"Tā es te dzīvo. Nē, nu dzīvo jau labi!" Rūjienieši stāsta par savu sadzīvi un kaimiņu būšanu ar igauņiem

“Te sievas vecāki dzīvoja. Tad jau vēl strādāj’ Rīgā laikam, kad apprecējās. Un es apprecējos, un tā es te nokļuvu. Tad Valmieras stikla šķiedrā es pastrādāju un tad pārnācu uz tejieni, uz bijušo kolhozu. Te man nekas nepiederēja – es te pilnīgi ārpasaules cilvēks. Bet tagad jau gadi ir pulk’. Tas te viss [rāda uz kalti, saimniecību] ir paša mana taisīts. Tiklīdz varēj’, es biju viens no pirmajiem vai ne pat pats pirmais, kas pārgāja no kolhoza uz zemnieku saimniecību. Tā kādus 30 gadus bija zemniekošana, principā graudaudzēšana".

“Dzīvojām Rīgā vienubrīd, tad pārdevām dzīvokli un nopirkām šite. Rīgā sanāca par dārgu dzīvot. Pilsētā jau divistabu dzīvoklis nekas liels nav. Šite vismaz forši var iziet ārā pastaigāt vasarā. Dzīvoklī karstā laikā es vispār nezinu. Tā kā man kaķis Rīgā – līda zem vannas gulēt. Kad mēs nopirkām, te cauri nevarēja iziet. Bija taciņa, bet viss riņķī bija aizaudzis. Mammai iepatikās šeit. Viņa vienubrīd pastrādāja Ķoņu dzirnavās par šuvēju un kaut kā izdomāja par šo pusi. Klusāk te,” stāsta Raitis no mājām “Turķi”.

“Es esmu pavisam no otras puses – no Dundagas. Ierados kaut kad 87., 88. [gadā] tieši pirms Baltijas ceļa. Vispirms nonācu līdz Rīgai, kad mācījos institūtā. Te bija paziņas Rūjienas pusē [..]. Pierunāju viņus pabraukāt paskatīties, jo tanī laikā jau te viss bija tukšs un priecīgi bija, ja kāds te nāk. Un šī ir tā vecā muitas māja savā laikā. Kā es saku – pa to ceļu pat ienākt nevarēja, jo te viss bija aizaudzis, bet nu tagad jau kādi 30 gadi pagājuši. Principā te jau nekā nebija. Viss bija sabrucis. Bet nu kaut kā iepatikās. Pa to laiku viss tā lēnām iekopās. Tagad, kā jau pensionāram, atliek tikai dzīvot un uzturēt [smejas],” stāsta Valdis no mājām “Smilškalni”.

“Biju iedomājusies, ka gribu vai nu akmens mūri vai guļbūvi. Es atbraucu šeit – un ir abi! Un vēl es esmu ķerta uz priedēm un lieliem kokiem. Piebraucu šeit, priekšā 150 gadus veca aleja! Iebraucu pagalmā – un tur ir Kanādas priedes! [Kad atbraucām] bardaks tāds.. [rāda, kā brien pa brikšņiem] šitā gāju līdz durvīm. Bet bērniem teicu – te ir mana vieta, es te palieku. Te ir gan saulrieti, gan ziemeļblāzmas, kas pēdējā laikā ir ļoti populāras. Ziniet, kāda man ir opcija? Es izeju uz trepītēm ar tējas krūzi, stāvu un skatos. Un viņa tur ir! Man nav nekur jābrauc, nekur nav jāmeklē labākie skatu punkti. Es vienkārši izeju uz trepītēm, paceļu acis augšā un ir,” stāsta Laila no mājām “Sinepes”.

“2000. gadā šito īpašumu nopirku, bet es pats i vietējais. Tanī laikā pagasts piedāvāja šito īpašumu. Bija šis, tad vēl aiz Ķoņu skolas “Buķos” – tā bija daudzstāvu māja, to es negribēju, es gribēju privāti. Un tad vēl bija viena Unguriņos. Bet es šito paņēmu. Vieta forša. Nekur nav jāvazājas. Šitais skaitās centrs. Pirms tam te bija bibliotēka. Es visus te satieku. Visi ir pazīstami. Vis’ brauc garām, met a’ rokām, pīkšķinā. Arī no Lodes vai uz Araksti, kas brauc. Gribas savu stūrīti. Laukos jau ir forši. Upe, viss līdzās,” stāsta Juris no mājām “Tiltgaļi”.

Stāsti apkopoti izstādes “Vēstules no pierobežas” tapšanas ietvaros. Izstāde vēstīs par Rūjienas apvienības un Igaunijas pierobežas iedzīvotājiem, un to atklās Latvijai un Igaunijai nozīmīgā vietā un laikā – Unguriņu robežpunktā Baltijas ceļa 35. gadadienā, kas tiks atzīmēta 23. augustā.