzi, jo viņiem tās tomēr ir vairāk nekā somiem, kuri patvertnēs pēdējo reizi slēpās 1944. gadā, nerunājot nemaz par zviedriem, kuri to nav darījuši vispār. Taču var saprast arī instrukcijas rakstītājus - punkts par mājdzīvniekiem un patvertnēm ir tikai viens no ļoti daudzajiem, kas rodams šajā visai detalizētajā dokumentā, kurā ir gana daudz tiešām noderīgu padomu krīzes situācijai. Un pa vidu šiem daudzajiem ieteikumiem ir vēl viens ļoti saprātīgs, kas attiecas tieši uz mājdzīvnieku īpašniekiem - sākoties kadarabībai, savus lolojumus nogādāt drošā vietā, piemēram, pie lauku radiem vai draugiem. Tur viņiem patiešām būs drošāk un mierīgāk, nekā Purvciema nama 5. stāva dzīvoklī.
Tādai savlaicīgai evakuācijai uz laukiem laika droši vien pietiks, jo, kā atceramies kaut vai no Ukrainas piemēra, vienā rāvienā jau karadarbība nesākas - pirms tam parasti ir daudzi signāli par draudošām nepatikšanām. Taču tad, kad, tēlaini izsakoties, elles vārti būs atvērti, tad gan laika var būt ļoti maz - un ne tikai suņiem, kaķiem un kanārijputniņiem, bet arī cilvēkiem. Pieminēšu tikai vienu nepatīkamu faktu: Krievijas armijas bruņojumā esošā raķete "Iskander-M" (par laimi, krieviem to nav ļoti daudz, taču ir arī visādi citādi nāves rīki) lido ar ātrumu 120 kilometri minūtē, tātad vienkārši aprēķini rāda, ka no Pitalovas vai Sebežas apkaimes izšauta raķete Rīgu sasniegs jau pēc trim vai četrām minūtēm. Ukraina šajā ziņā ir priviliģētāka, jo attālumi ir lielāki un tādēļ laika reaģēšanai vairāk. Pat, ja pieņemam, ka mūsu puses atbildīgie dienesti momentā noreaģē uz raķetes izšaušanu, tad trauksmes izsludināšana tik un tā prasīs minūtes divas. Tātad jums paliek labākajā gadījumā 120 sekundes, lai no sava dzīvokļa, darba vietas vai ielas, kur tobrīd atrodaties, sasniegtu patvērumu. Brīvā brīdī varat patrenēties - vai varat divu minūšu laikā paķert suni/kaķi, 72 stundu somu (tāda taču jums ir, vai ne?) un noskriet vismaz līdz pagrabam, nerunājot par pazemes stāvvietu, kas atrodas kvartālu tālāk?
