“Atceres brīžiem ir milzīga nozīme gan pagātnes dokumentācijā, gan nākotnei,” norāda Rinkēvičs
foto: LETA (Evija Trifanova)
Godinot Komunistiskā genocīda upuru piemiņu, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs piedalās svinīgajā atceres pasākumā pie memoriāla "Vēstures taktīla" Strēlnieku laukumā.
Sabiedrība

“Atceres brīžiem ir milzīga nozīme gan pagātnes dokumentācijā, gan nākotnei,” norāda Rinkēvičs

Ziņu nodaļa

Jauns.lv / LETA

Atceres brīžiem ir milzīga nozīme gan pagātnes dokumentācijā, gan nākotnei, tā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā pasākumā pie padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla "Vēstures taktīla" klātesošos uzrunāja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

“Atceres brīžiem ir milzīga nozīme gan pagātnes do...

"Šādos brīžos, pieminot komunistu zvērības, pieminot Staļina režīma upurus, ir grūti atrast vārdus, jo vārdi parasti ir sekli, bet sāpes ir dziļas un paliekošas. Bet šiem atceres brīžiem ir milzīga nozīme gan pagātnes dokumentācijā, gan arī lai mēs, atceroties, kas notika ar mūsu tautu, izdarītu visu, lai nekad vairs tādi notikumi mūs neskar," sacīja Rinkēvičs.

1940.-1941.gads Latvijas vēsturē ir iegājis ar nosaukumu Baigais gads. Kad Latvija atguva neatkarību, tiem, kas pieredzējuši gan Hitlera, gan Staļina noziegumus, bija grūti iedomāties, ka kaut kas tāds var atkārtoties 21.gadsimtā, pauda prezidents.

"Diemžēl tas atkārtojas pavisam netālu - Ukrainā, kur tiek slepkavoti civiliedzīvotāji, kur tiek deportēti bērni, kur vecākiem nav ziņu kas ar viņiem notiek. Tas ir 21.gadsimta Eiropas, Ukrainas un arī Latvijas Baigais gads. Tas ir laiks, kurā mums joprojām ir jāsaprot, ka nekas nav beidzies - cīņa pret ļaunumu turpinās, un tas ir jāuzvar," sacīja Rinkēvičs.

Valsts prezidents ir pārliecināts, ka esot vienoti, saliedēti, atmetot ikdienas sīkās ķildas, kā arī ticot paši sev, savai tautai un savai valstij, ļaunumu var uzvarēt.

Šogad aprit 83 gadi kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijas, kad cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji: latvieši, ebreji, krievi, poļi, tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.

Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

No Torņakalna stacijas 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju izveda tūkstošiem Rīgas un tuvējās apkārtnes ģimeņu. Aptuveni 9300 lopu vagonos iesprostotu cilvēku šajā dienā no Torņakalna stacijas tika izsūtīti garā un mokpilnā ceļā uz Sibīriju, no kuras tikai retajam pēc gariem bada, sala, slimību un smaga darba gadiem palaimējās atgriezties mājās.