Svarīgākā viņai bija mātes loma. Latvijas leģenda - aktrise Helga Dancberga
Aktrisei Helgai Dancbergai bija daudzi veiksmīgi darbi gan teātrī, gan kino, taču visbūtiskākā bija mātes loma, kuru viņa nospēlēja dzīvē. Pirmajā vietā aktrisei bija bērni, un viņa atzina, ka vienmēr tiekusies pēc ģimeniskuma un dzimtas stiprības. Kāda viņa bija patiesībā, lasi žurnāla "Latvijas Leģendas" jaunākajā numurā.
Helga Dancberga uz skatuves pavadīja gandrīz 47 gadus – pavisam īsu brīdi Valmieras Drāmas teātrī, tad Liepājā, pēc tam Nacionālajā teātrī. Aktrise dzimusi zīmīgā datumā – 1941. gada 18. novembrī. Jāatzīst, galīgi nelaikā, jo padomju gados šo datumu nedrīkstēja atzīmēt – tā ir diena, kad proklamēta Latvijas Republika. Bērnībā Helgas dzimšanas dienas tika atzīmētas pa kluso, tāpēc viņa, būdama vēl maza meitene, bija pārliecināta, ka piedzimusi nelegāli un pretlikumīgi padomju varai. Reiz pat ieradušies miliči un bargi jautājuši, ko viņi te svin. Tēvs rādījis pasi, lai apliecinātu, ka meitai ir dzimšanas diena.
Mūža otrajā pusē, kad pienāca laiks pārskatīt dzīves bilanci, Dancberga sprieda – kaut arī dzimusi rīdziniece, viņas saknes tomēr ir Liepājā, kur teātrī nostrādājusi desmit gadus un tieši tur realizējusies kā aktrise, sieviete un māte. Liepājā viņa apprecējās ar komponistu Imantu Kalniņu, tur piedzima meita Dana un dvīņi Krists un Rēzija. Diemžēl laulība nebija ilga – pēc kāda laika tā izira.
Šķiršanās bija aktrises iniciatīva, jo viņa bija nogurusi no vīra bohēmiskā dzīvesveida. Tas bija laiks, kad bērni vēl bija mazi un visa sadzīve gūlās uz Helgas pleciem. Dancberga atcerējās kādu dramatisku savas dzīves momentu – izmisuma mākta, viņa stāvējusi Liepājas dzīvoklī uz balkona, paņēmusi rokās dvīņus Rēziju un Kristu, vecāko meitu Danu pičpaunā, un domājusi: “Palaidīšu lidojumā bērnus un tad metīšos lejā pati.” Attiecību beigas bijušas īpaši smagas – aktrise ik dienas lūgusi Dievu, lai ātrāk izšķirtos un tas būtu pēc iespējas mazāk sāpīgi.
Kolēģi teic, ka Helgas īpatnējais šarms vienmēr bijusi viņas māka apvienot teātri un reālo dzīvi, neiekrītot sīkmanīgā vaimanāšanā par sadzīves apstākļiem un sarežģījumiem. Dzīves tumšo pusi aktrise vienmēr centās kompensēt ar humoru, prata paironizēt gan par sevi, gan citiem. “Savā dzīvē esmu pārliecinājusies, ka pat vistraģiskākajā situācijā iespējams saglabāt vēsu prātu, ja vien ir prasme paskatīties uz sevi no distances,” sprieda Dancberga. Viņai bija kāda efektīva metode, kā atbrīvoties no grūtsirdības. Tādos brīžos viņa piegājusi pie spoguļa un sākusi pārspīlēti žēloties, cik viņai grūti klājas. No malas tas izskatījies ļoti komiski, tāpēc drīz vien viņa sākusi smieties.
Īpaši tuvs aktrisei bija melnais humors, kas ļāva uz drūmām situācijām paskatīties no jautrās puses. Viņa stāstīja, ka reiz netālu no Nacionālā teātra paslīdējusi un iekritusi dubļos, tad piecēlusies, atkal paslīdējusi un vēlreiz ievēlusies dubļos. Tajā brīdī viņa sapratusi, ka līdzinās Annai Kareņinai, jo gulējusi uz tramvaja sliedēm. Iespējams, aktrisi tiešām būtu sabraucis tramvajs, ja nebūtu piesteigušies izpalīdzīgi cilvēki un palīdzējuši piecelties.
No lietišķības līdz romantikai
Helga Dancberga pasaulē ienāca laikā, kad apkārt plosījās karš un neviens nejutās drošs par rītdienu. Vēlāk aktrise stāstīja, ka ģimene atradusies Kurzemes katlā, viņi gribējuši emigrēt, bet mamma saslimusi ar difteriju. Slēpušies bunkurā, un kāds vācu ārsts licis visiem bērniem beicēt kaklus ar petroleju, lai nesaslimtu. Karam sākoties, tēvs dzīvokļa atslēgas bija iedevis savam klasesbiedram, lai to uzmana. Kad ģimene atgriezusies no Kurzemes katla, viņš Dancbergu ģimeni vairs nav laidis iekšā – pats tur bija ievācies dzīvot.
Vēlākie gadi meitenei aizritēja rūpju zīmē. Vecāki cēla ģimenes māju. Kad meitenei bija 18 gadu, māte izdarīja pašnāvību, pēc diviem gadiem aizsaulē devās arī tēvs. Helga atzina, ka ilgu laiku nav spējusi piedot mātei pašnāvību un tas aizēnojis viņas turpmāko dzīvi.
Vēl nepabeigusi Rīgas 1. vidusskolu, Dancberga iestājās Dailes teātra 3. studijā. 1962. gadā viņa to absolvēja un sāka strādāt Valmieras Drāmas teātrī. Taču Valmiera nebija uz ilgu laiku, jo drīz vien režisors Oļģerts Kroders viņu aizvilināja uz Liepāju.
Vērtējot aktrises veikumu, kritiķi izcēla viņas raksturlomu talantu. “Ja radošās darbības sākumā Helga Dancberga nospēlējusi vairākas jauno varoņu mīlētāju lomas, kurām raksturīgs gara spēks, spīts un tiešums, tad aktrises humora izjūta ar laiku ļauj viņai kļūt galvenokārt par spilgtu raksturlomu tēlotāju ar plašu emocionālo amplitūdu – no lietišķas līdz romantiskai būtnei,” teikts Nacionālā teātra mājaslapā. Kā norāda zinātāji, savas daiļrades sākumā aktrisei bija lomas, kurā viņa pārstāvēja dumpīgo jauniešu paaudzi, taču vēlāk, kad pārgāja uz Nacionālo teātri, sāka spēlēt arī psiholoģiski ļoti smalkas, niansētas un dzīvesgudras sievietes.
Vēlākajās intervijās Dancberga neslēpa, ka uz sevi kā aktrisi vienmēr skatījusies ar lielu neticību. Filmās ne, bet uz skatuves vienmēr. Kad bijis jākāpj uz skatuves, viņa sākusi sevi lobīt un plosīt. Pozitīvāk viņas veikumu vērtē kolēģi un kritiķi. Teātra zinātniece Silvija Geikina raksta: “Helga Dancberga pieder pie to aktieru kategorijas, kuru daiļrade ietekmē ne tikai emocionāli, bet arī garīgi. Daudzas klasiskajā un mūsdienu repertuārā atveidotās Helgas Dancbergas lomas izraisa spēcīgu pārdzīvojumu un tai pašā laikā liek domāt par dzīves un mākslas, cilvēku savstarpējo attiecību jēgu un būtību.
Šī īpašā tieksme iedziļināties parādību būtībā, par katru cenu, lai ko tas arī maksātu, nokļūt līdz lomas cilvēciskajam sarežģītajam kodolam, saprast to pašai un darīt tuvu un nepieciešamu skatītājam bija vērojama jau Dailes teātra 3. studijas laikā, kurā Helga Dancberga uzsāka mācības, vēl skolniece būdama. Liekas, viņa bija gados visjaunākā un viszinātkārākā. Lai gan īpašs garīgs slinkums tajos gados nebija vērojams nevienā no studistiem, Helga Dancberga tomēr atšķīrās no citiem ar kādu īpatnu nepārvaramu vēlēšanos izdibināt, izanalizēt, izprast. Tas, kas daudziem likās samērā vienkāršs un saprotams, Helgai Dancbergai bija problēmu un noslēpumainības pārpilns.”
Liepāja un Imants Kalniņš
Darbs un dzīve Liepājā bija nozīmīgs mūža posms, kad Dancberga realizējās kā aktrise un izveidoja ģimeni, bet vēlāk arī izšķīrās. Kādā intervijā aktrise stāstīja, ka viņas tēvs bijis nedaudz puritānisks un, ja būtu dzīvs, noteikti nebūtu ļāvis precēties ar brīvdomīgo mūziķi un hipiju Imantu Kalniņu. Un, ja tā būtu noticis, tad viņai, protams, nebūtu bērnu. Cieša saistība ar Liepājas teātri bija arī Imantam Kalniņam, kurš radīja dziesmas tādām izrādēm kā Princis un ubaga zēns, Trīs musketieri, Mīla, džezs un velns. Vēlāk daudzas dziesmas kļuva populāras ārpus teātra – tās savā repertuārā pārņēma Austra Pumpure.
Aktrise neslēpa, ka Kalniņa talants apbūra arī viņu. Vēlākajās intervijās viņa stāstīja, ka Kalniņa mūziku mīlējusi vairāk nekā viņu pašu. Tas bijis jaunības jūsmas un mīlestības laiks, un tas nekas, ka sadzīves apstākļi nav bijuši nekādi spožie. “Labi atceros to amizanto periodu, kad ar Imantu dzīvojām komunālajā dzīvoklī. Tur bija tik maz kvadrātmetru, ka bijām spiesti gulēt pie griestiem, – mūsu gulta atradās virs grāmatu plauktiem.” Lai vai kā, bet sākums bijis skaists un romantisks – abi staigājuši pa Liepāju, mīļi sadevušies rociņās. Imants braucis līdzi teātra izbraukumos – spēlējis, auklējis meitu Danu un sacerējis mūziku. Dzīve krāsojusies pievilcīgos toņos, viņi gājuši ciemos un paši uzņēmuši viesus, dzēruši vīnu, dziedājuši un dejojuši, vārdu sakot, priecājušies un baudījuši jaunību. “Viss bija tādā skaistā plūdumā,” atcerējās aktrise. Pirmajos laulības gados Kalniņam arī nebija problēmu ar alkoholu, tās uzradās vēlāk, kad viņš izveidoja grupu 2xBBM.
Šķiršanās bija Helgas iniciatīva, viņa jutās ļoti nogurusi. Tik nogurusi, ka pat lūgusi Dievu, lai viņi ātrāk izšķirtos. Tas bijis smags laiks – bērni mazi, jāmazgā autiņi, jātaisa ēst. Tā nu sanāca, ka laulība ar Kalniņu bija vienīgā aktrises dzīvē. Viņa sprieda, ka katrā sievietē ir kaut kas no trim sieviešu tipiem – no sievas, mātes un mīļākās. Viņa vairāk bijusi māte, jo bērni vienmēr bijuši pirmajā vietā. Šeit aktrisi var pieminēt vēl kādā aspektā – viņa bija vienīgā no komponista četrām bijušajām sievām, kurai pēc šķiršanās saglabājās draudzīgas attiecības ar viņu.
Kino un Berta
Dancbergas aktieriskās spējas izpaudās ne tikai uz skatuves, bet arī kino. Pirmoreiz viņa filmējās Gunāra Pieša filmā Kārkli pelēkie zied, kad vēl bija Dailes teātra studijas audzēkne. Jaunajai aktrisei bija epizodiska lomiņa – viņa spēlēja skolotāju. “Sākumā man šausmīgi nepatika filmēties. Es domāju – ārprāts! Kaut ķieģelis uzkristu kamerai! Man nepatika pats filmēšanās process, un es nevarēju saprast, kas tur īsti notiek. Bet vēlāk iepatikās, un filmēšanās man bija kas ļoti īpašs un pacilājošs.”
Pirmā lielā kinoloma Helgai bija režisora Rolanda Kalniņa filmā Ceplis, kur viņa atveidoja lielā mahinatora Cepļa sievu Bertu. Aktrises privātajā dzīvē tas nebija labākais laiks – vīrs Imants ārstējās Straupē, dvīņi bija vēl pavisam mazi. Tolaik viņa bijusi īstā miega badā, ar iekaisušām acīm un izkritusies. “Toreiz es pat nespēju iedomāties, ka varēšu izgulēties, cik nepieciešams. Dvīņi gada laikā bija trīs reizes izslimojuši plaušu karsoni.”
Filma izdevās izcila, un arī Helgas veikums tika atzīts par labu. Aktrise atzina, ka viņai gājis pie sirds darbs ar režisoru Rolandu Kalniņu; viņš bijis viens no smalkjūtīgākajiem cilvēkiem, kādus viņa savā dzīvē sastapusi. Piedāvājums spēlēt Bertu nācis īsti laikā. Viņa jutusies nogurusi no ikdienas rutīnas, bet šī loma bija kaut kas jauns un svaigs. Turklāt izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Eduardu Pāvulu, ar kuru bijis viegli sastrādāties. Viņš kā liels meistars šo lietu ņēmis savā pārziņā, vajadzējis tikai reaģēt uz Pāvula diktēto spēli.
Jāatzīst, Bertas loma aktrises dzīvē bija diezgan nozīmīga, vēlāk bieži tika izcelts tieši šis darbs. Dancberga reizēm pat dusmojās, jo Liepājas teātrī bija nospēlējusi daudzas interesantas lomas, bet visi lielākoties pieminēja Bertu. Interesanti, ka vēlāk, dzīvojot Valteros blakus Eduardam Pāvulam, viņa sieva Lillija aktrisi sauca nevis par Helgu, bet par Bertu. Arī Pāvula bērni un mazbērni viņu sauca par Bertu.
Visu stāstu lasi žurnāla Latvijas Leģendas jaunajā numurā. Vēl žurnālā lasi par kinorežisoru Rolandu Kalniņu, rakstniekiem Egonu Līvu un Vili Lāci, mākslinieku Kārli Padegu, mūziķi Gunāru Rozenbergu. Rubrikā Leģendāra intervija piedāvājam izlasīt 2008. gadā tapušo sarunu ar dzejnieci Broņislavu Martuževu.
